Inna Šteinbuka par nesagaidīto ekonomikas izaugsmi un Latvijas riskiem, ja pieaugs valsts parāds

Kas bija lielākās ekonomiskās problēmas, ar kurām 2024. gadā saskārās Latvija, un kā ar tām izdevās, vai neizdevās, tikt galā?

Tā kā pārstāvu Fiskālas disciplīnas padomi, tad vairāk runāšu par valsts budžetu. Strādājot pie 2025. gada budžeta, viena no lielākajām problēmām bija panākt optimālas nodokļu sistēmas izmaiņas. Pie nodokļu reformas tika strādāts apmēram divus gadus, un vienā brīdī likās, ka virzība ir nonākusi strupceļā, ka iesaistītās puses (ministrijas un nevalstiskās organizācijas) nevarēs rast kompromisu. Arī man situācija likās bezcerīga, jo diskusijas par nodokļu sloga samazinājumu notika laikā, kad ekonomika neauga un pastiprinājās lejupslīdes riski. Lai noturētu budžeta resursus nepieciešamā līmenī situācijā, kad ekonomikas izaugsme sabremzējas, saprotama rīcība būtu paaugstināt nodokļu likmes, nevis samazināt. Tomēr Finanšu ministrijai izdevās rast risinājumu, kad, samazinot darba resursu nodokļu slogu, īpaši zemo ienākumu saņēmējiem, un saglabājot esošo pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmi, budžeta deficīts nepārsniedz pieļaujamos 3% griestus. Reformas rezultātā šogad 95% no strādājošajiem saņems vairāk naudas "uz rokas", nodokļu sistēma būs nedaudz vienkāršāka, mazināsies iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzība, kā arī uzlabosies Latvijas nodokļu sistēmas pievilcība Baltijas mērogā. Protams, daļa no papildu iedzīvotāju ienākumiem aizies potenciālā cenu pieauguma kompensācijai, kuru varētu izraisīt lielākie akcīzes nodokļi un citi faktori, tomēr iedzīvotājiem vajadzētu sajust nelielu naudas pieaugumu savos makos. Sevišķi izdevīga reforma ir pensionāriem, kuriem neapliekamo minimumu palielinās no 500 uz 1000 eiro. Tagad, atskatoties uz "nodokļu sāgu" un ņemot vērā iznākumu, jāsaka, ka valdība ar nodokļu reformu tika galā godam.

2024. gadā, ekonomikā skaidri iezīmējās lejupslīde, lai gan budžeta projekts tika izstrādāts, prognozējot 1,4% izaugsmi. Cerības uz izaugsmi diemžēl nepiepildījās, gluži otrādi, 2024. gada trijos ceturkšņos, salīdzinot ar 2023. gada attiecīgo periodu, iekšzemes kopprodukts (IKP) samazinājās par 0,3% un dinamika bija lejupejoša. Diez vai 2024. gada pēdējā ceturkšņa rezultāti, kurus uzzināsim janvāra beigās, varēs būtiski uzlabot gada iznākumu. Vai mūsu kaimiņiem klājās labāk? Igaunijai, kur trijos ceturkšņos IKP samazinājās par 1%, gan iet sliktāk. Savukārt, var apsveikt Lietuvu, kur IKP pieauga par 2,2%. Tas ir fenomenāls panākums uz vairāku eirozonas un ES valstu fona.

Izaicinājums bija izstrādāt šī gada un vidēja termiņa (līdz 2027. gadam) Latvijas budžetu, izmantojot citādāku plānošanu atbilstoši jaunajām ES prasībām. Atgādinu, ka šī gada pavasarī stājās spēkā jaunais ES ekonomikas pārvaldības ietvars, kas veidots tā, lai pakāpeniski un ilgtspējīgi samazinātu pieaugošos ES valstu deficīta un parāda līmeņus. Jaunā ekonomiskā regulējuma centrālais elements ir Fiskāli strukturālais plāns (FSP), kurā tiek noteikta valsts budžeta izdevumu trajektorija nākamajiem četriem gadiem. Valdība šo plānu sagatavo, Eiropas Komisija (EK) to izskata un novērtē, un Eiropadome to apstiprina. Man ir prieks, ka mūsu FSP Eiropas Komisija novērtēja atzinīgi.

