Mēs cīnāmies pret fašisma atdzimšanu! Jeb kā Kremlis skalo smadzenes. FOTO
"Notiek cīņa pret fašisma atdzimšanu - tieši tā Krievijas iedzīvotāji domā par notikumiem Ukrainā. Vismaz tie, ar kuriem pavisam nesen aprunājos, dažas dienas viesojoties šajā kaimiņvalstī, kuras karaspēks nekaunīgi ieņēmis citu zemi,” savu stāstu avīzei „Kas Jauns” uzticējis lasītājs Juris. Piedāvājam iepazīties ar viņa piedzīvoto Krievijā.
Sagadījās, ka 8. martā – Starptautiskajā sieviešu dienā – pabiju Volgogradā. Salīdzinot ar Rīgu, izmēros krietni lielākā Krievijas pilsētā ar miljons iedzīvotājiem Volgas krastos, kur 1943. gada sākumā notika izšķirošie notikumi 2. pasaules karā – Staļingradas kauja iesāka fašistiskās Vācijas sakāvi.
Fašisma upuru piemiņa svēta
Šajās nežēlīgajās cīņās Volgograda tika nopostīta pilnībā un kara sekas var just vēl šodien. Galvenokārt jau ar arhitektūru – Staļina un Hručova ēras ēkas, kas mijas ar padomju blokmājām, iespiestām starp daudzajām rūpnīcām un to kūpošajiem skursteņiem. Kaut arī todien spīdēja pavasarīga saulīte, Volgograda nomāca ar savu vienmulību, pelēcību un dubļiem. Un tukšajām ielām – maz mašīnu, bet vēl mazāk cilvēku.
„Ir taču 8. marts, sestdiena! Savs laiks darbam, savs – svētkiem. Šodien visi sēž mājās un svin Sieviešu dienu,” paskaidro taksists. Plecīgs, miesās brangs un liela vēdera vīrs. Viņš ved mani uz Mamaja kurgānu – piemiņas vietu Staļingradas kaujām, kurās pāris mēnešos bojā gāja divi miljoni cilvēku. Taksists atsaucīgs, vienkāršs krievu mužiks. Braucam gar Volgu, pa ceļam taksists izrāda ievērības cienīgās vietas pilsētā. To nav daudz un tās pašas saistītas ar karu.
Ielas kā jau Krievijā, Rīgas bedres salīdzinājumā ar turienes ir sīkums. „Tāda ir Krievijas stratēģija - lai vācu tanki pat tuvumā netiek. Šajās bedrēs salūzīs jau pa ceļam,” gardi nosmej taksists un sākam runāt par dzīvi Volgogradā. Diži nekas jau nav mainījies. Kāda dzīve bijusi pie Gorbačova, tāda pie Jeļcina un Putina – buržuji visu zog, bet darbaļaudis raujas uz pusēm, lai tikai nopelnītu kādu kapeiciņu. Bet „buržujus” šis taksists nemīl. To var just, ka šim vīram nepatīk tie, kas spēj un māk nopelnīt vairāk nekā viņš. Jo, rādot uz modernāku māju pašā Volgas krastā, viņš ar neslēptu nicinājumu norūc: „Un te dzīvo mūsu buržuji. Kur viņi to naudu rauj? Nesaprotu!”
Tāpat viņam nepatīk „moskaļi” – Maskavas iedzīvotāji. „Neviens nemīl moskaļus. Nu kas viņi tādi ir?! Pasaules klaidoņi bez dzimtenes. Reiz ar tādiem tikāmies un sadevām šiem pa purnu. Kāpēc? Tad paklausies, kāpēc!” taksists gatavs atstāstīt kādu Volgogradas šoferu dialogu ar tālbraucējiem no Maskavas.
– No kurienes?
- No Maskavas!
- Kas tā tāda?
- Mūsu dzimtenes galvaspilsēta!
- Ak, tad jums, moskaļiem, vēl, izrādās, ir dzimtene ir un tās galvaspilsēta?
- Jā. Un no kurienes jūs?
- No Volgogradas.
- Ā, tas ir tur, kur tā bāba ar resno pakaļu kalnā stāv?
- Nē, tāda bāba tev mājās pelmeņus vāra, bet mums tā ir Māte Dzimtene – piemineklis kara varoņiem!
Pēc šiem vārdiem mūsu taksists esot kādam maskavietim iekrāvis pamatīgi pa žokli. Dabūjuši trūkties arī pārējie moskaļi. „Sist viņus visus vajag,” notrauc taksists, īsts Volgogradas patriots, pievedot mani pie patiešām iespaidīgā monumenta, kas volgogradiešiem, gluži saprotams, ir vislielākais svētums. Un pamēģiniet tikai kāds par to nicīgi izteikties – salauzīs žokli kā tam moskaļam.
