Šokējošais baznīcas gads: maukas Bībelē, Šmita raganu prāva... TOPS

Kasjauns.lv piedāvā ieskatīties dažos notikumos, kuri pērn izraisīja vētras un duļķošanos rāmajos kristīgajos ūdeņos.

Nu jau vairāk nekā gadu latviešu kristieši lieto jauno Bībeles tulkojumu. Baznīcas to slavē, bet vairāki baznīcēni ar šausmām lasa Svētos Rakstus. Dažiem pārliecinātiem kristiešiem jauno Bībeles izdevumu bija pretīgi ņemt rokās, jo tajā aptuveni simts reizes dažādos locījumos ir minēts vārds „mauka”, ko daudzi uzskata par rupjību. 2013. gada vidū latviešu kristieši aizrautīgi Bībelē lasīja un skaitīja maukas. Tomēr tulkotāji teic, ka „maukas” lietojums ir bijis nepieciešams, lai pēc iespējas precīzāk iztulkotu Bībeli. Pāris ticīgo jauno Bībeli kā rupju grāmatu jau atdevusi atpakaļ izdevējiem – Latvijas Bībeles biedrībai.

Te gan jāpiemin, ka vārds „mauka” Svēto Rakstu latviešu tulkojuma tekstā pazuda salīdzinoši nesen. Pirmais Bībeles tulkotājs Ernsts Gliks „mauku” lietoja bez aizspriedumiem. Šis vārds no Svētajiem Rakstiem pazuda vien latviešu trimdas 1965. gadā revidētajā Bībeles tekstā, kad „mauku” aizstāja ar vārdu „netikle”.

Par Bībeles tulkojumu atbildīgie savu darbu dēvē par vienkārši precīzāko Svēto Rakstu tulkojumu. Bībeles tulkošanas komisijas vadītājs, mācītājs Juris Cālītis, komentējot izvēli tulkojumā lietot terminu „mauka”, norāda, ka šis vārds visprecīzāk atspoguļo Svētajos Rakstos domāto ideju. „Šis vārds tiešāk atbilst vārdam, kas tiek tulkots. Visi pārējie vārdi būtu aprakstoši, nevis paustu to, kas ir domāts,” skaidro Cālītis. Viņš norādīja, ka, piemēram, vārda „prostitūta” lietošana nebūtu vietā, jo tas raksturo profesiju - stāšanos dzimumattiecībās par naudu. „Ir starpība, vai sieviete ar intīmajām attiecībām nodarbojas no vīrieša pie vīrieša bez īpašām aizturēm, vai arī viņa to dara par naudu,” skaidroja teologs.

Skandalozais Rīgas domnieks, atvaļinātais luterāņu mācītājs Jānis Šmits („Gods kalpot Rīgai”) pamatīgi saduļķoja ūdeni visnotaļ mierīgajā Raganas ciemā Krimuldas novadā. Šmits paziņoja, ka esot saņēmis vairākas sūdzības no rīdziniekiem par to, ka pilsētas gadatirdziņos tiek atvērtas tirdzniecības vietas, kuru nosaukumi „aizskar reliģiskas jūtas”. Tādēļ viņš rosinājis pieņemt pašvaldības noteikumus, kas galvaspilsētā aizliegtu darboties uzņēmumiem, kuru nosaukumi aizskar ticīgo jūtas. „Tādām lietām kā „Raganu ķēķis” un visādiem citiem mošķiem pašā Rīgas sirdī, Doma laukumā, nevajadzētu atrasties,” sacīja Šmits.

Savu sašutumu par šādiem izteikumiem pauda virkne Raganas uzņēmēju un Krimuldas novada domes vadība. Populārā kroga „Raganas ķēķis” īpašnieki pat nolēma tiesāties ar Šmitu par uzņēmuma reputācijas graušanu.

