Baiba Fromane: "Kredīts nav brālis. Jo brālim naudas nav!"

Esam mācīti kopš bērna kājas – dari, ko gribi, tikai neaizņemies! Tomēr mūsdienās aizņemšanās kļuvusi par budžeta plānošanas sastāvdaļu daudzām ģimenēm Latvijā. Pērn mazo kredītu ņēmuši 175 000 cilvēku – iespaidīgs skaitlis.

Latvijas Nebanku kredītdevēju asociācijas vadītāja Baiba Fromane piekrīt: “Nebanku kredītu sektors ļoti attīstās. Pirmkārt, mainās cilvēku izpratne, kas vispār ir finanšu pakalpojumi. Pētījumi uzrāda, ka vairāk nekā puse aptaujāto mazo kredītu uzskata par mūsdienīgu kredīta risinājumu. Otrkārt, ir ļoti liela sabiedrības daļa, kam banku pakalpojumi nav pieejami, jo viņiem nav regulāru ikmēneša ienākumu. Agrāk šie cilvēki būtu aizņēmušies no radiem, draugiem paziņām, bet tagad krīzes brīdī, ja viņiem nepieciešama papildu nauda, var aizņemties no nebanku sektora. Redzam arī, ka daļa ļoti novērtē to, ka ātrais kredīts ir diskrēts veids, kā aizņemties – nevienam nav jāsaka, ka pietrūkst līdz algai vai kaut kas ir atgadījies.”

Mēdz teikt – parāds nav brālis. Mūsdienās šo sakāmvārdu tiešām varētu papildināt ar skaidrojumu: jo brālim naudas nav. SKDS pētījumu dati ir skarbi – 44% aptaujāto naudas pietiek tikai pārtikai un apģērbam, bet ilgtermiņa preču iegāde radītu grūtības, savukārt 30% pietiek tikai pārtikai un pat apģērba iegāde rada finansiālas problēmas.

Fromane stāsta: “Situācijā, kad saplīst ledusskapis, 85% cilvēku jaunu uzreiz nevar iegādāties. Pētījumi skaidri atspoguļo, ka 75% cilvēku nav no kā veidot uzkrājumus. Tas nozīmē, ka jebkurš mazākais finansiālais satricinājums, nedod Dievs, veselības problēmas vai automašīnas negadījums, jebkas, kas var notikt un kam tūlīt vajadzīga nauda, izsit no sliedēm. Tas nozīmē arī to, ka cilvēkam, visticamāk, nav no kā aizņemties, jo bez uzkrājumiem dzīvo lielākā daļa viņa radu, draugu, paziņu. Un tad ātrais kredīts ir labs risinājums, jo salīdzinājumā ar bankām te pieprasījuma izskatīšana un naudas saņemšana ir daudz ātrāka.”

Kas no kredīta nebaidās?

Kāds ir vidējā kredītņēmēja portrets Latvijā? Internetā bieži vien lasāmi stāsti par neapdomīgiem jauniešiem, par cilvēkiem, kas, aizņēmušies pie vairākiem kredītdevējiem, vairs nespēj tikt no parādiem ārā... Daži par tādiem saka – paši vainīgi! Citi – žēlo.

Fromane iezīmē pavisam citādu kredītņēmēja tēlu. Mazā kredītņēmēja vidējais vecums ir 31 gads, un 48% no tiem – sievietes, 52% – vīrieši. Mērķi ir dažādi: 34% aizņemas ikdienas tēriņiem, 21% – lielākiem pirkumiem, 21% – komunālajiem maksājumiem, 21% – neparedzētiem, ar transportu saistītiem izdevumiem, 18%  – citu parādsaistību segšanai, 17% – neparedzētiem ārstniecības izdevumiem.

Vai šajos skaitļos neparādās izmisis cilvēks? Ja ņem ātro kredītu, lai samaksātu par dzīvokli vai segtu citus parādus, tas taču ir izmisums! Fromane iebilst: “Drīzāk mūsu cilvēki ir ļoti apzinīgi – ja pienāk rēķins un naudas nav, viņi meklē, kur aizņemties, lai spētu segt savus maksājumus.”

Statistika liecina, ka 74% pietiek naudas tikai pārtikai un varbūt vēl apģērbam. Tomēr Fromane apgalvo, ka ātro kredītu ņēmēju lielā nabadzība ir mīts.