EK secināja, ka tikai astoņu dalībvalstu 2025. gada budžeta plāns pilnīgi atbilst ES prasībām, tostarp Latvijas. Igaunijas plāns atbilst daļēji, savukārt Lietuvas plāns novērtēts vēl zemāk un pastāv risks, ka atbilstība ES prasībām netiks nodrošināta.

Diemžēl nevaru aizvadītā gada panākumus tikai slavēt, pastāv arī nopietnas problēmas. Nebūšu oriģināla, ja šajā kontekstā izcelšu "Rail Baltica" projektu. Manuprāt, nopietni izanalizējot jau pieļautās kļūdas, ir nepieciešams darīt visu, lai projekts turpinātos un turpinātos tā, lai nākamie izdevumi būtu maksimāli pamatoti. Tikai pagājušajā gadā mēs sākām skaļi runāt par "Rail Baltica" problemātiku un to, kādēļ projekta īstenošana ir bijusi neveiksmīga. Bet labāk vēlāk nekā nekad. Jāpārstāj izlikties, ka problēma neeksistē. Pozitīvi vērtēju, ka diskusijās ir iesaistīta ne tikai Saeima un valdība, ne tikai atbildīgās institūcijas, bet arī nevalstiskais sektors un visa sabiedrība. Atklātība un caurskatāmība ir projekta turpmākas pārvaldības atslēgvārdi. Un tomēr svarīgi ir ne tikai diskusijas "per se". Ir sajūta, ka valdība sāk pieņemt adekvātus lēmumus par projekta pārvaldības uzlabošanu, par finansējuma avotiem, par projekta uzraudzību. Tātad diskusijām seko arī rīcība.

Vai esam izdarījuši visu, lai sekmētu izaugsmi arī apstākļos, kad citur Eiropā, tostarp mūsu galvenajos eksporta tirgos, attīstība ir visai kusla? Kuras iespējas ir izmantotas, kuras nē?

Teorētiski līdzekļu, lai veicinātu ekonomisko izaugsmi, ir krietni daudz. Pirmkārt, tās ir investīcijas. Vai esam izdarījuši visu, lai piesaistītu investīcijas? Domāju, ka nē. Ne velti pieminēju Lietuvu, kuras ekonomika, neraugoties uz kopējo stagnāciju ES, pieauga par 2,2%. Mēs bieži sakām, ka mūsu ģeopolitiskais stāvoklis neveicina investīcijas, jo blakus ir neprognozējams kaimiņš. Tomēr tāds pats kaimiņš ir arī blakus lietuviešiem, un, neraugoties uz ģeopolitiskiem apstākļiem, Lietuva panāca izaugsmi. Laikam Lietuvā ir pievilcīgāks un labvēlīgāks investīciju klimats, tostarp ir pieejamāki kredīti bankās, mazāka birokrātija, uzņēmumus atbalstošāka valdības rīcība utt. Grūti nosaukt visus iemeslus, bet rezultāts ir redzams - Lietuvā IKP aug, bet mums samazinās, plaisa starp mūsu IKP uz vienu iedzīvotāju un Lietuvas palielinās. Žēl, ka mēs neesam izmantojuši visus iespējamos investīciju veicinošos mehānismus.

Visās trīs Baltijas valstīs ES fondi ir viens no izaugsmes veicinātājiem. Latvijā pat lēnas izaugsmes apstākļos liela nozīme bijusi Eiropas finansējuma ieguldīšanai. Pēc novembra prognozēm, 2024. gadā ekonomikā no ES fondiem vajadzētu ienākt ap 847 miljoniem eiro, kas gan ir par 159 miljoniem mazāk, nekā bija prognozēts vasarā. Finanšu ministrija seko, lai ES fondu ieviešana nekavētos, un rezultāti ir labāki - ja plānošanas periodā 2014.-2020. projektu iesniegumi tika izskatīti vidēji 179 dienās un pēc iesniegšanas uzreiz apstiprināja vien 0,08% projektu, tad pašreizējā periodā 2021.-2027. projektus vidēji izskata 41 dienas laikā un ar pirmo piegājienu apstiprina 49%. Un, lai gan progress ir ievērojams, tomēr vēl joprojām ir, kur augt, un vēl joprojām redzam, ka līdzekļu apguve aizkavējas un tiek pārvirzīta uz nākamo gadu.

Tiek prognozēts, ka 2025. gadā ekonomikā ieplūdīs vēl ap 1,52 miljardi eiro, 2026. gadā - arī 1,49 miljardi eiro, 2027. un 2028. gadā - vidēji vairāk nekā 900 miljoni katrā gadā. Tik daudz ES finansējuma kā nākamajos gados neatceros un nezinu, kad vēl būs. ES fondu efektīva ieguldīšana Latvijas ekonomikā ir milzīga iespēja sekmēt izaugsmi.

Savukārt attiecībā uz eksportu, kas arī ir viens no izaugsmes veicinātājiem, pastāv objektīvas grūtības. ES ekonomikas stagnācija mazina pieprasījumu pēc mūsu precēm un pakalpojumiem. Baidos, ka situācija turpmāk neuzlabosies, jo pastāv risks, ka ASV ieviesīs stingrus protekcioniskus ierobežojumus, paaugstinot tarifus Eiropas precēm. Tas noteikti neveicinās eksportu, gluži otrādi.

Mēs dzīvojam sankciju pasaulē, un esošā ģeopolitiskā situācija liek pārorientēt mūsu eksportu no Krievijas un Baltkrievijas uz citiem tirgiem. Ja 2020. gadā uz Krieviju eksportējām 8,5% eksporta kopapjoma, tad iepriekšējā 10 mēnešos ap 5,6%. Tas joprojām ir daudz, bet tomēr eksporta īpatsvars iet uz leju. Uz ES valstīm 2020.gadā eksportējām 65,5% no eksporta kopapjoma, bet pērn 10 mēnešos 69,4%. Tādējādi uz ES esam sākuši eksportēt lielāku apjomu, neskatoties uz to, ka ES pieprasījums pašlaik ir ierobežots.

Pašlaik ļoti skaļas diskusijas ir par pārtikas cenām. Vai šajā ziņā Eiropā esam unikāli? Vai piedāvātie risinājumi ir labākie un kaut ko mainīs?

Pārtikas cenu pieaugums skar pilnīgi visu iedzīvotāju maciņus, tādēļ iedzīvotāju satraukums ir ļoti saprotams. "Eurostat" dati par novembri liecina, ka pārtikas segmentā Latvijā cenas pieauga par 4,3%, kas ir gan ir mazāk nekā oktobrī, kad pārtikas cenu inflācija bija 5,4% un tas bija straujākais pieaugums ES valstu vidū. Eirozonā pārtikas cenas novembrī kāpušas par 1,7% un šāds līmenis bijis diezgan noturīgs, kamēr Latvijā tās sāka pieaugt martā un ar katru mēnesi kāpums kļuva arvien straujāks. Arī Latvijas CSP publicētie novembra dati liecina, ka pārtikas cenu pieaugums ir nedaudz piebremzējies - tas bija 4,3%, un, salīdzinot ar oktobri, samazinājums ir par 1,2 procentpunktiem. Šai sezonai neraksturīgi piebremzējās cenu pieaugums augļiem (no 8,9% oktobrī līdz 3,9% novembrī) un arī cenas dārzeņiem sabremzējās (no 17,2% oktobrī līdz 10% novembrī). Tomēr arī augļu un dārzeņu cenu kāpums ir straujāks nekā novembra inflācija kopumā, kas bija pieaugusi līdz 2,2%.

