Latgalieši par eiro: jāspļauj virsū, lai acīs nespīd. REPORTĀŽA no Viļakas
Ar Viļakas novadu sākas Eiropas Savienība, teikts Viļakas novada mājaslapā. No Viļakas līdz Krievijas robežai, kas novada austrumos plešas 66,6 kilometru garumā, ir astoņi kilometri, līdz Rīgai – 246 kilometri. Lūkot, kā notikusi pievienošanās elitārajai Eiropas monetārajai savienībai, dodamies uz Ziemeļlatgali.
Šīs puses ļaudis nav vēstures žēloti – caru, panu, muižkungu, partorgu un čekistu vajāti un izsūtīti, viņi vienmēr tikuši pakļauti absurdiem likumiem un prasībām, tāpēc jaunās valūtas – eiro – ieviešanu uztver laucinieciskā mierā, parausta plecus un novelk: “Vai tad mums kāds prasīja? Moš labāk būs.”
Trīs baznīcas un vientuļā robeža
Uz pēdējo pierobežas mazpilsētu Viļaku braucam cauri Gulbenes un Balvu rosīgajām ielām. No vietējās avīzes saprotu, ka gada sākumu aizēnojusi simtgadīgas egles nozāģēšana pie aptiekas mājas Tirzā. Lai saprastu šādu notikumu nozīmību, ir jādzīvo laukos. Pilsētnieki neapjēgs: kam gan var rūpēt viena veca egle, ja apkārt nekā cita nav kā tikai mežs. Ceļu no abām pusēm ieskauj brikšņi. Ja izkoptu, pēc gadiem būtu vērtīgs mežs, spriežu.
Divdesmit astoņi kilometri no Balviem aizzib nemanot, esam jau Viļakā – kalnainā, labi pārredzamā apkārtnē. Uz robežas zili viļņotais Eiropas Savienības karogs rāda, līdz kurienei stiepjas Briseles roka, bet samudžinātais nosaukums vēsta par projektā ieguldītajiem skaitļiem – tik lieliem, ka godīgs lauku cilvēks nemaz izrunāt nevar.
Viļakas novadā ar aptuveni sešiem tūkstošiem iedzīvotāju apvienojušies seši pagasti un pilsēta ar 1500 iedzīvotājiem. Pretēji izplatītajam viedoklim par pierobežas krieviskumu izrādās, ka novadā vairāk nekā 75 procenti iedzīvotāju ir latvieši, mazāk par 20 procentiem krievi, nedaudz arī ukraiņu, čigānu, gruzīnu.
Līdzās 20. gadsimta sākumā dibinātajam kapucīnu ordeņa klosterim 1913. gadā katoļu baznīcas vajadzībām celtajā vienstāva koka ēkā atrodas novada muzejs. Gaismas zāle – tā ļaudis joprojām dēvē namiņu, kurā senos laikos lauku bērniem mācīja Dieva vārdu, bet vēlāk bikšu dibenus deldēja izpildkomitejas funkcionāri. Mūs sagaida Viļakas novada muzeja vadītāja Rita Gruševa un krājumu glabātāja Maija Boldāne. Apaļās skārda krāsnis izelpo karstu gaisu, uz galda sārtus vaigus pagriezuši ziemu nepieredzējuši āboli. Muzejs ir Maijas sirdslieta, viņa te strādā no pirmās dienas. Rita – vēsturniece, viena no retajām jaunietēm, kas pēc augstskolas atgriezusies dzimtajā pusē.
