Olga Rajecka: "Ja tev sirdī būs 16, vienmēr būsi laimīgs"

Viņas balss un klātbūtne uz skatuves spēj aizraut ikvienu, un viņas dzīvesprieks ir iedvesmojis daudzas paaudzes. Ar neizsīkstošu enerģiju un dedzīgu darbu Olga turpina priecēt savus klausītājus. Šodien, 7. janvārī, viņa svin 63. dzimšanas dienu.

"Man ļoti patīk dzīvot Latvijā, jo šeit ir četri gadalaiki. Katrs gadalaiks ir īpašs, katrā ir savi pienākumi un darbi. Es nekad nevarētu dzīvot tādā vietā, kur ir mūžīgā ziema vai visu laiku ir nežēlīgs karstums," saka Olga.

Liekas, noteiktā vecumā cilvēkam sāk gribēties mazāk strādāt un vairāk laika veltīt sev. Bet nešķiet, ka tas ir par tevi.

Es sev veltu ļoti daudz laika. Gribu – dziedu, gribu – nedziedu. Daudz darba ieguldīju jaunībā – viss lielais ir jāizdara līdz 30 gadiem, tad to apziņas laiku pēc 50 vari dzīvot, kā gribi. Piemēram, 50 gadu vecumā sāku dejot tautas dejas. Sev par prieku, neviens man to neliek darīt. Deja ir vislabākā kustība – gan fiziskā slodze, gan emocionālā. Tev ir stāja, labs garastāvoklis. Un pēc deju koncerta ir ļoti liels gandarījums. Tas, ka uzvelc tautastērpu, arī ļoti daudz nozīmē.

Tās ir tavas fiziskās aktivitātes, tu taču noteikti neej uz sporta zāli…

Nē, es neeju uz zāli. Nu, kāda vēl sporta zāle?! Man ir dārzs, ziemā es slēpoju, vasarā divās mājās jāpļauj zāle, visu laiku jāravē. Divas beidzamās dienas melnu muti jau otro reizi ravēju savu dārzu un stādu.

Tev ir vairāki dārzi, pa kuriem raujies?

Man ir meitas māja pie jūras, Ķurmragā, un vīra  Saulkrastos. Un, protams, mans Baltezers.

Strādāšana pa trim mājām un trim dārziem!

Jā, tā dzīvē sanāca, tur neko nevar darīt. Ieprecējos, vīram jau bija tēva mājas, man bija mājas Bukultos. Vasaras māja ir mākslinieka Kačerovska māja Ķurmragā.

Kā vēl tu velti laiku sev?

Man ļoti patīk koncertēt un dziedāt, tas nav kā smags pienākums. Un es veltu arī gana daudz laika sev līdz dziedāšanai un pēc tās. Man patīk izgulēties, vienmēr cenšos aizmigt līdz pulksten 23. Es lutinu sevi – eju uz masāžām, noteikti regulāri uz kosmētisko salonu, ja ir iespēja, peldu baseinā, atļaujos arī spa. Man ļoti patīk tas, ka man ir tiešām skaists dārzs. Tas man rada gandarījumu, kad redzu, kā dārzs mainās, sākot no sniegpulkstenīšiem un krokusiem, tulpēm, narcisēm un hiacintēm, visu vasaru līdz rudenim. Man liekas, tas viss ir sevis lutināšana.

Pati dārzu sastādīji vai jau bija pamats?

Pamats bija. Bet man nepatīk tādi modernie dārzi ar skujām un visu ko. Man ir tā, kā es gribu. Ir ceriņi, jasmīni, kastaņa, ozols. Man ir pujenes, vesels lauks īrisu. Jāņogas, avenes, upenes… Saulkrastos ir liels ābeļdārzs, tur ir āboli un ķirši. Visās mājās man ir āboli un ķirši, šad tad arī kaut ko jaunu iestādu.

Pandēmijas laikā forši bija tas, ka pilnīgi varēju nodarboties, ar ko gribēju. Man bija supersiltumnīca ar tomātiem, pipariem un ko tik vēl ne, viss sanāca, un biju laimīga. Tagad, kad sākušies darbi, nevaru visu laiku veltīt tikai dārzam. Bet man ir trīs gadi līdz pensijai, zinu, kas tad būs – siltumnīca, suņi, kaķi, konservēšana…

Tu tiešām pēc trim gadiem taisies doties pensijā?!

Mums ir daudz pensionāru, kuri dzied: Viktors Zemgals, Viktors Lapčenoks, Žoržs Siksna.

