Visa viņa dzīve ir joga! Sandis Inzelbergs to dara septiņas dienas nedēļā, deviņas stundas dienā jau 14 gadu garumā

Sandis Inzelbergs ir jogs un jogas skolotājs. Bet tas nav tikai viņa darbs vai dzīvesveids: “Visa mana dzīve ir tikai joga!” Jau pirms dalības talantu šovā savā jomā viņš plūcis panākumu laurus – var lepoties ar Latvijas sporta jogas čempiona titulu, kā arī vairākkārt stāstījis par savu dzīvesveidu dažādos raidījumos. “Viss sākās jau pirms vairāk nekā 14 gadiem, kad iepazinos ar jogu. Pa šo laiku mana mīlestība pret to ir tikai augusi. Joga ir veids, kā pašrealizēties un pilnveidoties visās jomās – fiziski, emocionāli, intelektuāli, garīgi,” sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" atklāj Sandis.

No bikla zēna līdz pašpietiekamam jogam

Ceļš uz šādu dzīvesveidu viņam bijis meklējumu un eksperimentu pilns. Pēc Ogres ģimnāzijas Sandis izvēlējās studēt Latvijas Universitātē filozofiju. “Studiju laikā biju pilns ar iekšējiem dēmoniem. Skolas laikā, pateicoties negatīvām pieredzēm, biju attīstījis ļoti daudzas vājības. Es biju negatīvs, pesimistisks, no visa baidījos. Nevienam ļaunu nedarīju, bet ar mani būt kopā bija kā būt ar tukšu gaisu. Man bija paniskas bailes komunicēt ar cilvēkiem. Kad sāku studēt filozofos, cilvēki pret mani izturējās ar cieņu, ar laipnību, bet manī tik un tā bija trauksme – kā vulkāns. Es biju stresā, kad man bija jākomunicē ar cilvēkiem, bet vēl lielākā stresā biju vienatnē ar sevi. Studiju laikā sapratu – nevar būt, ka šī ir mana īstā dzīve, kas tā arī būs jānodzīvo. Sāku paralēli interesēties par psiholoģiju. Ogres bibliotēkā izlasīju visu pieejamo literatūru par šo tēmu. Tad arī pats ar sevi pakāpeniski sāku strādāt,” atceras Sandis. “Mans pagrieziena punkts bija atklāsme, ka vaina nav tajā, ka pasaule ir netaisnīga vai cilvēki mani nesaprot, bet vaina ir manī. Ka es domāju un rīkojos nepareizi. Man bija iekšēja motivācija, lai uzvarētu savus iekšējos dēmonus – bailes un kompleksus. Sešu gadu laikā, kamēr studēju, es darīju divas lietas – ieguvu pašmācības ceļā jaunas zināšanas un katru dienu tās praktizēju. Un studiju beigās to vien darīju, kā ar visiem runāju un komunicēju. Man teica – pirmo reizi redzot cilvēku, kas tik ļoti transformējies. No pasivitātes pavēlnieka biju kļuvis par aktivitātes pavēlnieku. Es jutos brīvs savā ādā, ķermenī,” par brīnumainajām pārvērtībām stāsta Sandis.

Laikā, kad viņš studēja filozofiju, Latvijā sāka parādīties internets, kur arī pirmo reizi uzzinājis par jogu. Interesanti, ka Sandi nav skolojuši smalki skolotāji no Indijas, viņš visu lielākoties apguvis pašmācības ceļā: “Lasīju grāmatas, izmantoju internetu. Atradu sistēmu, kurā ir visas manas vērtības un filozofija. Te bija metode, kā savest sevi pilnībā kārtībā, tikai ņem un dari. Ā, tev ir šitāds iekšējais dēmons, aiziet, dari šito! Ā, tu gribi pilnveidoties šajā jomā, aiziet, dari šito! Bija metodes, kā varu atrisināt visas savas lietas. Jāteic, ka iemīlējos jogā no pirmā acu skatiena. Dienām un naktīm neēdu un negulēju, tikai praktizēju.”

