Ir lietas, ko nevar nopirkt par naudu

Kas, jūsuprāt, notiek Latvijā?

Bardaks. Sabiedrība sašķelta, valdība lemt nespējīga...

Ko jūs darītu, ja būtu premjers?

Es nevarētu būt premjers, jo premjers nepieņem vienpersoniskus lēmumus un neuzņemas par tiem personisku atbildību. Bet, ja manā rīcībā būtu tāda vara, kāda bija Kārlim Ulmanim, es valdību veidotu no profesionāļiem. Neatceros, ka Latvijā būtu bijusi tik vāja valdība. Ministriem tomēr jābūt nozaru speciālistiem, kas zina drēbi un redz lauku. Tāpēc man prieks par tiem nedaudzajiem gadījumiem Latvijas politikas vēsturē, kad ministrijas vadīja profesionāļi bez politiskās piederības. Zinošs ministrs daudz efektīvāk komunicē ar sociālajiem partneriem un sadala prioritātes, atšķir būtisko no nebūtiskā, precīzāk paredz tā vai cita lēmuma sekas. Ministram jāpārzina nozare un nacionālās intereses šīs nozares kontekstā. Būtu labi, ja ekonomikas ministra amatā Saeima atbalstītu kādu uzņēmēju ar vārdu. Tādu, kurš sevi pierādījis kā izcilu līderi biznesā un ekonomisko procesu zinātāju.

Mani pārsteidz Valsts prezidenta Egila Levita titāna miers. Kuģis grimst, bet viņš stāv uz navigācijas tiltiņa un stāsta, ka viss kārtībā. Vai viņš nesaprot, ka šī Saeima nebalsos par atkārtotu viņa pilnvaru termiņu, jo sabiedrība nepieļaus, ka tāda Saeima paliek pie ruļļiem ilgāk par atlikušo pusotru gadu?! Man ir zudušas cerības, ka Saeima vēl kādreiz varētu ievēlēt prezidentu ar tik nelokāmu raksturu, kāds bija Vairai Vīķei-Freibergai. Tas nav ērti. Levits ir ērts, jo faktiski neiebilst ne pret ko, ko dara Saeima vai valdība. Vaira Vīķe-Freiberga gan izmantoja visu viņai piešķirto varu, lai pozitīvi ietekmētu lēmumus gan Saeimā, gan Ministru kabinetā.

Vēl es mainītu ārpolitikas kursu. Mēs esam pārāk mazi, lai spētu ietekmēt globālus notikumus ārpolitikā. Nedomāju, ka mums pirmajiem jālec uz ecēšām, piemēram, aizstāvot Navaļniju vai komentējot citus procesus. Arī Eiropas Parlamentā mums ir tikai 8 deputāti no 705. Man kā uzņēmējam ir svarīgi stiprināt Latvijas ekonomiku, tāpēc ārpolitikas modeli, cik vien iespējams, es pārņemtu no Somijas. Mums nav dimantu vai naftas, toties ir izdevīgs ģeogrāfisks stāvoklis, trīs neaizsalstošas ostas, skaista Vecrīga un lielisks kūrorts Jūrmalā. Mums ir tāds vērtīgs resurss kā izglītība, meži, ģeogrāfiskais stāvoklis un NVS (Armēnija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Gruzija, Kazahstāna, Kirgizstāna, Krievija, Moldova, Tadžikistāna, Turkmenistāna asociētā dalībnieka statusā, Ukraina asociētā dalībnieka statusā, Uzbekistāna) tirgus, jo Eiropai mūsu šprotes, tomātus un kartupeļus nevajag. Tos vajag valstīm, kurās šie produkti ir pazīstami gadu desmitiem. Mums nav jābaidās no Krievijas, jo esam NATO dalībvalsts, krievi neuzbruks Latvijai, lai pārbaudītu NATO aizsardzības iespējas. Manuprāt, ar Krieviju un jebkuru citu valsti jācenšas sadarboties un tirgoties.

