Konkurences padome skaidro, kā samazināt pārtikas cenas un kā atturēt uzņēmējus no negodīgas komercprakses

Publiski pārtikas ražotāji pārmet, ka Konkurences padome (KP) nav uzdevumu augstumos un nepietiekami uzrauga mazumtirgotājus. Kādas uzraudzības pagājušajā gadā KP ir veikusi mazumtirdzniecības nozarē?

Sanita Uljane (S.U.): Tirgus uzraudzība mazumtirdzniecībā notiek regulāri. Salīdzinot ar agrākiem gadiem, kad šajā jomā strādāja tikai viens cilvēks, šobrīd uzraudzības komanda ir paplašinājusies līdz trim ekspertiem. 2023. gadā mēs pievērsāmies vairākiem lieliem mazumtirdzniecības sektoriem - olām, zivīm, pienam, gaļai, graudiem un maizes izstrādājumiem. Darbs noritēja trīs posmos, un divi no tiem tika noslēgti 2023.gadā, bet trešais pabeigts 2024. gadā. Papildus tika veikta arī uzraudzība attiecībā uz lauksaimniecības un pārtikas preču realizāciju pēc akcijas beigām un preču derīguma termiņu ievērošanu.

Tāpat 2024. gadā tika veikta pēcuzraudzība par sankcijām piegādātājiem par līguma noteikumu pārkāpumiem, konkurences izvērtējums ikdienas patēriņa preču mazumtirdzniecībā, kā arī uzsākta tirgus uzraudzība par norēķinu termiņiem svaigu dārzeņu, ogu un augļu piegādes ķēdē. Tādējādi gan 2023., gan 2024. gadā tika īstenotas trīs nozīmīgas tirgus uzraudzības iniciatīvas katru gadu.

Pēc katras tirgus uzraudzības arī izdarām secinājumus par konstatēto, kā arī izsakām priekšlikumus tirgus vides un konkurētspējas uzlabošanā un konstatēto nepilnību novēršanā.

Tās ir lielās tirgus uzraudzības, bet kā ar ikdienas darbu, kontrolējot tirgotāju-ražotāju attiecības?

S.U.: Katram gadam izvirzām prioritātes, kurus sektorus vērtēsim padziļināti. Cieši sadarbojamies gan ar Zemkopības ministriju, gan Ekonomikas ministriju, piegādātāju un tirgotāju asociācijām. Veicam arī ikgadējās aptaujas, lai monitorētu un novērtētu negodīgas tirdzniecības prakses fonu, cik daudz un no kuriem iepircējiem piegādātāji izjūt negodīgu tirdzniecības praksi. Pēc atbildēm tad arī nereti izvirzām, kuru sektoru padziļināti vērtēsim. Ikdienā atbildam uz telefonzvaniem, sniedzam konsultācijas un tiekamies ar tirgus dalībniekiem. Bieži vien saņemam arī iesniegumus nevis no piegādātāju puses, bet patērētājiem, kas bijuši gana vērīgi un ievērojuši cenu sakritības. Apjomīgās tirgus uzraudzības ir pētījumi, lai novērtētu konkurences vidi konkrētajā sektorā, kas kalpo par pamatu tālākiem konkurences vides uzlabojumiem - tas ir pamats, kurā darbojamies.

Māris Spička (M.S.): Viens no iestādes piedāvātajiem risinājumiem, kas spētu uzlabot cenu caurskatāmību pārtikas mazumtirdzniecībā, ir iniciatīva pēc digitāla cenu salīdzināšanas rīka, kurā labs tirgus monitorētājs būtu pats patērētājs. Šāds rīks arī noteikti stimulētu un mudinātu tirgotājus vairāk censties un savstarpēji konkurēt. Un, protams, tas būtu patērētājiem labvēlīgs informējošs instruments, kas ļautu izdarīt labākas izvēles.

Digitālais cenu salīdzināšanas rīks ir arī viens no risinājumiem pārtikas cenu samazināšanai. Cik tālu ir šī rīka izstrāde, un kad tas reāli dzīvē varētu tikt ieviests?

