Latvieši piedzīvo pirmo seksuālo revolūciju. Pirms 100 gadiem...

Kasjauns.lv turpina pārlapot 100 gadus senas latviešu avīzes un konstatē, ka nekas jauns jau šai pasaulē nenotiek.

1905. gada revolūcija ne tikai iezīmējās ar muižu dedzināšanu un strādnieku demonstrācijām, tā arī pirmo reizi latviešus seksuāli atbrīvoja un grāva tolaik iesakņojošos sapratni par tradicionālo laulību. Aizvien vairāk bērnu sāka dzimt ārlaulības sakaros, un puritāņiem bija par ko satraukties:

„Ar morāles jeb ētikas jautājumiem gan arī pie latviešiem jau agrāk nodarbojušies, bet vārds „seksuāla” jeb „dzimums” morāle pie latviešiem ticis pazīstams un lietots tik pēdējos gados, it īpaši no tā sauktā „revolūcijas” laikmeta. Šī revolūcija ar pastāvošo autoritāro satricinājumu sašķobījuse pie daudziem, sevišķi jauniem cilvēkiem, uzskatus, tā ka tie ieraudzīja arī pastāvošos morāliskos likumus par apgāztiem, un domāja laiku atnākušu, kur var „izdzīvoties”. Tai laikā seksuālā palaidnība izplatījās lielā mērā, kam par apliecību bij tas fakts, ka toreiz Rīgas pilsētas slimnīcā nāca liels pulks meiteņu skolu audzēkņu, kas bij uz grūtām kājām.

Ja seksuēlās attiecībās atgadās kas nelabs, tad pret to jākaro ar citiem līdzekļiem, un nevis ar laulības iestādes apgāšanas vaj satricināšanas mēģinājumiem.”

(„ Rīgas Avīze”, 1913. gada 14. decembrī)

Nīcenieki policistiem prasa izdzīt velnu

Policisti dīvainus izsaukumus saņem jau izsenis. Tā, piemēram, pirms gadsimta Nīcas uradņiekiem nācās nodarboties ar eksorcismu. Diemžēl, nesekmīgi:

„Vietējai policija bija ziņots, ka Nīcas Mežgalā Māliņa namelī „velns” pa naktīm dauzoties un pat beidzamā laikā nesot iz krāsns degošas ogles, tā kā apkārtējie kaimiņi esot apdraudēti. Vecākais Nīcas uradņiks P. ar savu palīgu nogāja M. mājās, lai atrastu šo „velnu” un apcietinātu un nodrošinātu apkārtni pret uguni, bet nekāda „velna” neatraduši. Liets īsumā šāda: Jau gadu iepriekš sāka cirkulēt baumas, ka Mežgalā „velns” pa nameļiem skraidot un beigās apmeties pie Māliņa namelī. Naktīm mētājot un plēšot traukus, sviežot tupeles, sitot ar āmuru, sviežot krēslus u.t.t. Tā kā Mežgals jau arī pieder pie tumšākiem Nīcā, tad nebija nekāds brīnums sagaidīt šādas lietas.  

Apkārtējie iedzīvotāji necieta šādu „velna” rīcību un griezās pie policijas. Ierodoties policijai, mājas saimnieks jau iepriekš paziņojis, ka šovakar velns nebūšot, jo viņš baidoties no policijas, kura apbruņota, bet šaut arī „velnam” nedrīkstot, jo tad visas lodes lecot atpakaļ pašam šāvējam. Tā kā velns rādoties pēc saimnieka izteicien no plkst. 8 līdz 10 vakarā, tad policija iegāja namelī iekšā, lai gaidītu velnu. No apkārtējiem nameļiem saplūda liels skaits klausītāju. Policija vēl šoreiz neatrada „velnu”, kas nedod mājā mieru un apdraud visu apkārtni.”

(„Jaunā Dienas Lapa”, 1913. gada 16. decembrī)

1913. nogalē Rīgā beidzot bija sasniegts iedzīvotāju rekords – tajā tika uzskaitīts vairāk nekā pusmiljons iedzīvotāju. Ja ņem vērā to, ka tolaik pilsētas teritorijā nebija iekļauti vairāki rajoni, kuri tagad pieskaitīti Rīgai (Berģi, Jaunciems, Mīlgrāvis un citi), tad var teikt, ka tolaik Rīgā nebija diez ko mazāk cilvēku nekā šodien. Jāteic, ka 1884. gadā Rīgā bija 193 884, bet 1897. gadā – 281 136 iedzīvotāju:

„Ap 515.000 iedzīvotāju Rīgā aprēķināmi pēc patlaban nobeigtās vispārējās iedzīvotāju skaitīšanas iznākumiem, kuri līdz otrdienas vakaram nodoti pilsētas statistikas komisijai un tūliņ reformēts galīgā veidā, izņemot tikai dažas vēl sagaidāmas skaitīšanas loksnes, ar kurām aizvakar noslēgtais skaitlis var pavairoties tikai par dažām simts dvēselē un kopā ar tām sasniegt 515.000.”

