Andrejs Elksniņš: “Valdību vajadzētu veidot no pilsētu mēriem”

Andreja Elksniņa vadītā partija “Sarauj, Latgale!” aizvadītajās pašvaldību vēlēšanās sasniedza rekordu – par to nobalsoja 68,2% no tiem daugavpiliešiem, kas piedalījās balsošanā. Partija ieguva 14 no 15 Daugavpils domes deputātu vietām, un jautājums, vai Elksniņš atkārtoti kļūs par domes priekšsēdētāju, bija tīrā formalitāte. Nevienā citā Latvijas pašvaldībā kādai partijai tik pārliecinoši nav izdevies uzvarēt, tādēļ rodas jautājums – kā izskaidrot Elksniņa un Daugavpils fenomenu?

Jūs laikam var apsveikt ar rekorda cienīgu uzvaru vēlēšanās?

Jā, šis tiešām ir rekords, jo līdz šim labākais rezultāts, cik zinu, bija 13 vienas partijas iegūti mandāti no 15. Patlaban mums ir 14 mandāti, kas ir vēsturiski lielākais rādītājs vienai partijai pašvaldībās kopš 1991. gada.

Tas ir labi no tā viedokļa, ka nebūs jācīnās ar opozīciju. No otras puses – varbūt tas nemaz nav tik labi, ka vispār nav nekādas opozīcijas?

Es nekad pašvaldībā neesmu šķirojis deputātus pēc piederības pozīcijai vai opozīcijai. Ikviens deputāts pārstāv kādu sabiedrības daļu, ko tu nevari atstumt no pārvaldības. Tādā gadījumā tu taču atstumsi arī tos iedzīvotājus, kuri ir balsojuši par šiem deputātiem, par kādām konkrētām idejām un priekšlikumiem. Nav pamata ignorēt šos iedzīvotājus, tādēļ uzstādījums vienmēr ir bijis, ka strādājam visi kopā un  kopā arī izvēlamies prioritātes.

Es pats esmu tiešo vēlēšanu piekritējs un atbalstu ideju par tieši vēlētiem lielo pilsētu mēriem. Šo ideju ierosināju vēl tad, kad strādāju Saeimā. Tas nav nekas neparasts, jo daudzās valstīs gan mērus, gan arī valsts prezidentus ievēlē tiešajās vēlēšanās. Tad ir viens cilvēks, kuram ir iedzīvotāju dāvātas pilnvaras, viņš nāk ar savu komandu un ir tieši atbildīgs par darba rezultātiem. Latvijā esošā sistēma, kuras pamatā ir politiskās partijas, ļauj politiķiem slēpties aiz partijas uzstādījumiem un vadlīnijām, bet konkrēta cilvēka atbildība paliek kaut kur otrajā plānā.

Vēl viena lieta, kas man ļoti nepatīk, ir, ka līdz pat vēlēšanu dienai politiķi nepaguruši runā par vēlētājiem, taču jau pēcvēlēšanu naktī sāk runāt par koalīciju, bet vēlētāji tiek aizmirsti. Tur vairs nav runa par solījumu izpildi, bet par varas iekarošanu, kur vairs nav nekādas nozīmes ne deputātu skaitam, ne prioritātēm, ne ideoloģijai. Te paliek vairs tikai matemātika.

Tas diskreditē gan vēlēšanu rezultātus, gan mēra amatu, jo mums nav rietumnieciskās tradīcijas, ka valdību vai pašvaldības domes vadību veido vēlēšanās uzvarējusī partija, bet gan tiek veidota koalīcija un dalīti amati, sabiedrības vēlmes atstājot otrajā plānā. Tādēļ tiešās vēlēšanas, kas politiķiem uzliek lielāku atbildību, manuprāt, ir labākas.

Ar ko jums izdevās iekarot vēlētāju prātus – ar labiem paveiktiem darbiem, ar solījumiem vai ko citu?

Galvenokārt ar to, ka mēs ar viņiem sarunājāmies. Arī tagad, ja cilvēki man uz ielas nāk klāt un apsveic ar uzvaru, es saku, ka viņiem jāapsveic pašiem sevi, jo tā ir viņu uzvara. Ja kāds uzskata, ka mums te Daugavpilī ir kāda sava republika, tad varu ieteikt iepazīties ar neseno Satversmes tiesas spriedumu Rēzeknes domes lietā, kur ir pateikts, ka pašvaldība nav valsts valstī.

