Īstajā dzīvē viņam ir pat divi ieroči! "Nelūgto viesu" zvaigzne Niklāvs Kurpnieks par Tirsu, medībām un dzimtenes mīlestību

"Nelūgtie viesi" nu aiz muguras. Kas tālāk? Teātra vai kino projekti?

Gan tas, gan tas. Nezinu, vai drīkstu par šo jau runāt, bet rudenī gaidāma mana pirmizrāde teātrī kā režisoram – lai arī bez diploma, bet gatavoju izrādi Dailes teātrī! Pirmizrāde gaidāma oktobrī.

Nav nedaudz žēl, ka "Nelūgto viesu" ēra tavā dzīvē ir noslēgusies?

Drusku jau ir. Pēdējo sēriju lielākā kompānijā noskatījāmies kopā. Man katrā ziņā ir tās vissiltākās emocijas par piedalīšanos šajā projektā. Tiešām uzskatu, ka bez Leldes un Vlada Kovaļoviem es šodien vairs nebūtu aktieris. Tas nu ir fakts! Es būtu aizgājis no profesijas, jo brīdī, kad centos izlemt – palikt vai aiziet –, nāca piedāvājums filmēties pie Kovaļoviem, iepriekšējā projektā "Bezvēsts pazudušās". Aizbraucu iefilmēties un sapratu – jā, es esmu savā vietā, man tas patīk!

Tas bija laikā, kad “ar vienu kāju” biji sācis sevi realizēt ar aktiermākslu pilnīgi nesaistītā profesijā, kļūstot par nekustamo īpašumu aģentu?

Tieši tā. Tas man kā aktierim bija ļoti smags laiks. Blakus bija arī Juris Žagars, kam atklāju, kā jūtos. Bet viņš mani nosēdināja, teikdams: neskrien vēl prom, atlūgumu neraksti, bet mierīgi paskaties riņķī un sapratīsi – ja nākamsezon tā vēl domāsi, tad šā profesija nav tava. Jā, un tagad aktiera darbs ir viss, ko daru.

Kas tevi noveda līdz sajūtai, ka jāmet miers tai aktiera būšanai?

Pie vainas bija manis paša ambīcijas, kaut kādas ekspektācijas, ko neizdevās īstenot. Agrāk biju tāds jauns un lecīgs. Nesaku, ka arī tagad tāds neesmu, taču esmu nedaudz dabūjis pa pakaļu un kļuvis mierīgāks... Bet kādreiz man likās – ja pirmajā gadā man nedod visas galvenās lomas un visi nečurā karstu no tā, ko es daru, tad kāda vispār jēga? Tolaik visi man teica – paga, paga, teātrī sava vieta ir jānopelna! Bet es to nevarēju līdz galam sagremot. Tagad jau saprotu – pat ja no visas sirds ko dari, tas nenozīmē, ka tev arī sanāk! Ar cenšanos vien nepietiek. Pērn palika desmit gadi, kopš esmu šajā profesijā.

Atminies kolēģus, ko esi uzlūkojis kā etalonus, kam vēlējies profesionālajā vērienā līdzināties?

Tajā pašā 2014. gadā es vispār domāju galīgi šķērsām. Man likās, ka aktiera profesija ir nevis tik daudz pats darbs, bet gan aplausi, apbrīna un slava! (Smejas.) Bet kādus gadus vēlāk, jā... Un esmu ne tikai iedvesmojies, bet reāli špikojis, skatoties, kā šie cilvēki strādā, un mēģinājis darīt to pašu, domāt līdzīgi. Bieži pieķeru sevi pie domas – ko darītu Toms Veličko, kā to dabūtu gatavu Kārlis Arnolds Avots un ko darītu Kaspars Dumburs? Aktiera profesijā īstenībā tā viens pret viens otru vispār ir neiespējami nokopēt, tāpēc ka tas vienmēr būsi tu, kaut darīsi to, ko dara cits cilvēks. Līdz ar to mēs drīkstam zagt no Viļa Daudziņa, Kaspara Znotiņa, no Andra Keiša un Artūra Skrastiņa! Es runāju par idejām un darba paņēmieniem.