S.U.: KP tirgus uzraudzībā konstatēja, ka cenu atšķirības pārtikas preču grozam starp vienu mazumtirdzniecības tīklu un citu ir būtiskas, tā rosināja priekšlikumu par digitālā cenu salīdzināšanas rīka izveidi. Valdības uzdevumā digitālā cenu rīka izstrāde tika uzdota Zemkopības ministrijai, kuras uzdevums bija izvērtēt tā nepieciešamību un konstruēt digitālā cenu rīka konceptu. Iepriekš tika arī izveidota darba grupa, kurā bija Zemkopības ministrijas pārstāvji, pārstāvji no ražotāju un tirgotāju asociācijām, augstskolu eksperti. Ņemot vērā, ka darba grupā lielākā pārstāvniecība bija tieši ražotāji, kuri tiešā veidā nav ieguvēji no digitālā rīka, tad darba grupai nebija tālākas virzības atbalstam. Bet tagad, ņemot vērā aktualizētās ekonomikas ministra iniciatīvas, kas tiešā veidā sasaistās ar esošo pārtikas cenu līmeņa novērtēšanu, patērētājiem pieņemot gudrus un apdomīgus lēmumus, tad šobrīd pie digitālā rīka izveides ir cieši piesaistīts arī Patērētāju tiesību aizsardzības centrs un top jau taustāmāka koncepcija, kādam rīkam ir jāizskatās gan no informācijas ievietošanas aspekta, gan arī vizuālā, kā arī kāds cenu atspoguļojums ir sagaidāms un kas tieši tiks iesaistīts. Protams, tas viss ir vēl izstrādes procesā, un zināms, ka tas arī nav bezmaksas pasākums, un ir jāskatās, kas to īstenos, vai tas, visticamāk, būs kāds privātais entuziasts vai no Eiropas fondiem.

Kādi ir biežākie pārkāpumi mazumtirdzniecības nozarē?

S.U.: Gribētos precizēt, ka iepriekš Latvijā spēkā esošais Negodīgas mazumtirdzniecības prakses aizlieguma likums attiecās tikai uz mazumtirgotāju darbībām. Taču pašreizējais Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likums aptver visus piegādes ķēdes posmus - no ražotājiem līdz mazumtirgotājiem. Šis regulējums vairs nav ierobežots tikai mazumtirgotāju uzraudzībā, bet attiecas arī uz ražotājiem, kuri iegādājas izejvielas no saviem piegādātājiem. Tāpēc maldīgs ir priekšstats, ka KP visa uzmanība tiek vērsta tikai uz mazumtirdzniecības ķēdēm, kuras ir pastiprināti visu laiku jāuzrauga un rīkojas neadekvāti.

Būtiski ir norādīt, ka šī likuma mērķis ir regulēt attiecības un novērst negodīgu tirdzniecības praksi starp visiem piegādes ķēdes dalībniekiem - gan iepircējiem, gan piegādātājiem, bet šis regulējums neregulē gala cenas, kuras redzam veikalu plauktos. Mazumtirgotājiem ir izvēles brīvība noteikt preču cenu un veidot savu piedāvājumu.

Kā norādīju, pēdējo gadu laikā KP ir aktīvi strādājusi pie tirgus uzraudzībām. Piemēram, sankciju tirgus uzraudzības laikā 2022. gada noslēgumā tika konstatētas nepilnības sadarbības nosacījumos starp mazumtirgotājiem un piegādātājiem. Tika izteikti brīdinājumi un aicinājumi septiņiem mazumtirdzniecības tīkliem pārskatīt sadarbības nosacījumus ar piegādātājiem, jo atklājās, ka sankcijas netiek piemērotas vienlīdzīgi - īpaši atšķiroties regulāro un akcijas preču gadījumos. No regulējuma viedokļa sankcijām nevajadzētu atšķirties, bet praksē ir gadījumi, ka mēdz būt novirzes. Šajā sakarā drīzumā sagaidāms arī risinājums tiesvedības lietā, kuras būtība ir KP piemērotais naudas sods vienam no tirgotājiem tieši par netaisnīgu sankciju piemērošanu saviem piegādātājiem un kas ieviesīs lielāku praktisko skaidrību šajā jautājumā.

