Pasaules konflikti, izaicinājumi un ekonomiskās prognozes - ko sola 2025. gads?

Pagājušajā gadā bija vērojamas arī ilgtermiņa tendences, kuru ietekme uz globālo situāciju nav mazāka, sākot ar mākslīgā intelekta (MI) arvien straujāko attīstību, pieaugošo pasaules šķelšanos savstarpēji naidīgos blokos un nerimstošās klimata pārmaiņas (2024. kļuva par karstāko gadu, kopš uzsākta pasaules temperatūras reģistrācija).

Lai gan nākotnes pareģošana ir nepateicīga nodarbe jeb, kā izteicies pasaulslavenais dāņu fiziķis Nilss Bors vai, iespējams, mūsu pasaules daļā mazāk pazīstamais beisbola spēlētājs Lorenss Pīters "Jogi" Berra, "izdarīt pareģojumus ir grūti, īpaši par nākotni", mēģināsim sniegt zināmu ieskatu tajā, ko varam sagaidīt 2025. gadā.

Krievijas karš pret Ukrainu

Vācu sabiedriskā raidorganizācija "Deutsche Welle" (DW) atzīst, ka 2025. gadu raksturošot neprognozējamība un ka gandrīz viss būšot viena cilvēka - Trampa - rokās.

Tomēr nav jābūt pītijai, lai atzītu, ka arī šogad turpināsies Krievijas uzsāktais karš pret Ukrainu, taču - cik ilgi? Jaunievēlētais ASV prezidents Tramps apsolījis to izbeigt "24 stundu laikā" pēc stāšanās amatā, taču acīmredzami, ka Kijivas un Maskavas priekšstati par iespējamo risinājumu ir nesavienojami un krievu diktators Vladimirs Putins faktiski nav izrādījis nekādu ieinteresētību sarunās un ne par sprīdi nav atkāpies no savām absurdajām ultimatīvajām prasībām. Laikraksts "Financial Times" (FT) uzsver, ka Trampam nāksies piedraudēt Krievijai ar jaunām sankcijām un palielināt atbalstu Kijivai, lai piespiestu Maskavu iesaistīties nopietnās sarunās.

Iespējams, ka karš 2025. gadā patiesībā eskalēsies. Ja Putins atteiksies no uguns pārtraukšanas un sēšanās pie sarunu galda, Tramps varētu arī turēt solījumu, beidzot apgādāt Ukrainu ar pietiekamu ieroču daudzumu, lai liktu agresoriem sajust patieso kara cenu. Tikmēr krievu diktators, reaģējot uz sava rokaspuiša ģenerāļa un kara noziedznieka Igora Kirilova likvidāciju, draudējis dot triecienu Kijivas "lēmumu pieņemšanas centriem", izmantojot savu "jauno" ballistisko "atriebības ieroci". Tiesa gan "brīnumierocis" nav nedz jauns, nedz pieejams pietiekamā skaitā.

Tajā pašā laikā Putinu šogad, domājams, gaida pieaugošas iekšpolitiskās problēmas. Krievijas centrālā banka iekšzemes kopprodukta pieauguma tempu prognozē no 0,5 līdz 1,5%, kamēr pērn saskaņā ar oficiālo statistiku tas esot sasniedzis 3,5 līdz 4%. Tiesa gan, pat ja ticam šiem skaitļiem, jāsaprot, ka vienīgo izaugsmi iespējams konstatēt uz Krievijas militāri rūpnieciskā kompleksa rēķina, taču, kā labi saprotams, šīs nozares radīto "pieaugumu" triecientempā aprij kaujaslauki Ukrainā.

Vienlaikus Ukrainas Eiropas sabiedroto vidū vērojams tā dēvētais kara nogurums. Tiesa, pēc februārī gaidāmajām Bundestāga vēlēšanām pagļēvo Olafu Šolcu Vācijas kanclera amatā, domājams, nomainīs šobrīd opozīcijā esošo konservatīvo krietni kareivīgākais līderis Frīdrihs Mercs, kas sola Ukrainai sniegt daudz nopietnāku militāro atbalstu. Tomēr, ņemot vērā apstākli, ka CDU/CSU jaunās valdības veidošanai nāksies meklēt koalīcijas partnerus un vienīgā iespējamā izvēle būs tie paši Šolca pārstāvētie sociāldemokrāti un zaļie, jājautā, ar kādiem kompromisiem Mercam nāksies samierināties. Tajā paša laikā pēc vēlēšanām, visticamāk, Vācijā pieaugs atklāti prokrievisko partiju ietekme gan labējā, gan kreisajā politiskā spektra flangā.