“Aizņemas visu ienākumu līmeņu cilvēki. Ja ir aptuveni 300 latu liela alga, tad 50 lati, kuru kādreiz pietrūkst, ir pietiekami liela nauda. Savukārt cilvēks ar 1000 latu algu nekad neuzskatīs, ka 50 lati kaut ko dižu var mainīt, un viņš viegli aizņemsies. Divdesmit latu vienam ir nebūtiska nauda, bet kādai ģimenei – vairāku dienu pārtika. Tāpēc paziņot, ka nelielas summas aizņemties nav nepieciešams un ātrie kredīti nav risinājums, var paust tikai tāds cilvēks, kas nevar iedomāties, kā dzīvo citi.

Ir cilvēki, kam regulāri pietrūkst līdz algai. Ir tādi, kam laikā neizmaksā algu, ir daļa, kam nav regulāru ikmēneša ienākumu – cilvēki ar sezonālu darbu, piemēram, ceļu būvnieki, kas vasarā saņem kārtīgu algu, bet ziemā bieži vien ir bez darba. Vai pašnodarbinātie, kuru ienākumi ir neregulāri. Protams, var jau šiem ļaudīm pateikt: vajadzēja domāt laikus, vajadzēja krāt. Bet visi to nevar, un daudziem nav arī no kā.” Fromane uzsver – lielākā daļa ātro kredītu ņēmēji nav neapdomīgi cilvēki, patiesībā viņi spēj tikt galā ar finansēm, tikai krīzes brīžos viņiem vajadzīga palīdzība, lai spētu līdzsvarot savus maksājumus.

Naudu tirgū zem letes?

Kāda ir ārzemju pieredze? Vai ātrais kredīts nav agrīnā kapitālisma palieka? Fromane saka – tieši otrādi. Arī ārzemēs bankas kļūst arvien specializētākas, orientējas uz mazāku pakalpojumu loku un noteiktām klientu grupām. Ātrie kredīti ir izplatīti arī pārtikušās valstīs – ASV, Zviedrijā, Somijā, Lielbritānijā un citur.

Gan Igaunijā, gan Zviedrijā nesenā pagātnē notikušas tādas pašas diskusijas par nebanku kredītdevēju ierobežošanu, kādas patlaban ir Latvijā. Arī tur nozare iebilst pret ierobežojumiem. Galvenais arguments: ja aizliegs vai ierobežos nebanku kredītdevējus, lielai sabiedrības daļai nebūs, kur to izdarīt legāli, taču nelegālās iespējas būs vienmēr.

Fromane atgādina, kāda bija situācija deviņdesmito gadu sākumā: naudu varēja aizņemties zināmās vietās tirgū, ar milzīgiem procentiem, taču neatdošana bieži vien draudēja ar pavisam ko citu, nekā aizņemoties likumīgā ceļā. Iznīcinot legālo nozari, vajadzība pēc nelieliem aizdevumiem nezudīs, tā vietā nāks valsts neregulēts melnais tirgus. Valsts zaudēs trīs līdz piecus miljonus latu nodokļos un nodevu ieņēmumos un nespēs rūpēties par patērētāju aizsardzību gadījumos, kad radīsies problēmas ar kredīta atdošanu.

Valdība grib ierobežojumus

Patlaban nebanku kredītdevējiem ar Ekonomikas ministriju noris karstas diskusijas, un sabiedriskā doma, protams, nenostājas kredītdevēja pusē. Diskusijas pamatā ir trīs Ekonomikas ministrijas priekšlikumi: noteikt 100% kredīta gada procentu griestus nebanku kredītiem virs 100 eiro, aizliegt izsniegt nebanku kredītus no pulksten 23 līdz 7, ierobežot kavējuma naudas procentus līdz 18%. Par to galavārdu teiks Saeima.