Novērojam, ka tirgus dalībnieki KP brīdinājumus un rekomendācijas uztver nopietni un pārskata sadarbības nosacījumus. Pēcuzraudzībā arī pārbaudījām, kā mazumtirgotāji ir mainījuši sadarbības nosacījumus. Lai to izvērtētu, mazumtirgotājiem tika lūgts veikt pašnovērtējumu, vai spēkā esošie sadarbības nosacījumi atbilst Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likumā noteiktajam un, ja neatbilst, tad mainīt to. Tos pašus jautājumus uzdevām arī piegādātājiem, kā viņi vērtē, vai tirdzniecības tīkli ir uzlabojuši un pārskatījuši sankciju piemērošanas aspektus vai palikusi vecā pieeja. Atbildes atšķīrās. Redzējām to, ka daļa tika ņemta vērā, daļa - daļēji, kā arī daļu no aicinājumiem mazumtirgotāji neattiecināja uz sevi. Jāsaka gan, ka brīdinājumos un aicinājumos mēs norādām uz lietām, kas nav tiešs likumpārkāpums, bet ilgtermiņā var radīt riskus un veicināt likumpārkāpumu. Tādēļ praksē mēs aktīvi piekopjam "Konsultē vispirms" principu. Ja redzam nepilnības tirgū, kas ilgākā termiņā var rezultēties likumpārkāpumā, tad vēršam tirgus dalībniekiem uzmanību. Jāsaka, ka atsaucība no tirgus dalībniekiem ir un viņi ņem vērā KP aizrādījumus un ieteikumus.

Ražotāji ir teikuši, ka par tirgotāju negodīgu rīcību neviens ražotājs nevērsīsies KP, jo baidās no tam sekojošām sankcijām. Ražotāji saka - varot sūdzēties anonīmi, bet tāpat, ja KP tirgotāju pārbaudīs, būs skaidrs, kurš un par ko ir sūdzējies, līdz ar to ražotājs riskē zaudēt vietu veikalu plauktā. Ja ražotājam 30-40% no realizācijas ir kādā konkrētā veikalu tīklā, tad ir saprotams, ka negribēs ar to riskēt. Kā to mainīt?

S.U.: Šis jautājums ir dienaskārtībā un būs šī gada prioritāte. Esam plānojuši pie tā vairāk strādāt, vairāk izglītot asociācijas par aizsardzības rīkiem, kas ir jau šobrīd iestrādāti Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likumā. Likums nosaka to, ka piegādātājam ir tiesības iesniegt sūdzību, un vienlaicīgi arī likums paredz to, ka, ja iesniedzējs ir vērsies pie mums kā uzraugošās institūcijas ar sūdzību un, ja gadījumā, tirgotājs draud konkrētam piegādātājam ar komerciāliem pretpasākumiem vai īsteno tos, tad tiek piemērota atbildība jau kā par negodīgas tirdzniecības prakses īstenošanu.

Saprotam, ka šis jautājums ir vairāk jāaktualizē arī no mūsu, KP, puses, un to plānojam darīt šogad - esam ieplānojuši tikties ar dažādām asociācijām, lai vairāk informētu par šo jautājumu un akcentētu, ka arī asociācija kā piegādātāja pārstāvis var iesniegt sūdzību, neatklājot konkrēta piegādātāja vārdu. Jāpiekrīt, ka šis jautājums ir atstāts nostāk.