“Viļaka jau 1293. gadā bija viens no svarīgākajiem Livonijas robežpunktiem Rīgas arhibīskapijā – te atradās Marienhauzenas pils ar apmetni, vēlāk, pēc Latgales pievienošanas Krievijai, muižas centrs ar 1829. gadā iegūtām miesta tiesībām. No 1945. līdz 1960. gadam Viļaka bija Abrenes centrs, pēc tam tika iekļauta Balvu rajonā. Viļakā bija trīs katoļu baznīcas, bet pašreizējā, 1880. gadā par grāfienes Alīnes Lippes-Lipskes līdzekļiem Vissvētās Jēzus Sirds godam celtā, ir karaliska,” ar novada vēsturi iepazīstina muzejniece Maija. “Mums ir trīs uzkalni, un katra galā pa baznīcai: luterāņu, pareizticīgo un katoļu. Gadās, ka svētdienās sasaucas visu baznīcu zvani.”
Lai gan lielpilsētas vēriens Viļakai nekad nav piemitis, vēl nesen te dzīvoja gandrīz divas reizes vairāk ļaužu nekā patlaban. Novecoja, izmira, aizbrauca. “Laiki mainās, izjūtam to, ka esam tālu no lielajām pilsētām.” Ne augstskolu, ne profesionālo mācību iestāžu Viļakā nav, jaunieši dodas studēt uz Rēzekni, Rīgu, Jelgavu, Daugavpili. Neatgriežas, jo izaugsmes iespēju novadā tikpat kā nav. Lielākajā mēbeļu ražotnē Daiļrade koks nodarbināti sešdesmit, ir vēl šādi tādi nelieli uzņēmumi, lauksaimnieki.
“Pie mums viss notiek, viss darbojas,” Maija ar entuziasmu iesaucas, neļaujot sarunā par dzimto pilsētu iezagties sērīgām notīm. “Mums ir skaists ezers ar salu un 13. gadsimta pilsdrupām, var peldēties, iznomāt laivu. Netālu ir Žīguru pagasta meža taka. Jau simt gadu Viļakā ir nemainīga tradīcija – pavasara Jura dienas (23. aprīlī) un rudens Pokrova (1. oktobrī) gadatirgus. Reizi atbraukuši, cilvēki pie mums atgriežas.” Tikmēr Rita prāto, ka novadā ir daudz neizmantotu dabas resursu, ko varētu attīstīt, – meži, pļavas, purvi.
Krievijas tuvums ikdienā īpaši neesot jūtams – vienīgi pierobežā Latvijas televīzijas vietā varot uztvert Krievijas kanālus. Cilvēki, kam kaimiņvalstī dzīvo radi vai apglabāti tuvinieki, tiek pie bezmaksas vīzām. Arī pārējiem vīzu dabūt esot tīrais sīkums, tāpēc reizi mēnesī ļaudis braucot pēc lētās krievu degvielas, cigaretēm. Krievijā esot stipri lētāki medikamenti un tikpat dārgi kā pie mums, bet ļoti garšīgi saldumi. Labs alkohols nemaksājot lēti, bet par degvielas un alkohola kontrabandu manas sarunas biedrenes nicīgi savelk degunu – neko nezinot. Tuvākās pilsētas ir Pitalova (bijusī Abrene) un Ostrova, kurā esot daudz skaista, piemēram, sens cietoksnis. Novadā ir trīs robežpunkti, viens ar filozofisku nosaukumu – Vientuļi.
Gaisma – cīņai ar tumsonību
Maija stāsta par kultūru Viļakā, kurā daudz kas notiek bez lielas naudas, tā teikt, ar entuziasmu. “Pie mums turpinās komjauniešu laiki, kad strādāja sabiedrības labā.” Tāda nauda, kāda griežas Rīgas kultūras projektos, viļakiešiem pat sapņos nerādoties.
Paskatos pa logu: vīri sasprindzināti mīņājas aiz veikala, sastiķē kortelītim. Ķermeņa kustībās tas pats svarīgums un misijas apziņa, kāds eiroparlamentāriešu uzvalkotajos stāvos. “Neviens veikals nav aizvērts, ceļ tikai jaunus,” paskaidro Maija.