Ir labi, ka par šo jautājumu ir sākušās diskusijas. Ekonomikas ministrija ir piedāvājusi virkni pasākumu pārtikas cenu mazināšanai, piemēram, noteikt uzcenojuma griestus ikdienas pārtikai, ieviest obligātu zemāko cenu katrā preču kategorijā u.c. Ļoti iespējams, ka kādi no šiem pasākumiem dos efektu pārtikas cenu samazināšanā, tomēr, manuprāt, par daudz iejaukties tirgus procesos nav apsveicama prakse un man nedaudz atgādina tirgus regulēšanu padomju laikos. Es par šādiem risinājumiem būtu ļoti piesardzīga. Manuprāt, pēc augsta inflācijas perioda un tam sekojoša iedzīvotāju ienākumu kāpuma, notiek pielāgošanās no piedāvājuma un pieprasījuma puses. Es nogaidītu kādu laiku, jo domāju, ka piedāvājumam un pieprasījumam vajadzētu stabilizēties un līdzsvaroties.

Ir rūpīgi jāvērtē, lai mazumtirdzniecībā nebūtu karteļu vai tamlīdzīgas savstarpējas vienošanās, tirgu būtu uzmanīgāk jāuzrauga.

Arī pārtikas ražotāji ir norādījuši, ka ražotāju un tirgotāju attiecībās iztrūkst "ceļu policista" un iztrūkst konkurences uzraugu kontroles.

Domāju, ka tas arī ir galvenais iemesls.

Vai ir vēl kādas lietas, ko varam darīt, lai inflācija Latvijā turētos veselīgā līmenī?

Kopumā inflācija Latvijā ir normalizējusies 2% robežās, izņemot pārtikas cenas un komunālo pakalpojumu izmaksas, kas gan ir ļoti svarīgas izmaksu pozīcijas ikvienai mājsaimniecībai.

Inflācijas mazināšanas (vai noturēšanas) politiku īsteno Eiropas Centrālā banka (ECB), kas to dara veiksmīgi, un Latvijai nav daudz instrumentu, kā ietekmēt inflāciju. Jau pieminētās pārtikas cenas ir piemērs tam, ko varam ietekmēt, stiprinot konkurences uzraudzību. Vēl var mazināt darba samaksas tempus, tādējādi ierobežojot pieprasījumu. Tomēr labi saprotu, ka darba samaksas pieaugums tikai daļēji kompensē milzīgo inflācijas kāpumu, kas tika piedzīvots iepriekšējos gadus. Algas toreiz neauga līdzi cenām, un tagad darba samaksas pieaugums zināmā mērā kompensē iedzīvotāju zaudējumus, kas bija iepriekšējos gados.

Cik strauji aug algas šobrīd? 2024. gada trešajā ceturksnī reālā neto darba samaksa, salīdzinot ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu, pieauga par 8,3%. Vidējā bruto darba samaksa trešajā ceturksnī palielinājās par 9,9%. Sabiedriskajā sektorā darba samaksas pieaugums joprojām ir straujāks nekā privātajā sektorā. Sabiedriskajā sektorā bruto darba samaksa pieauga par 12,3%, sasniedzot 1758 eiro, savukārt privātajā sektorā pieaugums bija 9%, ar vidējo bruto algu 1684 eiro, kas ir par 74 eiro mazāk. Ir diskusijas, kāpēc sabiedriskajā sektorā darba samaksas pieaugums ir straujāks. Vēlos vērst uzmanību tam, ka sabiedriskajā sektorā visas algas tiek godīgi pārskaitītas uz bankas kontu, bet dažkārt privātajā sektorā, piemēram, būvniecībā, "aplokšņu algu" līmenis joprojām ir diezgan augsts. Tādēļ domāju, ka privātajā sektorā algas ir augstākas, nekā uzrāda oficiālā statistika.

Slikti ir tas, ka iedzīvotāju ienākumu pieaugums stipri atpaliek no produktivitātes, pie tam vairāku gadu garumā. Atbilstoši ekonomikas aksiomai, jo ilgāk produktivitāte atpaliek no ienākumiem, jo sliktāk tas ietekmē valsts konkurētspēju. Tas nenozīmē, ka es aicinātu samazināt ienākumus, es aicinu veicināt produktivitāti.