Tikmēr citviet Eiropā līdzšinējiem Putina "draugiem" - Ungārijas premjerministram Viktoram Orbānam un viņa Slovākijas kolēģim Robetam Fico - varētu pievienoties citi Maskavas pielūdzēji. Martā Rumānijā paredzētas atkārtotās prezidenta vēlēšanas pēc decembrī atceltajām, kuru pirmajā kārtā negaidītu uzvaru guva prokrieviskais labējais populists Kelins Džordžesku, un nav skaidrs, kāds rezultāts būs šoreiz? Prokrievisko partiju ietekme pieaug arī Bulgārijā, kas joprojām nespēj izkļūt no nu jau hroniskās politiskās krīzes un kur, ļoti iespējams, šogad nāksies rīkot kārtējās vēlēšanas. Tikmēr bulgāru proeiropeisko partiju līdz šim apņēmīgais atbalsts ukraiņiem sācis ļodzīties. Jājautā arī, kā Eiropas valdības reaģēs uz Trampa prasību vēl straujāk palielināt aizsardzības izdevumus?

Nav arī skaidrs, cik tālu ir gatava iet Ķīna, atbalstot savu "bezierobežojumu partneri" Krieviju? Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins nav demonstrējis atklātu nepatiku pret Krievijas uzsākto karu, gluži pretēji, Pekina nodrošina Maskavu ar tai vitāli nepieciešamām militārām tehnoloģijām, taču 2025.gadā, Pekinai cenšoties panākt kādas vienošanās ar Trampu, abu revizionistisko lielvaru attiecībās varētu parādīties manāmākas plaisas.

Tomēr pat "optimistiskais" izdevums "Politico" atzīst, ka tā dēvētais miers, ko varētu panākt Tramps, nesola neko labu. Ukrainai nāksies samierināties ar savas teritorijas daļas atstāšanu Krievijas "de facto" kontrolē. Turklāt tas būs tikai pagaidu miers, jo Putins nebūs gatavs ilgi samierināties tikai ar sākotnējo laupījumu.

Taivāna

Tajā pašā laikā Pekinas uzmanības lokā joprojām ir Taivāna un pagājušā gada nogalē Ķīna nepakļāvīgās salas tuvumā sarīkoja plašākos militāros manevrus pēdējo desmitgažu laikā, kuros piedalījās gandrīz 90 karakuģi. Komunistiskais režīms acīmredzami vēlējās demonstrēt savas spējas bloķēt Taivānu un nedot iespēju ASV ar sabiedrotajiem sniegt tai palīdzību.

Trampa atgriešanās Baltajā namā no Taibejas viedokļa vērtējama divējādi. No vienas puses, jaunievēlētais prezidents solījis īstenot stingrāku politiku attiecībās ar Ķīnu. No otras puses, viņš, šķiet, nelolo pārlieku siltas jūtas pret Taivānu, pārmetot tai, ka tā kļuvusi par pusvadītāju ražošanas lielvalsti uz ASV rēķina. Kamēr viņa priekštecis Džo Baidens apsvēra Taivānas aizsardzību Ķīnas iebrukuma gadījumā, Tramps runā tikai par muitas tarifu paaugstināšanu ķīniešu ražojumiem.