Muzeja ekspozīcijas apskatīšanu sākam ar iespaidīgu sērkociņu etiķešu kolekciju no Krievijas, Baltkrievijas, Ķīnas, Indijas, Pakistānas. “Gaisma – cīņai ar tumsonību,” rakstīts uz kādas. Koridori ir šauri, telpas mazas, asimetriskiem stūriem, griesti balsināti, grīdu klāj dēļi, sienas – gaišas, lētas tapetes. Trūkums ēkai nav kaitējis, gluži pretēji – piešķīris mīļumu un mieru, kāds pārņem vecāsmātes mājā. Ir sajūta, ka nekur nav jāsteidzas, tepat ir labi, silti un gaiši, paskat, pulkstenis sit un laiks rit kā pirms simt gadiem.
Man Viļakas muzejs patīk tieši šīs harmoniskās nesteidzības dēļ. “Tā ir mūsu gaismas pils, aura te ļoti laba,” piebilst Maija. Pie sienas bildes ar dažādos laikos Viļakā valdošo šķiru – tukla grāfiene ar meitām 20. gadsimta sākumā, izpildkomitejas un komunistiskās partijas vadītāji, mūslaiku dome. Sarkanā rīta šuvējas darina treniņtērpus un apakšveļu.
Baltā istaba veltīta katoļu bīskapam Kazimiram Duļbinskim. Pamatīgs galds, tintnīca, koka kastīte – lūgšanu altārītis, liels sudraba zizlis ar jēra attēlu, bīskapa mitra, violeta cepure, cimdi un zeķes. 1949. gadā par dažiem žurnāla Gaisma numuriem bīskapu kā tautas ienaidnieku izsūtīja uz Sibīriju. Pēc sešpadsmit gadiem viņam ļāva atgriezties, bet sprediķot neļāva. Dieva vīrs klīda pa Latgali, mitinājās te pie Baltinavas, te Rugāju baznīcas, klīda pa Viļaku un Varakļāniem. Bīskaps tika reabilitēts 1988. gadā, kad vecuma un nespēka dēļ vairs nespēja kalpot, līdz 1992. gadā mira.
Maija rāda printerim līdzīgu kopējamo mašīnu, bet manu skatienu piesaista kabatas lieluma ādas maciņš un viedtālruņa izmēra lūgšanu grāmatiņa. Tagad mums drošības izjūtu rada nemitīgā viedtālruņa klātbūtne, bet pirms simt gadiem katrai dzīves situācijai noderēja pants no lūgšanu grāmatiņas. Nezini, kā rīkoties, – izlasi un padomā. Katram laikam savi elki un savas lūgšanas.
Smilšu grauda mūžības acī
Grīdas dēļi iečīkstas, siltums pa telpu izplatās nevienmērīgi, ļaujot stūrī ieritināties spirgtam, vēsam gaisam. “Kurināšana pamatīga, jo krāsns ir katrā telpā, bet šogad laiks mums ir labvēlīgs. Ja sals, tad vēl nekas, bet, kad ir vējš, mums beigas klāt,” stāsta muzejnieces.
Tālāk laikabiedru, mākslinieku Jāņa un Annas Laicānu košās, dzīvīgās gleznas, etnogrāfiskā istaba ar vērpjamo ratiņu, izšūtiem lina dvieļiem, māla podiem, zirgu nagu tīrāmo un papēžu pakaviņiem. “Tolaik cilvēki zābakus nēsāja 25 gadus,” saka Maija. Skatos uz zābaciņiem, kas rūpīgi pīti no bērza tāss un liepu mizas. Iedomājieties vien, cik ilgs laiks un kāda pacietība bija vajadzīga, lai tie taptu! Noteiktā laikā bija jāiet uz mežu vākt tāsis, pēc tam jāžāvē, jāapstrādā, jāgriež, jāpin, jāstiprina. Pagāja vairāk nekā gads, kamēr tapa puszābaki. Turklāt tie ir mūžīgi, jo bērza tāss izstrādājumi saglabājas tūkstošiem gadu. Tādus zābakus ļaudis nēsāja tikai pirms gadsimta, bet kas gan ir simts gadi – smilšu grauds mūžības acī!