Mums bija iespēja būt par banku lielvalsti, bet šo potenciālu paši iznīcinājām. ABLV Bank nevajadzēja likvidēt, bija jāmeklē cits risinājums. Banka bija viena no lielākajām nodokļu maksātājām, turklāt dažādu kultūras un mākslas projektu mecenāte un darba devēja. Igauņiem un zviedriem ar bankām bija līdzīgas un pat vēl lielākas problēmas, taču viņi savas bankas prata saglabāt.

Vēl es efektīvāk komunicētu ar sabiedrību. Liela sabiedrības daļa ir kļuvusi par sazvērestības teoriju upuri tikai viena iemesla dēļ – šo teoriju uzturētāji ar savu auditoriju runā. Ministru kabineta locekļi noslepeno savas sēdes un sabiedrībai nepaskaidro, kādēļ, piemēram, tika pieņemts lēmums, ka ziemā veikalā varēja nopirkt maizi un pienu, bet nevarēja nopirkt apakšbikses. Kādēļ brīvdienās 22.00 bija jāpazūd no ielām, jo sākās komandantstunda. Ielās iznāca vīruss, kurš gaidīja pulksten 22.00? Kāpēc pasažieru pilns autobuss var pārvietoties, bet dažādas mājsaimniecības vienā automašīnā – nevar. Visus ierobežojumus neuzskaitīšu, taču tie šķēla sabiedrību un atstāja bez ienākumiem veselas nozares. Daži ierobežojumi bija balstīti vismaz kaut kādos pētījumos, taču nevienam nebija laika vai vēlmes runāt ar tautu. Un sabiedrība sašķēlās kaismīgos ierobežojumu atbalstītājos un noliedzējos, vakcīnu atbalstošos un vakcīnu kā indi uztverošos utt.

Tāpat es pirms (!) ierobežojumu ieviešanas daudz rūpīgāk pārdomātu kompensējošos mehānismus. Labi, bez koncerta vai teātra kādu laiku var dzīvot, bet aktieris, kosmētiķis vai fitnesa treneris bez ienākumiem dzīvot nevar.

Latvijā joprojām ir viens no zemākajiem vakcinēto personu rādītājiem, joprojām augsta saslimstība, un joprojām saglabājas virkne ierobežojumu. Vēl vairāk – Pavļuts draud ar iespējamo plānu D, kas paredz daudz stingrākus ierobežojumus.

Reizēm šķiet, ka Kariņš ir atrauts no realitātes. Viņš vada valsti, kuru nepazīst. Viņš nezina, ka lielākā daļa sabiedrības dzīvo no rokas mutē, bez uzkrājumiem. Viņš nezina, ka mazi bērni aug un viņiem vajag jaunas drēbītes. Viņš nezina, ka liela daļa sabiedrības neiepērkas internetā, jo to neprot vai internetam neuzticas. Viņš nezina, ka siekalu tests ir lētāks, vienkāršāks un gandrīz tikpat efektīvs kā PCR tests ar uztriepi no deguna un kakla gļotādas.

Kas, jūsuprāt, notiek pasaulē?

Pasaule un lietu kārtība strauji mainījās vēl pirms vīrusa izplatības, taču Covid-19 šīm izmaiņām piešķīra jaunu vērienu. Reizēm šķiet, ka atrodies ātrvilcienā, kas nesas nezināmā virzienā, un to vada nobijies sešgadīgs bērns.

Vai šodien var uztaisīt lielu naudu?

Tagad legāli uztaisīt lielu naudu īsā laika posmā nav iespējams, nav tie laiki. Taču var celt valsts labklājību kopumā, attīstot inovatīvus projektus un radot preces ar augstu pievienoto vērtību. Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānā tuvāko 10 gadu laikā Latvijai varētu būt pieejami 7–8 miljardi eiro, no kuriem 38% paredzēti dažādu inovāciju ieviešanai. Es teiktu, ka tā ir vienīgā iespēja izveidot infrastruktūru trešo valstu produktu testēšanai un sertificēšanai Eiropas tirgum. Šāda pakalpojuma sniedzēju skaits Eiropā ir mazs, pakalpojums jāgaida samērā ilgi, un tas ir samērā dārgs. Var ne tikai testēt un sertificēt, bet daļu kāda perspektīva produkta ražošanas pārcelt uz Latviju, jo daudziem austrumu ražotājiem ir svarīgi, lai uz viņu produkta būtu atzīme Made in EU, tas paver plašāku tirgu. Latvijai nav kapacitātes lielu ražotņu izvietošanai un apkalpošanai, taču var ieviest vairākas nelielas ražotnes un tās vienmērīgi sadalīt pa reģioniem. Tādu projektu koordinēšanu vajadzētu uzticēt Latvijas Zinātņu akadēmijai.

Tam vajadzīgs politisks lēmums par jauno speciālistu atbalstu. Mums ir izglītības un zinātnes kapacitāte, lai uzņemtu un apmācītu gan vietējos, gan ārvalstu jaunos speciālistus, kuru zināšanas noderētu attīstības projektu īstenošanā. Kļūst skumji, iedomājoties, ka Eiropas Padomes piešķirtos līdzekļus ekonomikas atveseļošanai mēs ieguldīsim cietuma celtniecībā vai nebeidzamam ceļu remontam, no kā neatgūsim ne centa. Toties mūsu bērniem un mazbērniem lielāko daļu piešķirtās naudas nāksies atmaksāt vēl daudzus gadus.

Ja man būtu Ulmaņa pilnvaras, es nostiprinātu Krievijas un Baltkrievijas robežas. Robežsargi nepārtraukti rotētu no viena robežšķērsošanas punkta uz citu, lai neveidotos draudzīgas attiecības ar vietējiem kontrabandistiem. Vēl es noteikti aprīkotu kontrolpunktus ar papildu rentgena aparātiem. Eiropas ārējā robeža nedrīkst būt caura kā siets, kontrabandas dēļ valsts zaudē miljonus.

Divdesmit piecus gadus esmu vadījis holdingu Man-Tess. Tajā ietilpa 12 kompānijas, visas bija saistītas ar tranzītu. Tikai ļaunākajos murgos var nosapņot, ka valstsvīri varētu paziņot, ka tranzīts Latvijai nav svarīgs, jo ar to nopelna tikai neliela uzņēmēju grupa. Latvijas dzelzceļā vien ir nodarbināti 3,5 tūkstoši personu! Cik stividoru ir valstī!? Šī nozare budžetā ienes daudzus miljonus. Premjeram nav zinoša satiksmes un ekonomikas ministra, kas paskaidrotu elementāras patiesības. Nezinu, varbūt ASV, no kurienes atgriezies Kariņš, viss notiek citādāk, taču Latvijas sociālo realitāti viņš neizprot. Šobrīd nedz valdībā, nedz parlamentā nav neviena uzņēmēja. Pieņemot konceptuālus, valstiski svarīgus lēmumus, sociālie partneri, kuri pārstāv uzņēmēju intereses, netiek ņemti vērā. Iespējams, nākotnē uzņēmēju interešu aizsardzībai vajadzēs veidot organizāciju, kurai būtu stiprāka autoritāte nekā pašreizējām.

Latvija jāvada jaunam, talantīgam, ambiciozam, radošam, drosmīgam cilvēkam, kurš izprot biznesa vidi. Un tādi Latvijā ir.

Ko darāt tagad?

Nodrošinu mazbērniem platformu biznesam, jo vēlos, lai viņi atgriežas Latvijā. Dēlu esmu nodrošinājis ar viesu namu Villa Alvīne, kuras izveidē ieguldīti 6 miljoni eiro, un meitu – ar apartamentu kompleksu Turaidas kvartāls. Jūrmalas Turaidas ielas labiekārtošanā esmu ieguldījis 25 miljonus eiro. Šobrīd vadu investīciju piesaistes kompāniju BRI. Diemžēl pagaidām projektus labāk izdodas īstenot ārvalstīs. Bieži vien investoram patīk projekts, taču viņš vēlas, lai tajā piedalās arī valsts ar savu finansējumu. Tā ir zināma garantija, ka nebūs birokrātisku šķēršļu. Potenciālos investorus attur Latvijas nepastāvīga nodokļu politika un mainīgais tiesiskais regulējums.