Putins ir autoritāte
Protams, atpakaļceļā neiztikām arī ar runām par Ukrainu. „Tur fašisti raujas pie varas. Bet fašisti ir jāaptur. Krievija negrib karu. Bet pie visa vainīgi ir jo*anie amerikosi un jevrož*pas. Iedomājas, ka ir kaut kādi pasaules varenie un domā apspiest Krieviju. Parādīt, kurš spēcīgāks. Ieviest sankcijas! H*j viņiem, ne sankcijas. Krievu mužiku nevajag biedēt. Nevajag mums draudēt, it kā mēs kādu sopļaki būtu. Krievi to tā neatstās un nepadosies,” pat mazliet iesvilstas Volgogradas taksists.
Ko Krievijā domā par Putinu? „Viņš mums ir autoritāte. Liela autoritāte. Viņam tic,” nedomājot atbild vīrs pie stūres, un uz jautājumu, kas viņaprāt notiks, ja Krima pāries Krievijas sastāvā, bet Ukraina, piemēram, nogriezīs visu ūdens padevi Krimai, taksists ar milzu pārliecību atrauc: „Atraduši, ka ko draudēt! Krievija dažās dienās uztaisīs savus ūdensvadus uz Krimu. Un vispār, kas tā Ukraina bez Krievijas gāzes ir? Tie banderieši nesaprot, pret ko savas ķetnas pacēluši.”
Informatīvā zombēšana
Lūk tā. Vienkāršam Volgogradas taksistam ir skaidras atbildes uz visu un savs, negrozāms, dzelžains skatījums. Tāpat kā tiem 57 % Krievijas iedzīvotāju, kas atbalsta Krievijas armijas iebrukumu Krimā. Jā, jā! Ir tāda aptauja, par kuras rezultātiem Krievijas sociālajos tīklos lasīju vēl pirms došanās uz Volgogradu. Un izrādās, ka pēc šīs aptaujas 52 % Krievijas iedzīvotāju ir gatavi paši doties karā vai arī tajā sūtīt savus bērnus, turklāt ar lielāko prieku atbalsta arī Krievijas armijas iebrukumu Baltijas valstīs (tās nosauktas kā pirmās), ASV un Japānā.
Nezinu, cik šai aptaujai var ticēt, un, vai tā ir patiesa, bet, lidojot no Maskavas un Volgogradu pavisam jaunā, ļoti ērtā Aeroflot lidmašīnā, vēroju pasažierus un aizdomājos. Vai tiešām puse no šiem patīkamajiem, simpātiskajiem, labi ģērbtajiem, un pavisam noteikti inteliģentajiem cilvēkiem grib karu, atbalsta savas valsts iebrukumu svešā teritorijā? Kāpēc viņi atbalsta? Karu, tāpat vien –viņu prezidentam tā iegribējies – nevis karu tāpēc, ka uzbruktu kāds viņu Dzimtenei?
Atbildi sāku rast jau tajā pašā lidmašīnā, kurā izdalīja kādus piecus Krievijas preses izdevumus. Un visos kā viens – raksti par Ukrainu. Sāku lasīt. Pat kļuva baisi no tādas masveidīgas, argumentētas smadzeņu skalošanas visos līmeņos. Komentāri, analīzes, intervijas, viedokļi – visur uzsvērts, ka Ukrainā pie varas laužas fašisti, kas ienīst krievus. Tiek minēti pat šī „naida” konkrēti fakti – Kijevā banderieši un maidanieši no mājām padzenot krievus, piekaujot krieviski runājošos un tā tālāk.
Vakarā viesnīcā arī paskatījos Krievijas TV programmas. Tur visās tas pats. Masveidīga smadzeņu zombēšana. Brīžiem pat gribējās vemt. Iedomājaties tikai – pats Krievijas kultūras (!) ministrs visā nopietnībā stāsta, ka Ukrainā strauji izplatās fašisma infekcija. Turklāt šī infekcija ļoti ātri pārņem cilvēku prātus. Tāpēc tā ir jāaptur pašā sākumā, kamēr nav par vēlu. „Ukrainā plaukst neiedomājams nacionālisms, banderieši sapņo par vienas – ukraiņu rases – valdīšanu ne tikai Ukrainā. Ukraiņu fašisti vēršas ne tikai pret krieviem, bet arī pret ebrejiem, poļiem, baltkrieviem, ungāriem, moldāviem un tā tālāk. Un tas, ka Baltijā jau sen uzplaucis fašisms, tas nav nekāds noslēpums, bet tagad tas jau izplatījies pie pašas Krievzemes robežām. Un to nedrīkst pieļaut, bla, bla, bla...”