„Raganas ķēķa” vadītājs Ivars Grants teica, ka vēršanās tiesā pirmām kārtām ir principa jautājums: sāpju nauda esot pakārtots jautājums. Ja „Raganas ķēķis” no Šmita tomēr saņemšot kādu materiālu kompensāciju, Grants to ir gatavs ziedot kādai baznīcai vai kristīgai organizācijai. Savukārt Šmits izteica gatavību vērsties Drošības policijā un pie Tiesībsarga, lai aizstāvētu savu vārda brīvību un nešķīsto vārdos nodēvēto firmu rosīšanos dēvē par klaju provokāciju. Jāteic, ka „Raganas ķēķa” un Šmita konflikts vēl nav atrisināts. Tā iznākumu, visdrīzāk, uzzināsim 2014. gadā.

Raganas ķēķis pret mācītāju (TV3 „Bez Tabu”)

Vasaras beigās ar saviem Vasjuku plāniem, lai nokļūtu tuvāk pie Dieva šokēja luterāņu baznīcas vadība, kura galvenajā luterāņu katedrālē – Rīgas Domā gribēja ierīkot liftu, lai tūristus aizvizinātu uz torņa smaili. Arhitekti un pieminekļu sargi pret to protestēja. Kādu mēnesi visi par to runāja, līdz baznīcas pārstāvji savus grandiozos plānus noslēpa tā patālāk atvilktnē.

„Tas ir ārprātīgi riskants pasākums un noteikti nav pieļaujams,” sacīja arhitekte Zaiga Gaile. Viņa ar vēstuli vērsās UNESCO Pasaules kultūras mantojuma centrā, lūdzot iejaukties baznīcēnu iecerētajā absurdajā „debesbraukšanas” projektā, kas apdraud nacionālas nozīmes kultūras pieminekli un paredz „apzināti iznīcināt daļu 16. gadsimta koka konstrukciju un pakļaut paaugstinātam riskam pārējās daļas”.

Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija šo ideju noraidīja, bet baznīcas pārstāvji no vērienīgas ieceres neatteicās. Luterāņu baznīcas vadība vēlējās Rīgas Doma tornī ierīkot liftu, lai uz tur ierīkoto skatu laukumu varētu nokļūt tūristi.

Gaile intervijā izdevumam „Kultūras Diena” izteikusi neizpratni, ka idejas iniciatori un atbalstītāji ir tieši baznīcas pārstāvji. Arhibīskaps Jānis Vanags norādīja, ka lifts ir „bonuss”. Rīgas Doma torni esot nepieciešams stiprināt, jo tas patlaban ir pirmsavārijas stāvoklī. Viņš norādījis, ka būvinženieri par drošāko veidu uzskata iebūvēt metāla konstrukciju, kas balstīs torni un nākotnē tajā varētu iebūvēt liftu.

„Valsts kultūras pieminekļu inspekcijas vadītājs Juris Dambis netiek galā, uz viņu tiek izdarīts milzīgs spiediens. Spiediens ir tieši no baznīcas puses. Manuprāt, baznīcai ir tieši jāsaudzē šīs vērtības. Kāpēc viņiem tas vajadzīgs? Laikam tas ir kaut kāds tūrisma, apmeklētības un naudas jautājums. Arhibīskaps degošām acīm par to iestājas,” klāstīja Gaile.

Kā katru gadu, arī šogad skandālus sacēla svētceļnieki, kuri 15. augustā devās uz Aglonas Dievmātes svētkiem Aglonā. Visskaļākos valsts līmenī protestus sarīkoja, kāda svētceļniece, kurai esot bijis jānakšņo antisanitāros apstākļos.

Aglonas katoļu ģimnāzijas telpās, kur apmetās svētceļnieki neesot bijis ne dušu, ne matraču. Tāpat durvis nebija slēdzamas un svētceļnieki baidījās no zagļiem.