Ēd reizi divās dienās

Sandis saka – viņš ir ceļā uz to, lai īstenotu pētījumu, ka cilvēks vislēnāk noveco, ja ēd vienu reizi trīs dienās. Pašlaik viņš pārtiku uzņem divās dienās reizi. “Kad vēl nenodarbojos ar jogu, riju kā cūka. Tiesa gan, nepieņēmos svarā. Es biju visēdājs, ēdu jebkurā laikā. Nevarēju iztēloties, ka varētu ēst mazāk kā četras reizes dienā. Taču, tā kā ar jogu nodarbojos visu dienu, man nemaz nav laika ēst. Tādēļ sāku trenēt gribasspēku un atturēties no ēdiena. Paēdu tikai dienas beigās, kad visu biju izdarījis. Jā, sākumā bija grūti, bet ar laiku palika vieglāk,” saka jogists. “Pirms pusgada sāku maltīti ieturēt tikai reizi divās dienās. Jogā ir tāds teiciens, ka cilvēks, kas spēj kontrolēt savu mēli, dzīvē var sasniegt jebko! Jā, tik tiešām ēšanas bauda balstās uz izdzīvošanas instinkta – pierīties un rīt. Ja tu ļaujies šai baudai, tad ikdienā no visa pārējā izjūti mazāku prieku. Savukārt atturībnieki, kas ēd reti, gūst krietni vairāk pozitīvo emociju un prieka. Ja atturies no ēšanas vai lielajām baudām, tad pēkšņi tavā dzīvē visi sīkumi sagādā prieku. Piemēram, saruna ir tik interesanta, pastaiga tik patīkama, mājas kārtošana priekpilna,” stāsta Sandis.

Viņa ēdienreize jau ilgāku laika posmu ir desmitos vakarā, un maltīte sastāv no svaiga gurķa un sāļajiem zemesriekstiem, vārītām sarkanajām lēcām, kuras pārlej ar graudaino biezpienu ar piecu procentu tauku saturu. Taču ir kāds interesants fakts – Sandis gandrīz katru piektdienu ļauj sev pagrēkot, uzņemot neveselīgu pārtiku. “Mums ir tradīcija, ka piektdienu vakaros ir ģimenes vakars, kad ar brāli dodamies ciemos pie mammas. Un tad es ēdu pilnīgu visu, ko mamma ceļ galdā. Neatsakos no viņas gatavotā ēdiena, jo zinu, ka tā ir mammas mīlestības izpausme. Tur ir pica, frī kartupeļi, kūkas, vafeles, šokolādes un citi gastronomiskie brīnumi. Taču tas ir tikai vienu reizi nedēļā. Tas ir kā gribasspēka pārbaudījums, jo citās nedēļas dienās atkal uzņemu savu klasisko ēdienu,” viņš atklāj.

Mīlestības jūtas pret sievieti piedzīvojis tikai reizi

Sandis nav atkarīgs no ēdiena un daudzām citām iekārēm, tajā skaitā intīmas tuvības. Taujāts, vai kādreiz ir tā pa īstam iemīlējies un vai spēj sevi iztēloties kopdzīvē ar otru, Sandis skaidro, ka cilvēkam, kas praktizē jogu un sasniedz iekšējo piepildījumu, ir gandrīz neiespējami iemīlēties: “Esmu iemīlējies tikai vienu reizi dzīvē – pirms dažiem gadiem. Es iemīlējos, mums bija attiecības. No tagadējās perspektīvas skatoties, varu teikt, ka arī tad man bija princips, ka es nemeklēšu attiecības, jo jūtos piepildīts un pašpietiekams, un ir tikai divas lietas, ko man gribas, – nodarboties ar jogu un pavadīt laiku ar savu brāli un mammu. Es uz attiecībām netiecos. Taču, ja satiktu kādu sievieti, kas atbilstu maniem ideāliem, un es viņā iemīlētos, tad dotu šīm attiecībām iespēju, ko arī izdarīju. Gribēju pārbaudīt, kā tas ir. Pārbaudīju. Sapratu – lai arī attiecības ir burvīga lieta, tik un tā nespēju sevi realizēt tā, kā to spēju dzīvesveidā, kāds man ir tagad. Tās attiecības ļoti dabīgi beidzās, bez konflikta. Gan man, gan viņai pakāpeniski jūtas mazinājās, mēs šķīrāmies, kamēr viens otram nebijām apgrūtinājuši dzīvi. Viss dabiski atrisinājās,” atklāj Sandis un saka: “Es ļoti viegli varu iztēloties, ka nodzīvoju atlikušo dzīvi kā tagad – pašpietiekami. Es jau dzīvoju savu sapņu dzīvi, es jau esmu piepildījis visus savus mērķus.”