Tāpat arī Daugavpils nav kaut kāda sava republika, jo tā gan "de iure", gan "de facto" ir Latvijas Republikas sastāvdaļa un tās dome darbojas saskaņā ar valsts likumiem. Mēs darbojamies tieši tāpat kā Rīgas vai Valmieras pašvaldība.

Kādēļ iedzīvotāji atbalstījuši tieši mūs? Manuprāt, tādēļ, ka mums pa šiem gadiem ir izveidojušās ļoti atklātas attiecības ar iedzīvotājiem. Mēs neko neslēpjam un godīgi pasakām, ko varam izdarīt un ko kaut kādu iemeslu dēļ nevaram. Katru gadu pirms budžeta pieņemšanas mēs tiekamies ar apkaimju iedzīvotājiem un runājam par problēmām, par iekšpagalmiem un visu pārējo. Atklātība un komunikācija ar iedzīvotājiem ir ļoti svarīga. Ikviens var man piezvanīt un pateikt to, kas viņam liekas svarīgs. Un arī zvana – sākot ar jautājumiem par miljonu vērtiem projektiem un beidzot ar to, kāpēc vilcienā ir netīra tualete, kaut gan tas uz mani pat neattiecas! Tas sajūtu līmenī rada iespaidu, ka mēs vienmēr esam sasniedzami.

Ja paskatīsieties “Sarauj, Latgale!” priekšvēlēšanu programmu, tad redzēsiet, ka tur nav neviena solījuma. Neviena! Tas bija darīts apzināti, jo, kad 2021. gadā gājām uz iepriekšējām vēlēšanām, bijām uzrakstījuši izvērstu programmu. Taču tad bija kovids, tad nāca ekonomiskā krīze, tad sākās karš, tagad atkal ekonomiskā krīze, kas atnesa jaunus izaicinājumus, un katru dienu vajadzēja risināt arvien jaunas problēmas. Šobrīd vairs nevar atļauties bārstīt solījumus, jo pats labi apzinies, ka tos nevarēsi uzpildīt. Un to mēs arī cilvēkiem godīgi pateicām.

Vēl mūsu ideja bija par vienotību un pilsētas nāciju. Uzskatu, ka visas programmas valsts līmenī ir izgāzušās un tām iedalītā nauda ir bezjēdzīgi iztērēta. Tagad Kultūras ministrija domā samazināt finansējumu mākslas un mūzikas skolām, Daugavpils teātrim, taču patiesībā vajadzētu likvidēt Sabiedrības integrācijas fondu (SIF). Es gan par saviem panākumiem varu pateikties arī SIF, jo visi viņu stāsti par to, ka Daugavpils ir cita republika un te viss ir slikti, radīja tikai pretēju reakciju.

Tātad nospēlēja tāds kā lokālpatriotisma efekts?

Tieši tā! Te es gribētu atsaukties uz Valsts prezidenta teikto par valsts vienoto nāciju, kaut gan šī ideja nav jauna. Daugavpils ir ļoti dažāda gan etniskajā ziņā, gan reliģiskajā ziņā. Tikai vecticībniekiem vien ir piecas dažādas baznīcas! Bet vēlēšanu rezultāti rāda, ka mēs esam spējuši šo dažādību apvienot un cilvēki to ir novērtējuši. Mēs esam savas pilsētas patrioti, un vienojošais faktors nospēlēja lielu lomu. Mēs esam iedzīvotājiem ievērojami tuvāk nekā tas pats SIF.

Arī pašvaldības skar kopējā ekonomiskā situācija, un jau kuro gadu tās sūdzas, ka naudas visām vajadzībām kļūst arvien mazāk...

Ikvienā pašvaldībā ir divi vaļi, uz kuriem tā balstās. Pirmais valis – vēlēšanu tiesības attiecīgas administratīvās teritorijas iedzīvotājiem. Otrais valis – finanšu autonomija. Pašvaldība nav valsts valstī, jo valsts tai uzliek autonomas funkcijas un pienākumus, taču valstij arī jārūpējas par to, lai pašvaldība spētu šīs funkcijas pildīt.

Problēma, ka pienākumi mums ir uzlikti, taču nav piešķirts atbilstošs finansējums, lai pašvaldība spētu tos pildīt. Piemēram, tiesībsargāšanas funkcija. Iekšlietu ministrijas finansējums, kā zinām, ir nepietiekams, un policistu algas nav lielas. Tādēļ ir nepieciešama pašvaldības policija, un Daugavpilī tajā strādā 120 darbinieku. Pašvaldības finansējums šim mērķim ir trīs miljoni eiro, kas Daugavpils budžetam ir daudz.