Vai Latvija ir atradusi ilgtspējīgu risinājumu tam, kā finansēt izdevumus gan ārējai, gan iekšējai drošībai? Vai arī pēc kāda laika atkal būs jādomā, kur tam ņemt naudu?

Iekšējās un ārējās drošībai finansējuma avots ir viens - valsts budžets, kura iespējas ir atkarīgas no ekonomikas izaugsmes. Stabils IKP pieaugums un izaugsme ir vienīgais ilgtspējīgs risinājums, jo kāpināt izdevumus drošībai no valsts budžeta pašreizējos ģeopolitiskos apstākļos ir neizbēgama prioritāte.

Pašreizējās ilgtermiņa prognozes liecina, ka Latvijas parāds un budžeta deficīts ir ilgtspējīgā līmenī un plānotie aizsardzības finansējuma apjomi tajā ir ņemti vērā. Tomēr ilgtspējības statuss saglabāsies līdz brīdim, kamēr ievērosim valsts izdevumu pieauguma trajektoriju, kuru paredz jaunā ES fiskālās pārvaldības kārtība. Ja sāksim šo disciplīnu pārkāpt, sekos soda sankcijas ES līmenī, tomēr izdevumi aizsardzībai var tikt uzskatīti par attaisnojamu izdevumu kategoriju, it īpaši ņemot vērā drošības situāciju mūsu reģionā.

Kādas ir prognozes par 2025.gadu attiecībā uz IKP pieaugumu, inflācijas līmeni?

Var teikt, ka 2024. pagāja nepiepildītu cerību un prognožu zīmē. Līdzīgi kā 2024. gada izskaņā, arī 2023. gada beigās izaugsmes atsākšanās tika gaidīta "nākamgad". Atskatoties uz tikko aizgājušo 2024. gadu, redzam, ka izaugsmi ne tikai Latvijā, bet arī ES kopumā noslāpēja energoresursu un citu izejvielu augstās cenas, kā arī ECB ierobežojošās monetārās politikas spiediens, kas tikai otrā gada pusē sāka pakāpeniski atslābt. ES ekonomikas izaugsmes palēnināšanās un galveno tirdzniecības partneru ekonomiskās problēmas ierobežoja Latvijas eksporta apjomus.

Skaidrs, ka 2024. gada Finanšu ministrijas prognoze par 1,4% IKP pieaugumu netiks sasniegta. Labākajā gadījumā mēs gadu varam noslēgt ar nulles izaugsmi, bet sliktākajā gadījumā būs lejupslīde. Gan Finanšu ministrija, gan citi prognozētāji uzskata, ka izaugsme atjaunosies šogad un to veicinās patēriņa pieaugums, eksports un investīcijas. EK prognozē ekonomikas atveseļošanos 2025. gadā, tomēr ar lēnu IKP pieaugumu 1% apmērā, bet 2026. gadā 2,1% IKP pieaugumu, ko veicinās pieprasījuma pieaugums no tirdzniecības partneriem, investīcijas, ES fondu ieguldījums un valdības izdevumu palielināšanās.

Jāsaka, ka ir pārāk daudz nenoteiktību, lai varētu droši prognozēt situāciju šim gadam. Ja jaunais ASV prezidents Donalds Tramps neieviesīs protekcionisma tarifus vai ieviesīs ne tik lielā apmērā, kā apsolīja, tad tomēr sagaidām, ka eirozonas, ES un visas pasaules ekonomika sāks atgūties no iepriekšējām krīzēm. Ja tomēr Tramps ies nelokamā protekcionisma ceļu, tad gan Eiropa, gan Ķīna, gan Kanāda, gan citi tirdzniecības partneri arī paaugstinās tarifus ASV precēm. Tas var veicināt kārtējo globālo ekonomisko lejupslīdi.