Anita Grauda no Viļāniem Kasjauns.lv rakstīja, ka pirmo reizi nolēmusi piedalīties svētceļojumā uz Aglonu, ejot kājām, un galamērķī piedzīvojusi lielu vilšanos. Aglonas bazilikas mājaslapā bija informācija, ka svētceļniekiem tiek piedāvāta nakšņošanu vietējās katoļu ģimnāzijas telpās. Ierodoties skolā, viņa konstatēja, ka „ir jādzīvo antisanitāros apstākļos un jāguļ uz cietas grīdas”.

Viņa raksta: „Šorīt ierados Aglonas ģimnāzijā, lai tur iekārtotos. Liels bija mans pārsteigums, kad ģimnāzijas personāls ieveda mani vienā plašā telpā, kurā nebija pat elementārāko lietu, nebija pat vienkāršāko matraču, uz kuriem gulēt. Tāpat tā telpa, kuru Aglonas ģimnāzijas darbinieki man ierādīja, nav aizslēdzama. Tas nozīmē to, ka man, apmeklējot Aglonas svētku pasākumus, ir jāriskē tikt apzagtai, jo citus gadus Aglonā ir tikuši apzagti svētceļnieki. Pēc tam konstatēju vēl to, ka Aglonas ģimnāzijā nav labierīcību un nav arī dušu, kur svētceļniekiem nomazgāties.

Kur tad paliek Aglonas bazilikai saziedotā nauda? Kur paliek tā nauda, ko katru gadu mūsu valdība atvēl Aglonas svētku organizēšanai? Vai tiešām Aglonas svētku organizētājiem nerūp svētceļnieku ērtības? Tiešām rodas sajūta, ka Aglonā svētceļniekus nemaz negaida.”

Svētceļnieku sadzīves apstākļi neuzlabojas (Latgales Reģionālā televīzija)

Ar savu Bībeles interpretāciju pārsteidza arī Latvijas Kristīgā radio prezidents Tālivaldis Tālbergs. Ja daudzi līdz šim uzskatīja, ka kristieši ir cilvēki, kuri neieredz cilvēku nogalināšanu, tad viņš intervijā portālam aprinkis.lv visus mācītājus, kuri ir pret nāves sodu, nosauca par meļiem un subjektiem, kuri apzināti neievēro Dieva dotos baušļus. Ja iepriekšējos gadsimtos baznīca bija par nāvessodu un rīkoja savus tribunālus, tad tagad it kā kristiešiem nebūtu jābūt tik agresīviem, bet…

„Dieva Vārdā skaidri ir rakstīts – tev nebūs nokaut, tev nebūs izliet cita asinis. Tajā pašā laikā Dievs saka – es atprasīšu izlietās asinis. (..) Ja sabiedrība grib dzīvot pēc Dieva likumiem, tad nāvessodam ir jābūt. Patīk vai nepatīk. Melo visi tie mācītāji un garīdznieki, kuri saka, ka nāvessods nav bībelisks. Ja cilvēks dzīvo bez Dieva, tad viņš meklēs visādus variantus, kādā veidā nāvessodu atcelt, jo pēc nāves viņam viss ir beidzies. (..) Dievs ļoti skaidri norāda gadījumus, kad ir izpildāms nāvessods. (..)Arī Jaunās Derības laikā Dieva likums ir tas pats – laicīgajai varai – policijai, armijai, tiesu sistēmai tiek uzticēts zobens. Un viņa to lieto, lai nosargātu sabiedrības drošību. Bet nāvessoda jautājumā mēs gribam šo zobenu atņemt un teikt – mēs esam humāni. Tas draud ar to, ka sabiedrība kā tāda nepastāvēs. Bez nāvessoda sabiedrības izpratne par labu un ļaunu tiek degradēta. (..) Sabiedrība, kas nomaina nāvessodu pret mūža ieslodzījumu, dod signālu par savu cietsirdību,” savu viedokli pauda Tālbergs.