Latvijā pēdējo reizi svin Ziemassvētkus pēc vecā stila. Pirms 100 gadiem...

Kasjauns.lv turpina pārlapot 100 gadus senas latviešu avīzes, un konstatē, ka nekas jauns jau šai pasaulē nenotiek.

Pirms 100 gadiem latvieši Ziemassvētkus vēl svinēja pēc „vecā stila” – Juliāna kalendāra. Vēl priekšā bija Pirmais pasaules karš, revolūcija un savas valsts dibināšana, līdz sākām dzīvot pēc jaunās, Latvijas jeb Gregora laika skatīšanas sistēmas. Gregora kalendāru Latvijā pilnībā ieviesa tikai 1919. gadā. Tad nu mēs 1913. gadā Ziemassvētkus svinējām laikā, kad Rietumeiropā tie jau bija aizvadīti. Tiesa, priecīgo noskaņu gan rietumos, gan austrumos aptumšoja draudošais pasaules karš, par ko rakstīja arī avīžu pirmajās lapās:

„Kamēr mums šovakar zvani iezvana Ziemassvētkus, citur, pēc jaunākā laika rēķina, nosvinēta jau Jaungada diena un pat Zvaigznes diena. Viņi tos pārlaiduši, mēs tikai iesākam. Protams, ne tik daudz krīt svarā, kad šos svētkus svinam: galvenā lieta arvienu paliek, vaj mēs tos spējam svinēt, vaj tagad cilvēki vēl var tiktālu atraisīties no ikdienas rūpēm un darba steigas, lai pilnīgi nodotos svētku sajūsmai.

(„Dzimtenes Vēstnesis”, 1913. gada 24. decembris)

Tomēr Ziemassvētkos viena lieta mūsu platuma grādos ir nemainīga – sniegs, putenis, ledus un aukstums. Pāris dienas agrāk vai vēlāk, bet šie ziemīgie laika vēstneši pie mums atnāk. Pirms 100 gadiem pie mums jau decembra vidū bija pamatīga ziema un puteņi, bija arī vētras. Toreizējais „Lattelekoms” cīnījās ar sekām, Rietumkurzeme bija atrauta no ārpasaules. Ziemassvētku vakarā par to varēja lasīt jaunākajos laikrakstos:

(„Jaunais Ceļš”, 1913. gada 24. decembrī)

Ne tikai sniega vētras sabojāja Ziemassvētku prieku dienvidrietumu Kurzemē. Lejaskurzemē uzdarbojas arī bandīti, kuri uzbruka vecākiem, kuri savas atvases bija aizveduši uz skolas eglīti. Par vienu šādu gadījumu „Liepājas Atbalss” raksta:

(„Liepājas Atbalss”, 1913. gada 24. decembrī)

Savukārt tie, kuri Ziemassvētkos nevēlas gremdēties svētsvinīgās pārdomās, vēlas aizmirsties no draudošā kara posta un baidās no sniega aukām, mierinājumu meklē pudelē. Latgaliešu sievas pirms 100 gadiem bija ļoti sašutušas par savu vīru aizraušanos ar zaļo pūķi:

„Krogi Latgalē. Pēdējā laikā netrūkst še arī apzinīgu cilvēku, kas cenšas visiem spēkiem karot pret dzeršanas ļaunumu. Kā pirmie jāmin baltinavieši un šķilbānieši, kuri Rekovas Zemkopības biedrības sapulcē balsoja par Viļakas alus brūža „noliktavu” slēgšanu. Tā kā šīs noliktavas atrodas uz zemnieku zemes, tad viņu slēgšana arī tika drīz panākta. Bet ne tā tas veicas ar žūpības iznīcināšanu citos apvidos, kur tās pastāv uz muižas zemes. Ar ļoti retiem izņēmumiem visi Latgales muižnieki ir pret krogu slēgšanu, jo krogi pēdējā laikā ar katru gadu atmet lielāku peļņu.

 („Tēvija”, 1913. gada 24. decembrī)

Iedzīvotāji mūždien atrod gan pamatotus, gan izdomātus iemeslus, lai varētu sūdzēties par komunālajiem dienestiem. Pirms simts gadiem Rīgas iedzīvotājiem gan bija visnotaļ pamatots iemesls, lai sūdzētos par uzņēmuma „Rīgas ūdens” cara laika priekšteci. Viens pēc otra no ierindas izgāja rīdzinieku klozeta aparāti:

„Jau ilgāku laiku Rīgas iedzīvotāji ar izbailēm novēro, ka tīra ūdens vietā no pilsētas ūdensvada iztek smilšu, dūņu un netīrumu maisījums. Dzīvokļu īrnieki paliek neizprašanā, ko darīt ar smilšu zupām un dūņu ķiļķeniem. Namu īpašniekiem jo lielāki zaudējumi no smiltīm piesērējušiem ūdens krāniem, klozetu aparātiem un centrālkurināšanas katliem. Ūdens patēriņš vairākos namos manāmi audzis. Kā gan arī ne, ja no smilšu piesērējušiem krāniem ūdens pil dienu un nakti. Izlabot un tīrīt ūdens krānus maz nozīmes, jo smiltīm un dūņām pildītais ūdens tos no jauna pieķēza.

(„Jaunā Dienas Lapa”, 1913. gada 24. decembrī)

Publikācijā izmantoti Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālās krātuves periodika.lv materiāli un saglabāts 1913. gada rakstības stils.