Ekonomiste: "Pēdējo desmit gadu laikā Latvijas valsts parāda situācija ir būtiski mainījusies!"
Latvijas Bankas ekonomiste Linda Oliņa norāda, ka pēdējo 10 gadu laikā Latvijas valsts parāds pieaudzis par 8,6 miljardiem eiro.
Pēdējo desmit gadu laikā Latvijas valsts parāda situācija ir būtiski mainījusies, informē ekonomiste. Pirms desmit gadiem Latvija bija starp piecām ES valstīm ar zemāko parādu, taču 2024. gadā tā noslīdēja uz 11. vietu. Parāda apmērs šajā periodā pieaudzis no 10,2 miljardiem eiro līdz 18,8 miljardiem eiro, kas attiecīgi veido 46,6% no IKP salīdzinājumā ar 38,3% no IKP 2015. gadā.
Ekonomiste secina, ka valsts ir nonākusi situācijā, kad uzkrātais parāds jau līdzinās tam, ko tā iztērē viena gada laikā. Oliņa norāda, ka tas nav tūlītējs risks, bet ir skaidrs signāls, ka turpmāk rūpīgi jāvērtē tēriņi un jādomā par ieņēmumu bāzes stiprināšanu, tostarp veicinot straujāku ekonomikas izaugsmi, lai mazinātu valsts finanšu atkarību no aizņemšanās. Kopumā Oliņa secina, ka izdevumu pieaugums atspoguļo gan budžeta prioritātes, gan sarežģītos izaicinājumus, ar kuriem saskaras valsts finanses.
Ekonomiste skaidro, ka izdevumu pusē jāņem vērā gan saistības pret sabiedrību, tostarp novecošanās radītās sekas izdevumu pieaugumā, gan ārēji apstākļi, kas prasa stiprināt valsts drošību. Savukārt ieņēmumu pusē jānodrošina finansējums valstiski svarīgu vajadzību īstenošanai.
"Ir skaidrs, ka pieaugošais valsts parāds nevar ilgtermiņā nodrošināt valsts finanšu ilgtspēju, un jebkādas nodokļu izmaiņas jāplāno uzmanīgi, tikai pēc tam, kad ir skaidra pārliecība par izdevumu efektivitāti un to mērķtiecīgu izmantošanu," pauž Oliņa.
Latvija valsts tēriņiem atvēl mazāk nekā vidēji Eiropas Savienībā
Tāpat ekonomiste norāda, ka pēc pandēmijas un enerģētikas krīzes valsts izdevumi nav atgriezušies iepriekšējā līmenī - tie turpina saglabāties augstāki. Lai gan Latvija valsts tēriņiem atvēl mazāk nekā vidēji Eiropas Savienībā (ES), 2024. gadā izdevumu apmērs sasniedza 45,6% no iekšzemes kopprodukta (IKP).
Salīdzinot piecu gadu vidējo rādītāju ar periodu pirms pandēmijas un citiem satricinājumiem, valdības izdevumu īpatsvars ekonomikā pieaudzis no 40% līdz gandrīz 45%. Pieaugums vērojams daudzās ES valstīs, tomēr Latvijā tas bijis starp pamanāmākajiem - lielāks tikai Rumānijā, Spānijā un Itālijā.
Latvijā valsts tēriņu līkne nav atgriezusies tur, kur bija pirms 2020. gada, - tā zīmējas arvien augstāk, tādējādi diskusija par "samērīgiem līmeņiem" ir aktuālāka nekā jebkad, uzsver Oliņa. Viņa secinājusi, ka valsts izdevumu pieaugums vairs nav tikai īslaicīga reakcija uz ekonomikas satricinājumiem, bet ilgstošāka tendence.
No vienas puses, tas saistīts ar ik gadu noteiktajām prioritātēm budžetā - vairāk līdzekļu, piemēram, drošībai un aizsardzībai vai veselībai, skaidro Oliņa. No otras puses, tas atkarīgs arī no ekonomikas jaudas. Ja tā aug, tad sabiedrības vajadzībām iespējams atvēlēt vairāk līdzekļu, ja stagnē - iespējas ir ierobežotas. Tāpēc izdevumu pārmaiņas var skatīt kopā ar valsts ekonomikas attīstību.
Oliņa min, ka tikai četrās ES valstīs ekonomikas izaugsme pilnībā nosedza izdevumu kāpumu. Latvija izceļas ar straujāku izdevumu kāpumu, nekā vidēji sagaidāms pie līdzīga ekonomikas pieauguma, un līdzīga situācija vērojama arī Lietuvā un Igaunijā. Tomēr Lietuvā, kur ekonomika auga būtiski spēcīgāk, bija iespējams atļauties lielāku izdevumu kāpumu (82,5%), nekā Latvija (57,1%) un Igaunija (57,3%), nepalielinot budžeta deficītu tik būtiski.
"Latvijā izdevumi auguši straujāk arī tad, ja izslēdz vispārējās cenu pārmaiņas. Tērējam vairāk, nekā inflācija "noēd" - tas ļauj darīt vairāk, bet vienlaikus liek jautāt - vai spējam to atļauties un vai ieguldām pietiekami gudri," raksta Oliņa.
Ja valsts tēriņi pieaug tieši tikpat strauji kā inflācija, valsts īstenībā spēj nopirkt tikpat daudz kā iepriekš, tikai par augstākām cenām, skaidro Oliņa. Savukārt, ja izdevumi aug straujāk nekā inflācija, tas nozīmē, ka valdība tērē vairāk ne tikai cenu kāpuma dēļ, bet arī tādēļ, ka pieņemti jauni lēmumi vai paplašinātas prioritātes, piemēram, vairāk līdzekļu novirzīts aizsardzībai, veselības aprūpei vai izglītībai.
Analizējot Latvijas izdevumu struktūras pārmaiņas pa jomām, ekonomiste izceļ trīs virzienus - aizsardzība, sociālie pabalsti un veselības aprūpe. Tām pēdējo gadu laikā bijis relatīvi lielāks budžeta pieaugums, savukārt izdevumi par valsts parāda apkalpošanu (procentu maksājumi) īslaicīgi samazinājās. Tomēr Oliņa secinājusi, ka šī tendence nav bijusi noturīga - pēdējos gados vērojamais parāda apjoma pieaugums un finanšu tirgos augošās procentu likmes nozīmē parāda apkalpošanas izdevumu kāpumu.
Izdevumu pieaugums pēdējos gados palielināja budžeta deficītu. Oliņa norāda, ka to lielākoties nācās segt, izmantojot valsts parādu, jo ieņēmumu pieaugums budžetā bija salīdzinoši neliels. Lai gan nodokļu ieņēmumi un citi ieņēmumi uzrādīja kāpumu, tas nebija pietiekams, lai pilnībā segtu strauji pieaugošās prioritātes un nepieciešamības izdevumu pusē. Rezultātā valsts aizņēmumi kļuva par galveno finansēšanas instrumentu, lai nodrošinātu gan sociālās politikas, gan investīciju vajadzības, tostarp infrastruktūras projektus un veselības aprūpes modernizāciju, un tagad arī iekšējās un ārējās drošības jomas stiprināšanu.
"Šāda prakse ļauj īstermiņā realizēt sabiedrībai svarīgus projektus, taču ilgtermiņā tā palielina fiskālo risku, jo pieaugošais parāds ierobežo budžeta elastību un prasa uzmanīgu izdevumu un ieņēmumu plānošanu, lai saglabātu valsts finanšu ilgtspēju," uzsver Oliņa.
