Vairāk ēdam ievesto pārtiku nekā pašmāju produktus

Lielveikalos Latvijas preci nevar atrast, ja ir, tad pārāk dārga – šādas vaimanas dzirdamas jau gadiem ilgi, it sevišķi pēdējā laikā, un ne tikai virtuvēs un soctīklos, bet arī no augstām tribīnēm. “Kas Jauns Avīze” skaidro, vai tik tiešām ir tik slikti.

Sākot no aizpērnā gada, Latvijas eksporta-importa pārtikas bilance ir negatīva – mēs vairāk importējam lauksaimniecības, pārtikas un zivsaimniecības produktu nekā eksportējam. Ja 2021. gadā mēs tos eksportējam par 3,357 miljardiem eiro, bet importējām par 3,326 miljardiem, bet 2022. gadā – attiecīgi par 4,767 un 4,557 miljardiem eiro, tad aizpērn eksportējām tikai par 4,963 miljardiem, bet importējām jau par 5,101 miljardiem eiro. Tas nozīmē, ka šai periodā eksporta-importa bilance bija ar mīnus zīmi – par 138 miljoniem eiro. Un šī tendence turpinājās arī pērn.

Negodīgās pozīcijas

Zemnieku saeimas Lauksaimniecības politikas eksperts un valdes loceklis Mārtiņš Trons “Kas Jauns Avīzei” teica: “Pārtikas imports viennozīmīgi mazina vietējās produkcijas noietu pašmāju tirgū, jo katrs importētais produkts nozīmē, ka veikalā tiks izvietots par vienu vietējo produktu mazāk. Jāsaka, ka Latvijas pārtikas ražotāji ir nostādīti ļoti negodīgās pozīcijās trīs iemeslu dēļ.

Pirmkārt, primāri runājot par pārtikas importu no citām Eiropas Savienības valstīm – citu valstu pārtikas ražotāji tiek subsidēti krietni lielākos apmēros nekā Latvijas zemnieki. Tas ir tas pats senais negodīgo tiešmaksājumu stāsts. Ja Latvijas un, piemēram, Vācijas zemnieks saražo litru piena par līdzīgām izmaksām, Vācijas zemniekam Eiropas tiešmaksājumi ir uz pusi lielāki, un viņš piena litru var atļauties pārdot lētāk. Nereti sabiedrībai šķiet, ka, cīnoties par godīgiem tiešmaksājumiem, lauksaimnieki cīnās par saviem maciņiem, bet realitātē tiešmaksājumu apmērs atspoguļojas arī veikala plauktā.

Otrkārt, ir absolūts neprāts no ES puses uzlikt saviem lauksaimniekiem visaugstākās ražošanas prasības visā pasaulē, bet reizē importēt pārtiku no trešajām valstīm. ES notiek konstants pārtikas kvalitātes monitorings, ir aizliegti ĢMO (ģenētiski modificētie organismi), neskaitāmas prakses un līdzekļi, tāpat lauksaimniekiem jāatskaitās par to, kā tiek apstrādāti lauki, kādi kultūraugi tiek audzēti, jāatstāj noteikta daļa zemes neražojoša. Tas viss, protams, pārtiku sadārdzina. Bet vienlaikus mēs importējam pārtiku lielos apjomos no valstīm, kuras par visām šīm prasībām tikai pasmejas – tostarp no Krievijas un Baltkrievijas. Iemesli, kāpēc no šīm agresorvalstīm tiek importēta pārtika ir absolūti nesaprotami. Vēl šobrīd, trīs gadus pēc kara sākuma, plauktos joprojām ir krievu tēja, cepumi, uzkodas, bērnu pārtika un tamlīdzīgi. 

Treškārt, lielās mazumtirdzniecības ķēdes vietējai pārtikai uzliek lielāku uzcenojumu nekā importa produktiem, kā to atzinusi Konkurences padome. Kaut gan mudinām pirkt vietējo produkciju, labumu no šāda patriotisma “nosmeļ” lieltirgotāji.”