Atgriežoties pie Latvijas ekonomikas, esmu gandarīta par valdības apņemšanos veicināt konkurētspēju ar visiem iespējamiem paņēmieniem, tostarp gudri izmantojot Eiropas finansējumu, mazinot birokrātiju un veidojot labāku klimatu investīcijām - ja tas viss nostrādās, tad prognoze par 2% izaugsmi šogad ir sasniedzama.

Savukārt attiecībā uz inflāciju pārāk lielu draudu eirozonai nav, ka inflācija varētu strauji pieaugt - inflācija var īslaicīgi svārstīties, tomēr nav sagaidāms, ka šīs svārstības prasīs pastiprinātu iejaukšanos no ECB puses. Latvijā EK prognozē 2,2% inflāciju, bet Latvijas Bankas inflācijas prognoze ir 1,5%. Diezgan liels nezināmais ir elektroenerģijas cenu svārstības, pēc atslēgšanās no BRELL, ko gaidām šī gada pirmajā pusē.

Ekonomisti daudz piesauc bijušā ECB vadītāja Mario Dragi ziņojumu par ES konkurētspējas atjaunošanu. Vai jaunā EK izskatās tāda, lai, ja ne visu, tad daudz no ziņojumā minētā īstenotu praksē?

Mario Dragi ziņojumā Eiropas konkurētspējas trīs vaļi ir inovāciju plaisas mazināšana ar Ķīnu un ASV, dekarbonizācija un drošība. Inovāciju jomā Eiropa joprojām atpaliek no ASV un Ķīnas, it īpaši augsto tehnoloģiju sektorā. Piemēram, tikai četras no pasaules 50 lielākajām tehnoloģiju kompānijām ir Eiropas uzņēmumi. Turklāt ASV uzņēmumi tikai 2021.gadā investēja par 270 miljardiem eiro vairāk pētniecībā un inovācijās nekā Eiropas uzņēmumi. Eiropas uzņēmumiem pietrūkst kapitāla un atbalsta, lai attīstītu jaunas tehnoloģijas un ieviestu tās tirgū, kā rezultātā gandrīz 30% Eiropas jaunuzņēmumu, kas kļuva par "vienradžiem", pārcēla galvenās mītnes uz ASV.

Dekarbonizācijas jautājumos EK demonstrē progresu, taču pastāv risks, ka enerģijas cenas un ražošanas izmaksas var mazināt ES globālo konkurētspēju. Eiropas enerģijas cenas ir 2-3 reizes augstākas nekā ASV, bet dabasgāzes cenas ir 4-5 reizes augstākas. Savukārt drošības jautājumos Dragi ziņojums norāda uz vajadzību pēc spēcīgākas rūpniecības politikas, lai mazinātu atkarību no trešo valstu izejvielām un tehnoloģijām. Piemēram, 75-90% no globālās pusvadītāju ražošanas kapacitātes atrodas Āzijā, un Eiropa joprojām ievērojami atpaliek no ASV un Ķīnas, kas cenšas nostiprināt savu neatkarību šajā jomā. EK pārstāvēto spēku samērs kopumā ļauj atbalstīt Mario Dragi ziņojuma prioritātes, jo īpaši inovāciju, dekarbonizāciju un drošības jautājumus, vēl jo vairāk šis ziņojums tapa pēc EK vadītājas aicinājuma. Tomēr atšķirīgie politisko grupu akcenti Eiropas Parlamentā var radīt izaicinājumus un nepieļaujamu vilcināšanos vienotas stratēģijas izstrādē.

Dragi ziņojumā skaidri un gaiši ir pateikts - ja nekas netiks darīts, tad faktiski ES nav cerību paaugstināt savu konkurētspēju un vismaz neturpināt atpalikt no ASV un citām pasaules lielvarām. Tas ir ļoti nopietni.

Skaidrs ir arī tas, ka konkurētspējas atjaunošana prasa milzīgus ieguldījumus - Dragi piedāvātajai konkurētspējas programmai būtu nepieciešams ikgadējs finansējums 750-800 miljardu eiro apmērā. No kurienes finansējumu ņemt, pagaidām ir grūti teikt. Viens no piedāvājumiem ir tāds aizņēmuma mehānisms, kāds tika izmantots Covid-19 laikā, bet vai dalībvalstis šādu risinājumu atbalstīs, mēs nezinām.