Klikš, slēdzu citu kanālu. Nekādu izmaiņu. „Krimā iedzīvotāji aizsargājas no fašistu – laupītāju un slepkavu – bandām. Krievijai jāpieņem stingrāki mēri, lai apturētu fašisma straujo izplatību, pasargātu Eiropu no milzīgas bēdas. Un to var tikai un vienīgi Krievija ar stingru rīcību, jo, paši redzat, ka Eiropa un Amerika nekādi nereaģē, bet tieši pretēji – pat draud Krievijai ar sankcijām. Mums, pasaules sargiem - draudēt ar sankcijām!!! Kas vēl nebūs? Krievija nepadosies!”
Bet, kad kādā citā TV kanālā visai nopietni tiek paziņots, ka tomēr nākas atklāt ko tādu, „ko līdz šim gluži saprotamu iemeslu noklusējām, bet patiesība pati laužas ārā – proti, Katiņā poļu virsniekus nenogalināja ne hitlerieši, ne sarkanarmieši, bet – ukraiņu banderieši, kā ideju sekotāji tagad pārņēmuši varu Kijevā un apdraud visu Ukrainu!!!”
Atkal pārslēdzu kanālu. Tajā reklāma vēsta, ka visu diennakti tiek translētas filmas par karu. 8. martā, Sieviešu dienā, nevis 9. maijā!!! Patriotiskas filmas, seriāli, kurā varonīgie miera sargātāji – Krievijas karavīri – glābj pasauli no ļaunajiem čečeniem, fašistiem un visiem citiem agresoriem. Klikš, nākamais kanāls – arī tur filmas par karu. Klikš – dokumentālās filmas par varonīgajiem krievu kosmonautiem, klikšķ – „vēsturiski” materiāli un vēsturnieku disputs par banderiešiem kā fašistiem. Un tā visu laiku. Izbrīnīja, ka tikai filmā Ātrums Sandra Buloka ar Kianu Rīvsu beigās necīnījās pret kādu ukraiņu fašistu, un, ka mūzikas kanālā nekas nebija dzirdams par briesmīgajiem banderiešiem, kas apdraud krievus visā pasaulē. Bet varbūt arī bija, bet es nesapratu īsti, ko tā blondā tante ar īsajām bikšelēm dziedāja.
Noslēguma vietā
Pēc šī informatīvā blāķa nevar nepamanīt, ka „Krimas jautājumu” Kremlis ļoti prasmīgi nomaskējis kā cīņu pret fašismu. Un tad nav brīnums, ka puse Krievijas iedzīvotāju un 1/3 daļa Latvijas iedzīvotāji atbalsta Krievijas iebrukumu Ukrainā. Jo svēti tic, ka tas ir vienīgais veids, kā paglābt pasauli no fašisma briesmām, ka Krievija upurē savu statusu pasaulē, darot svētu lietu. Jo tas tiek potēts dienu dienā vairākus mēnešus. Bet tas, ka fašisms jāaptur, skaidrs pat mazam bērnam Krievijā, jo, pavisam loģiski un gluži saprotami, ka, kopš varonīgās uzvaras 2. Pasaules karā, krievu tautai „fašists” un „fašisms” ir vislielākais ļaunums pasaulē.
Taču nav tā, ka Krievijā visi ar putām uz lūpām metas cīņā pret fašismu un ukraiņu banderiešiem, kā to rāda Krievijas kanāli, rādot „Ukrainas iedzīvotāju mītiņus” no Krimas un Austrumukrainas. Nē, nepavisam nē! Piemēram, Volgogradā rit mierīga, ierasta dzīve, un manis satiktiem cilvēkiem daudz aktuālākas ir pavisam ikdienišķas problēmas – 8. marta svinības un lielāka alga. Bet tas, kas notiek Ukrainā... Viņus tas pagaidām neskar, lai gan viedoklis ir skaidrs. Kā tam bārmenim Vnukovas lidostā Maskavā. Jauns, sirsnīgs puisis. Kurš tā arī pasaka: „Es politikā nejaucos un Putinam neuzticos. Protams, karš ir slikti, un ir slikti, tas, kas šobrīd notiek Ukrainā. Bet, ko citu darīt? Stāvēt malā un skatīties, kā banderiešu nacionālisti diskriminē krievus? Ja tur arī uzplaukst fašisms, tad tas ir jāaptur. Pat arī, ja nāksies karot.”
Kasjauns.lv, Foto: no autora personīgā arhīva