Sabiedrību visvairāk tracina jautājums: kāpēc nebanku kredītdevēju peļņai jābūt tik lielai? Fromane ministrijas priekšlikumus komentē šādi: “Esmu pret valsts iejaukšanos uzņēmumu cenu politikā. Padomju laikā, kad valsts noteica cenas, tās vienmēr bija par augstu vai par zemu, jo valsts nekad nespēj noteikti pareizu cenu. Mēs dzīvojam tirgus ekonomikas apstākļos, kad cenu regulē sīva konkurence, kas dabiskā veidā pazemina cenu. Ja valsts sāks noteikt ātro kredītu cenu, ne jau cena būs ierobežota, bet gan termiņš, uz kādu cilvēks varēs aizņemties. Tādā gadījumā vairs nebūs iespējams izsniegt nevienu kredītu līdz 30 dienām. Ja cilvēkam vajadzēs naudu uz nedēļu, viņš būs spiests aizņemties vismaz uz mēnesi – un arī maksāt par mēnesi. Cilvēks būs spiests pirkt lieku pakalpojumu, kas izmaksās daudz dārgāk.”

Par politiķu izteikumiem Fromanei arī ir viedoklis: “Politiķi ātros kredītus bieži salīdzina ar overdraftiem, sakot – kāpēc gan cenas abiem pakalpojumiem nevar būt līdzīgas? Bet situācija ar ātrajiem kredītiem nav salīdzināma, jo overdrafts piesaistīts kontam, kurā katru mēnesi ienāk alga, un pārtērēto summu banka, ienākot algas maksājumam, vienkārši norēķina nost. Ar ātrajiem kredītiem nekas tāds nav iespējams – kredītdevējs nekādā veidā nevar naudu kādam atrēķināt no konta. Lielbritānijā tas, piemēram, ir iespējams, bet pie mums naudas atgūšanas procedūra nebanku kredītdevējam ir daudz birokrātiskāka un sarežģītāka.”

Fromane skaidro, ka ātro kredītu cenu veido vairāki apstākļi. Ir augstāka riska pakāpe, par pārbaudēm parādnieku datubāzēs ir jāmaksā, tāpat jāveic likumiem atbilstoša datu apstrāde un datubāzes uzturēšana.

“Tirgus pats nosaka, kas ir pieprasīts un kas nav. Ja pieprasījums ir liels, rodas daudzi pakalpojuma sniedzēji, un cena kļūst arvien zemāka. Ja valsts aizliedz kaut ko tirgot vai ierobežo tirdzniecību, tāpēc ka tas ir dārgi, tā jau iespējams aiziet līdz absurdam – tad, piemēram, nāktos aizliegt arī kafijas tirgošanu vecpilsētā, jo tas ir dārgāk nekā Imantā...”

Kaut arī ātrais kredīts pērn vien 175 000 cilvēku bijusi izeja no krīzes situācijas, nebanku kredītdevēja tēls sabiedrības acīs nepavisam nav spožs. Fromanes domas – tas ir normāls un mainīgs process. Arī daudzas bankas, īpaši krīzes laikā, bija ieguvušas ļoti sliktu tēlu, taču – viss mainās. Fromane tic, ka arī nebanku kredītdevēja tēls, pieaugot izglītotībai un labklājībai, sabiedrības acīs ar laiku mainīsies.

Taču vienlīdz skaidrs, ka aizdevējs nekad nebūs labais, jo, kā mēdz teikt, aizņemamies svešu naudu, bet jāatdod savējā... Fromane: “Dzīve ir dzīve, var notikt jebkas, un, ja pēkšņi cilvēks vairs nevar atdot parādu, tiek meklēti vainīgie. Bieži vien vainīgais tiek atrasts: kredītdevējs. Bet tas, ka ir pāris desmitu slikto stāstu, nenozīmē, ka tā tas bijis visiem. Un tas nenozīmē, ka jāaizliedz pakalpojums, kas citiem ļoti veiksmīgi strādā un ko tūkstošiem cilvēku ļoti veiksmīgi izmanto, turklāt vairākkārt.”

Nebanku kredītdevēju asociācijai ir nozares pašregulācijas plāns, kas palīdz aizsargāt gan kredītņēmēju, gan asociācijas dalībnieku intereses, jo neviens aizdevējs nav ieinteresēts sliktā sadarbībā. Kaut arī virmo mīts, ka kredītdevēju galvenais ienākumu avots ir soda sankcijās iekasētā nauda, kredītu atgūšana ir ļoti dārgs process.

Pavasarī asociācijas biedri izveidojuši iekšējo kredītu reģistru, un tagad organizācijas robežās iespējams apmainīties ar kredītņēmēju datiem. Kad šādu reģistru izveidoja bankas, situācija ar kredītiem strauji uzlabojās.

