Kā sociālie tīkli lemj, ko mēs redzam un jūtam

Kā sociālie tīkli izlemj, ko mēs redzam un kā mēs jūtamies?

Sāksim ar vienkāršu faktu: katru reizi, kad mēs atveram kādu sociālo tīklu, mēs nesaskaramies ar objektīvu realitātes atspoguļojumu. Tā vietā mūs sagaida rūpīgi atlasīts satura “kokteilis”, kas šķietami pielāgots tieši mums, draugu stāsti, politiskie viedokļi, un, protams, jaunākās ziņas, vai tās būtu par globāliem notikumiem vai par to, ko dara Latvijas slavenības. Lai gan šī personalizētā satura plūsma rada komforta sajūtu, mēs reti aizdomājamies, kurš patiesībā ir šī kokteiļa bārmenis.

Aiz katra ekrāna slēpjas varens un neredzams spēks – algoritms, kura galvenais mērķis nav mūs informēt, bet gan piesaistīt un noturēt mūsu uzmanību. Tieši šis process, kas notiek aizkulisēs, sāk nemanāmi ietekmēt ne tikai mūsu zināšanas, bet arī mūsu emocionālo pasauli.

Kas ir algoritms un ar ko tas "barojas"?

Būtībā algoritms ir neaptverami sarežģīta noteikumu un aprēķinu kopa, ko platformas izmanto, lai izlemtu, kādu saturu mums rādīt un kādā secībā. Sākotnēji tā ideja šķita cēla: informācijas pārbagātības laikmetā palīdzēt mums atlasīt tikai atbilstošāko. Ja jums patīk kulinārija, jūs redzēsiet vairāk recepšu, ja interesē sports, plūsmā dominēs spēļu rezultāti.

Tomēr algoritma galvenā "degviela" ir mūsu iesaiste. Katrs klikšķis, katrs "patīk", katrs komentārs, katra noskatītā video sekunde un pat laiks, ko mēs vienkārši kavējamies pie attēla, pirms ritinām tālāk, – tas viss tiek rūpīgi fiksēts un analizēts. Algoritms ir apmācīts mācīties no mūsu uzvedības, un tas ātri vien saprot, ka visvairāk uzmanības piesaista saturs, kas izraisa spēcīgas emocijas. Strīds komentāru sadaļā, diemžēl, piesaista daudz vairāk uzmanības nekā līdzsvarotas ziņas, un sensacionāls virsraksts vienmēr saņems vairāk klikšķu nekā dziļi analītisks raksts. Līdz ar to algoritms sāk mums piedāvāt nevis to, kas mums ir vajadzīgs vai noderīgs, bet gan to, kas, visticamāk, izraisīs tūlītēju reakciju un palielinās iesaistes līmeni.

Filtra burbulis: Pasaule, kas piekrīt tikai tev

Tieši šīs iesaistes prioritizēšanas dēļ rodas pirmais un, iespējams, vislabāk zināmais blakusefekts – "filtra burbulis". Cenšoties mums izpatikt un noturēt mūs platformā, algoritms sāk rādīt arvien vairāk to, kam mēs jau piekrītam. Ja mēs esam skeptiski par kādu tēmu, mums tiks piedāvāts saturs, kas apstiprina mūsu skepsi, savukārt ja atbalstām konkrētu politisko spēku, mūsu plūsma būs pārpildīta ar informāciju, kas to slavē, kamēr kritika paliks teju neredzama.

Šis process rada tā dēvēto "atbalss kameru" (echo chamber), kurā mūsu pašu viedokļi tiek nepārtraukti pastiprināti. Ilgtermiņā tas bīstami maina mūsu pasaules uztveri: mums sāk likties, ka "visi" domā tāpat kā mēs, savukārt tie, kuru uzskati atšķiras, šķiet nevis vienkārši citādi domājoši, bet gan iracionāli vai pat bīstami. Līdz ar to mēs pamazām zaudējam spēju iesaistīties konstruktīvā dialogā, jo esam pieraduši pie vides, kas mums tikai un vienīgi piekrīt.

Emocionālais barometrs mūsu kabatā

Vēl dziļāka un, iespējams, satraucošāka ir algoritmu ietekme uz mūsu emocionālo stāvokli. Ir svarīgi saprast, ka algoritmam nepiemīt morāle, jo tas nespēj atšķirt, kas ir "labs" vai "slikts" mūsu mentālajai veselībai. Tas zina tikai to, kas notur mūsu uzmanību.

Tādēļ, ja mēs jūtamies nomākti un sākam meklēt skumju saturu, algoritms to uztvers kā signālu "lietotājam patīk skumjš saturs" un sāks piedāvāt vēl vairāk nomācošu ziņu un diskusiju, potenciāli ievelkot mūs negatīvā spirālē. Tieši tāpat darbojas arī nežēlīgais salīdzināšanas slazds.

Jo vairāk mēs skatāmies uz perfektām ceļojumu bildēm, nevainojamiem augumiem vai šķietami ideālām attiecībām, jo vairāk algoritms mums tās rādīs, neizbēgami novedot pie FOMO (bailēm kaut ko palaist garām) un graujošas sajūtas, ka mūsu pašu dzīve ir pelēka un nepietiekama. Turklāt algoritms ir kļuvis par ekspertu sensāciju radīšanā, spējot paņemt relatīvi nenozīmīgu notikumu un pārvērst to par dienas galveno tēmu, ja vien tas izraisa pietiekami spēcīgu sākotnējo reakciju.

Noslēgums

Neraugoties uz šo drūmo realitāti, mēs neesam pilnībā bezspēcīgi šī neredzamā spēka priekšā. Pats pirmais un svarīgākais solis ir apzināšanās – skaidra sapratne, ka mūsu ziņu plūsma nav objektīva realitāte, bet gan rūpīgi atlasīts konstruktors, kura mērķis ir pārdot mūsu uzmanību. Mums ir aktīvi jāsāk praktizēt "digitālā higiēna". Tas nozīmē apzināti meklēt atšķirīgus viedokļus ārpus sava burbuļa, regulāri "iztīrīt" savu plūsmu, atsekojot kontiem, kas liek mums justies slikti, un, pats galvenais, atcerēties ik pa laikam nolikt telefonu malā. Algoritms var kontrolēt to, ko mēs redzam ekrānā, bet tikai mēs paši izlemjam, kādu ietekmi tam ļausim atstāt uz savām domām un sajūtām reālajā pasaulē.