Baznīcā līgavainis vairākas reizes ģībst, jo negrib precēties. Pirms 100 gadiem...
Latviešu inteliģence izmirst – tēlnieki kaļ kapu pieminekļus, gleznotāji zīmē banku reklāmas, zinātnieki strādā par nabaga grašiem. Rīgas ūdensvada saimniecība sabojā pilsētnieku ateju slūžas. Tikmēr Francijā uzstāda vairākus aviācijas rekordus.
Kasjauns.lv turpina pārlapot 100 gadus senas latviešu avīzes, un konstatē, ka nekas jauns jau šai pasaulē nenotiek.
Latviešu mūžīgās likstas: bibliotēka nav uzcelta, zinātniekiem mazas algas, tēlniekiem jāhaltūrē kapos
Ievērojamais latviešu grafikas vecmeistars Indriķis Zeberiņš tieši pirms 100 gadiem satīriskajā žurnālā „Lietuvēns” attēloja mūsu tautas gara un intelektuālās kultūras likstas. Nu gluži kā šodien: Gaismas pils nav uzcelta, zinātnieki par savu darbu saņem nožēlojumus grašus, māksliniekiem jākrāšļo banku vizītkartes, bet lauku pagastos teātris jāspēlē šķūņos, jo labāku telpu taču nav.
(„Lietuvēns” 1914. gada 19. aprīlī)
Rīgas ūdensvada saimniecības nolaidības dēļ aizsērē galvaspilsētas ateju slūžas
Ne tikai šodien rīdzinieki ar šausmām skatās uz „Rīgas ūdens” piesūtītajiem rēķiniem par milzīgo ūdens patēriņu jeb tā zudumiem. 1914. gadā namsaimnieki bija daudz kareivīgāk noskaņoti un viņi tik vienkārši ar piesūtītajiem rēķiniem nesamierinājās, viņi bija gatavi tiesāties. Un tiesu darbiem arī bija pamats, jo pašreizējā uzņēmuma „Rīgas ūdens” priekšteča vainas dēļ aizdambējās atejas vietu slūžas:
„Pag. gada beigās Rīgas ūdens vados bieži vien bija ļoti netīrs ūdens. Bez tam ūdens patēriņš pag. gada pēdējos 3 mēnešos iznācis ievērojami lielāks par patēriņu tanīs pat mēnešos 1912. gadā tamdēļ, ka no netīrā ūdeņa piesērējušas ateju vietu slūžas un pastāvīgi laidušas cauri ūdeni. Tamdēļ daži mājsaimnieki iesnieguši pilsētas uzņēmumu valdei lūgumus, lai par ūdeni pārmaksāto naudu viņiem atmaksā. Ja lūgumi netiks ievēroti, mājsaimnieki grib iet tiesas ceļu.”
(„Jaunā Dienas Lapa”, 1914. gada 17. aprīlī)
Rīgas pasts vēstuļu un avīžu izvadāšanu ar auto atzīst par izšķērdību
Ja kāds piktojas, ka viņam „Latvijas pasts” laikā nav piegādājis kādu sūtījumu un par pastmarkām jāmaksā pārāk daudz, tad izskaidrojams, iespējams, meklējams tajā, ka pasts sūtījumus šodien izvadā ar automašīnām. Gudrie pastmeistari taču pirms daudziem gadu desmitiem jau atzina, ka pastu, it sevišķi Rīgā, ar auto izvadāt ir nerentabli. Tālāk uz austrumiem – Krievijā to gan darīja. Bet viņi jau to varēja atļauties: kā nekā Krievijā spēkratu bākās varēja liet no pašu zemes izpumpēto naftu. Tiesa, Latvija toreiz bija tās pašas impērijas sastāvā, bet pie mums jau vēstules rakstīja un avīzes drukāja „nepareizajā” valodā:
Rīgas pasta un telegrāfa valde noslēdz tāpēc šogad jaunu līgumu ar tagadējo zirgu pasta īpašnieku Stabu ielā 42, kuram pasts maksā par zirgiem gadā tikai 24.000 rubļus.”
(„Jaunākās Ziņas” 1914. gada 14. aprīlī)
Lazdonas savādais brūtgāns
Pirms simts gadiem kāds līgavainis Lazdonas pareizticīgo baznīcā altāra priekšā vairākas reizes ģība, lai tikai nebūtu jāprecas. Par to runāja ne tikai vietējā pagastā, bet visā Latvijā:
* „No Lazdones. Savāds brūtgāns. Svētdien, 13. aprīlī pareizticīgo baznīcā iesāktā laulāšana bija jāpārtrauc, jo brūtgāns nokrita gar zemi. Klātesošie gan pūlējās to uzstādīt uz kājām, bet neko nelīdzēja. Brūtgāns no ģīmja bija sārts, bet bez samaņas. Biržu ārsts konstatē pie paģībušā mazu sirds nervozumu, bet nepavisam kādu vainu, ka tas uz kājām nevarētu stāvēt. Pa tam laiks bija novilcies jau vēls un laulāšanu atlika uz rītu. Pirmdien sabrauc atkal visi kāzu ļaudis uz baznīcu, lai nobeigtu laulāšanu un sāktu kāzu dzeršanu. Bet kur tu dieviņ – brūtgāns, pārspēris pār baznīcas slieksni kāju, sāk atkal grīļoties, ļodzīties un kā pa miegiem atbild mācītājam: es gribu gan laulāties ar šo savu brūti, bet šodien nevaru nostāvēt. Tad arī klātesošie noprata, ka brūtgānam nāk mākslīgi ģīboņi un viņš grib izvairīties no laulāšanas.”
(„Jaunā Dienas Lapa” 1914. gada 18. aprīlī)
Francijas atklātā tenisa čempionāta dibinātājs uzstāda aviācijas rekordu
Šodien Rolāna Garosa vārdu vairāk pazīstam kā tenisa entuziastu, kurš iedibināja vienu no prestižākajiem tenisa turnīriem pasaulē. Viņa vārdā nosauktajos tenisa kortos joprojām notiek Francijas atklātais tenisa čempionāts. Bet savulaik viņš vairāk bija pazīstams kā izcils aviators, kurš ar lidaparātiem uzstādīja vienu rekordu pēc otra. 1914. gadā latviešu prese viņa uzvārdu gan rakstīja nevis kā Gaross, bet Garo:
„Divi francūžu lidotāji uzstādījuši šinīs dienās jaunus pasaules rekordus, kuri tālu pārāki par nesen atpakaļ uzstādītiem rekordiem no vācu lidotājiem. Proti, francūzis Garo ar 6 pasažieriem, pats būdams septītais, turējies gaisā nevien veselu stundu no vietas, bet nolidojis šai laikā arī 104 kilometru (pie 100 verstis) lielu gabalu. – Otrs rekords ir šāds: pazīstamais francūžu lidotājs Pulēns ar vienu pasažieri lidojis bez pārtraukuma 16 ½ stundas.”
(„Rīgas Avīze” 1914. gada 17. aprīlī)
Publikācijā izmantoti Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālās krātuves periodika.lv materiāli un saglabāts 1914. gada rakstības stils.
