Jelgavā piespriež cietumsodu par cita sievas aizvilināšanu. Pirms 100 gadiem...

Kasjauns.lv turpina pārlapot 100 gadus senas latviešu avīzes un konstatē, ka nekas jauns jau šai pasaulē nenotiek.

Tāpat kā šodien, arī 1914. gadā sabiedrību uztrauca fakts, ka daudzi pāri dzīvo nereģistrētās attiecībās. Viņus kaunināja, bet rezultāta tam nebija nekāda. Īpaši izcēlās atraitnes no Salas pagasta Rīgas pievārtē. Kāds pārliecināts puritānis par to sūkstījās pat presei:

„Še sāk ieviesties savāds kopdzīves veids – bez laulības, lai gan dzīvo gluži tāpat, kā laulāti ļaudis. Pie tam šāda jauna kopdzīves veida piekopējas – cik dīvaini tas arī neizklausītos – te ir galvenā kārtā sievietes, visvairāk tādas atraitnes, kurām pašām sava iedzīve vaj kāda saimniecība. Tās pēc vīra nāves bez liekas kautrēšanās pieņem sev kādu neprecētu vīrieti par priekšpusi un ar tādu tad dzīvo kā precēta sieva ar vīru. Viņas pašas mēdz šādu neparastu un visu tikumīgu cilvēku acīs piedauzīgu dzīves kārtību aizbildināt ar to, ka tā varot labāki un uz ilgāku palikšanu saistīt pie saimniecības taču kādu krietnāku vīriešu darba spēka; arī algas ziņā viņi esot pielaidīgāki, un bez „vīrieša galvas” mājās vispāri nevarot iztikt. Bet še jāvaicā: kādēļ tādas atraitnes, kuras savā saimniecībā nevar bez vīrieša priekšstāvības iztikt, tad ar pieņemto puisi nelaulājas, bet dzīvo tāpat „brīvā mīlā”, visiem kaimiņiem, bet sevišķi savu pašu bērniem par piedauzību un apgrēcību?

Saprotams, ka ar tādu atklātu „brīvās mīlas” dzīvi, kādu to še redz vairāk vietās, tikumības pamati arī pie citiem vietējiem un apkārtnes iedzīvotājiem tiek vispāri satricināti. Vaj tad gan vēl kāds brīnums, ka izvirtība un netiklība tautā arvienu izplatās?”

(„Rīgas Avīze”, 1914. gada 1. martā)

Tiesājas par Jelgavas mežu revizora sievas aizvilināšanu

Savulaik par svešas sievas aizvilināšanu pat draudēja cietums. Tomēr spriedumu varēja pārsūdzēt un tiesa, vadoties vien pēc sev zināmiem apsvērumiem, laulības pārkāpējus attaisnot:

„Prāvu par otra sievas aizvešanu iztiesāja 28. februārī Pēterburgas tiesu palāta. Apvainoja mežu revizoru Slanski, kas kalpojis Baltijā zem vecākā revizora Vitkeviča. Kad Slanskis pārcelts uz citu vietu, viņš vedis līdzi Vitkeviča sievu. Vitkevičs sūdzību iesniedzis divi gadi pēc notikuma. Pirmo reizi prāvu iztiesāja Jelgavas apgabala tiesā, kur Vitkeviča sieva atzinās, ka no vīra aizgājuse tāpēc, ka tas ar to apgājies rupji un nežēlīgi. Viņš pats to dzinis no mājām un licis pat parakstīties, ka aizejot labprātīgi. Neraugoties uz to, Jelgavas apgabaltiesa piesprieda Slanskim 2 mēn. cietuma sodu. Viņš pārsūdzēja spriedumu tiesu palātā un tā viņu tagad attaisnoja.”