Piedāvājums un idejas viņiem patīk, bet trūkst uzticamības valstij un investīciju aizsardzībai. Nesen tikos ar uzņēmumu Macrolink un China Poly Group Corporation īpašniekiem. Viena peļņa pērn bija 7 miljardi eiro, otra – 17 miljardi. Tikāmies ar Valsts prezidentu, ar toreizējo ekonomikas ministru Ralfu Nemiro. Viens no potenciālajiem investoriem piedāvāja dažu dienu laikā ieviest tiešos avioreisus Rīga–Pekina–Rīga, taču Latvijas pusē tik ātriem lēmumiem neviens nebija gatavs.

Vēl kāds iemesls, kādēļ investori bieži vien izvēlas Igauniju vai Lietuvu, nevis Latviju – salīdzinoši augsts darbaspēka nodoklis un augsta elektroenerģijas cena. Investors ir uzņēmējs – viņš ies, kur lētāk.

Jūlij, kāpēc jums to vajag? Jums kaut kā trūkst?

Esmu pietiekami situēts, lai nestrādātu naudas dēļ. Vēlos, lai mani pa pasauli izkliedētie mazbērni atgriežas Latvijā, nevis lai mūsu jaunatne izvēlas dzīvot citur, jo tur ir labāka izglītība, darbs un algas. Jāceļ Latvijas konkurētspēja.

Šobrīd notiek sarunas ar potenciāliem investoriem no ASV par ASV un Latvijas augstskolas dibināšanu Jūrmalā. Šīs idejas īstenošanai pat iegādājos divus hektārus lielu zemesgabalu, ir arī plāns, kā piesaistīt pasaules labākos mācību spēkus biznesa jomā. Gribētos, lai uz Latviju studēt brauc vairāk studentu ne tikai no trešajām valstīm, bet arī no valstīm ar spēcīgu izglītības sistēmu.

Kā noris jūsu tiesu darbi?

Jāatzīst, ka kriminālprocesu sākšana man pašam bija liels pārsteigums. Ja 5. oktobrī kāds man pateiktu, ka 6. oktobrī mani apcietinās, es būtu gatavs saderēt uz miljonu, ka ar mani tas nevar notikt.

Kopā bija sāktas piecas krimināllietas. Trīs izbeidza nozieguma sastāva trūkuma dēļ, viena atrodas apelācijas instancē, vēl vienā es tiku atzīts par vainīgu. Tā bija lieta par pretlikumīgu Ingunas Sudrabas partijas finansēšanu. Atceros, viņai tuvojās pilnvaru termiņa beigas Valsts kontrolē. Piedāvāju viņai darbu, labu algu, bet Inguna atteicās. Esot jāiet politikā, tik daudz kas jāmaina. Viņa nespēja samierināties ar valsts izzagšanu. Protams, es to atbalstīju. Joprojām uzskatu, ka Latvija bija pelnījusi tādu gudru un godīgu politiķi, kāda bija Sudraba. Aģitēju draugus, kolēģus, sadarbības partnerus ziedot Sudrabas partijai. Kādu dienu piezvanīja Sudrabas palīdze un pasūdzējās, ka partija nespējot apmaksāt rēķinus. Sazinājos ar finansistu un organizēju rēķinu apmaksu. Savu vainu atzinu. Kriminālprocess tika izbeigts, vienojoties ar prokuroru par soda mēru.

Vai bija to vērts? Nenožēlojat?

Nē, nenožēloju. Un, ja būtu jāatbalsta kāds jauns, radošs un godīgs politiķis, kurš negribēs zagt un shēmot, bet strādāt savai tautai, rīkotos atkal tāpat.