(„Jaunākas Ziņas”, 1913. gada 12.dcembrī)

Rīgas dome aizliedz būvēties

Arī pirms 100 gadiem galvaspilsētas rātei nācās konstatēt, ka būvnieki, cerot uz ātru peļņu grib būvēt lielus un nedrošus namus. Toreiz pilsētas dome mainīja būvnormatīvus, kas zemes īpašniekiem aizliedza celt daudzstāvu namus, kas var apdraudēt cilvēku drošību un labsajūtu. Protams, ka ātras peļņas kārotājus tas neapmierināja:

„Ļoti kritiskā stāvoklī nokļuvuši laba daļa zemes īpašnieku pilsētas nomalēs, strādnieku rajonos. Nomanījuši vienā otrā apvidū stipru rūpniecības attīstīšanos, viņi maksājuši par zemi visai augstas cenas, pat 25 – 30 rbļ. par kvadrātasi, nodomājuši sacelt lielus 5 un 6 stāvu namus ar strādnieku dzīvokļiem un tā krietni pelnīties ar zemē un ēkās ieguldīto kapitāli. Šie nodomi tagad turpretīm pilnīgi iznīcināti, jo tieši priekš strādnieku rajoniem izdoti būvnoteikumi, pēc kuriem atļauts celt namus ne augstākus par 3 stāviem un ar plašiem pagalmiem, lai dzīvokļiem būtu pēc iespējas daudz gaisa un gaismas un tie būtu ērti un veselīgi; bet šādi mazi nami, kuriem vēl jāpiešķir prāvi zemes gabali priekš plašiem pagalmiem, nevarot dot tik lielus ieņēmumus, lai atlīdzinātos zemē un ēkās ieguldītais kapitāls, nerunājot nemaz par šī kapitāla procentiem.

Lielākie spekulanti, kā tirgotājs Homse. Sapirkuši jo plašus zemes gabalus tālākai pārdošanai un pieturējušies pie visai augstām cenām, bet tagad tādas neviens nevarot maksāt un tāpēc viņiem vaj nu jātur zeme nepārdota vaj jāpārdod tā ievērojami lētāk. Ar šādu pārspekulēšanos liela daļa zemes īpašnieku atrodas pēdējā postā.”

 („Jaunais Ceļš”, 1913. gada 16. decembrī)

Trīs gadus pēc Rīgas Latviešu biedrības (RLB) jaunā nama uzcelšanas biedrība cīnījās ar lielām naudas grūtībām. RLB bija izsaimniekojusi naudu, nebija samaksājusi būvniekiem par paveikto darbu un kā vienīgo izeju redzēja tikai naudas iekasēšanu no saviem biedriem. Gluži kā mūslaiku valdība – ja valstij nav naudas jāpaaugstina nodokļi un jāpaceļ dažādas nodevas:

„Rīgas Latviešu biedrībai uz rītvakaru nolikta parastā rudens pilnsapulce. Kā no sapulces lēmumiem redzams, biedrība pašlaik nonākusi tik kritiskos naudas apstākļos, ka nevien nodomāts paaugstināt biedru naudu līdz desmit rubļiem gadā, bet pat jau prasīt īres naudu no atsevišķām Biedrības nodaļām! Par pirmo līdzekli var izteikties par un pret no dažādiem stāvokļiem un pilnai sapulcei te būs jāsaka savs gala vārds. Turpretī otro var īsteni nosaukt par tīro izmisuma soli. Kā pats nosaukums rāda, Biedrības nodaļas ir tikai daļa no Biedrības pašas, un ja jau atrod par pašsaprotamu no šīm nodaļām ņemt kādu īri, tad tikpat labi var prasīt kādu īri arī no pašas Biedrības.

Jāprasa, kādēļ Biedrības naudas apstākļi tik briesmīgi grūti? Te ir pavisam 3 iemesli. Pirmais un galvenais ir R. L. Biedrības tagadējā valdošā vairākuma noslēgšanās. Otrs ir interimteātra nesekmība. Trešais ir pavisam nesaprotami dārgā jaunā nama būve. Pie tam ar rēķinu galā savešanu priekšniecībai visai grūti veicies, tā kā vēl šo rudeni, 3 gadus pēc nama iesvētīšanas, tie nav bijuši nokārtoti.”

(„Dzimtenes Vēstnesis”, 1913. gada 16. decembrī)

Publikācijā izmantoti Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālās krātuves periodika.lv materiāli un saglabāts 1913. gada rakstības stils.

Elmārs Barkāns/Foto: All Over Press, Andrejs Baburovs/LETA, zudusilatvija.lv