“Bez raķetēm, bet ar lepnumu” - kā Ukrainā uztvēra Zelenska atgriešanos no Baltā nama ar tukšām rokām

Tiek norādīts, ka tikšanās starp Trampu un Zelenski izvērtās saspringta un tieša — sarunu tonis bija rezervēts, vietām pat neērts, un to noskaņu raksturoja norūpēta diplomātiska spriedze. Zelenskis pēc tikšanās atzīmēja, ka Tramps pilnībā neatteica, taču arī nepiešķīra skaidru apstiprinājumu par ilgā darbības rādiusa "Tomahawk" raķešu piegādi — atbilde bija drīzāk “ne obligāti jā” nekā skaidrs “jā”.

Ukrainas parlamenta spīkers Ruslans Stefānčuks vēl pirms reisa uz Vašingtonu sarunu nozīmi raksturoja kā “ļoti vēsturisku brīdi”, paļaujoties, ka tikšanās parādīs pasaulei: Tramps beidzot saprot, ka Krievijas diktators Putins nav uzticams un nepieciešamas konkrētas darbības, lai apturētu karu. Tomēr, kamēr Zelenska delegācija bija gaisā, izskanēja ziņas par garu Trampa–Putina telefonsarunu un paziņojumu par jaunu samitu starp abiem – notikumu virkne, kas būtiski mainīja Vašingtonas politisko fonu un mazināja Kijivas gaidas.

Sarunā Tramps, pēc visu puses aprakstiem, uzsvēra diplomātijas nozīmi un pauda viedokli, ka karu varētu "iesaldēt" uz esošajām kaujas līnijām, aicinot abas puses "doties mājās pie ģimenēm". Viņš skaidri norādīja, ka raķešu "Tomahawk" piegāde varētu apdraudēt diplomātiskos centienus, tādēļ Zelenskis no Baltā nama telpām izbrauca bez būtiskiem panākumiem attiecībā uz konkrētu ilgā rādiusa ieroču piešķiršanu.

Kijivas piepilsētā, kur daudzas mājas un veikali joprojām tiek atjaunoti pēc nesenajām Krievijas uzbrukumu vilnēm, iedzīvotāju viedokļi par Vašingtonas vizīti bija skaidri — realitāte, kas redzama ikdienas dzīvē, neprasa tikai vārdu “saprotu”, bet konkrētas drošības garantijas un spējas pretoties jaunam uzbrukumam.

Viens no vietējiem iedzīvotājiem sacīja: “Ja mēs tagad noslēgsim miera līgumu, Krievija sāks gatavoties jaunam — profesionālākam karam pret Ukrainu vai varbūt citām valstīm. Es redzu vienu ceļu mūsu drošībai — iznīcināt iespēju Krievijai ieņemt vai karot pret kādu valsti Eiropā.”

Cits sarunbiedrs, Oleksandrs Vilko, kuram nesen sprādziena vilnis iznīcinājis automašīnu, pauda pragmatisku skatījumu: “Vienīgā vara, kas nosaka, kas notiks tālāk, ir mūsu armija.” Viņš atzina, ka, lai gan Ukrainai ir pateicība par līdzšinējo atbalstu, ASV ir suverēna tiesība lemt par ieroču piegādi. Tomēr viņš piebilda — ukraiņi turpinās cīnīties neatkarīgi no ārējā aprīkojuma.

Publiskajā telpā diskutē par to, cik tālu var paļauties uz solījumiem, kā arī par to, vai diplomātiskais ceļš var tikt savienots ar nepieciešamo militāro spēcinu, lai nodrošinātu ilgtermiņa drošību. Tāpat izskan aicinājumi neuzskatīt Trampa un Putina sarunas par garantiju Ukrainas interesēm — daudzi uzskata, ka sarunu rīcība var mainīties un ka Kijivai jābūt gatavai ilgstošai cīņai.