Bet kādēļ gan pašvaldībai būtu jāpārņem un jāfinansē šādas valsts funkcijas? Tikai tādēļ, ka valstij nepietiek naudas un tā savas funkcijas grib pārlikt uz pašvaldību pleciem. Bet iznākumā pašvaldībām vairs nepietiek naudas attīstībai, jo visi līdzekļi aiziet valsts uzlikto pienākumu izpildei. Līdzīgi ir ar skolēnu ēdināšanas līdzfinansējumu un bērnu piedzimšanas pabalstiem, kas arī pārlikti uz pašvaldību pleciem.

Bet valsts tikmēr lielus līdzekļus tērē, piemēram, “Rail Baltica” un “airBaltic”, no kuriem Latgalei ir ne silts, ne auksts. Kaut gan patiesībā tieši pašvaldības vislabāk pārzina iedzīvotāju vajadzības. Es vispār uzskatu, ka labākā valdība iznāktu, ja tajā apvienotos Latvijas lielo pilsētu mēri, kuri labi pārzina cilvēku reālās vajadzības.

Kā Daugavpilij veicas ar attīstību un investīciju piesaisti?

Lielākā problēma ir nevienlīdzīgie attīstības scenāriji starp galvaspilsētu un reģioniem. Ja runājam par kohēzijas fondu piesaisti, tad visa Latvija Eiropai skaitās viens reģions. Nevis galvaspilsēta un pārējā valsts teritorija. Bet kur gan izdevīgāk ir veidot uzņēmumus? Protams, galvaspilsētā, kur ir attīstītāka ekonomika un pieejamāks darbaspēks! Jau vairāk nekā desmit gadus tiek runāts par to, ka vajadzētu sadalīt vairāku pakāpju pašvaldības, atsevišķi izdalot pierobežas novadus – ne tikai Daugavpili, bet arī Rēzekni, Ludzu, Balvus un Alūksni.

Patiesībā jau Latgalei neko daudz nevajadzētu, lai varētu attīstīties. Piemēram, pārcelt uz kādu no Latgales pilsētām galvaspilsētu vai vismaz kādu ministriju. Tad cilvēki brauks uz šejieni un būs kāda ekonomiskā aktivitāte. Pašreizējā austrumu robežas attīstības programma ir tīrā butaforija, tādēļ Eiropas Komisijas līmenī vajadzētu Latgali iezīmēt kā atsevišķu pierobežas reģionu, kas saņem finansējumu pa tiešo, lai to nepievāktu kāds Rīgas bāleliņš, piemēram, jaunas vēlēšanu IT sistēmas izstrādei.

Droši vien tieši Krievijas robežas tuvums ir tas, kas apgrūtina investīciju piesaisti?

Protams, ka tas ir grūti, ģeopolitiskie notikumi atstāj savu iespaidu, jo līdz Ukrainas karam Latgalē liela loma bija tranzītam un dzelzceļa pārvadājumiem. Bija cilvēku kustība uz un no Krievijas un Baltkrievijas un tātad arī ekonomiskā aktivitāte, kas tagad ir pazudusi. Par labu nenāk arī dažu ministru izteikumi. Piemēram, viens paziņo, ka visa pierobeža tiks mīnēta! Otrs pasaka, ka Daugavpilī tilts jau ir nomīnēts, kaut gan pats to tiltu nemaz nav redzējis.

Tilta rekonstrukcijas projektā, lūk, esot arī iezīmētas mīnu izvietošanas vietas. Patiesībā gan tā nav, taču pieļauju, ka cilvēks gribēja Rīgā izskatīties gudrāks nekā ir. Tagad parādījās arī likumprojekts par zemju atsavināšanu 30 kilometru zonā no robežas aizsardzības būvju izveidei. Bet Daugavpils iekrīt šajā zonā. Kādu iespaidu tas uz mums atstās?

Sakiet, kurš prātīgs cilvēks, dzirdot tādus paziņojumus, te ieguldīs savu naudu? Investori taču nav muļķi. Pašvaldības var solīt izveidot infrastruktūru ražošanas vajadzībām, plānot atbilstošu transporta tīklu un visu pārējo, bet tad viens paziņojums Rīgā pārvelk tam visam svītru pāri. Cik viegli tādos apstākļos ir kaut ko plānot?

Vēl viens gadījums no dzīves. Zvana man no Attīstības departamenta un saka, ka atbraukuši investori no Ķīnas un vēlas mani satikt, lai apspriestu iespēju Latgalē izvietot ražotni. Labi, es sapucējos, uzvelku uzvalku un kaklasaiti, pasaucu visus ierēdņus, un trīs stundas stāstām viesiem par iespējām.

