Shipsea noskrējis mūžā pirmo pusmaratonu

Kā atgādina žurnāls "Kas Jauns", Jānis Šipkēvics juniors jau gadu dzīvo un mācās Zviedrijā, Stokholmā, regulāri arī lido uz Latviju, lai šeit sniegtu koncertus un līdzdarbotos dažādos projektos. Ikdienas slodze viņam ir pamatīga, taču mūziķis atradis laiku un spēkus, lai gatavotos skrējienam un uzveiktu savu pirmo pusmaratonu. “Es nezinu, kāds madžiks notika vasarā, bet es vienkārši nolēmu mainīt attieksmi pret savu ķermeni,” stāstot, kā līdz tam nonācis, savā blogā Shipsea vietnē vestules.lv iesāk Šipkēvics.

Mainot attieksmi pret ķermeni, nomierinājies arī prāts un mērķi sākuši doties rokā. “Vairs nešķita, ka visam ir par maz laika, lai arī iepriekš sportam man neatlika laika tieši šī iemesla dēļ – ka nav laika,” stāsta Jānis, kurš tagad kustībai velta vismaz pāris stundu piecas dienas nedēļā. Bet sācies tas esot ar pazīstamās "YouTube" kanāla "Cilvēkjauda veidotājas" Lauras Denleres satikšanu. “Lauru satikām Šveicē uzreiz pēc Līgo. Tā bija tāda pusnejauša, bet ļoti vērtīga satikšanās, kurā mēs vienkārši runājāmies par visām tām fiziskajām un gara lietām, par to, cik trausls un spēcīgs vienlaikus ir cilvēka ķermenis. Un vēl par to, kā pēc trīsdesmit četrdesmit gadu sliekšņa ir citādāk jāpieskata sava miesa, sirds, asinsvadi un smadzenes – ja gribas būt foršiem (un dzīviem) vecākiem saviem bērniem arī nākotnē. Un galu galā – patikt sev.” Redzot Lauras un Mišela (viņas vīra) ikdienas rutīnu, “kaut kas noklikšķēja” arī Jānim ar sievu Zani. “Bet jo īpaši man, jo es kopš pārcelšanās uz Stokholmu biju savu ķermeni nokāvis līdz kliņķim. Ar visu to lidošanu divreiz nedēļā, negulēšanu, paviršu ēšanu, saldumiem kā pretstresa līdzekli un tamlīdzīgi. Bez alkohola un cigaretēm. Ja tas vēl būtu pa virsu, šī stāsta, iespējams, nebūtu.”

Jānis sācis ar slodzes testu, uztaisījis pilnu asins ainu, sācis skriet un trenēties ar svariem. “Kaut kā viss pamazāk sāka kārtoties. Pirmie mēneši viennozīmīgi ir vispretīgākie. Tu pavisam skaidri apjēdz, cik tālu esi no tās sajūtas, kā potenciāli varētu būt. Es gadiem ilgi atceros to domu, ka “nu šitik tizls es vēl neesmu juties nekad”. Un tā arvien un atkal.” Tagad Jānis var teikt, ka noteikti ir ātrāks, stiprāks un mierīgāks nekā pirms pieciem gadiem. Iespējams, arī veiklāks nekā pirms desmit un divdesmit gadiem.

Ar savu pieredzi mūziķis padalījies cerībā, ka var uz šādām dzīves pārmaiņām “iešūpināt” vēl kādu, pat piedāvājis kompāniju paskriet pa Rīgas parkiem un atklāt, kādas “fīčas” sapratis par skriešanu vispār, lai tā kļūtu par iemīļotu un “kaifīgu” nodarbi. “Prieks, ka nāca tas lielais, konkrētais sevis pārvarēšanas notikums – pusmaratons, kas tagad ļauj mazliet uzsist sev uz pleca un izkliegt sajūsmu skaļi.”