Tuvie Austrumi

2025. gadā no ziņu virsrakstiem, domājams, nekur nepazudīs arī Tuvie Austrumi. Nav skaidrs, vai Sīrijas jaunajai valdībai izdosies apvienot reliģiski, etniski un politiski raibos līdzšinējos opozīcijas grupējumus un pakļaut tos centralizētai pārvaldei, vai arī valstī turpinās valdīt haoss, kamēr Damaskā Asada diktatūru nomainīs tikpat nežēlīgs islāmistu režīms? Sīrijas liktenis ietekmēs ne tikai 23 miljonus tās pilsoņu, bet arī tās tuvākos kaimiņus - Turciju, Irāku, Jordāniju, Libānu un Izraēlu. Jaunās Sīrijas valdības spēja nodrošināt kaut relatīvu mieru pilsoņkara plosītajā valstī ievērojami ietekmēs situāciju arī Eiropas Savienībā (ES), daudzām bloka dalībvalstīm izrādot neslēptas cerības uz iespēju atbrīvoties no miljoniem sīriešu bēgļu, kas pārpludinājuši Eiropas pilsētas, veicinot vēlētāju arvien lielāku pievēršanos labējo populistu partijām.

Pastāv arī jautājums par Irānas kodolprogrammas turpmāko attīstību. Vai Teherāna 2025. gadā beidzot patiesi pietuvosies kodolieroču ražošanai? No vienas puses, tādu krīžu laikos, kādas šobrīd piedzīvo reģions un plašāka pasaule, Irāna parasti centusies atturēties no iespējamām provokācijām, un tāpēc tā varētu censties iesaistīties sarunās ar Savienotajām Valstīm, īpaši pirms pret Teherānu vērstās sankcijas varētu atjaunos Eiropa. Taču no otras puses, ņemot vērā Irānas atbalstīto teroristisko grupējumu "Hamas" un "Hizbollah" novājināšanos 2024. gadā Izraēlas triecienu rezultātā, Teherānas uzturētā Asada režīma krišanu Sīrijā, irāņu raķešu karaspēka bezspēcību, ko pērn apliecināja Izraēlas un ASV pretgaisa aizsardzība, un pašas Irānas gaisa aizsardzības iznīcināšanu nesenajos izraēliešu uzlidojumos, varētu mudināt teokrātisko režīmu vēl vairāk nekā iepriekš iegūt savā rīcībā "absolūto ieroci".

Tikmēr Izraēlas līderi, kas atvairījuši ārējo spiedienu apturēt pret palestīniešu teroristiem vērsto militāro operāciju Gazas joslā un deeskalēt savu pretstāvi ar "Hizbollah" un tā patroniem Teherānā, atguvuši pašpārliecinātību, ko bija iedragājis "Hamas" sarīkotais slaktiņš 2023. gada 7.oktobrī. Tas varētu izraēliešus pamudināt dot triecienu Irānas kodolobjektiem, atsviežot Teherānas kodolprogrammu vismaz vairākus gadus atpakaļ.

Citi konflikti

Tajā pašā laikā pilsoņkarš Sudānā, kas sākās 2023. gada pavasarī, pērn pāraudzis vienā no pasaules lielākajām humanitārajām un bēgļu krīzēm, kura šogad varētu kļūt vienīgi vēl smagāka, konfliktā turpinot iejaukties ārējām varām - Apvienotajiem Emirātiem, Saūda Arābijai, Ēģiptei, Irānai un Etiopijai, kas sniedz atbalstu vienai vai otrai pusei. Tikmēr Krievija, kas vēlas izveidot Sudānā karabāzi pie Sarkanās jūras, kā tiek ziņots, sniedzot atbalstu abām konfliktējošām pusēm.

Citviet Āfrikā 2025.gadā, domājams, vērts pievērst uzmanību gruzdošajam konfliktam Starp Kongo Demokrātisko Republiku un Ruandu, hroniskajai islāmistu grupējumu vardarbībai Nigērijas ziemeļos un iespējami destabilizējošajām vēlēšanām Kotdivuārā, Tanzānijā un Kamerūnā.

Turpināsies arī pilsoņkarš Mjanmā, kas faktiski nav rimis kopš bijusī Birma 1948. gadā ieguva neatkarību no Lielbritānijas. Šobrīd pēc 2021. gada militārā apvērsuma trimdā izveidotās Nacionālās vienotības valdības spēki un dažādu vietējo etnisko bruņoto grupējumu koalīcija, kas cīnās pret Pekinas un Maskavas atbalstīto militāro huntu, jau kontrolē lielu valsts teritorijas daļu. Tikmēr Ķīna, kā arī Bangladeša, Indija un Taizeme, pauž bažas par šī konflikta vēršanos plašumā, pārsviežoties uz kaimiņvalstīm.

Savukārt Latīņamerikas valstis, kas jau tagad ar grūtībām absorbē 20 miljonus pārvietoto personu, gatavojas jaunam ieceļotāju vilnim no Venecuēlas, kur, par spīti 2024.gada vēlēšanu rezultātiem, varu saglabā kreisi populistiskais diktators Nikolass Maduro.

Cīņa ar nelegālo imigrāciju

Globālā migrācija arvien lielākā mērā burtiskā nozīmē uzdursies mūriem, jo līderi visā pasaulē saprot, ka viņiem jāspēj nodrošināt kontroli pār savu valstu robežām. Savā priekšvēlēšanu kampaņā ASV republikāņu līderi pērn solīja īstenot Savienoto Valstu vēsturē vēl nepieredzētu nelegālo imigrantu izraidīšanas kampaņu. Tramps arī paudis apņēmību atteikties no "jus soli" idejas, saskaņā ar kuru par ASV pilsoni tiek atzīts ikviens, kas dzimis Savienoto Valstu teritorijā. Lai gan ASV prezidentam ir plašas pilnvaras cīņā ar nelegālo imigrāciju, lielai daļai Trampa ieceru, domājams, tiks likti šķēršļi tiesās. Taču cīņā ar nelegālo imigrāciju negrasās iesaistīties tikai ASV. Arī Eiropas Savienība paudusi apņēmību vērties pret nelikumīgajiem ieceļotājiem, un sagaidāms, ka imigrācija būs viens no svarīgākajiem jautājumiem Vācijas Bundestāga vēlēšanās februārī.

Pasaules ekonomika 2025. gadā

Līdz ar ģeopolitiskajām problēmām vērojamas arī dažas satraucošas ekonomikas tendences, uz kurām sarunā ar ASV domnīcas "Starptautisko attiecību padome" (CFR) prezidentu Maiklu Fromanu norādījuši viņa uzaicinātie biznesa līderi. Bažas rada Trampa iespējamais konflikts ar Federālajām rezervēm, muitas tarifu ietekme ne tikai attiecībās ar Ķīnu, bet arī ar ASV sabiedrotajiem un partneriem, kā arī neilgtspējīgā Savienoto Valstu deficīta un parāda trajektorija. Vadošie uzņēmēji izteikuši satraukumu arī par ASV imigrācijas politikas maiņu, kas varētu samazināt piedāvājumu darbaspēka tirgū.

Taču visumā biznesa līderi paudušu optimismu, prognozējot nerimstošu ASV tautsaimniecības izaugsmi, zemu bezdarba līmeni un enerģijas cenu samazināšanos, kā arī pārmērīgo regulējumu atcelšanu, pie varas nākot jaunajai Trampa administrācijai. Vēl viens optimisma avots ir ASV vadošās pozīcijas modernajās tehnoloģijās, īpaši MI jomā. Uzņēmēji ir pārliecināti, ka jaunā administrācija spēs atrast īsto līdzsvaru starp MI atbildīgu izmantošanu un inovāciju veicināšanu. Tajā pašā laikā FT brīdina, ka investoru aizaušanās ar MI ir tik liela, ka neizbēgami sekos vilšanās.

Tikmēr Vecajā pasaulē ekonomikas prognozes ir daudz pesimistiskākas, jo savulaik par Eiropas motoru dēvēta Vācijas un Francijas tandēms nonācis gan politiskās, gan ekonomiskās krīzes situācijā. Vācija saskaras ar tautsaimniecības izaugsmes stagnāciju, un daudzi vācu uzņēmumi jau apsver darba nedēļas saīsināšanu vai pat darbinieku atlaišanu. Savukārt Franciju nomāc lielais valsts parāds un budžeta deficīts.

Vienlaikus jāapzinās, ka arī 2025. gadā līdztekus izteiktajām prognozēm mūs gaida pārsteigumi, gan iepriecinoši, gan draudīgi, kurus neviens nespēj paredzēt. Tāpēc, kā norāda folklorizējies Oskara Vailda citāts, sagaidiet negaidīto!

Avoti: CFR, "Newsweek", "Financial Times", "Deutsche Welle", "Politico".