Nodokļu ieņēmumi 2024. gadā kopumā atpalika no plānotā, tostarp visvairāk atpalika PVN un akcīzes nodokļa ieņēmumi. Tas liecina par sliktu plānošanu? Kādas tendences nodokļu iekasēšanā varam sagaidīt šogad?

Nodokļu ieņēmumi 2024. gada 11 mēnešos pret iepriekšējā gada 11 mēnešiem pieauga par 7,4%, bet IKP faktiskajās cenās – 2024. gada trīs ceturkšņos – par 1,4%. Ir ļoti pozitīvi, ka nodokļu ieņēmumi pieaug daudz straujāk nekā nominālais IKP, tas varētu netieši liecināt par ēnu ekonomikas samazinājumu.

FDP seko kopbudžeta nodokļu ieņēmumu plāna izpildei, kas 2024. gada vienpadsmit mēnešos atpaliek par 1,8% jeb 229,8 miljoniem eiro no budžeta likumā plānotā. Bet jau skaidroju, ka nodokļu plāns bija sastādīts pie ekonomikas pieauguma nosacījuma, kas nepiepildījās.

2024. gada 11 mēnešos labi iekasējas iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) un sociālās iemaksas saistībā ar straujo darba samaksas pieaugumu un minimālās mēnešalgas palielināšanu, kā arī uzņēmumu ienākuma nodoklis (UIN). Sociālo iemaksu ieņēmumi šajā periodā pieauguši par 9,6%, tomēr nedaudz atpaliek no plānotā par 2,8%. IIN un UIN plāni par gada vienpadsmit mēnešiem ir izpildīti. Sliktāka situācija 2024. gadā ir izveidojusies patēriņa nodokļu ieņēmumos. Vājš privātais patēriņš būtiski ietekmēja iekasēto PVN un akcīzes apjomu. 2024. gada vienpadsmit mēnešos PVN tika iekasēts par 1,4% mazāk nekā iepriekšējā gada attiecīgajā periodā un atpaliek no plāna par 5,9%. Lai arī akcīzes nodokļa ieņēmumi pieauga par 3,1%, atpaliekam no plāna par 4,5%.

2025. gada kopbudžeta nodokļu ieņēmumi tiek plānoti 14,6 miljardu apmērā, kas ir par 849,1 miljonu jeb 6,2% vairāk, nekā tiek prognozēts iekasēt 2024.gadā. Tendences nodokļu iekasēšanā šogad ir atkarīgas no vairākiem nosacījumiem, kuriem jāizpildās, lai sasniegtu 2025. gada nodokļu plāna mērķi - privātā patēriņa atgūšanās, kā arī Latvijas galveno tirdzniecības partnervalstu - Lietuvas, Igaunijas, Vācijas, Zviedrijas - ekonomiskās situācijas uzlabošanās.

Vai nav bažu par 2025. gada budžeta plānu, kas paredz deficītu ļoti, ļoti tuvu 3%? Kam būtu īpaši jāpievērš uzmanība? Vai Latvijai šogad izdosies noturēt budžeta deficītu zem 3%?

Fiskālā politika ir kļuvusi mazāk ekspansīva salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem, kad fiskālā politika tika izmantota, lai mīkstinātu Covid-19 pandēmijas un Krievijas agresijas izraisītos šokus ekonomikai un iedzīvotājiem. Šobrīd ir laiks pakāpeniski atgriezties pie ilgtspējīgas fiskālās politikas, lai nepieļautu pārmērīgu valsts parāda izaugsmi. 2024.gadā kopbudžeta izdevumi tiek plānoti 18,2 miljardu eiro apmērā, šogad tie tiek paredzēti 19,8 miljardu eiro apmērā, tātad izdevumu pieaugums būs gandrīz 9% apmērā.