Ikdienā slēpies zem cepures? Popularitāte gan jau ievērojama.

Kapuce man ir galvā, un soctīkli ir aizvien pārpildīti ar manis atveidoto varoni Oskaru Tirsu. Līdz ar to pieņemu, ka ir tagad tāds milzīgs atpazīšanas un uzmanības vilnis. Bet es paniski nebēgu no cilvēkiem. To ir vērts kaut kādā ziņā izbaudīt. Nedomāju tādā ziņā, kā tīksmināties pašam par sevi, bet gan dot iespēju cilvēkiem mani pasveicināt, pateikt ko jauku, kopā nofotografēties. Tā ir tāda pozitīva enerģijas apmaiņa. Protams, trāpās jau arī pa kādai nekauņai, kas uz ielas saukājas: “Tirsa! Tirsa!” Vai arī – pienāk klāt čalis, saka – davai, nofočēsimies –, iemet manai sievai rokās telefonu... Bet tādu gadījumu ir tiešām ļoti maz, maz Latvijā ir tādu neaudzinātu cilvēku, paldies Dievam.

Sevī saskati līdzību ar seriāla tēlu Oskaru?

Protams! Tas naivums Oskaram ir tikai kaut kāda izpausmes forma un sociālā neveiklība. Tā ir mūsu galvenā atšķirība, bet savās vērtībās un uzskatos viņš ir ļoti konkrēts. Cienu, kā Oskars uztver to, ka viņu saukā uzvārdā – par Tirsu. Mūsdienās cilvēkam tomēr ir iespēja uzvārdu nomainīt, bet viņš stāv pāri tam, viņš pastāv par savām vērtībām. Viņam svarīgākais ir ģimene, un viņš cenšas būt labs cilvēks šajā pasaulē. Un arī es cenšos būt labs cilvēks, lai arī ne vienmēr tas sanāk. Ir vērts paskatīties arī no cita cilvēka skatpunkta uz pašu, nevis tikai no savas prizmas.

Tevis atveidotais policists Oskars Tirsa ļoti iestājas un patiešām niknā cīņā iet pret netaisnību, pret slikto. Pašam ir sanācis nonākt situācijās, kur esi rīkojies, ieraugot, piemēram, ka kāds nonācis grūtībās vai ir nepieciešama palīdzība?

Aizvakar iznācu ārā no dzīvokļa un autobusa pieturā ieraudzīju gulošu cilvēku. Piegāju, pabakstīju, lai pārliecinātos, vai viņš ir dzīvs. Nu, cenšos būt sabiedriski atbildīgs. Ir viegli būt varonim, kad cilvēks guļ uz ielas, kad vari vienkārši piezvanīt policijai vai izsaukt ātros, un pašam nekādas briesmas nedraud. To, cik cilvēciski esam, uzskatu, īstenībā varam pārbaudīt tikai tad, kad pašiem ir apdraudējums.

Šķiet, neesmu īsti nonācis tādā situācijā, kad no manas puses būtu nepieciešams kāds varoņgājiens. Kad tāds brīdis pienāks, tad arī varēšu pārliecināties, vai tiešām esmu tāds, kas iesaistās, vai tomēr nolaidīšu galvu un paiešu garām aiz bailēm. Protams, ceru, ka tāds nebūšu, bet tādas akūtas situācijas man tiešām sen nav bijušas. Ak jā, viena bija, bet tas bija pirms daudziem gadiem, un nedomāju, ka tā ir pieminēšanas vērta.

Varbūt tomēr vari atklāt, kas notika?

