Ielaist nagus zemē. "Brīvības dārzs" un burtnīca "Mazdārziņi"

Ar “Brīvības dārza” un burtnīcas “Mazdārziņi” idejas autorēm un realizētājām Signi Pucenu un Ievu Vītolu, tiekamies īsi pirms vēl viena “Serdes” projekta Vidzemes tirgū – franču mākslinieka Žoana Simona Perē “Augu segas” darbnīcām, par ko rakstījām jau iepriekš. Mēs piesēžam uz putekļainām kāpnītēm Vidzemes tirgus gaļas paviljonā, kas jau kopš 2007. gada, ugunsgrēka postījumu dēļ, ir slēgts apmeklētājiem, bet pie šīs ēkas ārsienas jau pāris nedēļas audzelīgi kuplo vertikālais mazdārziņš jeb “Brīvības dārzs”. Par savdabīgo rīdzinieku lauku gēnu – ielaist nagus zemē, par to, kā labāk izaudzēt sīpolus un mākslas spēju pareģot nākotni, arī mūsu stāsts.

Mazdārziņu kultūras sākumi Rīgā meklējama jau 19. gadsimta otrajā pusē – tā laika kartes liecina, ka sabiedriski pieejami dārziņi bijuši Jumpravsalā, līdzās Lucavsalas augļu dārziem. Tomēr pilsētas dārzkopības vēsture, iespējams, ir pat senāka – savas dobes iekopuši klosteru mūki un mūķenes jau viduslaikos. Savukārt Rīgā 20. gadsimta sākumā, ar slavenā mēra Džordža Armisteda svētību, dārziņus ierīkoja pilsētas ganībās (šodien Ganību dambis). Toreiz jaunievedums guvis lielu atsaucību un mazdārziņu kolonijas veidojās arī citās Rīgas apkaimēs. Ļoti izplatīti mazdārziņi Rīgā bija arī pirmās brīvvalsts laikā, bet jaunu popularitātes vilni piedzīvoja padomju gados. Kopš neatkarības atgūšanas mazdārziņu skaits ir sarucis, jo daudzi no tiem atrodas vietās, kas, pilsētai attīstoties, ir iekārojami apbūves gabali. Piemēram, vēl pirms nepilniem 10 gadiem plaša dārziņu kolonija bija vietā, kur šobrīd atrodas “Arēna Rīga” un Olimpiskais sporta centrs, kā arī vairāku banku centrālās ēkas. Tomēr līdz ar ekonomisko krīzi, pilsētas dārziņu popularitāte atkal ir cēlusies, bet jaunu cilvēku vidū kļuvusi par visai stilīgu nodarbi, savam priekam.

Projekts “Brīvības dārzs” piedāvā nākotnes risinājumu, kad Rīga kļūs aizvien industriālāka un industriālāka, vairs nebūs brīvu zemes pleķīšu savam kartupelim vai tomātam, - vertikālu dārza sienu ar praktisku apūdeņošanas sistēmu. To projektējis arhitekts Ivars Šmits, bet tehniski realizējis Uģis Pucens. Savukārt projektu pavada tradīciju burtnīca “Mazdārziņi” - daļēji to var uzskatīt par padomu krājumu, tomēr vairāk tā lasāma, kā reālistisks, korektora “neuzfrišināts” literārs darbs, kurā pieredzes stāsti mijas ar komiskām situācijām un dramatiskiem pārdzīvojumiem.

Pieļauju, ka daudzi lasītāji nezina, kas ir “Serde”, pastāstiet par saviem darbības virzieniem!

Signe Pucena: „Serde” ir starpnozaru mākslas grupa, kurā apvienojušies mākslinieki, arhitekti, pētnieki un dažādu citu jomu kultūras pārstāvji. Dažādos projektos šo cilvēku izpausmes ir dažādas. Konkrēti “Brīvības dārzā” ir notikusi mākslinieku, arhitektu un pētnieku sadarbība. Šī sintēze arī spilgti parāda „Serdes” darbību.

“Serdes” projekti iedalās vairākās disciplīnās, viena no tām ir vizuālā māksla, kuras dēļ 2002. gadā aizsākās mākslinieku rezidenču projekts Aizputē. Šobrīd tur ir vairāk nekā 1000 kvadrātmetru liels rezidenču centrs, kur māksliniekiem nodrošinām dzīvošanas un darba vidi. Bieži vien mēs nemaz neredzam to gala produktu idejām, kas attīstās Aizputē – tas tiek aizvests kaut kur uz citu valsti - uz izstādēm vai biennālēm. Būtībā tā ir radošā producēšanas vide. Arī daudzi Rīgas projekti ir producēti Aizputē.

Ap 2000. gadu sākumu, mēs, vairāki mākslinieki, beidzot Kultūras un Mākslas akadēmijas, braucām pa Latviju un meklējām vietu, kur veidot darbnīcu lauku vidē. Tā mēs atradām Aizputes centrā brīnišķīgu klēti, bet kad devāmies pie pilsētas vadības, viņi teica – jā, ņemiet, bet uz tā paša apbūves gabala ir arī dzīvojamā māja. Mēs apdomājāmies, konsultējāmies ar būvarheologu un nolēmām – ņemam! Bija skaidrs, ka otrreiz neko tādu nepaņemsim. Un taisnība vien bija – nekad mūžā vairs neuzsāktu tādu ambiciozu lietu. Piedāvātā ēka ir kultūrvēstures piemineklis, bet toreiz jau tika vestas sarunas par tās nojaukšanu. Tomēr to nojaukt neatļāva un savā ziņā mēs pilsētai nācām kā tāds glābšanas riņķis.

Tā mēs no māksliniekiem kļuvām par būvekspertiem un paši saviem spēkiem esam māju Aizputē atjaunojuši, un arī tā ir daļa no mūsu mākslas pieredzes. Tāpēc viens no “Serdes” virzieniem ir restaurācija, it īpaši, kas saistīta ar vecām koka ēkām.

Savukārt, kopš 2005. gada stingra mūsu darbības līnija ir tradicionālās kultūras pētījumi un arī publikācijas. Tās mērķis ir pētīt dažādas tradīcijas, dokumentēt kopienu stāstus un ne tikai nolikt arhīvā, bet arī nodot atpakaļ auditorijai. Piemēram, viens no šādiem projektiem ir bijis par augu vākšanu, ko vietējā sabiedrība vispār nenovērtē. Pēc sarunām un intervijām ar zāļu sievām, vēlāk publicējām grāmatu un rīkojām dažādus pasākumus – izstāžu sēriju, “Tautas aptieku” utt. Tad arī pašas kundzes sāka novērtēt, ka viņu zināšanas ir unikālas, un ar tām vajag dalīties. Šī burtnīca par mazdārziņu kultūru, ir jau pēc skaita 14. “Tradīciju burtnīcu” sērijā.

Pētījums par mazdārziņu kultūru galvaspilsētā aizsācies pagājušajā gadā, kad tika apsekotas Rīgas mazdārziņu kolonijas – Lucavsalā, Jumpravsalā un Juglā. Fotografējām un aptaujājām dārziņu apsaimniekotājus. Pirmkārt, fiksējām dārziņu etnogrāfiju, ar vecām mēbelēm, otrreiz izmantojamiem materiāliem, savdabīgās dārziņu sētas, kas ir tipiskas Rīgai, tikai viena iemesla – zagļu – dēļ. Otrkārt, mēģinājām izzināt dārzkopības padomus – turklāt tādus, kas nevis ņemti no grāmatām vai žurnāliem, bet no prakses, zināšanām, kas mantotas no paaudzes paaudzē.

Līdzi tam nāca personiskās pieredzes stāsti – kaut vai par cīņu ar zagļiem un bezpajumtniekiem, kas diemžēl Rīgas mazdārziņiem ir ļoti raksturīgi. Stāsti ir aizraujoši, bet reizē arī dramatiski.

Viss šis pētījums ir apkopots burtnīcā “Mazdārziņi”, un arī stādot “Brīvības dārzu” centāmies ņemt to vērā – jaunā mēnesī stādīt visu, kas ir virs zemes, mēslot ar ieteiktajiem dabīgajiem līdzekļiem, piemēram pelniem, gatavosim nezāļu vircu, atsevišķa mucā krājam kompostu.

Mums ir viens somu – skotu partneris, kurš brauc uz “Serdi” uz dažādiem pasākumiem jau kopš 2003. gada, un vienā no pirmajām reizēm viņš bija pie mums tieši uz Jāņu svinēšanu, kas arī mums liekas pašsaprotama. Nu kā - ir pļava, puķes, vainagi, meijas, tiek vāktas tējas!

Man pašai bija vajadzīgi kādi pieci gadi, lai pievērstu tam uzmanību un saprastu, ka, ja jau tik daudz par to tiek runāts, tad lai notiek. 2010. gadā mēs taisījām ekspedīciju “Herbology and Foraging”, kurā piedalījās Latvijas un Somijas mākslinieki. Tā aizsākās augu vākšana un arī pētījumi par dārzkopību pilsētā, kas arī it kā vēl pie mums ir pašsaprotama.

Par “Tautas aptieku” un zāļu vākšanu runājot, man, nākušai no laukiem, arī daudzas lietas liekas pašsaprotams, bet vācot zāļu tējas atklāju daudz jauna. Piemēram, pie mums Vidzemē nevāc un nedzer ceriņu tēju, bet Kurzemē tā ir ļoti raksturīga iezīme. Ceriņu tēja esot laba klepum. Domāju, jauniem cilvēkiem šādas tradīciju burtnīcas ir ļoti noderīgas.

Kāds ir Rīgas mazdārziņa kopēja portrets?

Ieva Vītola: Ir gan pensijas vecuma ļaudis, kuriem iegūtā raža ir būtisks papildinājums ikdienas patēriņam, gan jaunās paaudzes dārznieki, kuri darbojas sava prieka un entuziasma pēc. Sākuši kā vienkāršu aizraušanos, viņi pamazām apgūst dārzkopības zināšanas. Burtnīcas sākumā ir mazdārziņu jauno kopēju pieredze un stāsti, par eksperimentiem un izaicinājumiem. Viņi it kā ir progresīvāki, bet tai pašā laikā kļūdās un ņem vērā pieredzējušāko kaimiņu padomus. Piemēram, viens no aptaujātajiem – Mārtiņš, pirmās idejas smēlies no žurnāliem, bet ievērojis, ka kaimiņienei skābenes tak labākas padodas. Abi sākuši sarunāties, līdz nonākuši pie secinājuma - arī viņam jātaisa nezāļu virca. Jaunie arī audzē atšķirīgu augu sortimentu – izmēģina dažādas jaunas garšvielas.

Signe Pucena: Liela nozīme, ko uzsver visi, ka ķīmija, ko lieto industriāli ražojot pārtiku, pašaudzētajos dārzeņos noteikti nav.

Vienīgi jāņem vērā galvaspilsētas gaiss, kas nav no tīrākajiem!

Signe Pucena: Pētījumi pasaulē rāda, ka, piemēram, turot bites pilsētā, nav tā, ka medus būtu ļoti piesārņots. Tas pat ir labāks, nekā tad, ja bišu stropi stāv blakus intensīvai lauksaimniecībai, kas vienkārši noindē kukaiņus. Vispār būtu interesanti pēc “Brīvības dārza” ražas veikt ķīmiskās analīzes.

Kāpēc “Brīvības dārzam” un šīm mazdārziņu pētniecības projektam izvēlējāties tirgus vidi?

Signe Pucena: Tirgus ir sociāla vide, kur nāk dažādi cilvēki dažādu iemeslu dēļ. Šādiem projektiem ir jābūt pēc iespējas tuvāk iedzīvotājiem. Ieliekot tos klasiskā mākslas vai kultūras vidē, tas nesasniegtu to auditoriju, kuru tas uzrunātu.

Ieva Vītola: Arī tagad cilvēki iet garām, apstājas, pēta, brīnās...cerams, arī iedvesmojas!

Šī nepatika parasti ir aptuveni līdz 30 gadiem, kad sāk gribēties rušināties pa zemi un izaudzēt kaut ko savu. Ja ir iespēja izravēt to savu puķu dobi un vagā parušināties, nav jādzer citramons pret galvassāpēm [smejas – red.]

Jā, ir tā, ka vajag nagus ielaist zemē, lai iestājas miers. Īpaši to var just pavasarī, kad ir iekrājies ziemas stress un nevar sagaidīt, kad kaut ko varēs stādīt. Bet no bērnības atmiņām – mana ģimene turēja diezgan lielus laukus un arī tā mazlietiņ uzlabojām ģimenes budžetu. Bērnību pavadīju Skrundā, kur bija militārā pilsētiņa. Kā paši teicām, mēs “apgādājām krievus ar sīpoliem”. [smejas – red]

Jūs audzējāt sīpolus? To es nemaz nezināju.

Bija kārtīgas sīpolu vagas. Man toreiz likās – daudz. Un pavasarī, kad stādījām sīpolus, šķita, pirkstiem āda būs nomaukta no monotonās sīpolu bakstīšanas iekšā zemē. Tie sīpoli bija arī jāravē, un tas, protams, iekrita brīnišķīgajās vasaras pēcpusdienās un vakaros, kad bija vietējās balles. Toreiz puse klasesbiedru nāca palīgā ravēt sīpolus, lai mēs kopīgi varētu tikt uz pasākumiem. [smejas – red.]

Jā, es varētu sīpolus audzēt, kāpostus, mārrutkus un arī zemenes [smejas – red.]

Tā bieži notiek, ka mākslinieki pareģo nākotni, paši pat to nemaz neapzinoties. Ir idejas, kas rodas vienkārši joka pēc. Vēlāk tās vai nu apzināti, vai neapzināti tiek pārņemtas kaut kur zinātniskos institūtos..., tāda pieredze jau ir bijusi. Bet kāda būs nākotne? Tas atkarīgs no tā, kādu paši to veidosim. Var būt gan viens, gan otrs variants. