Lukašenko sola "kārtīgi sadot pa purnu" Latvijai un citām rietumu kaimiņvalstīm

Intervijā žurnālam “Time” Lukašenko paziņoja, ka Baltkrievijas drošības koncepcija paredz, ka potenciālā karā ar Eiropu Baltkrievija varbūt arī neuzvarēs, taču nodarīs tādu kaitējumu Latvijai, Lietuvai, Igaunijai un Polijai, kuru tās nepārdzīvos. Diktatora teikto publicējusi vietējā ziņu aģentūra “BelTA”.

“Mēs diez vai uzvarēsim NATO,” viņš paziņoja. “Mūsu valsts koncepcija balstās uz to, ka mēs esam gatavi nodarīt nepieņemamu kaitējumu Polijai, Lietuvai, Latvijai, Igaunijai — tiem, kas pret mums karos. Nepieņemamu kaitējumu,” viņš izteica mājienu par savā valstī izvietoto Krievijas kodolieroču iespējamo pielietošanu. “Tāpēc viņi saprot, ka mēs šajā situācijā varbūt arī neuzvarēsim šajā karā, taču pa purnu sadosim kārtīgi.”

Lukašenko stāstīja, ka Baltkrievija “katru dienu un katru mēnesi” gatavojas karam, “lai no tā izvairītos”. Kādēļ gan viņš tā ārdās par kaimiņiem, kuri maksimāli nocietina savas robežas, lai tās nepārietu “miermīlīgās” baltkrievu un krievu armijas, viņš nepastāstīja.

Pēdējā laikā Lukašenko aizvien aktīvāk stāsta par ļaunus plānus perinošajām "agresīvajām" Baltijas valstīm un Poliju, tām pastāvīgi draudot ar iznīcināšanu. Nesen viņš jau stāstīja, kā Rietumi tās izmanto, lai censtos iznīcināt slāvu valstis, tostarp Ukrainu, kuras tām vienmēr bijušas “kā kauls rīklē”.

Vienlaikus Lukašenko nepalaiž garām iespēju slavināt Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu, kurš nebūt neesot “asinskārs”.  “Putins nav asinskārs. Lai kā jūs viņu neaprakstītu Amerikā, un jūs paši to zināt, viņš nav asinskārs. Viņš zina, kas ir ģimene, bērni,” viņš stāstīja “Time” korespondentam. Un, protams, nevajagot runāt par to, ka Putins it kā “bombardē mierīgās pilsētas”, tā visa esot tika Ukrainas propaganda, kuras metodes tai esot iemācījusi ASV.

Pirms dažām dienām Lukašenko sasauca Baltkrievijas čekistu un spēka struktūru vadītājus, kuriem pažēlojies, kā Baltijas valstis un Polija apdraud Baltkrievijas mieru. Sanāksmes sākumā Lukašenko uzsvēra, ka runa nebūs tikai par stāvokli valstī. “Bet visvairāk – par militāri politisko situāciju ap Baltkrieviju. Uztrauc tas, ka mūsu kaimiņi  Polija un Baltijas valstis ir ļoti briesmīgi, agresīvi noskaņotas pret Baltkrieviju,” žēlojās diktators. “Spiediens tiek izdarīts visos virzienos. Visvairāk šo spiedienu izjūt mūsu speciālie dienesti. Tāpēc mēs), un vispirms es personīgi, pievēršam vislielāko uzmanību VDK un vispār spēka struktūru darbam.”

Par Lukašenko pārtapšanu no "jaunas vēsmas" sološa populista līdz diktatoram, kas ne tikai par katru cenu turas pie varas, bet jau aizvien vairāk sāk draudēt kaimiņvalstīm, skatiet 2024. gadā tapušajā filmā.

70 gadus vecais Lukašenko pie varas ir jau kopš 1994. gada 20. jūlija, kad uzvarēja pirmajās demokrātiskajās vēlēšanās Baltkrievijā, solot pārmaiņas. Šajās vēlēšanās viņš pieveica pirmo neatkarīgās Baltkrievijas prezidentu Staņislavu Šuškeviču un pirmo premjerministru Vjačeslavu Kebiču. Pēc tam Lukašenko vadības stils kļuva aizvien autoritārāks, 1995. gada referendumā viņš ieguva papildu pilnvaras, kā arī piešķīra krievu valodai valsts valodas statusu un nedaudz pārveidotā veidā atjaunoja padomju laiku valsts simboliku.

Deviņdesmitajos gados Lukašenko radikāli apkaroja opozīciju, iesaistot arī tā dēvētos “nāves eskadronus”, kad mēdza bez pēdām pazust vairāki pazīstami opozīcijas pārstāvji, tostarp kādreizējais iekšlietu ministrs Jurijs Zaharanka, kādreizējais Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Viktars Hančars un opozicionārais politiķis, uzņēmējs Anatols Krasauskis, kuri apsūdzēja Lukašenko referenduma rezultātu viltošanā un pazuda 1999. gada 16. septembrī Minskā, kā arī Krievijas sabiedriskās televīzijas kanāla ORT žurnālists Dmitrijs Zavadskis, kurš pazuda 2000. gada 7. jūlijā Minskas starptautiskajā lidostā.

Bijušais Galvenās izlūkošanas pārvaldes virsnieks Vladimirs Borodačs intervijā “Radio Svoboda” 2012. gadā paziņoja, ka viņus nolaupīja Lukašenko “nāves eskadrons”, Zaharanku spīdzināja, lai izsistu atzīšanos valsts apvērsuma plānošanā, pēc tam nošāva un līķi sadedzināja krematorijā. Savukārt 2019. gada decembrī “Deutsche Welle” publicēja dokumentālo filmu, kurā bijušais Baltkrievijas Iekšlietu ministrijas specvienības loceklis Jurijs Garavskis apstiprina, ka tieši viņa vienība nolaupīja un nošāva Zaharanku, bet pēc tam arī Hančaru un Krasauski.

Pēc tam Lukašenko bez problēmām uzvarēja vēl četrās prezidenta vēlēšanās, līdz 2020. gada 9. augusta vēlēšanās sadūrās ar nopietnu opozīcijas konkurenci, par spīti Centrālās vēlēšanu komisijas centīgajai kandidātu atsijāšanai, dažu kandidātu ieslodzīšanai vai piespiedu emigrācijai, kā arī armijas vienību ievešanai Minskā un interneta slāpēšanai. Kad pasludināja Lukašenko pārliecinošo uzvaru pār opozīcijas kandidātu Svjatlanu Cihanousku, Baltkrievijas pilsētās sākās masu protesti, kuru brutālā apspiešanā iesaistīja gan OMON vienības, gan armiju, bet paša Lukašenko inaugurācija notika slepenības apstākļos. Pati Cihanouska bija spiesta emigrēt no Baltkrievijas, līdzīgi bija spiesti rīkoties arī daudzi citi opozīcijas pārstāvji, lielākoties atrodot patvērumu Polijā un Lietuvā.

Atriebjoties kaimiņvalstīm par opozīcijas atbalstīšanu, 2021. gadā Lukašenko sāka veicināt migrantu masveida ievešanu no Tuvajiem Austrumiem, lai viņus nogādātu pie Polijas robežas, kur to vardarbīgie pūļi ilgstoši centās ielauzties Polijas teritorijā, bet pēc tam regulāri centās iekļūt arī Lietuvā un Latvijā.

Eiropas Savienība, ASV, Lielbritānija, Kanāda, Ukraina un vairākas citas valstis neatzīst Lukašenko par likumīgo prezidentu, viņš kopā ar vairākām citām amatpersonām ir iekļauts sankciju sarakstos.