Vienlaikus ir jāatceras, ka Negodīgas tirdzniecības prakses direktīva paredz, ka, ja kādā izpētes brīdī tiek riskēts ar to, ka tiek atklāta sūdzības iesniedzēja identitāte un viņš ir lūdzis to aizsargāt, tad lieta ir izbeidzama. Tā ir bijis mūsu kolēģiem Lietuvā, ka ir "gājuši" līdz noteiktai robežai. Ja mēs paši uzsākam kādu izpēti, bez konkrēta iesnieguma, mēs varam aktīvi rīkoties, bet nevaram to pilnībā paveikt bez piegādātāju aktīvas iesaistes. Mums nepieciešams piegādātāju skaidrojums, viedoklis. Ja lieta nonāk līdz tiesai, tad tiesā mūsu rokas ir vēl vairāk "sasietas".

Mēs, protams, saprotam piegādātājus un viņu bailes un bažas, jo tirgus Latvijā ir mazs un baiļu faktors ir ļoti augsts. Skatoties pat uz attālākiem kaimiņiem Polijā, kur teritorija ir daudz lielāka nekā Latvija, arī šajā tirgū baiļu faktors piegādātājiem ir ļoti augsts. Ražotājiem atkarība no mazumtirgotāja ir salīdzinoši liela, ja koncentrējas uz vietējo tirgu un eksporta tirgus nav dienaskārtībā, tādēļ arī ir bailes par savu pozīciju tirgū.

M.S.: Ir vairākas taktiskas lietas, kā izmeklēt šādas situācijas. Lai veiktu efektīvu negodīgas tirdzniecības prakses izmeklēšanu, ir svarīgi sākumā iegūt ticamu informāciju par iespējamiem pārkāpumiem. Šī informācija palīdz noteikt, kur un ko konkrēti meklēt par konkrētiem produktiem un mazumtirgotājiem. Izmeklēšanas procesā īpaša nozīme ir taktikai, jo jāizvēlas piemērotākie veidi, kā iegūt pierādījumus un izprast iespējamo pārkāpumu būtību. Svarīgi, lai mēs, KP, tiktu uzrunāti un šādu informāciju par negodīgu komercpraksi saņemtu. Nezinot mēs arī īsti nevaram noteikt mērķtiecīgāku virzienu, kurā uzsākt izmeklēšanu. Kad tiek identificēts iespējamais pārkāpums, ir iespējams vērsties tiesā, lai saņemtu sankciju un veiktu detalizētu pārbaudi uzņēmumos uz vietas, pārbaudot gan dokumentāciju, gan elektronisko komunikāciju datoros, telefonos vai citos datu nesējos. Mēs šajā jomā noteikti ar piegādātājiem vēl vairāk runāsim un uzrunāsim, lai viņi nebaidās vērsties KP, tā kā tos identificējošā informācija tiks rūpīgi aizsargāta, jo, ja mums šādas sākotnējās informācijas nav, tad arī nevaram saņemt iespēju uz tiesas lēmumu pamata veikt plašu izmeklēšanu.

Bet līgumus pārbaudīt jums taču ir tiesības?

S.U.: Jebkurā tirgus uzraudzībā, ko veicam, mēs pārskatām sadarbības nosacījumus. Problemātika ir ne jau rakstiskajos sadarbības noteikumos, jo līgumos viss, es gribētu teikt, 99% ir uzrakstīts korekti un atbilstoši likumam, bet problēma ir faktiskajā ikdienas sadarbībā - mutvārdu vienošanās un praksēs, kuras nav dokumentētas. Šādās situācijās uzraudzības iestādēm ir sarežģīti pierādīt iespējamo pārkāpumu esamību. Ja mums kā uzraugošajai iestādei nav informācijas par šādām pircēja rīcībām, tad diemžēl neko nevaram uzsākt. Sadarbības līgumus mums ir tiesības pieprasīt, to arī darām un pārbaudām, bet tā ir tikai viena no sadarbības pusēm.

Ražotāji neoficiāli sūdzas par dažādām atlaidēm, ko pieprasa tirgotāji, piemēram, apjoma atlaidēm.