Iespējams, stāsts par Sudrabu izvērstos citādāk, ja neilgi pirms vēlēšanām negadītos liktenīga kļūda, kas bija saistīta ar viņas lidojumu privātajā lidmašīnā uz Maskavu. Kad videoieraksts, kurā Sudraba redzama iekāpjam privātajā lidmašīnā, nonāca publiskajā telpā, viņa pirmajā momentā noliedza, ka tā ir viņa. Zināju, ka lidmašīnas īpašnieki ir Ivara Strautiņa un Ingunas kopīgie draugi. Tāpēc delikāti devu mājienu, ka vajadzētu organizēt preses konferenci un izstāstīt patiesību, kamēr nav sākušās interpretācijas. Taču Ingunas nostāja kā vienmēr bija nelokāma – viņa nevienam netaisnošoties.

Godīgi sakot, sevi par vainīgu neuzskatu. Juridiski – varbūt, bet ne cilvēciski. Palīdzot Ingunai, man nebija nekādu savtīgu interešu. Gribēju tikai atbalstīt cilvēku, par kura darbu Latvijas labā nešaubījos.

Apelācijā šobrīd atrodas lieta, kurā ir epizode par šampanieša pudeles došanu Veselības inspekcijas darbiniecei. Visa lieta ir balstīta uz vienu pierādījumu – telefonsarunu ar meitu, kura informē mani par saviem plāniem doties uz inspekciju un šampanieša iegādi. Piebildu tikai, lai nopērk pašu labāko. Prokurors Leja mēģināja pret mani sākt vēl vienu kriminālprocesu par kukuļošanu. Es arī viņu, tāpat kā virkni citu amatpersonu, ar rakstisku, glīti noformētu ielūgumu uzaicināju uz Turaidas kvartāla parka atklāšanas pasākumu. Pēc dažām dienām mani izsauca KNAB – prokurors Māris Leja esot vērsies KNAB ar iesniegumu, ka Krūmiņš viņu kukuļojot ar ielūgumu uz pasākumu. Ja tas nebūtu atgadījies ar mani, pieņemtu, ka tā ir izdomāta anekdote. Visā šajā kriminālprocesu putrā mani kopā ar vairākiem citiem uzņēmējiem Valsts prezidents uzaicināja uz savu kanceleju, lai pasniegtu goda rakstu par ieguldījumu Latvijas ekonomikas attīstībā.

Vai taisnība, ka Liene Greifāne veidos par jums filmu?

Diez vai. Viņai ir interesantākas tēmas. Iepazināmies pirms padsmit gadiem, kad viņa Jaunajā vilnī nodziedāja kādu Vitnijas Hjūstones dziesmu. Izcili nodziedāja, uzdāvināju ziedus. Pēc tam aicināju viņu piedalīties vairākos labdarības koncertos. Reiz, pa ceļam uz kādu skoliņu Kurzemē, kurā mācās bērni ar īpašām vajadzībām, aizpļāpājāmies. Liene pastāstīja, ka ļoti vēlas studēt tai pašā augstskolā, ko pabeidzu es, – Valsts kinematogrāfijas institūtā Maskavā. Neko darīt, nācās sazvanīties ar bijušajiem kursabiedriem, sagatavot Lieni iestājeksāmeniem. Man patiess prieks par viņas nopelniem, talantu un iegūtajām profesionālajām balvām. Ceru, ka viņai studiju laiks bija vērtīgs. Manā dzīvē tas bija pats skaistākais laiks, lai arī nepavisam nebija saistīts ar naudas pelnīšanu.

Vai ir vēl kādi studenti, kuriem esat palīdzējis atrast vietu zem saules?

Jā, ir vēl kādi pieci vai seši talantīgi jaunieši, kuri attaisno uz viņiem liktās cerības un studē ar lieliskām sekmēm. Īpaši vēlos izcelt vijolnieci Elīnu Bukšu. Pirms vairākiem gadiem Inese Galante mani uzaicināja uz koncertu Svētā Pētera baznīcā, kur uzstājās kopā ar jauno vijolnieci. Pēc koncerta Inese ieminējās, ka šī īpaši apdāvinātā meitene vēlas turpināt studijas ārzemēs, taču viņai trūkst līdzekļu studiju apmaksai. Palīdzēju. Un tagad lepojos, ka Elīna ir viena no vadošajām mūziķēm Vīnes operas orķestrī.