Bet oficiāli tu skaitīsies pensionāre?

Es nezinu. Neko nevar zināt. Tā jau es taisītu bērniem nometnes, darītu visu, ko darīju agrāk, bet… Kamēr man gribas dziedāt, kamēr balss skan, ir jādzied. Un man vēl tā balss baigi netrīc, par ko esmu ļoti priecīga.

Kas tev tagad raksta jaunas dziesmas?

Man ir ļoti daudz sadziedātu dziesmu. Cilvēki koncertos vienmēr grib dzirdēt to, ko jau labi zina, uz ko ir nākuši. Bet man ir arī daudz projektu, sadarbojos ar Ingaru Viļumu, Kasparu Ansonu, ar Bermudu divstūri. Dziedāšu kopā ar Sudden Lights 3. Lielajā koncertā Mežaparkā. Ar Aiju Andrejevu mums ir ļoti skaistas dziesmas. Visu laiku kaut kas jauns iznāk.

Mana meita Marija tagad būs Teikas vidusskolā trešās klases audzinātāja. Kad reiz atnācu uz skolu, tie bērni man nodziedāja Vidēji glīts; viņi arī mani zina. Kad Siguldā bija lielais koncerts ar 5000 cilvēku, viens no draugiem bija iegājis publikā paklausīties, ko runā, un maza meitenīte teica: “Man vislabāk patika dziesma, kur tā meitene dziedāja!” (Smejas.)

Visu mūžu būsi meitene.

Es ceru.

Kurš bijis laimīgākais brīdis tavā dzīvē?

Marijas piedzimšana, protams.

Un otrais laimīgākais? Un trešais?

Laikam tas, ka Imants Kalniņš mani uzaicināja pie sevis Turaidas rozē. Un arī, ka Boriss Rezņiks uzaicināja Eolikā. Un, ja es nebūtu dziedājusi, tad varbūt mani nemaz neapprecētu Ivo Bankavs.

Cik izdevusies bijusi tava dzīve kā sievietei?

Skalā līdz desmit?

Jā.

Es teiktu, ka desmit.

Parasti cilvēki izvēlas vidu – ne šis, ne tas.

Man nav ne šis, ne tas. Man ir bijis tā, ka vienmēr esmu dabūjusi, ko gribu.

Piemēram?

Visu. Piemēram, vēlos aizbraukt kaut kur – aizbraucu. Vēlos ceļot ar draugiem – ceļoju. Ja man ir mērķis, es zinu, ka to sasniegšu. Esmu tāda – Mežāzis. 

Cik ļoti tu tagad atšķiries no tās Olgas, kura pie Imanta Kalniņa Turaidas rozē dziedāja?

O, nē, cilvēki nemainās! Tas ir mīts. Tikai pieaug klāt kilogrami, vairāk krunku… Spēka mazāk. Bet cilvēka raksturs nemainās. Kas strādāja jaunībā, tas strādā līdz galam, kas slinkoja, tas arī līdz mūža galam paliek slinks.

Bet, kad esi uz skatuves, šķiet, ka tev tas spēks vēl joprojām ir.

Nav vairs tā. Bet tajā brīdī es pazūdu nirvānā, kaut kur aizpeldu.

Visas sāpes atkāpjas.

Nav jau tādu sāpju, varbūt locītavas pasmeldz. 

Ir bijis posms, kad pārdzīvoji par to svaru un krunkām?

Nē. Pirmkārt, man vienmēr ir apkārt bijuši jauni cilvēki, Marijas draugi un mani audžubērni, kas pie manis ir dzīvojuši; viņi no manis nekaunas. Mēs nesen ar vīru bijām Londonā apsveikt Arni, manu audžudēlu, kuram apritēja 30 gadu, tur bija pulks jaunu cilvēku, bet es ne mirkli nejutos tā, ka mēs nu būtu kādi veci pensionāri. Un es nekad neesmu par to pārdzīvojusi. Jā, cilvēks noveco, ko tur var darīt? Galvenais, lai sirdī ir 16, lai tevī pašā uzplaukst un sapumpuro...

Sapumpurots zars?

Tieši tā! Es Kulakovu ļoti mīlēju un mīlu. Ja tev sirdī būs 16, vienmēr būsi laimīgs. Un pat prātā neienāks kautrēties par savu izskatu. Protams, ja būsi nodzēries, nopīpējies, bez zobiem, sevi nekopsi, vismaz reizi gadā neiesi pie dakteriem… Tad arī pats vainīgs!

