Vieniem krāmu tirgus, citiem vēstures muzejs - "Latgalītes" šarms. REPORTĀŽA

Ja rīdziniekiem pajautā, kas ir Latgalīte, visticamāk atbilde būs viena – krāmu tirgus, kur par pāris eiro var nopirkt jebko un iespējams pat nejauši „uzskriet” virsū savam nozagtajam velosipēdam vai it kā nozaudētajam mobilajam tālrunim. Ieejot Latgalītes tirgū darba dienas vidū, rodas pavisam citas asociācijas – sajūta, kā nonākot atpakaļ laikā. Krāmu tirgus nav īstais vārds, šī vieta drīzāk gan nosaucama par savdabīgu muzeju, un tā ir īsta zelta raktuve kolekcionāriem.

Padomju laiku skrituļslidas, antīki virtuves piederumi, dažādākā tehnika, velosipēdi, renesanses laikmeta rotas, izsmalcināti spoguļi un sienas pulksteņi, pat armijas virsdrēbes, senlaicīgi uzsvārči, mācību grāmatas un vesela izlase krievu romānu – tā ir tikai neliela daļa no visa, ko iespējams iegādāties Latgalītes tirgū. Rodas sajūta, ka te tiešām var atrast jebko, arī pārdevēji ir atsaucīgi, un pastāstīs, ja zinās, kur iespējams nopirkt jūsu meklēto lietu.

Cenas gan pieliktas klāt reti kuram priekšmetam, te viss darbojas ar komunikācijas metodēm, ja ko vajag – jautā, un par cenu vienmēr būs iespējams vienoties, tā Latgalītē nekam nav akmenī kalta.

Pārdevējiem „Latgalīte” kā dzīve

Arī preču sortiments reti pie kura pārdevēja ir vienveidīgs. Turpat, kur tirgo senlaicīgas rotas, var iegādāties metāla skrūves vai hanteles, tālāk pavīd pat veco laiku šujmašīnas un emaljēta vanna. Staigājot pa Latgalīti, esam liecinieki arī tam, kā pārdevējs tiek pie jaunām pārdodamajām mantām. „Pirkt” un „pārdot” te darbojas visos virzienos. Pircēja, ieraudzīdama krelles pie kādas pārdevējas, piedāvā par lētām naudām viņai pārdot savējās, pārdevēja piekrīt, un darījums notiek turpat uz vietas.

Uzrunājot dažus no pārdevējiem, ir skaidrs, ka ne visi ir gatavi sarunai. Te pircēju pazīst jau pēc skata vien, un iemaldījies „svešinieks” tiek uzlūkots ar aizdomām. Taču tie, kas gatavi runāt, stāsta, ka te ikdiena ir policijas reidi, - viņi meklējot zagtās mantas, tāpēc citi nevēlas ieslīgt atklātās sarunās par to, no kurienes un kā pie viņiem nonākušas piedāvājumā esošās lietas. Pārdevēja Ira (vārds mainīts) stāsta, ka visvairāk jau cilvēki nākot pēc konkrētām lietām. „Pie manis labi pērk piespraudes un virtuves piederumus arī šad tad, bet zinu, ka tiem, kas pārdod velosipēdus, iet ļoti labi. Cilvēki parasti meklē visādas detaļas jau mājās esošām lietām, jo veikalā par tām jāšķiras no lielas naudas, bet te par grašiem.”

Uzrunājot vēl kādu pārdevēju, atklājas, ka Latgalītes sirds un dvēsele ir pārdevējs Arkādijs, kurš Latgalītē esot jau kopš pirmsākumiem, un zina visu par visiem. Diemžēl tieši šodien Arkādija Latgalītē nav uz vietas, tāpēc „ceļojums” Latgalītes vēstures takās mums iet secen.

Diez vai kāds tā vienkārši dotos uz Latgalīti pastaigā, jo jāatzīst, rajons ne sevišķi vilinošs... Šeit sastaptie pircēji vairāk gan ieradušies pēc konkrētām lietām. Savdabīgu muzeja atmosfēru te atnākuši tvert vien ārvalstu tūristi, un kā nu ne, Latgalīte pat ievietota tūrisma ceļvežos, kā viens no apskates objektiem, ko vērts redzēt, esot Rīgā.

Harijs (36) atbraucis no Īrijas un par Latgalīti dzirdējis no draugiem Latvijā. „Biju dzirdējis par šo vietu no draugiem, gribēju pats savām acīm redzēt, vai tiešām te iespējams nopirkt vēsturiski vērtīgus priekšmetus, sapratu, ka tik tiešām,” teic Harijs. Viņš gan atzīst, ka problēmas ir ar valodu, reti kurš te saprotot angliski, tāpēc parunāties ar pārdevējiem nav izdevies. Arī pirkt viņš neko netaisoties, vien izbaudīt uz paša ādas Latgalītes vēsturisko elpu.

Rīdziniece Alīna (42) gan šodien Latgalītē ieradusies, konkrētu mērķu vadīta, viņa meklējot padomju laiku radio aparātu. „Jau sen gribēju tādu nopirkt, un kur vēl, ja ne šeit... Man gan vēl nav izdevies atrast meklēto,” atzīst Alīna. Viņa uz Latgalīti atnākot bieži, ja kaut kas vajadzīgs, tad šeit to varēs dabūt daudz lētāk nekā veikalā.

Lai gan aptuveni pirms gada izskanēja runas – Latgalīti slēgs, lai cīnītos ar zagto mantu un pirātisko CD pārdevējiem, nu vairs nav bažu par tirgus likvidāciju. Pieprasījums ir tik liels, ka Latgalīti slēgt būtu neprāts. Jau tagad Rīgas Centrāltirgus vadībā Latgalītē notiek vizuālas izmaiņas – vecās būdiņas pamazām nomaina jaunas, un pa vidu iecerēts veidot pat stāvlaukumu. Noņemts arī uzraksts, kas liecināja par Latgalīti, to nomainīšot jauns. „Tirgus „Latgale” piedzīvo izmaiņas, jo tādā stāvoklī, kādā viss ir pašlaik, strādāt nevar. Pakāpeniski tiek nomainīti kioski, un pa vidu ir plānots izveidot stāvvietu. Viss notiek pamazām, lai nebūtu jāpārtrauc tirgus darbība,” stāsta Rīgas Centrāltirgus Nekustamā īpašuma daļas vadītāja Ingrīda Imaka. Viņa atzīst, ka tās preces, ko iespējams nopirkt šeit, cilvēkiem ir aktuālas, un pārdevējiem šis tirgus ir vesela dzīve.