Ļoti noturīgas bijušas baltās striķu čības, ar tādām ļaudis gājuši mežā, pēc tam nomazgājuši, notīrījuši ar krītu, un nekas – sveikas un veselas. Bet cik čību, sandaļu, kurpju un zābaku mēs nonēsājam dažu gadu laikā? Bail pat iedomāties, kāda grēda izveidotos, ja nobērtu uz grīdas. Pfe, mēs esam atkritumu paaudze!
Pie sienas piekārts tāds kā milzu tauriņu ķeramais. Aija saka, lai uzminam, kam tas domāts. Dinozauru, kaķu, vistu ķeršanai? Nekā, tā ir siena ķesele, ko iekāra kaklā zirgam, piepildīja ar svaigu zāli, ko dzīvniekam gremot, kamēr saimnieks krogā. Šauras durtiņas caur vairākiem kambarīšiem ved uz aukstu sauso tualeti ar izgrieztu poda caurumu tādā kā dēļu soliņā. “Arī tas ir muzeja eksponāts,” nosmej Rita.
Fotogrāfijas no piecdesmito, sešdesmito un septiņdesmito gadu dzīves ir aizraujošas laika liecības. Meitene ar skruļļotiem un uzkasītiem matiem, sēžot uz motocikla, veras debesīs. Trīsstūrveida sieviešu mēteļi ar kažokādas apkaklēm. Vecākām sievām galvā lakati, jaunākām kuplas frizūras, bērniem uz acīm pižiki, rokā baloni – gaišās nākotnes simboliņi. Vīri sapīpē un saskandina mazas glāzītes. Septiņdesmito gadu hipiju mode nebija metusi līkumu arī Latgalei – atkal mati, motocikli, smiekli. Tautumeitas ar koši dzeltenām, mākslīgām bizēm. Amatieru teātra izrādes centrā šika blondīne. “Vai tad mani var atpazīt? Jā, tā esmu es,” koķeti iesmejas Maija.
Uz skapīša vairāki māla ezīši. Ezis – mazs, adatains dzīvnieciņš, kas prot aizstāvēties arī pret lieliem un dusmīgiem uzbrucējiem – ir Viļakas simbols. Prasu, kā kultūras vērtību sargātājām patīk jaunā nauda. Maija ir nepiekāpīga: “Man nepatīk, un viss, spīd tik nesmuki, piecdesmit centi atgādina padomju laiku 50 kapeikas. Ja būtu referendums, es balsotu par latu.”
“Man kā jaunam cilvēkam būtu jāpielāgojas visam, bet es pagaidām nejūtu eiro naudai vērtību. Psiholoģiski ir grūtāk, kad pieci eiro pazūd ātrāk nekā pieci lati. Ja būtu lielākas algas, sajūta būtu cita,” saka Rita. “Jā, algas mazas, bet izdzīvot varam,” lepni attrauc Maija. “Mums te visiem ir dārzi, mums nekad nav bijis lielas naudas.”
Zelta karavīrs dubļu jūrā
Viļakas centrs sastāv no laukumiem, plašām ielām un divu trīs stāvu apbūvi. Pilsēta ir izgreznota, jo esam ieradušies pareizticīgo Ziemassvētkos. Pie sniegbaltās domes ēkas stāv ziemeļbriedis ar kamanām, citur lampiņās ietērpta egle un eņģeļu silueti. “Viļakā viss ir harmonisks, cilvēka mēram un labsajūtai piemērots,” reiz rakstīja Latgales pētnieks profesors Pēteris Zeile. Es pilsētvidi raksturotu kā atturīgu, cilvēka ētiskās un estētiskās jūtas saudzējošu – tajā ir viegli orientēties, ēkas nenomāc ar varenumu, neuzmācas ar reklāmām. Man patīk.