S.U.: Apjoma atlaides saskaņā ar Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likumu ir atļautas un pieļaujamas. Ir tīkli, kas pāriet uz nosacījumiem, lai nebūtu apjoma atlaižu un cena būtu caurskatāmāka un netiktu vēl pēc tam veikti papildu rēķini par apjoma atlaidēm. Apjoma atlaides ir sena prakse, kas pastāv jau teju 30 gadus - kopš tirdzniecības tīkli Latvijā strādā, bet globālie spēlētāji šobrīd cenšas pāriet uz caurskatāmāku cenu politiku.

M.S.: Apjoma atlaides nav aizliegtas pat dominējošiem tirgus spēlētājiem. Ja atlaide ir pamatota, pie iepriekš skaidra apjoma un tā ir vienlīdzīgi piemērota visiem, tad tāda ir pieļaujama pat monopolistam.

Jūs šogad īpaši pievērsīsieties tam, lai aicinātu ražotājus ziņot par negodīgu praksi, bet vai līdz šim kāds ražotājs vispār ir sūdzējies KP?

S.U.: Pēdējā gada laikā mēs šādas sūdzības neesam saņēmuši.

Bet no tā nevar izdarīt secinājumu, ka mazumtirdzniecības nozarē attiecībās starp piegādātājiem un tirgotājiem viss ir kārtībā?

S.U.: Mēs ļoti labi apzināmies, ka baiļu faktors ir augsts un šis aspekts korelē pār citām lietām. Šobrīd tieši gatavojam informatīvo materiālu, lai iedrošinātu piegādātājus vērsties pie mums, akcentējot regulatīvās iespējas un aizsardzību, kas ir noteiktas Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likumā. Arī asociācijām skaidrojam, ka ne vien konkrēts piegādātājs var vērsties pie mums, kad šajā gadījumā ir skaidri redzams, kurš tas ir, bet sūdzības var iesniegt arī asociācijas. Tās šajā ziņā varētu būt aktīvākas savā rīcībā, jo nekas neliedz asociācijām vērsties pie mums, nenosaucot konkrētus piegādātājus, bet informējot par nozari, nosaucot pircēju, kurš īsteno negodīgu komercpraksi un sniedzot konkrētus gadījumus, norādot, kā negodīga tirdzniecības prakse ir izpaudusies. Tas mums ļoti atvieglotu darbu un virzienu, kurā skatīties.

Ikgadējās aptaujās mēs arī jautājam pēc piegādātāju pieredzes. Pagājušā gada sākumā mēs precīzi fiksējām virzienu, kuru pētīt dziļāk, - tie bija norēķinu termiņi. Apmēram trešdaļai aptaujāto piegādātāju un asociāciju norēķinu termiņi bija problemātiski, kas mums kā uzraugošajai institūcijai uzreiz ir redzams "sarkanais karogs", ka norēķini notiek ārpus noteiktā likuma tvēruma. Šī tirgus uzraudzība mums vēl ir procesā, bet jau šobrīd varu teikt, ka tirgus uzraudzība šo problemātiku tādā apjomā neparāda. Tad ir jāsaka, ka runāšana ir viena lieta - bet faktiskā realitāte jau ir cita. Ir jāskatās caur filtru - var jau skaļi runāt, ja fakti to apliecina, tad viss ir labi, tad esi runājis taisnību, bet, ja fakti liecina par kaut ko citu, tad kurā pusē ir taisnība?

Valdība nupat ir atbalstījusi grozījumus Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likumā, kas paredz papildināt negodīgas tirdzniecības prakses uzskaitījumu ar vienlīdzīgas attieksmes, nediskriminēšanas no pircēja puses nodrošināšanu. Tam vajadzētu nodrošināt, ka importa un vietējām precēm tiek piemērots vienāds uzcenojums. Vai likuma grozījumi spēs risināt šo problēmu?

S.U.: Mums kā KP un tirgus uzraudzības iestādei galvenais mērķis ir nodrošināt, lai iepircēji attiektos vienlīdzīgi pret salīdzināmiem piegādātājiem. Tas nozīmē, ka sadarbības nosacījumiem ir jābūt līdzīgiem, lai piegādātājiem būtu vienādas iespējas konkurēt un izvairītos no diskriminācijas, kas varētu radīt priekšrocības atsevišķiem dalībniekiem tirgū. Šāda pieeja veicina godīgu konkurenci, kas ir būtiska nozares attīstībai.

Runājot par uzcenojumiem, likuma grozījumos arī tas ir iekļauts. Tomēr jāuzsver, ka uzcenojumu atšķirības, piemēram, 1-2% apmērā salīdzināmos darījumos, mēs kā konkurences uzraugošā iestāde neuzskatīsim par pārkāpumu. Konkurencei uzcenojuma ziņā ir jābūt un jāpastāv arī turpmāk. Uzcenojumu variācijas ir daļa no konkurences, un to pilnīga izlīdzināšana varētu novest pie tik lielas tirgus caurskatāmības, kas savukārt var ierobežot konkurenci. Mūsu uzdevums ir rūpīgi izvērtēt šos priekšlikumus, analizējot tos no objektīva skatupunkta, lai pārliecinātos, ka tie nerada nevajadzīgus riskus tirgus darbībai. Piemēram, ja uzcenojumiem tiek noteiktas stingras vienotas prasības, tas var radīt konkurences ierobežojumus, kas nav mūsu mērķis.

M.S.: Svarīgi, ka vienlīdzīga attieksme attiecas ne tikai uz uzcenojumiem, bet arī uz citiem sadarbības aspektiem, piemēram, loģistikas maksu, sankcijām un piegādes nosacījumiem. Šiem aspektiem ir jābūt līdzīgiem attiecībā uz savstarpēji salīdzināmiem piegādātājiem un to piegādātajām precēm. Taču jāatzīst, ka tik detalizēti noteikumi, kas aptvertu katru iespējamo gadījumu, likumdošanā praktiski nav iekļaujami. Tādēļ pēc likuma pieņemšanas ir paredzēts turpināt diskusijas ar piegādātāju un tirgotāju organizācijām, lai precizētu normas piemērošanu. Skaidri nosacījumi tiks iekļauti arī vadlīnijās, lai abām pusēm - gan piegādātājiem, gan tirgotājiem - būtu skaidrs, kā rīkoties dažādās situācijās.

Vai jums būs kapacitāte, lai kontrolētu šo vienlīdzības principu ieviešanu dzīvē?

S.U.: Tāpat kā līdz šim, ņemot vērā mūsu institūcijas kapacitāti, mēs neesam un nebūsim iestāde, kas stāv pie mazumtirgotāja durvīm vai tirdzniecības zālē. Tādas kapacitātes mums noteikti nav un diez vai būs arī nākotnē, taču noteikti turpināsim uzraudzīt šo normu izpildi, kā to darām ar jau esošajām likuma normām. Ja būs kādas pazīmes vai labākajā gadījumā jau konkrētas sūdzības ar precīziem faktiem par likuma pārkāpumu, tad, protams, to pārbaudīsim un vērtēsim.

Grozījumos tiek palielināts arī soda apmērs par negodīgu komercpraksi no 0,2% līdz 4% no apgrozījuma. Vai arī šis apstāklis neliks pašiem tirgotājiem skrupulozi vērtēt savus sadarbības nosacījumus ar piegādātājiem?

S.U.: Preventīvi šis apstāklis varētu būt atturošāks no negodīgas komercprakses īstenošanas. Ja salīdzinām situāciju Latvijā (soda apmērs 0,2%) ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, piemēram, Franciju un Spāniju, redzam, ka tur piemērotie sodi negodīgas tirdzniecības prakses gadījumos ir ievērojami augstāki. Francijā "melnās prakses" īstenošanas gadījumā sods var sasniegt pat 10% no uzņēmuma apgrozījuma. Latvijā sodu maksimālais apmērs ir ievērojami mazāks. Šis fakts norāda uz nepieciešamību pārdomāt sankciju apjomu, lai tas atbilstu tirgus apstākļiem un nodrošinātu efektīvu preventīvu iedarbību.

Bet līdz šim arī šie 0,2% no apgrozījuma nevienam komersantam nav piemēroti?

S.U.: Nē. Lai gan teorētiski varētu piemērot maksimālos sodus, praksē mēs vienmēr ņemam vērā vairākus faktorus - pārkāpuma ilgumu, smagumu, atkārtotību, kā arī mīkstinošus un pastiprinošus apstākļus.

M.S.: Latvijā pastāvošais likums nosaka naudas sodu robežas, tomēr, pieņemot lēmumu par konkrētu soda apmēru, ir jāņem vērā vairāki būtiski apstākļi. Konkurences tiesību pārkāpumu un negodīgas tirdzniecības prakses gadījumos sodu apmēru nosaka Ministru kabineta noteikumi, kas ņem vērā pārkāpuma smagumu, tā raksturu, sekas un ietekmi uz tirgus dalībniekiem.

Ja pārkāpums skar tikai vienu piegādātāju, ir īslaicīgs un tā sekas nav būtiskas, piemērotais sods var būt mazāks. Savukārt gadījumos, kad pārkāpums aptver vairākus piegādātājus, rada būtiskas sekas, piemēram, tirgotāju maksātspējas problēmas, un ir ilgstošs vai atkārtots, sods var sasniegt maksimālo robežu - 4% no apgrozījuma. Šādos gadījumos tiek vērtēti arī pastiprinošie faktori, piemēram, pārkāpuma atkārtota veikšana, neskatoties uz iepriekšējiem sodiem.

Tirgotājiem pašiem būtu lietderīgi veikt iekšējos riska novērtējumus, lai nodrošinātu vienlīdzīgus nosacījumus visiem salīdzināmiem piegādātājiem. Tas var ietvert līgumu pārskatīšanu un uzcenojumu aprēķinu analīzi, piemēram, sviesta piegādātāju gadījumā, lai mazinātu iespējamos konkurences riskus un nodrošinātu godīgu attieksmi visos sadarbības aspektos.

Kā jūs vērtējat pārējos ekonomikas ministra priekšlikumus pārtikas cenu samazināšanai, piemēram, maksimālā uzcenojuma noteikšanu?

S.U.: Mums ir bijušas diskusijas un skeptiski raugāmies uz uzcenojuma regulēšanu un uzcenojumu griestu noteikšanu, jo tas var radīt konkurences ierobežojumus. Vienīgais labums ir tas, ka šobrīd šāds risinājums ir plānots īstermiņā. Vienlaikus pozitīvi vērtējam priekšlikumus par pārtikas atlikumu neiznīcināšanu, jo arī mūsu tirgus uzraudzībā secinājām, ka pārtikas iznīcināšanas īpatsvars kopējā pārtikas cenu komponentē ir salīdzinoši augsts. Ja tiek atrasts risinājums, kā nenotirgoto pārtiku un lauksaimniecības preci nodot tālākai realizācijai, tad tas noteikti ir solis uz labāku un sakārtotāku vidi.

Tāpat, protams, mēs arī atbalstām jau iepriekš minētā cenu digitālā rīka ieviešanu, kas ļautu patērētājiem pieņemt vēl pārdomātākus lēmumus. Piemēram, ja patērētājs redz, ka tā iecienītajam produktam ir būtiski palielināta plaukta cena un izvēlas nepirkt konkrēto produktu, viņš palīdz veidot konkurētspējīgāku tirgu, parādot savu attieksmi. Patērētājs var nepirkt produktu ar būtiski palielinātu plaukta cenu un izvēlēties alternatīvu produktu. Ja patērētājs turpina pirkt minētos augstās cenas produktus, tad nav ko brīnīties, ka mums Latvijā ir augstākas cenas nekā Lietuvā un Igaunijā. Lietuvas un Igaunijas patērētājs, iespējams, izdara gudrākas izvēles.