Kad vēl mācījos Kultūras akadēmijā, kādā vakarā gāju mājās pa Bruņinieku ielu, un krustojumā ar Avotu ielu kāds puisis cieši turēja vienu meiteni, nelaida vaļā, un viņa bļāva. Puisis bija tāds diezgan plecīgs; tā kā pats augumā nekāds muskuļu kalns neesmu, doma iesaistīties ātri vien noplaka, un es pagāju šiem cilvēkiem garām. Kad biju jau kādus 30 metrus aiz viņiem, meitene vēlreiz izsaucās: “Laid mani vaļā!” Tajā mirklī es apstājos, kādu brīdi vērodams, kas notiek. Man bija bail, jo sapratu, ka reāli varu dabūt pa muti, bet tad atskārtu, ka nevaru iet prom, zinot, ka meitenei dara pāri. Pagāju atpakaļ un, stāvot ielai otrā pusē, uzsaucu: “Vai viss ir kārtībā?!” Puisis momentāni atlaida meiteni un nepārprotami agresīvā gaitā nāca pāri ceļam man pretī. “Ko tu bāzies, kur nevajag?!” viņš man dusmīgi uzrūca. Atceros, cik pārbijies tobrīd jutos, man visas iekšas trīcēja! Bet es viņam pajautāju: “Vecīt, ja tu būtu manā vietā, ietu garām un redzētu, ka kāds tā tur meiteni... Vai tu aizietu garām vai tomēr iesaistītos?” Viss beidzās ar to, ka mēs ar to čali sarokojāmies, izpīpējām pa cīgai, un viņš man izstāstīja, kas notiek, ka tā ir viņa draudzene, ka viņš ir bišķiņ sadzēries, draudzene grib iet no viņa prom, viņš viņu negrib laist vaļā... Protams, viss varēja beigties arī citādi.

Ar policiju pašam ir kādreiz gadījušās nepatikšanas?

(Smejas.) Nē, nekādos lielos kipišos neesmu iekūlies. Nenoliegšu, ka jaunībā esmu darījis nepareizas lietas. Ja man tagad būtu dēls tādā vecumā un tādas muļķības darītu, es viņam jautātu: “Vai tu traks esi?!” Bet pusaudžu vecumā jau mēs visi darām un sadarām kādas stulbības. Galvenais, lai ir jautri. Bet kā vecākam uz to skatīties būtu kosmoss…

Kā vispār raugies uz tēva lomu tuvākās nākotnes perspektīvā? Jūties nobriedis šai atbildībai?

Jā, jūtos nobriedis kļūt par tēvu. Noteikti neizslēdzu, ka man kādudien būs bērni. Visam pienāk savs laiks. Pašlaik ar sievu vēl izbaudām mūsu divvientulību, pagaidām mūsu aprūpē ir tikai sunītis, bet vienā brīdī tas varētu mainīties un mūsu ģimenē ienākt arī mazs cilvēks. Kad Dieviņš sūtīs, tad arī ar prieku saņemsim.

Tagad tava sieva Lolita Kurpniece pārņem stafeti un ir galvenajā lomā jaunā TV seriālā "Gaumes lieta".

Kad iepazinos ar Lolitu, viņas daiļradi iepriekš nekad nebiju redzējis. Kad pirmoreiz ieraudzīju, uzreiz nodomāju – viņa ir ļoti spējīga aktrise! Daudz spējīgāka nekā es. Man ir neizmērojams prieks, ka viņa pēc ilgstošākas pauzes atkal ir iekšā profesijā. Lepojos un priecājos, ka viņa dara to, kas viņai padodas lieliski.

Daudzi vīrieši, tostarp no kultūras aprindām, rod iespēju stāties Zemessardzē, lai būtu gatavi un zinoši, ja pienāks brīdis, kad mūsu Latvijai būs apdraudējums. Kā tu uz šo raugies? Ja jaustu, ka briesmas neizbēgami tuvojas, mestu visu pie malas un ietu valsts aizstāvju pulkā?