Sieviete mainās savos ciklos – ir jaunība, ir laiks, kad tev ir bērni, tad tu mainies, pieņemies vai nomet svaru. Un tad ir cikls, kad nesaproti, kāpēc briesti. Vari neēst, dzert daudz ūdens, staigāt, bet vienalga briesti. Tas ir hormonāli, tur neko nevar izdarīt. Tad jādomā, kādas drēbes vilkt, kādu kosmētiku un dezodorantus lietot, lai tu būtu pilnvērtīgs cilvēks. Un tad uznāk arī vājuma brīži, kad jādomā – jā, cik tad man vēl palicis... Vairs neesi jauna. Bet tad es atkal paskatos uz ārzemju māksliniecēm, kas ir kolosālas, aktrises, un saprotu – kāpēc ne? Mums vienreiz jālauž šis – viņa ir veca, viņa vairs neko, jaunie lai iet... Nekā nebija!

Tev ir mīļākā latviešu grupa vai mākslinieks?

Jā, Imants Kalniņš.

Bet to tu pati dziedi.

Bet es nerunāju tikai par Turaidas rozes dziesmām. Varu Imanta Kalniņa lielās dziesmas ar LSO likt un likt, klausīties Kalniņa Pūt, vējiņi aranžējumu, ko izpilda LSO. Mums ar pūtēju orķestri Horizonts, Tomasu Kokamegi un Turaidas rozi nākamgad būs kopīgi koncerti. Man tā mūzika… Daudzi cilvēki jau to mūziku vispār nezina, tikai tie, kam tas īpaši patīk. Bet Imants Kalniņš galīgi nav tikai Turaidas roze un Svētku diena. Tā ir tik liela mūzika!

Kādas tagad ir tavas attiecības ar Imantu Kalniņu?

Brīnišķīgas. Mēs sazvanāmies. Viņš vienmēr piezvana manā dzimšanas dienā. Viņa sieva Agra parasti ar visiem runā, jo viņš to negrib. Un pareizi dara. Es arī negribu ar daudziem runāt. (Smejas.)

Ko tev dzīvē negribas darīt, bet tāpat to dari?

Man šausmīgi nepatīk fotosesijas un intervijas… Dzeltenā prese man dzīvē nodarījusi ļoti daudz kaitējumu, droši vien tāpēc nepatīk. Bet tas ir jādara, ko darīt.

Tev ir kāds fans, kurš tev fano par tevi jau ļoti ilgu laiku? Un cik ilgi?

Nezinu, cik ilgi, bet man ir tādi divi čaļi, Jānis un Atis, kuri uz katru koncertu, man nezinot, nāk un sēž pirmajā rindā ar frēzijām rokās. Viņi zina, ka man ļoti patīk frēzijas un lefkojas. Jauni džeki, ap 35 gadiem.

Tad ir tādi fani, kas sataisa grāmatas ar visādām bildēm no koncertiem, no avīzēm, veselu albumu salīmē. Tādu vienu man atnesa un uzdāvināja, tas gan arī uzreiz pazuda – kāds paņēma. Bet kādi četri tādi albumi man ir, ko fani sataisījuši un atdevuši. Jauki.

Kādas ir tavas attiecības ar meitu?

Man ir ļoti laba meita, tiešām. Arī Mežāzis, zina, ko grib, viņai vienmēr ir mērķis. Viņa ir skolotāja, organizatore, un viņai tas labi sanāk. Viņai ir arī draugu loks, ar kuriem viņa uztur kontaktu; viņa ir pabeigusi RISEBA un Mediņa mūzikas vidusskolu. Jau divus gadus Marija ir precējusies ar Raiti Miglinieku-Lapānu. Viņi abi paņēma divus uzvārdus – gan viena tēva, gan otra. Man tas liekas tik forši! Raitis strādā TV3, viņš ir operators. (Šajā brīdī zvana Olgas mobilais telefons un viņa saka: “Atvaino, man dēls zvana, jāatbild!”)

Interesanti, tu pat saki dēls, kaut viņš nav tavs, bet tava vīra Ivo dēls. Cik viņam jau gadu?

Desmit. Viņš visu laiku dzīvo pie mums. Viņam ir omīte un mamma, un, kad viņš ar mammu grib satikties, viņš satiekas. Jo bērnam ir vairāk to, kas viņu audzina, jo laimīgāks viņš ir. Viņš jau trīs gadus spēlē čellu. Es par to esmu tik lepna! Maziņš viņš gribēja spēlēt ģitāru, bet palika pie čella.