Budžeta deficīta apmērs prasa ļoti augstu piesardzību. Pašlaik EK vērtējums par Latvijas fiskālo pozīciju ir pozitīvs. Šogad deficīts tiek prognozēts 2,9% no IKP, tomēr EK to vērtē vēl augstāku - 3,2%. Tas nozīmē, ka balansējam uz robežas un ekonomiskās izaugsmes atgriešanās ir kritiski svarīga, lai stabilizētu fiskālo situāciju.

Vai šogad budžeta deficīts var pārsniegt 3%? Tas nav izslēgts. Jaunais ES regulējums pieļauj, ka atsevišķos gados valsts budžetā deficīts var būt nedaudz virs 3%, jo galvenais uzsvars ir uz budžeta izdevumu ierobežošanu, kas ir fiksēti. EK jau ir ļoti pozitīvi novērtējusi Latvijas Fiskāli strukturālo plānu, tas liecina, ka EK nav lielu bažu par mūsu budžetu. Ar budžeta deficītu mēs balansējam uz robežas, bet svarīgi ir nepārspīlēt pieļaujamos budžeta izdevumus un veicināt ekonomikas izaugsmi, jo bez tās būs grūti nodrošināt sapratīgu deficīta apmēru.

Kopumā es neesmu ļoti pesimistiska par mūsu budžeta disciplīnu, jo Latvijas valdības vairāku gadu garumā, faktiski kopš finanšu krīzes, kopumā ir bijušas fiskāli atbildīgas. Kamēr pie varas ir šī koalīcija, nedomāju, ka fiskālā politika mainīsies.

Valsts kase prognozē, ka nākamajos gados valsts parāds varētu pieaugt līdz 49% no IKP. Vai ir cerības, ka pienāks arī laiks, kad valsts parāds neaugs vai pat varbūt samazināsies?

Latvijas valsts parāds pēdējos desmit gados ir svārstījies robežās no 37,9% līdz 45,9% no IKP. Tieši pirms Covid-19 krīzes bijām sasnieguši zemāko rādītāju desmitgadē - 37,9%, tomēr pandēmijas laikā parāds strauji pieauga, un 2021. gadā tas sasniedza 45,9%. Kopš tā laika parāds būtiski nesamazinās, un prognozes liecina, ka nākamajos gados tas varētu sasniegt 50% no IKP. Ņemot vērā, ka parādi krīžu laikā mēdz pieaugt, vēl viena nopietna ekonomiskā krīze mūs varētu novest kritiski tuvu ES noteiktajai 60% robežvērtībai.

Procentu maksājumi Latvijai jau 2024. gadā bija augstākie starp Baltijas valstīm – balstoties uz prognozēm tie bija 1,1% no IKP. Šogad šie maksājumi pieaugs līdz 1,2% vai, pēc Eiropas Komisijas vērtējuma, līdz 1,3% no IKP. Salīdzinājumam, valsts parāds Igaunijā ir ievērojami zemāks nekā pārējās Baltijas valstīs; 2024. gadam tas prognozēts 23,7% apmērā no IKP, bet Eiropas Komisija to vērtē kā 23,2%. Procentu maksājumi 2024. gadā veidos attiecīgi 0,5% vai, pēc Eiropas Komisijas vērtējuma, 0,7% no IKP. Šogad Igaunijas parāds prognozēts 25% vai pēc EK vērtējuma 24,2% un procentu izdevumi attiecīgi 0,6% vai 0,7%.

Latvijai kāpināt parādu nozīmētu vēl lielākas summas no budžeta ienākumiem pārvirzīt parāda apkalpošanai, nevis citām svarīgām prioritātēm. Parāds, protams, var mazināties straujākas ekonomikas izaugsmes rezultātā, jo tad mainīsies arī parāda attiecība pret IKP.

Manis piesauktais jaunais ES regulējums arī paredz mehānismus parāda mazināšanai - ja ekonomika izaug straujāk un nodokļu ieņēmumi sekos IKP pieaugumam, savukārt budžeta izdevumi ir nofiksēti, tad starpība pilnībā vai daļēji varētu tikt novirzīta valsts parāda segšanai.