Kas man ir Latvija? Tā ir mana tēvu zeme, tie ir mani vecāki, mana ģimene un nākamā paaudze. Skaidrs ir viens – es šeit gribu dzīvot, te gribu novecot, vēlos, lai mani bērni te uzaug. Ja sāksies karš, es varētu aizbraukt prom no Latvijas, ja pēc desmit gadiem viss norims, atbrauktu atpakaļ... Un ko tad es saviem bērniem stāstītu? Re, šī ir tava tēvzeme?! Tas būtu briesmīgi! Esmu ļoti patriotisks, tāpēc tāds scenārijs atkrīt. Mīlu savu valsti, bet ir viens iemesls, kāpēc nestājos Zemessardzē, – man tam nav laika. Nevaru iet dienestā, jo man ir jābūt savā profesijā, un apvienot šīs lietas nav iespējams. Taču esmu mednieks, man ir medību un ieroča turēšanas atļauja. Man ir divi ieroči. Un šis apstāklis mani automātiski padara par pirmo iesaucamo. Mobilizācijas gadījumā visiem, kam ir ieroči, obligāti ir jādodas! Pieteicos Ādažos uz tālšaušanu, lai attīstītu savas prasmes, ja nu gadījumā kādudien tāda vajadzība būs. Šā brīža plāns kara gadījumā ir tāds: pats palieku, visas savas ģimenes sievietes un bērnus aizsūtu prom drošībā, bet ar brāli un Andri Daugaviņu dosimies sargāt savu tēvzemi un darīt to, kas jādara.

Tas izklausās tik cildeni!

Apzinos savu pozīciju. Kad kļuvu par mednieku, pieņēmu šo noteikumu – ja sāksies karš, es nevarēšu sakrāmēt mantas un aizbraukt no valsts, man būs jādodas uz fronti.

Bet skaisti runāt un stāstīt, kā braukšu, kā šaušu, kā cīnīšos ar ienaidnieku, ir viena lieta. Kas zina, varbūt nekāds kara varonis un dzimtenes aizstāvis realitātē no manis nemaz nesanāktu. Varbūt piečurāšu bikses, slēpšos, sēdēšu kādā pagrabā vai bēguļošu kaut kur Anglijā. Tā ir diezgan skarba realitāte. Cilvēks ir cilvēks.

Kā izdomāji kļūt par mednieku?

Par mednieku kļuvu savas sievas ietekmē! Viņa pati bērnībā gāja dzinēju medībās. Lolitai visu māsu vīri ir mednieki. Kad aptuveni pirms pieciem gadiem aizbraucu uz Durbi iepazīties ar Lolitas ģimeni, stāvēju dubļos savās pilsētnieka lakkurpītēs un sveicinājos ar vīriem gumijas zābakos. Iegāju pie viņiem mājās, tur pie sienām bija saliktas ragu trofejas, paklausījos, ko viņi stāsta, un nodomāju – kas var būt skaistāks, kā četras stundas sēdēt mežā un vērot, klausīties, kas notiek apkārt. Sāku iet medībās arī pats. Pēc tam jau pats nokārtoju savu licenci, kam liels pluss bija tas, ka ar šo soli kļūstu arī par savas valsts aizstāvja kandidātu. Īstenībā diezgan ilgu laiku biju domājis, ka man vajadzētu iestāties Zemessardzē. Tādējādi sanāca divi zaķi ar vienu šāvienu.

Kas tevi valdzina medību procesā?

Daba, klusums un miers. Man tā ir iespēja izrauties no darba rutīnas, kas tomēr ir publiska lieta. Mežā varu pasēdēt viens, jo nav apkārt cilvēku. Viss sākas jau ar gatavošanos, kad noskaņojies, saģērbies, aizbrauc. Tad apsēdies, gaidi, tad kāds pietuvojas, un tu sagaidi! Un tad pats šāviens – tā ir tikai viena sekunde. Un šī medību sadaļa biežāk pat nenotiek nekā notiek.