Čells ir sarežģītāks?

Protams! Ja tu spēlē čellu, tu spēlē visu! Ja iemācies ģitāru, jā, tas ir forši, bet tu nevari spēlēt čellu, kontrabasu. Kad spēlē čellu, tu spēlē ģitāru, kontrabasu, obligāti jāspēlē klavieres. Vēl viņš spēlē ukuleli, iet bungu studijā pie Viestura Samta, peld, brauc ar to trako riteni, BMX, ļoti labi slēpo, mēs jau kopā esam trīsreiz bijuši slēpot uz lielajiem kalniem. Vēl divas reizes nedēļā spēlē futbolu.

Ar šo puisīti ir citādi nekā ar savu meitu?

Nevaru tā atbildēt. Es viņu ļoti mīlu, Mariju arī. Ļoti, ļoti! Varu atbildēt, ka abus divus ļoti mīlu. Vispār ļoti mīlu bērnus.

Ja tev atstātu tikai vienu dziesmu, ko dziedāt, kura tā būtu?

No savām tūkstoš dziesmām? Man ar Imantu Kalniņu vien ir 120. Nē, es tā nevaru atbildēt… Tāds jocīgs jautājums. Bet labi, laikam Apvij rokas. Nē, bet Balāde par melno čūsku arī… Es varētu saukt un saukt.

Kādu mūziku tu klausies un mīli?

Coldplay ir pašlaik mana mīļākā grupa. Biju uz koncertu Berlīnē, 80 000 skatītāju. Bērni uzdāvināja uz maniem 60 gadiem un vīra 50, ar visu viesnīcu un VIP. Kādreiz man mīļākā grupa bija Depeche Mode, bet Coldplay pārspēj visu, ko dzīvē esmu redzējusi…

Ir kāds sapnis par koncertiem, ko vēl gribētu redzēt?

Jā. Bejonse – noteikti. Gribētu redzēt arī Lady Gaga. Rolling Stones jau redzēju.

Kā bija?

Lieliski! Tie arī traki čaļi. Uz Depeche Mode biju četras reizes. Ir tādi enerģijas pilni cilvēki, kurus gribas redzēt dzīvajā. Maiklu Džeksonu redzēju. Tallinā 1996. gadā.

Tev ir kāda neparasta aizraušanās? Jeb nekam citam laika neatliek?

Atliek, protams, ka atliek! Es uz ziemu gatavoju pilnus pagrabus. Ejot ciemos, vienmēr atnesu burciņas ar to, ko esmu sagatavojusi. Un visi arī par to priecājas un slavē.

Mēs abas ar draudzeni Kristīni visu aizvedam uz Ķurmragu – tur ir plīts, daba, lielais katls. Rīvējam un griežam daudz un ilgi. Tur mēs runājam par pavisam citām lietām, izrunājam kādas padsmit stundas, kamēr to darām.

Man arī ļoti patīk liet sveces. Mēs ar Mariju kopā lejam kādas 100 sveces reizē dažādos interesantos traukos. Tās ir trīs dienas – jāliek deglītis, jāpiestiprina, jākausē sveķi, pēc tam parafīns, jāpieliek smaržas, ziediņi. Ilgs un patīkams process.

Nekad neliekas, ka tas ir laiks pa tukšo iztērēts?

Nekad. Tas ir labi. Smadzenes attīrās, nav nekāda stresa, nekas cits nav jādomā. Vienkārši esi ar darbu un dabu. Dari to, ko cilvēki darīja arī pirms 100 gadiem. Dari kaut ko tik ļoti normālu.

Tev vispār mēdz būt stress par kaut ko?

Protams, un arī nenormāls stress! Man vienmēr ir stress pirms koncertiem – nedod dievs, kaut kas noies greizi ar aparatūru, nedzirdēšu ģitāru... Es vienmēr uztraucos, kad bērni, Marija un Raitis, lido pie tēta uz Ķīnu. Jālido ar četrām lidmašīnām. Vienmēr stresā gaidu ziņu, ka ir aizlidojuši.

Joprojām esi modes dāma arī ikdienā vai tikai uz skatuves?