Ievēroju, ka, spītējot sīkam, bet pamatīgam lietum, gan veci vīri, gan pilsētnieciski ģērbušās kundzes brauc ar velosipēdu. Ķeru aiz piedurknes pastnieci Marutu, kas, vēstules un avīzes paslēpusi zem mitrumu necaurlaidīga auduma, lēni minas pa ielas vidu ar dzelteno pasta velosipēdu. Viņas esot divas, katra ar savu divriteni dienā nobraucot četrpadsmit kilometru. Avīzes un žurnālus daudzi pasūtot.
Līkumojot gar peļķēm, pastniecei vēl garš ceļa gabals jāmēro, bet mēs gribam redzēt gotiskā stila mūra baznīcu, kuras divas smailes debesis uzdūrušas kā uz zivju dakšas. Majestātiski un skaisti, tomēr man ir sajūta, ka varenā baznīca 19. gadsimtā celta, nicinot nabadzīgos, paverdzinātos latgaļus, lai ar savu diženumu apliecinātu: tu, cilvēk, esi niecība! Dievnama durvis atver maza un dikti kustīga sieviņa – astoņdesmit četrus gadus vecā baznīcas apkopēja Genovefa Logina. Viņa pazūd altāra pustumsā, lai iedegtu gaismu.
Mirgo eglītes, un Jēzus bērniņš Betlēmē ir tikko kā dzimis. Rotājumi palikšot līdz 2. februārim – tā te pieņemts. Katoļticīgo novadā esot ļoti daudz, tāpēc dievkalpojumi notiekot katru dienu. Laulības gan pērn pa visu gadu bijušas tikai vienas. Šito izšķērdību! Kāpēc jaunie nestāv rindā, lai salaulātos vienā no visskaistākajām Latvijas baznīcām? Bērniņu gan tiekot kristīts vairāk.
Baznīcā valda tāds aukstums, ka man ir sajūta – salst mati. Genovefa baznīcu uzkopjot kopš 1991. gada. Pārlaižu skatienu lielajai zālei. Nespēju iztēloties, kā večiņa to visu spēj uzmazgāt. No 1949. līdz 1957. gadam viņa bijusi izsūtīta Sibīrijā, pēc tam 21 gadu pierobežas kolhozos kopusi lopus, slaukusi govis. “Ģimenes nav, veca meita esmu,” viņa savelk seju platā, apburošā smaidā. Jautāta par eiro, viņa noskurinās – nepatīk, spīd, acīs kož un izskatās kā neīsta, uzzīmēta.
Apmetam slaidu loku gar gleznainiem uzkalniem un atgriežamies pilsētas centrā, kur pretim lepnajai domei – kādreizējai partijas komitejas ēkai – ir plašs parks ar sarkanā karavīra pieminekli zelta krāsā. Apkārt parkam četrstūra formā ielas. Brienu pa Zemnieku ielu. Vienstāva un divstāvu mājas – akurātas, pagriežu galvu – pelēkas dienas vidū, atbalstījies uz zobena, spīd zelta karavīrs. Ielas galā paveras postaža – ar melnu papi apsistas koka būdiņas, dubļu jūra, laipas. Ek, nu kā tad – kaut kam no stereotipiskas pierobežas sādžas te jābūt!
Jāspļauj virsū, lai acīs nespīd
Mani aprej brūns takšelis. Kad pieeju tuvāk, būdiņas sargs ir pazudis – paslēpies zem galda. Durvis plaši atrauj smalka sieviete priekšautā, melniem matiem, tumšām acīm. “Nāciet tik iekšā! Kafiju dzersiet?” viņa, daudz neprātojot, aicina, un mēs, mazliet nokautrējušies, sekojam.