Medījuma gaļu jau proti gatavot?

Interesanti ir tas, ka labi pagatavota medījuma gaļa negaršo pēc medījuma gaļas. Un, nē, pats gan neesmu apguvis, kā medījumu forši pagatavot. Bet mums Dailes teātrī strādā pavāre, kurai vīrs ir mednieks. Man ar viņu ir brīnišķīga sadarbība – aizbraucu medībās, atbraucu mājās ar 30 kilogramiem gaļas, aizvedu pie viņas, un pēc 24 stundām viņa man zvana, sakot: “Brauc pakaļ!” Aizbraucu pie viņas, un viņa man dod veselu bagātību – soļanku, harpačo, desas, sagatavotas un jau samarinētas ribas, perfektās šķēlēs sagrieztas karbonādes. Daļu gaļas atstāju viņai, bet to, kas sarūpēts man, vedu mājās, lieku saldētavā, un pietiek krietnam laikam.

Kas bija tavs pirmais medījums?

Tas bija stirnu āzis. Sēdēju medību tornītī, un turpat atnāca stirniņa. Smuki austiņas noglauda un skatījās uz mani – tāds mazs “Bembijs”. Neizšāvu. Man bija žēl, lai gan saprotu, ka stirnas ir “jāņem ārā”, jo tās taisa lielus postījumus. Un tad nāca tāds kārtīgs āzis, jau ar ragiem. Tāds nemierīgs tur trinās, lūkoja riņķī, kur ir tā stirniņa, un šo āzi es izlēmu “paņemt ārā”. Tagad viņa ragi man mājās ir pie sienas. To darīju, paužot cieņu gan pret dzīvnieku, gan pret savu darbu. Tas nav, lai tīksminātos – re, kādi man lieli, forši ragi!

Briedis, starp citu, dabiskā nāvē, no vecuma, nomirst tikai 15 procentos gadījumu. Visos pārējos vai nu viņus nogalina plēsēji, vai viņi kaut kur iesprūst, nomirst badā vai no kādas slimības. Un tā, saprotams, ir mokoša nāve. Salīdzinoši medības tiem ir diezgan ātrs “pasākums”.

Postījumi, ko šobrīd Latvijā nodara brieži un stirnas, ir neaptverami! Man ir pazīstams vīrs, kam piecu hektāru meža jaunaudzi viena aļņu ģimenīte nopostīja trijās naktīs. Naudas izteiksmē tie bija desmitiem tūkstošu zaudējumi! Tāpat ir, runājot par labības laukiem. Manas sievas vecāki ir lauksaimnieki, kas ar šo problēmu saskaras tiešā veidā. Nezinu teikt procentuāli, bet viņiem gana lielu apjomu labības apēd stirnas un brieži. Viņi noēd cilvēkiem maizīti, noēd naudiņu!

Vai tavā ģimenē ir izveidojušās kādas īpašas valsts svētku tradīcijas?

Mūsu mājās ir Niklāvs, kuram ir briesmīgs grafiks. Savukārt aizbraukšanai līdz Durbei un mierīgai un ģimeniskai laika pavadīšanai kopā ar tuviniekiem jāvelta vismaz divas dienas. Tāpēc īsajās brīvdienās braucam uz Jelgavu pie maniem vecākiem, bet svētki ir tās reizes, kad dodamies pie sievas ģimenes. Kad ir silts laiks, baudām kopābūšanu dabā, cepam šašliku un visādi citādi svinam. Manā skatījumā, svētki ir tāda dzimtas stiprināšanas lieta.

Īpaša tradīcija mums ar sievu ir 11. novembrī, Lāčplēša dienā, ko pēdējos gados atzīmējam kopā ar mūsu vedējiem, cepot karbonādes un pēc tam kopīgi ieturot mielastu pie balti klāta galda.