Man patīk arī ikdienā labi izskatīties. Un man ir bēdīgi, skatoties uz tām, kuras kādreiz bija tādas modes dāmas… Kādreiz satieku, redzu, un brīžiem tiešām paliek skumji. Ja modē ir kļošenes, tad tādas jāvelk! Kaut kādai tendencei jābūt, laikam līdzi jāiet. Cilvēki taču uz mani skatās, pamana, pazīst! Es nevaru pat ne līdz savam mazajam veikaliņam Bukultos ar riteni aizbraukt nepamanīta – mani grib nofotografēt, selfiju uztaisīt. Visu laiku jābūt formā. Bet, ja ir jāiet uz kādu pasākumu, kroga vai izstādes atklāšanu, bet esmu pārgurusi un negribu, es vienkārši uzrakstu, ka negribu iet. Neesmu tā dāmīte, kura visur skrien. Kā viņas sauca… Sabiedrības dāmas! Kādreiz bija tāds nosaukums, tik smieklīgs. Es noteikti neesmu nekāda sabiedrības dāma.

Tev gribas savā raksturā kaut ko uzlabot?

Es vienmēr saku, ko domāju, un tas man dzīvē ir daudz traucējis. Cilvēki to nesaprot, viņiem ērtāk, ka aprunā aiz muguras. Mani tas vienmēr tracinājis – ka cilvēks nepasaka, kā ir. Tas ir tik briesmīgi! Labāk staigās, pīs intrigas, bet nevar cilvēkam acīs pateikt, ko domā.

Man nepatīk arī tas, ka cilvēki izliekas labāki nekā ir. Un ka nemāk prasīt piedošanu.

Bet vispār cilvēki tev patīk? Jeb bērni, mazie cilvēki, ir labāki par pieaugušajiem?

Nē, nē, man patīk cilvēki! Un viņi mani arī ciena un pat mīl. Ne jau visi, protams. Bet man jau visus arī nevajag.

Neesmu dzirdējusi, ka kādam nepatiktu, kāda tu esi uz skatuves.

Nē, ne par to. Bet man ir jābūt arī savai nostājai. Piemēram, daudzas grimētājas no manis baidās, jo es saku, kā ir. Es uzreiz pasaku, ka ir garām, nevis pēc tam sūdzos, raudu un skrienu visu mazgāt nost, lai kaut kā uzkrāsotos pati. Zinu, ka kādreiz teica: ir divas briesmīgas dziedātājas Latvijā – Linda Leen un Olga Rajecka. Viņas grimētājām un stilistēm vienmēr pateiks: šitā nē, es gribu tā! Bet kas tur slikts? Man ir 62 gadi, visu dzīvi esmu šeit dziedājusi, atsaukusies un piedalījusies visur un vēl velns zina kur, kad vajag un kad nevajag, un es nevaru uzprasīt, lai mani nogrimē un saģērbj  tā, kā man patīk?!

Pati sevi uzskati par labu cilvēku?

Nezinu. Bet zinu, ka daudzi no manis baidās.

Vai tev ir svarīga un vajadzīga sieviešu draudzība?

Man ir svīta koncertos. Viņas ir ne tikai draudzenes, bet atbalsts jau gadiem ilgi. Ar Kristīnīti es draudzējos jau no laika, kad viņai bija 18 un man 23 gadi. Tas ir ļoti sen. Man ir Māra, mana māsīca, mēs abas izaugām vienā mājā. Esam draudzenes un māsīcas visu mūžu, tas ir ļoti daudz. Es draudzējos tā riktīgi, mūsu bērni ir krustbērni. Tad man ir Ināra Trēziņa – viņa var visu izdarīt! Piemēram, Cēsīs dejoju 60 gadu jubilejas koncertā, un man kurpe attaisījās. Es kliedzu: “Ināra, kur tu esi?!” Un viņa skrēja, taisīja to kurpi ciet, jo es tērpa dēļ nevarēju pieliekties. Viņa ir tāda… Ja es pateikšu: “Vai, Ināra, cik tev ir smukas kurpes!” – viņa ņems, novilks un atdos.

Tu pati arī tāda esi?

Jā. Un to daudzi zina.

Un vēl es noteikti gribētu pieminēt manu producentu Sandi Mohovikovu, kurš tik ļoti rūpējas, lai man koncertos viss labi. Tik kolosāls cilvēks, man ar viņu ir tā paveicies!

Kuri ir tavi mīļākie svētki?

Laikam Ziemassvētki.

Dāvanu dēļ? Tev noteikti patīk dāvināt.

Nē, tas nav par dāvanām. Tas ir tāds īpašs laiks, kad visi satiekas, sabrauc. Mums ir liela ģimene, vīramāsa kopā ar vīru dzīvo Sicīlijā, viņi atbrauc. Visi sabrauc no malu malām, un tad ir tie lielie svētki.