Remdenas dzīves ainiņas. Pašmāju seriāla "Asistente" recenzija

Tas ir viens no projektiem, kas guva Nacionālā kino centra atbalstu konkursā par Eiropas finansējumu kino nozares atveseļošanai pēc Covid-19 un simboliski noslēdz četru seriālu ciklu, kas mūs no 20. gadsimta 20. gadiem («Pansija pilī») caur padomju gadiem («Dumpis» un «Padomju džinsi») nu novedis līdz mūsdienu Latvijai.

Galvenā varone – bez mērķa un motivācijas

Lai piedod daudzsēriju filmas veidotājas, bet galvenā varone Lulū, kuru atveido jaunā aktrise Elizabete Lielmane, ir kaitinoša – ja ar naivumu vēl var sadzīvot, tad viņas neizlēmība rada nepārvaramu vēlmi meiteni vienkārši sapurināt, lai saņemas. Seriāla aprakstā teikts, ka Lulū ir 25 gadus veca, bet viņas plivināšanās pa dzīvi sākotnēji liek domāt, ka stāsts ir par labi ja divdesmitgadnieci. Lai cik sirsnīga šķistu Lulū un viņas draudzenes Elīzas (Elīza Dombrovska) svaigi uzplaukusī mīlestība, arī tajā kaut kā pietrūkst. Lai gan – varbūt vienkārši ir piemirsies, ka īsi pēc 20 mums patiešām pietiek ar to, ka var ieritināties otra azotē un nevajag ne kopīgu mērķu, ne karjeras trepju un saistību suņa vai kopīga kredīta formā.

Lulū iecerētā pasaules glābšana balstās nejaušībās – darbu piespēlē netīši sastaptā labdarības organizācijas vadītāja, bēgļa Zorana dzīvokļa jautājumu atrisina draugs, vardarbībā cietušo sievieti meklēt glābiņu pārliecina viens draudzenes teikums. Vien retā situācijā meitene pārliecinoši ņem grožus savās rokās, un gaudenie sevis meklējumi septiņu sēriju garumā ir nogurdinoši. Labi, ka tos dzīvi atšķaida citi tēli – viņas mamma Guna (Baiba Broka), dzēlīgā vecmāmiņa Mirdza (Silvija Bitere), nepieaugušais dzīvesbiedrs Tomass (Matīss Budovskis) un pēdējais paklāju pasaules romantiķis Uldis (Andris Keišs) – kuri pilnīgi visi zina, ko vēlas, un arī rīkojas.

Tomasa meistarīgais «Degpunktā» leģendas Kārļa Seržanta atveidojums, Gunas un Ulda savstarpējie neveiklie tuvināšanās mēģinājumi un pārpratumi (domāju, ka nebiju vienīgā, kurai, dzirdot Ulda «Guna!», galvā sāka skanēt Jēkaba Nīmaņa melodija), elegantās Mirdzas trāpīgās piezīmes un spars lika smaidīt un smieties, cik pa īstam tas šķita. Par vienu no lielākajiem «Asistentes» pārsteigumiem kļuva Ilzes Ķuzules-Skrastiņas atveidotā «pakešu Gerda» – turīga dāma, kura izveidojusi labdarības organizāciju «Pasniedz roku!». Daudziem kā seriālu aktrise palikusi prātā no «Ēnu spēlēm», bet briedums piešķīris aktrisei citu, daudz dziļāku profesionalitātes dimensiju, un Gerdas tēla daudzšķautnainība arī ļauj tai izpausties.

Stāsts mums piedāvā kaudzi tēlu, no kuriem daži aizķeras, bet citu klātbūtnes dziļākā nojēga stāstā – piemēram, Lulū labs draugs Reinis (Gerds Lapoška) un viņa ģimene vai Lulū tētis Aļģirds (Kaspars Gods) tā arī paliek rudens migliņā tīta.

Konflikti bez atrisinājuma

Ik pa brīdim jautāju sev, kam «Asistente» ir domāta. Kas ir daudzsēriju filmas mērķauditorija? Vai tie ir divdesmitgadnieki, kuri meklē sevi vai netiek skaidrībā ar savu seksualitāti? Ja tā, vai viņiem ir interesanti pusmūža vientuļnieku piesardzīgie mīlas meklējumi, senioru dzīves ainiņas vai korupcijas skandāliņi? Varbūt tie ir cilvēki pēc 40? Bet vai viņus nekaitina pārlieku uzkrītošie mēģinājumi jaunāko varoņu sarunās iepīt šodien aktuālos izteicienus, piemēram, «boifis» un «variks», un tik ārkārtīgi neveiklie dialogi?

Beigu beigās rodas sajūta, ka tas ir seriāls tiem, kuri sevi meklē kaut kur starp 35 un 40, mazliet pazīst vai iedomājas pazīstam jauniešus, jo iet uz stilīgām izklaides vietām, zina, kas ir tinderis un vilšanās, un ir pēdējā paaudze, kuriem kaut ko nozīmē Domburšovs. Īsāk sakot, tas ir seriāls «Asistentes» veidotājām un viņu draugiem. Diezgan šaurs burbulis, vai ne?