Fromane stāsta, ka asociācija vairākkārt vērsusies pie Ekonomikas ministrijas, lai šādu nebanku kredītņēmēju reģistru izveidotu valstiskā līmenī, taču pagaidām risinājums nav rasts. Informācijas apmaiņa notiek tikai starp asociācijas biedriem, bet jāņem vērā, ka ne visi ātro kredītdevēji ir asociācijā.

Līdz ar to joprojām iespējama situācija, kad klients vienlaikus var aizņemties vairākās vietās, kam, visticamāk, seko problēmas, nespējot parādus atdot. Un tā rodas kārtējais sliktais stāsts.

Fromane noliedz arī mītu par milzīgajiem procentiem, kas vajā kredītu ņēmējus: “Jau kopš gada sākuma ir lēmums, ka visi līgumsodi apstājas pie 100%. Aizņemoties 100 latu, ja komisijas maksa ir 10 latu, tad maksimālais, kas jums ir jāatdod, ir 220 latu. Visiem kredītdevējiem soda nauda ir līdz 1% dienā no aizņēmuma summas, līdz ar to 100 procentus var sasniegt tikai trīsarpus mēnešu laikā.”

Un ko tad, ja tomēr nevar parādu atdot? “Noteikti jāvēršas pie kredītdevēja,” saka Fromane. “Sliktākais, ko var darīt, ir izlikties, ka slikta situācija tāda nav. Ja bēgam no problēmām, tās aug tikai lielākas. Arī tad, ja ar ātro parādu atdošanu radušās problēmas, tomēr iespējams risinājums. Piemēram, vienoties ar Nebanku kredītdevēju asociāciju un summēt visus parādus, ik mēnesi pārskaitot noteiktu summu asociācijai. Šādu iespēju jau izmantojuši 250 kredītņēmēji.”

Aizņemties zobārstam, nevis izpriecām

Kurās situācijās pavisam noteikti nevajadzētu aizņemties? Fromane atbild: “Nevajag aizņemties, ja skaidri zināms, ka kredītu nevarēs atdot. Tas ir pakalpojums, nevis sociālā palīdzība, jāsaprot, ka kredīts nav dāvana. Kredīta devējs sagaida, ka jūs naudu atdosiet. Ir slikti un nepareizi ņemt kredītu, lai atdotu citu kredītu, tas tikai atliek problēmas risināšanu. Nav pareizi ņemt kredītu arī izklaidei vai izpriecām – ātrai iztērēšanai, savukārt zobu vai automašīnu salabot tādā veidā gan ir iespējams, negaidot algas dienu. Jāatceras, ka neviens ātrais kredīts nav domāts ilgtermiņa problēmu risināšanai, bet īstermiņa problēmām tas noder.”

Fromane atzīst, ka pēdējos 20 gados mūsu sabiedrība ir pieradināta vairāk dzīvot parādā nekā uzkrāt. Tas, ka 74% cilvēku pietiek naudas tikai primāro ikdienas tēriņiem, protams, nav normāla situācija. Kā to mainīt? Fromani izbrīna, lūk, kas: “Politiskajā retorikā pašlaik ir tendence veicināt domu, ka aizņemties var un vajag tikai cilvēkiem, kam jau ir nauda. Bet aizņemšanās jēga ir tāda, ka jums palīdz, kad nav naudas! Un aizņemšanās daudzos gadījumos ir objektīva – mēs visi gribam dzīvot labi šodien, nevis cerēt, ka dzīvosim labi pēc 10 gadiem. Svarīgi, lai, nodrošinot dzīvi šodien, nākotnē tāpēc nebūtu jādzīvo sliktāk. Tur jāatrod līdzsvars.”

Valsts uzdevums būtu ne tikai veicināt uzkrājumu veidošanu, bet arī izglītot cilvēkus, sākot jau no skolas sola, piemēram, atjaunojot ekonomikas mācību vidusskolās kā obligātu, nevis izvēles priekšmetu. “Jo vairāk valsts domās cilvēku vietā, jo mazāk viņi spēs domāt paši un izvērtēt. Valstij jāveicina tas, lai cilvēki paši vairāk domātu un spētu analizēt riskus jebkurā situācijā,” ir pārliecināta Fromane.