Ella ir čigāniete – sešu bērnu mamma. Pieticīga, bet akurāta virtuve ar lielu saimes galdu. Zem plīts glīta malkas kaudzīte, uz mūrīša uzzīmēts mežs un divas stirnas. Grūti noticēt, ka emocionāli piesātināto zīmējumu darinājusi astoņus gadus vecā Rebeka. “Kopā ar eiro ir nokritusi mūsu pašvērtība, nebūs labi, ka es jums saku,” kad Ella saka nelabu eiro galu vēstošā balsī, viņas acis burtiski aizdegas. Viņai pieglaužas maza skaistule ar acīm kā dārgakmeņiem – sešus gadus vecā Ratha. “Viņai ir zaļas acis, un man arī, tikai šajā gaismā tās ir kā hameleoni,” paskaidro sieviete, kura viena audzina piecus nepilngadīgus bērnus, vecākā meita jau esot aizspurgusi savā dzīvē.
“Darba nav, ienākumi mazi, mums sanāk 35 lati uz cilvēku. Šitā ir valsts māja, bet ko es te varu daudz izremontēt?” Viņa ar lepnumu stāsta, ka simtlatnieku programmā esot cītīgi strādājusi parkā, grābusi lapas, slaucījusi celiņus. Uz Viļaku no Rīgas viņa pārcēlusies pirms desmit gadiem – devusies līdzi vīrietim, bet tā sanācis, ka palikusi viena. “Visi bērni mācās skolā, cik es varu, dodu viņiem izglītību.”
Jaunākie mācoties 20 kilometru attālajā Upītes pamatskolā. Tā esot vienkārša, mīļa skola, kur bērnus nedalot bagātajos un nabagajos, neskatoties, kas mugurā, vai ir telefons. “Vai tas ir svarīgākais? Ir ģimenes, kas nelaiž bērnus skolā, jo attieksme ir tāda. Meita iestājās Rankas skolā, bet tagad sēž mājās, negrib iet, jo, līdzko uzzināja, ka viņa ir čigāniete un no daudzbērnu ģimenes, tā sākās. Absurds, johaidī, no kurienes tā attieksme rodas? Ne jau bērni izdomā, no vecākiem nāk. Mēs uz vienas zemes, vienā valstī dzīvojam, kāpēc čigāni jānicina? Lai nostājas rindā, kurš ir tas tīrais latvietis, visi sajaukteņi. Kur tad lai mēs paliekam – dzīvot nedrīkstam, zīlēt arī ne. Kā tad, ka protu, saulīt, bet savu māku neizmantoju. Kāda es pati čigāniete, ja tēvs man latvietis?”
Virs durvju ailes koka krustiņš. Jā, Ella ir katoliete. Skanīgā, pareizā latviešu valodā Ella stāsta, ka Viļaka ir smuka pilsēta un arī cilvēki esot labi, bet, lai paskatoties, kas laukos notiekot. Veikalā sīpoli 77 centi kilogramā, kartupeļu cena pieaug. “Kādus lopus, mīļā saulīt? Nav izdevīgi, vajag potes, čipus, kūti, barību. Mašīna man kaut kāda grabažiņa ir, aizbraucu uz tirgu Balvos, sapērkos.” Kamēr Ella stāsta par dzīvi, manu skatienu kā magnēts piesaista talantīgais Rebekas zīmējums. Ella pamana un saka: paldies skolai, tā ir ļoti jauka, atbalsta bērnus. “Saudzējiet sevi, atbrauciet ciemos pavasarī,” atvadoties viesmīlīgi saka glītā tumšmate.
Izmirkuši lietū, iesprūkam savādā bodītē. Uz greizas koka būdiņas loga rakstīts: ziedi, dāvanas. Plaukti žēlīgi tukši – dažas vāzītes, pa kādai svecei, rotai un puķes lielās vāzēs. Veikala īpašniece, slaidā rudmate Sanita Zemīte izskatās kā no citas planētas. Izrādās, ir arī – viņa ir Balvos ieprecējusies liepājniece. Varbūt man tikai šķiet, bet intonācijā saklausu tādu kā nostalģiju pēc pilsētas pie jūras.