Jau pirmajā sērijā pieķēru sevi pie sajūtas, ka ir grūti skatīties – notikumu plūdums ir saraustīts un fragmentārs. Ainiņa pēc ainiņas, mainās lokācijas, un varoņi brīdī, kad šķiet, o, tūdaļ būs, skatītājs pēkšņi tiek pārmests uz jaunu notikumu. Pirmajā sērijā kļūstam par aculieciniekiem potenciāli ļoti interesantai situācijai – Tomass ierodas mājās ar ziediem, bet Laila vakariņo ar bijušo cietumnieku Pēteri (Juris Andžāns). Jau saberzējam rokas, ka beidzot būs konflikts, bet, pļukt, interesantākajā vietā dekorācijas nomainās. Beigu beigās tādas remdenas ainiņas vien sanāk.

Pamatīgi samulsina arī notikumu gaita sērijā par Annu – sievieti, kura cieš no vīra vardarbības. Ir noticis strīds, sieviete ir cietusi un grib doties uz traumpunktu, bet varmāka no dzīvokļa ir pazudis. Pirms tam mums iezīmēts tipisks vardarbības veicēja portrets – kontrole, sievas nošķiršana no draugiem, finansiālas atkarības veicināšana, pompozas atvainošanās. Šāda rīcība – atstāt cietušo sievu ar bērnu dzīvoklī pēc strīda, kurā sieva ir guvusi nopietnu traumu –, ir, maigi sakot, neloģiska.

«Asistente» noteikti patiks detaļu cienītājiem – dzīvokļi, publiskās telpas un pilsētvide parāda šodienas laiku un ļaus seriālam kļūt par spilgtu sava laikmeta liecinieku nākamajām paaudzēm un arī mums pašiem, pēc gadu desmitiem atgādinot grūto iesvempšanos augstajos tramvajos vai kādu šodien populāru kultūrvietu.

Pakešu bubulis

«Asistentes» veidotājas ir aizskārušas daudzus būtiskus sociālus jautājumus – ieslodzīto atgriešanos sabiedrībā, vardarbību ģimenē, prostitūciju, higiēnas preču pieejamību un citus. Tas ir apsveicami, bet pietrūkst dziļuma – nopietnie temati ir aizskarti kā rotaļājoties, ar didaktisku «progresīvo» roku tos ieskicējot un skrienot tālāk. No komiskas drāmas, kā žanriski klasificēta «Asistente», arī nav pamata gaidīt ko vairāk, bet tas liek pavaicāt – kāda ir šo brīžiem stereotipu un pārlieku tiešo norāžu, kas pareizs un nepareizs, pielādēto stāstiņu jēga?

Kā mēģinājums iedot balsi tiem, kurus bieži vien nedzirdam, – «mūžīgā bērna» mammai, izbijušam cietumniekam, krievvalodīgajam Nikolajam no Ukrainas, jaunietei, kura pārdod sevi, un citiem – «Asistente» ir atzinīgi vērtējama. Tomēr paliek nepabeigtības sajūta – un ko tālāk? Mēs esam ieraudzījuši cilvēkus, kurus, ja neskatās dažādus skandalozus pašmāju šovus, TV ekrānos bieži neredzam. Bet vai tēli mums ļāvuši sev pieķerties un ieraudzīt šo problēmu dziļos «aizkadrus»? Īsti – nē. Ko man kā skatītājam ar šo darīt?

Seriāla veidotājas ir sievietes, un arī viens no «Asistentes» mērķiem ir bijis parādīt, kā tad jūtas sieviete mūsdienu Latvijā. Pārlieku spīdoša aina nezīmējas. Situācija iecirknī, kur policists – «labākais tētis pasaulē» – dod vīra piekautai sievietei padomu vienkārši neizvēlēties šādus vīriešus, sāpīgi precīzi raksturo sabiedrības attieksmi pret upuriem. Tāpat ļoti trāpa epizode par Kristīni, kura viena pati rūpējas par meitu ar īpašām vajadzībām, iezīmējot sistēmas kļūdas, kas nereti sievietēm stājas ceļā. Un tad ir pakešu tracis, ja tā to var saukt. Nesen pieņemtie grozījumi Ministru kabineta noteikumos, ka visās mācību iestādēs būs jānodrošina higiēniskās paketes, ir maza uzvara, bet «Asistentē» jautājuma aktualizēšana tiek novesta līdz tādam absurdam, ka kļūst komiska. Ja potenciālā sponsora reakcija aicinājumam ziedot higiēnas preces krīzes centriem patiesi ir ticama, jo daudzi vīrieši, dzirdot vārdus paketes vai tamponi, kļūst nesakarīgi, tad neskaidra paliek Gerdas un Lulū plānotā influenceru kampaņa – nu kura sieviete kā dāvanu citai sievietei sūtīs glītā kastītē iepakotu vienu paketi?

Protams, pret latviešu ražojumiem esam daudz prasīgāki, vai ne? Gribam atrast jēgu, pamatojumu, nebeidzami smieklīgas un vienlaikus līdz kaulam patiesas dzīves ainas, kas atbilst mūsu pašu priekšstatiem par to, kas ir «o, jā, tieši tāpat kā man» un «nu nē, neviens šitā nedarītu». Ja noliekam malā šīs brīžiem pārspīlēti augstās prasības, «Asistente» ir gana izklaidējošs un pārdomas rosinošs skatāmgabals.

"Asistente"

Izplatītājs: «Tet TV+».

Producents: «Ego Media».

Sēriju skaits: 7.

Scenārijs: Alise Zariņa, Liene Linde, Anete Konste.

Režisores: Alise Zariņa un Liene Linde.

Lomās: Elizabete Lielmane, Matīss Budovskis, Baiba Broka, Andris Keišs, Kaspars Gods u. c.