(„Jaunākās Ziņas”, 1914. gada 3. martā)

Kristieši vienmēr izcēlušies ar visa jaunā noliegumu. Pēc vairākiem gadu desmitiem vai pat simtiem izrādās, ka viņi pārāk alojošies un to, ko nolieguši, tagad atbalsta. Tagad diez vai Vatikāns izsludinātu krusta gājienu pret Parīzes modes saloniem:

„Parīzes jaunie modes izgudrojumu beidzot pārpildījuši pāvesta Pija X pacietības kausu. Viņš pavēlējis bīskapiem, īpaši Parīzes, ar visiem spēkiem strādāt jaunajiem apģērbu izgudrotājiem pretī, saucot francūzietes tieši pie kārtības, lai viņas nevestu kārdināšanā arī citu valstu sievietes. Tagad Parīzes bīskaps, kardināls Amets, izsludinājis krusta gājienu. Visas šīs pilsētas dāmu organizācijas, kuras stāv sakaros ar garīdzniecību, uzaicinātas ņemt cīņā dalību. Tām jācenšas iegūt vienkāršākus sieviešu uzvalkus, jāizmet no sava vidus nepiederošas dejas un vispāri jaunatnes pārāk brīvā uzvešanās sabiedrībā. Ar vārdu sakot, iznāk gandrīz pilnīga jaunās paaudzes pāraudzināšana.

Uz kardināla uzsaukumu atsaukusies francūziešu patriotiskā līga. Līga paģēr no visiem Parīzes dejas skolotājiem, lai tiktu apstādinātas „tango”, „ furlana” un brazīliešu „maksīša” stundas Arī visām nama mātēm tiek uzdots aizliegt viesiem izpildīt minētās dejas.

Tomēr katoļu baznīcai uz uzvaru nāksies vēl ilgi gaidīt. Francūziešu patriotiskā līga un citas dāmu organizācijas, kuras ved cīņu ar drēbniekiem, dejas skolotājiem, bet īpaši pret vieglprātīgo jaunatni, visvairāk sastāv no augstākās aristokrātijas aprindu kundzēm, kuru padomus pieņemts gan ar cieņu uzklausīties, bet ne izpildīt.”

(„Rīgas Avīze”, 1914. gada 3. martā)

Prāva par ielas meitām Odesas telefoncentrālē

Jauno tehnoloģiju ienākšana ikdienas dzīvē vienmēr radījušas diskusijas, kā tās pasargāt no ļaunprātīgas izmantošanas. Ja tagad īsta liga ir necenzēti interneta komentāri, tad pirms simts gadiem problēmas sagādāja lamāšanās pa telefonu:

„Vaj lamāšana pa telefonu ir apvainojums? Tādu jautājumu 28. februārī vajadzēja izšķirt tiesas senātam. Odesā kādam aptiekāram Beķeram pastāvīgi iznāca sadursmes ar telefona jaunkundzēm. Kādreiz naktī, sapīcis par to, ka viņu aizkavē, Beķers telefonistei teica: „Visas jūs esat ielu meitas.” Telefoniste iesniedza sūdzību miera tienesim. Beķera advokāts parādīja, ka mūsu likums nepazīst apvainojuma pa telefonu, bet miera tiesnesis tam nepiekrita un piesprieda Beķerim lielāko sodu – mēnesi aresta. Miera tiesnešu sapulce spriedumu apstiprināja un senāts arī tagad Beķera pārsūdzību atraidīja.”

(„Jaunākās Ziņas”, 1914. gada 4. martā)

Pārtikas tirgotāji arī pirms simts gadiem darīja visu, lai savu produkciju piestūcītu ar dažādiem „uztura bagātinātājiem”, lai tā pircējiem izskatītos pievilcīgāka, nekā ir patiesībā. Toreiz gan tā nebija gaļas pārsātināšana ar e-vielām, bet gan piepūšana ar gaisu. Par to liecina kāda ziņa no Rīgas Daugavmalas tirgus:

„Piektdien Daugavas tirgus tirgotājai Marijai A. atņēma piecus kautus teļus, kuru gaļa, lai tai piedotu labāku un treknāku izskatu, bija mākslīgā kārtā piepūsta ar gaisu. Atņemtie teļi tika nosūtīti uz pilsētas lopu kautuvi, kur tie no veterinārārsta tika konfiscēti kā ēšanai nederīgi, jo var taču būt, ka tas, kurš viņus piepūtis, ir slimojis ar plaušu slimībām.”

(„Jaunākās Ziņas”, 1914. gada 3. martā)

Publikācijā izmantoti Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālās krātuves periodika.lv materiāli un saglabāts 1914. gada rakstības stils.

Elmārs Barkāns/Foto: All Over Press, Lita Krone/LETA, zudusilatvija.lv