Tuvredzīgi lēmumi

Lai situāciju mainītu par labu Latvijas produkcijai, ir jāatmet jebkādas politiķu fantāzijas par to, ka pēc 2028. gada varētu “iegrābties” lauksaimnieku tiešmaksājumos, lai finansētu “Rail Baltica” būvniecību, uzskata Mārtiņš Trons, jo tas būtu katastrofāli ne tikai lauksaimniekiem, bet arī patērētājiem: “Mērķim ir jābūt pretējam – ir jāizcīna tāds ES vidējais tiešmaksājumu apmērs, lai Latvijā saražotā pārtika beidzot var būt konkurētspējīga. Tāpat ir jāsaprot jaunā realitāte un jāpārskata, vai tiešām visas savulaik ieviestās “zaļās” prasības ir attaisnojušas savu mērķi, jo bieži vien tām nav nekāda ietekme uz pārtikas drošību vai vidi. Skatoties uz situāciju Latvijā, šobrīd ir izstrādāti grozījumi negodprātīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likumā, lai novērstu situācijas, kur lielās tirdzniecības ķēdes vietējai produkcijai uzliek augstāku uzcenojumu nekā importētajai. Paredzēts arī atļaut sodīt tos mazumtirgotājus, kuri veic pasūtījumu no vietējā ražotāja par noteiktu apjomu, bet faktiski nolīgto apjomu nenopērk.” 

Biedrība “Zemnieku saeima” arī uzskata, ka ir jāievieš lielveikalu tirdzniecības aizliegums svētdienās. Tas ne tikai palielinātu konkurenci mazumtirdzniecības ķēžu starpā, bet arī palīdzētu stiprināt mazo veikalu, kas nereti ir ģimenes uzņēmumi, lomu. Tāpat tā uzskata, ka valdības lēmums palielināt PVN no 5% uz 12% Latvijai raksturīgajiem augļiem, ogām un dārzeņiem ir bijis ārkārtīgi tuvredzīgs, un tuvākajā laikā ir jāatgriežas atpakaļ pie 5% likmes.

Tai pašā laikā Mārtiņš Trons uzsver, ka mūsu valsts lauksaimniecība kopumā ir orientēta uz eksportu. Eksports ir dominējošs teju visās lielākajās lauksaimniecības nozarēs. Nozare, kurā vēl varam attīstīties, ir pārstrādātu produktu eksports. Agrāk Latvijas lauksaimniecības sektors eksportēja ļoti daudz izejvielu, bet maz pārstrādātas produkcijas. Šobrīd situācija ir krietni uzlabojusies, bet joprojām ir vieta izaugsmei: “Jāsaprot gan, ka tas nav viegli, jo konkurēt eksporta tirgos ir iespējams tikai tad, ja ir izdevies panākt labas kvalitātes un zemas cenas kombināciju, ko, savukārt, var panākt tikai ar ļoti lielām un efektīvām pārstrādes rūpnīcām. Tas ir ļoti dārgi un sarežģīti, taču Latvija dodas šajā virzienā, jo esošā Latvijas pārstrāde ir pārāk sadrumstalota. Runājot par eksporta tirgus nišām, notiek konstanti meklējumi, lai atrastu brīvās eksporta nišas. Viens no šādiem piemēriem ir uzsāktais darbs pie “Latraps” zirņu rūpnīcas, kurā investīcijas ir vairāk nekā 100 miljoni. Paredzēts eksportēt proteīna izolātu un cieti – produktus, kas eksporta tirgos ir pieprasīti.”

Maizes pietiks!

Zemkopība ministrs Armands Krauze ir uzsvēris, ka Latvija ir lielākoties pašpietiekama pārtikas ražošanā un spēj nodrošināt sevi ar vairumu nepieciešamo produktu. Ir dažas nozares, kurās mēs ražojam daudz vairāk, nekā nepieciešams, piemēram: * Latvijā ražo aptuveni trīs reizes vairāk graudu, nekā pati patērē; * ražojam trīs reizes vairāk olu un divas reizes piena, nekā nepieciešams. Tomēr ir arī jomas, kurās nesasniedzam pašpietiekamību un paļaujamies uz importu; Piemēram, augļi un dārzeņi, kā arī cūkgaļa. Tas nozīmē, ka gurmāniem, pienākot kādai X stundai, mandarīnu vietā būs jāgrauž pašmāju āboli, šokolādes vietā jānašķojas ar Skrīveru “Gotiņām” vai cūkgaļas vietā jāēd liellops. Bet katrā ziņā badu nemirsim.

