Par spīti nāves briesmām: Harkivas lauksaimnieki atsakās pamest dzimto zemi

Viņa rīcībā ir divi tūkstoši hektāru Zoločevskas rajonā, taču pašlaik viņš spēj apstrādāt gandrīz pusi. Pat šajā teritorijā nemitīgi dūc Krievijas droni un izvietojas Ukrainas militārpersonu pozīcijas. Pārējā zemes daļa ir pārvērtusies mīnu laukos vai atrodas tieši uz Krievijas robežas - tur Goloborodjko pat necenšas kaut ko audzēt.

Ukrainā ir aptuveni 45 miljoni hektāru auglīgu lauksaimniecības zemju - vairāk nekā Francijā (18 miljoni hektāru), Vācijā (12 miljoni hektāru) un Polijā (11 miljoni hektāru) kopā. Pirms kara lauksaimniecība valstī strauji attīstījās, katru gadu palielinoties par pieciem līdz sešiem procentiem. 2021. gadā agrosektora daļa bija 10,9 procenti no Ukrainas IKP, bet nozarē strādāja 17 procenti darbspējīgo iedzīvotāju.

Pēc 2022. gada Krievijas iebrukuma Ukraina vienubrīd zaudēja gandrīz pusi sava IKP, bet agroprodukcijas vērtība gada laikā kritās par 39%. Pēc ANO datiem, piecus mēnešus ilgusī Krievijas Melnās jūras blokāde pasaules pārtikas cenas pacēlusi līdz rekordlielām vērtībām un izraisījusi krīzi globālo Dienvidu valstīs. No okupētajām teritorijām Krievija izveda tūkstošiem tonnu graudu, bet daļēji Ukrainas eksportu aizstāja ar savējo pasaules tirgū.

Ne velti 2022. gada sākumā bijušais Krievijas prezidents, bet tagad Krievijas Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieks Dmitrijs Medvedevs pārtiku nodēvēja par Krievijas "klusajiem ieročiem". "Kluss, bet baiss," viņš piebilda.

Vidējās ģimenes fermas, tādas kā Goloborodjko saimniecība, pirms pilna mēroga kara saražoja gandrīz pusi no visas valsts lauksaimniecības produkcijas, nodrošinot iekšējo tirgu ar kartupeļiem, dārzeņiem, augļiem, graudiem, pienu un gaļu.

Droni dzen zemniekus prom!

Šā gada maijā Vladimirs Putins deva rīkojumu izveidot piecpadsmit kilometrus garu buferzonu gar Krievijas-Ukrainas robežu - dabiski, Ukrainas pusē. Goloborodjko zeme un saimniecības celtnes nonākušas tieši šajā zonā, tāpat kā desmitiem tūkstošu citu ukraiņu mājas, kas dzīvo gar tūkstoškilometru robežas joslu.

Pēc lauksaimnieka teiktā, Krievijas diktatora rīkojums tikai piešķīris oficiālu statusu tam, kas jau notiek - lauksaimnieku un citu civilo izspiešanai no viņu zemēm ar trieciendronu palīdzību.

"Pats galvenais - ja redzi pielidojošu dronu, izkāp no traktora un bēdz pēc iespējas tālāk un ātrāk," saka Goloborodjko darbinieks Andrejs. Pēdējo gadu laikā Andrejs jau uzbraucis mīnai un piedzīvojis bezpilota uzbrukumu. Tad viņam ļoti paveicās - drons izrādījās bojāts un kontaktā neuzsprāga.

"Es neaiziešu. Tā ir mana dzimtā zeme. Visur citur es neesmu nekas." Sievu un bērnu gan aizsūtīja tālāk no robežas. Ja agrāk varēja nodarboties ar lauksaimniecības darbiem arī naktī, tad tagad nevar - militārā tehnika pārvietojas no vienas pozīcijas uz otru tikai tumsas aizsegā.

Kopš 2024. gada sākuma Krievijas izlūkošanas un trieciendroni nemitīgi riņķo virs 15 līdz 20 kilometru garās pierobežas joslas. "Kad viņiem izlādējas akumulators, viņi krīt jebkuram," stāsta Goloborodjko. Viss, kas kaut cik vērtīgs uz lauka - "John Deere" traktori, "Claas" kombaini, saimniecības celtnes - kļūst par mērķi.

Zemnieki ir pielāgojušies šiem apstākļiem. "Mēs moderno tehniku nedzenam uz robežu, izmantojam tikai veco. Negribam piesaistīt uzmanību no gaisa. Lai domā, ka tas ir vienkārši nabaga zemnieks," paskaidro Goloborodjko, norādot uz novārgušo traktoru "Baltkrievija". Tāpat lauksaimnieki izskaitļojuši iecienītākos Krievijas dronu gaisa koridorus un ražu tur neaudzē. Uz ceļiem, kas ved uz laukiem, lauksaimnieki izbūvējuši tīkliem klātus tuneļus, lai vismaz kaut kā pasargātu tehniku no augšas un sāniem.

Neskatoties uz šiem pasākumiem, dažiem paveicies mazāk - ainava nosēta ar apdegušām tehnikas atliekām. Apskatot savus īpašumus, Goloborodjko nesamazina avarējušās "Škoda" ātrumu, lai samazinātu trāpījuma iespējamību. Patiesībā lauksaimniekam ir arī labāks auto, taču kopš 2022. gada pikapi paredzēti militārpersonu vajadzībām.

Gar aizsargtuneli uz ceļa redzamas sprādzienu piltuves, bet pie tīkla pielipuši trūdoši putnu liemeņi - spārnotie, naktīs lidojot, iekrīt slazdā un iet bojā.

Darbs laukos pēc kara noteikumiem

1990. gadā Goloborodjko no vietējā kolhoza nopirka deviņdesmit vienu hektāru un ar laiku saimniecību paplašināja līdz vairākiem tūkstošiem hektāru. Trīs kilometrus no Krievijas robežas, Kļinovo-Novoselovkā (līdz 2024. gadam - Aleksandrovka), viņš uzcēla saimniecības ēkas. Ukraina tieši gatavojās atcelt zemes pārdošanas aizliegumu, kas bija spēkā kopš 2001. gada, kad sākās Krievijas iebrukums.

"Mēs redzējām Krievijas izlūkdronus, kas šķērso robežu, 2021. gada beigās un 2022. gada sākumā," atcerējās Goloborodjko, kurš toreiz pret draudiem neizturējās pārāk nopietni: "Domāja, ka jebkurš uzbrukums aprobežosies ar Donbasu."

Nav valsts apdrošināšanas un atbalsta

Tagad Goloborodjko mērķis ir tikai izdzīvot: ja kādreiz nāks miers, viņš grib palikt savā zemē un turpināt strādāt. Pagaidām gan lauksaimnieks nevar saņemt nevienu kredītu - visa zeme piecdesmit kilometru rādiusā no frontes tiek uzskatīta par "sarkano zonu".

Arī risku nav iespējams apdrošināt - neviena firma nepiekritīs. No valsts Goloborodjko nesaņem nekādas dotācijas, bet arī neuzskata to par problēmu. "No kurienes valstij ņemt naudu, lai maksātu mums kompensācijas? Viņiem pašiem ir vajadzīga palīdzība," spriež lauksaimnieks. Vismaz nodokļi par mīnētajiem laukiem viņam nav jāmaksā.

Atrast darbiniekus - īpaši kvalificētus - ir ārkārtīgi sarežģīti: lielākā daļa vīriešu ir mobilizēti, īpaši laukos. Ja agrāk Goloborodjko bija trīsdesmit darbinieku, tagad - tikai piecpadsmit. "Neviens, kurš pats nav no šejienes, nenāks strādāt tik tuvu robežai. Bet te vismaz nenāk arī mobilizācijas virsnieki. Ja paņemtu Andreju, es nezinātu, ko darīt: dārga tehnika paliktu bez darīšanas. Mēs neizdzīvotu," savas ikdienas grūtības raksturo Goloborodjko.

"Viss apvidus ir pārvērties savdabīgos savvaļas Rietumos, kur zemnieki var paļauties tikai uz sevi. Ātrā palīdzība un ugunsdzēsēji te nebrauks. Apkārt tikai militāristi, un arī tās dienas netiek rādītas - un mēs paši negribam ar viņiem kontaktēties, lai nekļūtu par mērķi," stāsta lauksaimnieks.

"Nav elektrības, interneta, veikalu. Nav arī autobusu," stāsta Goloborodjko darbinieki, kuri palikuši. Viena no darbiniecēm dzīvo tikai astoņus metrus no robežas.

"Abi mani brāļi pārcēlās uz Maskavu. Neesam kontaktējušies kopš 2014. gada - es pat nezinu, vai viņi ir dzīvi. Viņi baidās sazināties, mēs arī. Viss, kas šķērso robežu, tiek kontrolēts. Negribu sev sagādāt nelaimi - lai uz šejieni nesāktu šaut," stāsta sieviete.