“Tik smagi kā tagad nebija pat krīzes laikos, nezinu, kāpēc, bet nevienam ziedi nav vajadzīgi. Var teikt, ka nevis gūstu peļņu, bet cīnos. Katru dienu jābraukā no Balviem. Ak, jā, pareizi, pie mums taču ekonomika uzplaukst... Tikai laukos to nevar just. Ja būtu ekonomiskā aktivitāte, darbs un algas, eiro cilvēki pieņemtu ar lielāku entuziasmu, bet tā... Kāda starpība, kā nav – latu vai eiro. Veci cilvēki domā, ka pensija lielāka, bet, kā ierauga cenas, tā dūša sašļūk.” Prasu, kas pērk trīskāršo odekolonu – vai onkuļi? Ar to tantes iesmērējoties, ejot mežā, bet onkuļi ieraujot kādu šļuku uz kreņķiem.
Pensionāri plunčājas šokolādē
Anatolijam rokā tīkliņš ar lielām acīm, iekšā piens un baltmaizes kukulis. “Velni tādi, viņi taču galīgi grīstē ir salaiduši, jāspļauj virsū, lai acīs nespīd, ciparus nevar saredzēt, man brilles jāņem uz veikalu līdzi,” par eiro saka pensionārs, kas aizsargkrāsas cepurē ar nagu izskatās pēc tāda kā partizāna vai meža brāļa.
Bijušais elektriķis, pensionārs Juris Garāns uzlec uz velosipēda un grasās uzņemt ātrumu. Viņš uzslavē gan eiro, gan Viļakas pašvaldību, kas viņam pilsētas centrā piešķīrusi dzīvokli. Pirms tam viņš ziemā esot regulāri ieputināts, bijis jārokas laukā no kupenām, bet tagad tiekot visur, kur vien gribot. Var manīt, ka vīrs seko ziņām televīzijā un par eiro ieviešanas plusiem ir labi informēts.
Jau krēslo, bet mums vēl negribas atvadīties no mazās pierobežas pērles, tāpēc apmetam līkumu, un uzmanību piesaista glīta, balta ēka. Tumsā plāksnīti pie durvīm nevar salasīt, tāpēc prātojam: varbūt doktorāts. Izrādās, par Eiropas naudu iekārtots pensionāru saietu un atpūtas centrs. “Kolosāli,” apmulsusi izdvešu, aplūkojot gaišās, plašās telpas ar mīkstajiem dīvāniem atpūtai.
Administratore Inna Redmane izrāda telpas – viss pēc stingrākajiem Eiropas standartiem. Te pensionāru biedrībām notiekot atpūtas vakari, pulciņu nodarbības, vakariņas un svētku pasākumi. Viļakas pensionāri plunčājas šokolādē, pie sevis nosmeju. Viena siena nokrāmēta ar kartona kastītēm – pārtikas paciņām trūcīgajiem, kas atsauc realitātē, skarbi atgādinot, ka esam trūcīgākā Eiropas Savienības valsts, kura pievienojusies eirozonai. Pārcilājot pašiem nabadzīgākajiem domātās humpalu drēbes, atceros, ka Latvijai Eiropas Stabilitātes mehānismā ik gadu jāiemaksā 40 miljoni eiro, pēc divpadsmit gadiem skaitlim jāsasniedz 324 miljoni eiro. Bet ko nu par to, tādi nieki vien ir. Inna par eiro saka: “Vai tad mums kāds prasīja? Vai nav vienalga, kāda nauda? Darba vietas un algas vajag! Moš būs labāk.”
Tumsa kā smagi plaksti gulst pār pilsētu. Atceļā atveru novada domes avīzi, no kuras mani uzrunā zīmīgs virsraksts: “Kad ilgojies gaismas, ieskaties tumsā.” Ar domu kādu dienu atgriezties muzejnieču dāvāto grāmatu par Viļaku atstāju pavērtu.