Maizes pietiks. Maiznieku biedrības vadītājs Kārlis Zemešs “Kas Jauns Avīzei” sacīja, ka pārsvarā mūsu maiznieki strādā tikai vietējam tirgum un arī maizes produktus Latvijā importē salīdzinoši nedaudz: “Mūsu nozarē ir savādāk nekā kolēģiem citās jomās. Maize tomēr vairāk ir nacionāls produkts.”

Lielais uzcenojums

Konkurences padome konstatējusi, ka 50% gadījumu Latvijā mazumtirgotāju uzcenojums Latvijā ražotām precēm bija lielāks nekā analoģiskām importa precēm (tikai 13% gadījumos tas bija pretēji). Piemēram, Latvijas piena produktiem uzcenojums bija lielāks par 19%, sieram par 59%, bet skābam krējumam par 32%. Tādēļ valdībā izskatīti grozījumi Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likumā, piemēram, ir rosinātas izmaiņas, kas paredz no nākamā gada jūlija aizliegt piemērot atšķirīgus (uzcenojuma) nosacījumus vietējām un ārvalstu precēm.

Latvijas Pārtikas tirgotāju asociācijas izpilddirektors Noris Krūzītis par valdības akceptētajām izmaiņas likumā teic: lai gan likumprojekta mērķis ir uzlabot vietējo lauksaimniecības un pārtikas preču piegādātāju aizsardzību, tas var rezultēties ar būtiskiem izaicinājumiem, kas varētu rasties, īstenojot šīs izmaiņas praksē.

Šie priekšlikumi sākotnēji šķiet ļoti pozitīvi – aizsargāt vietējos piegādātājus un noteikt taisnīgākus tirgus spēles noteikumus, tomēr viņš uzsvēra, ka praksē šo izmaiņu īstenošana būs sarežģīta un iespējams radīs pretēju efektu un rezultāts var būt pretējs plānotajam: “Likumprojekta mērķis ir cenas samazināšana, taču praksē tas var novest pie to paaugstināšanās. Zemāko cenu preces kļūs dārgākas, jo tirgotāji vairs nevarēs tās piedāvāt ar mazāku uzcenojumu. Rezultātā sadārdzināsies preces, kas ir svarīgas lielākajai daļai iedzīvotāju.”

Pārtikas imports Latvijā

Valstis no kurām Latvija visvairāk importē pārtikas produktus (iekavās: miljoni eiro 2024. gada pirmajos desmit mēnešus; 2023. un 2022. gadā kopā):

1. Lietuva (848,5; 983,3; 926,1);
2. Polija (445,6; 509,8; 468,8);
3. Igaunija (360,6; 406,5; 364,2);
4. Vācija (231,8; 272,9; 250,7);
5. Nīderlande (248,7; 265,1; 224,6).

Tālāk seko Krievija, Itālija, Ukraina un Spānija. Kopumā 2023. gada tika importētas pārtikas preces no 118 pasaules valstīm. No pirmajām trīs valstīm (Lietuvas, Polijas un Igaunijas) imports sastādīja 45,2 % no visa kopapjoma. Pēdējā desmitgadē imports praktiski pieaudzis no visām valstīm, izņemot Krieviju. Tomēr jāsaka, ka dažreiz importa rādītāji var būt relatīvi. Piemēram, ja kāda trešā valsts ieved pārtiku Igaunijā, bet igauņu uzņēmums to tālāk eksportē uz Latviju, tas pie mums jau tas var skaitīties kā imports no Igaunijas nevis šīs trešās valsts. Tāpat tas ir arī otrādi – ja mēs pienu pārdodam lietuviešiem un Lietuvas pienotava to pārstrādā sierā no Latvijas izejvielām un to atved atpakaļ uz Latviju, tas pie mums jau skaitās kā imports no Lietuvas.

Visvairāk mēs (pēc preču grupām) importējam: * dzērienus, alkoholu un etiķi;* pārtikas rūpniecības atliekas (lopbarību); * piena pārstrādes produktus, olas un medu; * graudaugu produktus; * gaļu un gaļas subproduktus; * augļus, un riekstus. Pērnvasar veikalu plauktos vairāk kā puse no visa sortimenta imports bija šādai pārtikai: * alkoholam, * dārzeņiem, * dzērieniem, * iepakotai pārtikai; * augļiem un ogām; * zivīm un jūras produktiem.