Bojāgājušā Eduarda klasesbiedri viņa bēru dienā atkal uzsmēķējuši "spaisu". VIDEO
No tā dēvētajām „legālajām narkotikām”, iespējams, bojāgājušā Eduarda bēru dienā viņa klasesbiedri neesot devušies vis uz biedra pavadīšanu, bet gan atkal uzpīpējuši liktenīgo „spaisiņu” un viens no viņiem tādēļ gandrīz zaudējis dzīvību.
Kasjauns.lv jau rakstīja, ka janvāra beigās pēkšņi miris 18 gadus vecais Rīgas 49. vidusskolas skolnieks Eduards. Puisis 28. janvārī piedalījās kādā tusiņā, kur kopā ar vēl diviem biedriem lietoja „legālās narkotikas”, bet dienu vēlāk mediķi jau konstatēja viņa nāvi. Divi jaunieši ķīmisko dullumu izturēja, bet trešajam apstājās sirds.
Eduarda klasesbiedri viņa piemiņu godinājuši neiedomājami trulā veidā, raksta „Neatkarīgā Rīta Avīze”. Viņi atkal pīpēja tieši to pašu vielu, kas Eduardam bija liktenīga. Un arī viens no šiem puišiem gandrīz nomira.
Eduarda liktenīgajā 28. janvārī rīta pusē trīs Rīgas 49. vidusskolas 12. klases skolnieki satikās un lietoja narkotikas kādā Brīvības un Pērnavas ielas vārtrūmē. Jau pēcpusdienā viens no viņiem atrasts mētājamies uz tramvaja sliedēm pie „Bērnu pasaules”. Ātrā palīdzība viņu aizveda uz Gaiļezera slimnīcu un „atpumpēja”. Savukārt Eduards šai dienā nomira savā dzīvoklī.
Uz Eduarda bērēm abi dzīvi palikušie narkomāni neesot aizgājuši. Tā vietā viņi nolēmuši atkal aizbraukt uzpīpēt. Acīmredzot drauga nāve nebija gana laba skolotāja, un narkotiku atkarības ietekmē smadzenes vairs nespēja pieņemt saprātīgus lēmumus, raksta „Neatkarīgā Rīta Avīze”. Viens no puišiem zaudējis samaņu, otrs izsaucis ātro palīdzību. Var teikt, ka ar šo zvanu mediķiem tika izglābta puiša dzīvību. Ārsti atrada puisi guļam zemē, noplūdušu asinīm, jo krītot viņš bija lauzis degunu. Sekoja trīs dienas Toksikoloģijas nodaļā Gaiļezerā, tad vēl nepilnas divas nedēļas Tvaika ielā – Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas un centrā.
Izdzīvojušā puiša vecmāmiņa Ilze stāsta, ka mazdēla apsēstība ar narkotikām sākusies pagājušā gada 17. decembrī, pirmā reize – tā vismaz viņš pats stāstījis. Sekmes strauji kritās, skola bieži netika apmeklēta. Viņa klasesbiedrs Eduards pīpējis ilgāk, bet lielākais narkotiku lietošanas stāžs – pāris gadi – bijis trešajam puisim.
Pēc notikušā ne visi jaunieši un ne visi pieaugušie apzinās situācijas nopietnību. Viena puiša vecāki sarunās ar pārējiem pat ieņēmuši klaji agresīvu pozu, aizstāvot savu nu jau pilngadīgo dēlu. Biedē ar tiesu darbiem par neslavas celšanu, kaut gan ir aizdomas, ka tieši viņš regulāri rūpējies par apdullinošās vielas krājumu papildināšanu un dāsni cienājis atkarīgos klasesbiedrus. Sarunā ar laikrakstu māte otra puiša nāvi nosauc par skumju gadījumu, bet attiecībā uz savu dēlu uztraucas vienīgi par to, „kas var pierādīt, ka viņš izplatīja?”.
Nauda acīmredzot nevienam no trijotnes nav bijusi problēma. Gan mirušais Eduards, gan abi pārējie puiši nāk no cienījamām, arī plašākā sabiedrībā zināmām ģimenēm. Vecāki strādā svarīgos amatos, arī valsts iestādēs. Vienam puisim vecāki nopirka dzīvokli, otram jau bijusi mašīna.
Mazdēls savai vecmāmiņai un vecākiem pateicis, ka pēc notikušā negrib vairs lietot narkotikas. Bet, vai ar šo gribu būs gana? Ilze baidās, ka mazdēlam jādodas atpakaļ tai pašā paziņu vidē, kas vienu jaunu cilvēku jau ir nogalinājusi. Ģimene apsver iespēju mainīt skolu, bet pēc būtības tas neko negarantē, un jautājums ir arī par pārējo jauno cilvēku drošību. Narkotikas ir visapkārt, tāpat kā vilinājums tās pamēģināt.
Vecmāmiņa Ilze „Neatkarīgajai Rīta Avīzei” atzīst, ka tagad darīs visu, lai palīdzētu iznīcināt šo nāvējošo rūpalu. Droši vien narkoūķu dedzināšanā viņa nepiedalīsies, taču ar savām liecībām policijai un stāstu par traģiskajiem notikumiem viņa centīsies glābt gan savu mazdēlu, gan citus jaunus cilvēkus.
Policija ierosinājusi kriminālprocesu, un tagad jau no izdzīvojušajiem „spaisa ballītes” dalībniekiem, viņu vecākiem un arī 49. vidusskolas vadības esot atkarīgs tas, vai tuvākajā laikā morgā nenonākšot vēl kāds jauns cilvēks ar diagnozi - sirds mazspēja,