Taču beigās izrādās, ka tie nav investori, bet Latvijas Televīzijas “Aizliegais paņēmiens!” Mani gan paslavēja, ka esmu ar investoriem ticies un angliski visu izstāstījis, taču patiesībā tās bija bezjēdzīgi iztērētas trīs stundas. Var tikai pabrīnīties, cik reizēm cilvēki Rīgā ir tālu no reālās dzīves... Jo skaidrs, ka nevienā pašvaldībā taču domes priekšsēdētājs nav pret jaunu darba vietu radīšanu.

Bet ko vajadzētu iesākt, lai šīs darba vietas rastos?

Te gribu atgādināt, ka Latvijas valsts ir tik spēcīga, cik spēcīgs ir tās vājākais posms. Kamēr mēs valsts līmenī to nesapratīsim, tikmēr nekā laba nebūs. Ja Pierīgā dzīvojošie domās tikai par sevi, visu pārējo atstājot pašplūsmā, nevienlīdzība starp pašvaldībām tikai pieaugs. Latgalei ir milzīgs ekonomiskais potenciāls, taču Daugavpilī patlaban tiek būvēts vienīgais industriālais parks visā reģionā, kaut gan tādus vajadzētu vismaz desmit.

Valmieras dome jau būvēja industriālo parku, bet pēc tam nācās skaidroties ar prokuratūru, kas tur saskatīja nelikumības un uzskatīja, ka ražotne celta vienam konkrētam uzņēmumam...

Es ļoti labi saprotu, kā jūtas Valmieras domes priekšsēdētājs šādā situācijā. Mums bija līdzīgs projekts par ražotnes būvēšanu piecu miljonu eiro apmērā, no kura beigu beigās atteicāmies tieši tādēļ, lai nebūtu pēc tam jāskaidrojas ar prokuratūru. Tu gribi kaut ko izdarīt un darbojies, bet atnāk kāds birokrāts, kurš te nekad agrāk nav bijis, un paziņo, ka projektam vajadzīgas korekcijas, lai pielāgotos mainīgajiem Eiropas kritērijiem.

Latgalei kopumā ir nepieciešamas ražošanas jaudas un labvēlīgi nosacījumi finansējuma iegūšanai. Šobrīd kredītu noteikumi nav mums labvēlīgi, jo atrodamies riska zonā. Patlaban problēmu Latgalē ir uzkrājies tik daudz, ka nepieciešami kaut kādi ļoti būtiski atvieglojumi, lai reģions attīstītos. Ar vienu industriālo parku vai kāda tilta būvi nekas nebūs līdzēts.

Piemēram, atbrīvojam Latgalē no iedzīvotāju ienākuma nodokļa daudzbērnu ģimenes! Vai samazinām ienākuma nodokli uzņēmumiem, kuri strādā Latgalē, lai tie uz tā rēķina varētu paaugstināt algas strādājošajiem. Tā kā Latgale patlaban veido vien līdz desmit procentiem no Latvijas ekonomikas, ietekme uz valsts budžetu tādiem risinājumiem nebūtu liela.

Kaut ko var izdarīt tikai caur lieliem ekonomiskiem projektiem. Vajadzētu arī attīstīt augstāko izglītību Latgalē. Kādēļ Igaunijā var sekmīgi attīstīties Tartu universitāte? Arī tepat Latvijā Jelgavā Lauksaimniecības universitātes atrašanās pilsētā ir veicinājusi tās attīstību. Kādēļ nevar vēl kādu no augstskolām izvietot reģionos?

Vai nacionālo stadionu uzbūvēt Daugavpilī vai Jelgavā, kur ir kādi 200 kilometri līdz Kauņai un uzreiz veidojas pārrobežu projekts. Bet mums jau visi priekšnieki dzīvo Pierīgā un grib, lai uz darbu jābrauc piecas minūtes. Latgale viņiem neder, jo tur nav Jūrmalas.

Ir nepieciešama decentralizācija. Mēs Daugavpilī apzināti atteicāmies no visiem lielajiem projektiem pilsētas centrā. Izvietojot vai renovējot objektus apkaimēs, tur uzreiz parādās dzīvība un cilvēki redz, ka arī pie viņiem kaut kas notiek. Varam, piemēram, piepūšamo stadionu uzbūvēt centrā, taču vai to vajag? Varbūt tomēr labāk to novietot kādā no apkaimēm? Jo pilsēta ir tik spēcīga, cik spēcīgas ir tās apkaimes. Šajā ziņā mēs esam kā Latvija miniatūrā.