Ar ko vēl lepojaties?

Ir lietas, ko nevar nopirkt par naudu. Veselību, autoritāti, reputāciju... Kad izvēlos strādāt ar kādu cilvēku, neklausos, ko viņš par sevi stāsta, bet vērtēju viņa darbus. Raimonds Pauls pēc sevis atstās lielisku mūziku, Jānis Peters – skaistu dzeju. Es atstāšu atjaunotas ēkas Rīgas sirdī, Vernisāžu ar Vērmanes dārzu, Baltezera Senču silu, sakoptu Turaidas ielas kvartālu, mazbērniem veltīto autobiogrāfisko grāmatu Iļģuciema pašpuikas stāsti un Jūrmalas pilsētai uzdāvināto stūrīti ar pulksteni un oniksa akmeni, kurš simbolizē dzintaru. Padomā ir vēl vairāki objekti, tostarp gājēju mols jūrā, ja to atļaus īstenot.

Vai jūs vakcinēsieties?

Jāizvēlas mazākais no diviem ļaunumiem – slimot ar neparedzamām sekām vai potēties ar paredzamu risku. Saprotu, ka darbs pie vakcīnas testēšanas noritēs vēl pāris gadus, taču nemaz tik eksperimentāla tā nav. Pirms tā nonāca tirgū, katrs ražotājs to jau bija testējis uz vairākiem desmitiem tūkstošu brīvprātīgo. Katram medikamentam ir blaknes, kuras instrukcijā tiek atzīmētas no ļoti biežām līdz ļoti retām. Esmu jau saņēmis abas vakcīnas. Man nekādu blakņu nebija. Bet daļa sabiedrības, kura nevēlas vakcinēties, ir sabiedēta ar blaknēm, jo uzraugošās institūcijas nesistematizē, cik bieži viena vai otra blakne vakcinētajiem parādās. Tas ir ļoti nepareizi, ka vienā sarakstā iemet gan “apsārtumu potējuma vietā”, kas ir ļoti bieža parādība, gan “infarktu vai insultu”, kas ir ārkārtīgi reta parādība. Cilvēks izlasa tikai virsrakstu, ka vakcīna kādam bijusi letāla, un izlemj nevakcinēties.

Vēl man ir kategoriska nostāja, ka abas vakcīnas saņēmušām personām jāsamazina vai pat jāatceļ ierobežojumi. Tas veicinās ekonomikas atveseļošanos un motivēs cilvēkus vakcinēties. Piekrītu, ka motivācijai vakcinēties jābūt balstītai vēlmē nesaslimt, nevis vēlmē ātrāk atbrīvoties no ierobežojumiem, taču jāapzinās sociālā realitāte – ja vakcinētajiem būs priekšrocības, neizlēmīgie lems par labu vakcīnai. Starp šīm priekšrocībām varētu būt, piemēram, iespēja apmeklēt teātra izrādes vai koncertus. Cilvēki pēdējā gada laikā ir sailgojušies pēc kultūras, bet mākslinieki – pēc savas publikas un ienākumiem.

Tomēr jāatzīst, ka manipulācija ar statistiku notiek arī pretējā virzienā. Netiek nošķirtas personas, kuras mirušas “no Covid-19”, no personām, kuras mirušas “ar Covid-19”. Pieņemu, ka statistika ir tāla no patiesības tieši šā iemesla dēļ. Diemžēl pacienti ar smagām slimībām nereti inficējas ar Covid-19, atrodoties stacionārā. Patiesais nāves iemesls ir cits, bet šie mirušie padara Covid-19 statistiku nepatiesi dramatiskāku.

Kādu jūs redzat Latvijas nākotni?

Cilvēki ir noguruši ciest bardaku un ierobežojumus. Tāpēc ceru, ka nākamajās vēlēšanās sabiedrība izdarīs izvēli daudz rūpīgāk, izvērtējot darbus un nopelnus, nevis solījumus un skaistas runas.