“Sazināsimies... ja būs elektrība” sarunas ar Kijivas ukraiņiem, kuriem krievi šajās dienās atņem siltumu un elektrību, noved līdz asarām
Aprunājāmies ar dažiem ukraiņiem, kuri krievijas terora rezultātā šobrīd ziemas bargākās dienas spiesti pavadīt aukstumā un tumsā. Bez asarām acīs tas nesanāca.
Uzreiz paskaidrošu, ka vārdu krievija ar mazo burtu ikdienā sen rakstu jau pats, taču šoreiz ziņās to īpaši lūdza darīt viens no intervējamajiem – Serhijs Proskurins: “Lūdzu, ja rakstīsiet vārdu “krievija”, rakstiet to ar mazo burtu, jo viņu valsts nav pelnījusi citādu attieksmi.”
Serhijs pats ir no Doņeckas un viņa sieva no Mariupoles. Karš viņiem sācies jau 2014. gadā, 2015. gadā nācies pamest Doņecku, savukārt 2022. gadā zaudējuši dzīvokli Mariupolē.
Pēc Ukrainas uzvaras karā Doņeckā gan atgriezīšoties tikai, lai apciemotu vecvecāku kapus – atslēgas no mājas esot iemetuši no tilta Dņeprā.
Drēbes izmazgātas, ēst uztaisīts. Dzīve neapstājas, arī tad, kad ir nežēlīga
Situāciju šobrīd Kijivā labi raksturo kāda atsūtīta ziņa no mājas čata, kuru pārsūta arī Jauns.lv:
“Pa šīm divām stundām:
- Drēbes veļasmašīnā izmazgātas
- “Trauķene” savu darbu padarījusi
- Zupa izvārīta
- Kartupeļi izvārīti
- Gaļa izcepta
- Rulete ar gaļu un sieru izcepta
- “Serijs” un “Darijs” guļ
- Es vēl nē...
Tikmēr tie kverpļi atkal raķetes šauj. Kaut viņi izmirtu kā dinozauri, tad varētu izlikt muzejā kā eksponātus, ar parakstu “izdzimteņi”.”
Visi ukraiņi, ar kuriem sazinājāmies izteicās, ka pārsvarā esot pie kara un apšaudēm pieraduši un pielāgojušies. Daudzās mājās esot ģeneratori, lifts darbojas, elektrība ir. Tiem, kam nav ģeneratoru, tiem esot modēmi ar “poverbanku”, ja pazūd elektrība, vismaz internets paliek.
Taču kopumā situācija Kijivā ir smaga. Smagāka, kā iepriekšējos gados – šogad ir pēdējo laiku visaugstākā ziema, stipri snieg sniegs un temperatūra noslīd pat līdz -20 grādiem. Nataļja saka, ka labā krasta Kijivā situācija ir labāka: “Elektrības nebija tikai 20 stundas. Man veicas, jo dzīvoju pirmajā stāvā un nav problēmas ar ūdeni, taču katru dienu nākas iet aukstā dušā”.
Taču kopumā Kijivā gan esot sliktāka situācija, kā citur Ukrainā – daudz vecu māju, un ir arī tādas, kurām vispār nav ģeneratoru.
Neies jau krievu teroristu dēļ svētku sajūtu zaudēt!
Aizvakar [no dienas, kad sazinājāmies] elektrība nav bijusi septiņas stundas, pirms tam gandrīz diennakti. Esot radusies arī panika, ka veikalos, elektrības padeves traucējumu dēļ, pārtikas produkti neglabāšoties un varot rasties iztrūkums. Tad tiešām bijuši veikali, kuros pārtika izpirkta. Taču Kijivas centrā tādas problēmas vēl neesot bijis.
Ukrainā ir speciāla aplikācija, kurā var uzzināt, kad nebūs elektrības, taču kopš 9. janvāra aplikācija nedarbojas un elektrības jau arī nav praktiski katru dienu.
Apstājies ir arī sabiedriskais transports, kurš atkarīgs no elektroenerģijas, tāpēc daudziem ir grūti nokļūt darbā. Valsts iestādes cenšas palīdzēt cilvēkiem un organizē palīdzības punktus. Arī cilvēki palīdz viens otram un kopā ārā gatavo ēst, atklāj sarunu biedri.
Ģeneratori ir ne tikai dzīvojamajās mājās, bet arī kafejnīcās, restorānos, veikalos. Uz svētkiem paši māju iedzīvotāji pieslēguši ģeneratoru elektrību arī Ziemassvētku rotājumiem, lai ir svētku sajūta un gaišs. Neies jau krievu teroristu dēļ svētku sajūtu zaudēt!
Kopš kara sākuma gan Ukrainā mainījies ir viss, arī tas, kā tiek svinēti svētki. Ziemassvētkus tagad svin, kā visur Eiropā – no 24. līdz 25. decembrim. Tā neesot tikai datuma maiņa, bet gan atgriešanās pie tradīcijām un kultūras identitātes.
Ar draugiem Ziemassvētkus svinējuši pie eglītes, bet noskaņojums esot bijis nevisai, jo 12 stundas bija trauksmes stāvoklis – ik pa brīdim lidoja “šahedi”.
Toties jaunajā gadā, lai arī bez elektrības, esot bijusi īsta svētku sajūta, sagaidījuši mājās ar ģimeni – aiz loga sniegs, ciemos atbraukuši vecāki, paši mājas iedzīvotāji izgaismojuši pagalmā eglīti.
Uz teātri gan esot jāiet jakā – auksti. Bet mājās siltums 25 grādi, ar ģeneratoru. Ir arī, kas izdomā citus mājokļa sildīšanas veidus – izrādās, to var darīt arī ar svecēm. Uz teātri vispār iet daudzi. Paši esot gājuši arī uz baletu – visas vietas izpirktas, kā uzzinām.
“Ļoti svarīgi saglabāt kultūras dzīvi ir dēļ bērniem – negribas nozagt viņiem bērnību dēļ kara. Daudz lasām grāmatas,” Serhija ģimene pirms kara esot lasījuši krievu valodā, tagad gan tikai ukraiņu valodā. Kijivā joprojām notiek arī grāmatu tirdziņi un tikšanās ar autoriem.
Sākoties krievijas iebrukumam Ukrainā 2022. gada februārī visu Ukrainu pāršalcis tāds vienotības gars, kurš nav pazudis arī tagad – visi viens otram cenšas palīdzēt un neatstāt nelaimē.
Biju dzirdējis par ziņām, ka esot arī kaut kādi protesti bijuši Ukrainā pret valdību, ka neesot elektrības un siltuma. Serhijs saka: “Ukraina ir demokrātiska valsts, visi var protestēt pret ko grib, taču tādu, kas redzētu valdības vainu elektrības vai siltuma neesamībā, ir maz. Praktiski visi saprot, ka pie tā ir vainīga krievija.”
Uz jautājumu, kurām sabiedrības grupām ir visgrūtāk šajos apstākļos, visi aptaujātie atbildēja – karavīriem frontē un iedzīvotājiem, kuri dzīvo frontes tuvumā.
Visi citi kaut kā pielāgojas. Nataļja saka, ka cilvēki gaidot kara beigas: “Esam piekusuši no šī visa. Kaut kā ir ticība, ka karš šogad varētu beigties un šī ticība ir tā, kas palīdz izturēt”.
Viņa gan arī piebilst: “krievi grib sagrābt Kijivu, bet tas nekad nenotiks! Cilvēki Kijivā ir stipri, un tādi paliks līdz kara beigām!”
Jautāju, vai nav bijusi doma doties bēgļu gaitās. Serhijs ar ģimeni neesot apsvēruši tādu domu, jo Kijivā atkal bija atguvuši māju sajūtu, ko krievija bija atņēmusi Doņeckā un Mariupolē: “Jūs noteikti esat dzirdējuši traģisko stāstu par Mariupoles drāmas teātri, kad krievija tam uzmeta bumbu, kā rezultātā gāja bojā daudz nevainīgu cilvēku. Līdz krievijas iebrukumam vēl 2014. gadā tā bija viena no manām mīļākajām vietām, kur pastaigāties ar sievu, saistīta ar siltām un gaišām atmiņām. To teātri krievija ir uzcēlusi par jaunu, bet, kad mēs atgriezīsimies pēc Uzvaras Mariupolē, tur nebūs vairs šo gaišo un silto atmiņu – tā vieta uz visiem laikiem ir kļuvusi par sāpju un skumju vietu.”
Kopš 2022. gada mājas un māju sajūta ir Kijivā un to negribas pamest un zaudēt, pat ja nav elektrības un siltuma.
Ar Nataļju no Kijivas neizdodas saruna divas dienas – nav elektrības, nav arī interneta. Pietiek sakariem, bet ne videozvanam. Beigās sarunājam, ka viņa atbildes uz jautājumiem atsūta rakstiski.
Pasaule ir maza, Ukraina un Latvija ir blakus
Kad beidzu runāt ar Serhiju, sāku raudāt. Tepat ne pārāk tālu no mums, tādi paši cilvēki kā mēs, katru dienu cīnās ar aukstumu, dzīvo bez elektrības un iet bojā apšaudēs. Un viss tikai tāpēc, ka kaimiņos ir valsts, kas simtiem gadu nodarbojas tikai ar to, ka eksportē nāvi, ciešanas un ļaunumu.
Un tas pats kaimiņš ir arī mums, tikai mēs bieži izliekamies, ka viņu neredzam, čīkstam katru dienu, kamēr ukraiņi mēģina saglabāt optimismu un turpina cīnīties. Jo viņiem nav izvēles. Pabeidzis rakstīt, iepakoju savu grāmatu Serhija dēlam un ierakstīju ukrainiski: “Pasaule ir maza, Ukraina un Latvija atrodas tepat blakus. Tepat blakus – sirdī”.
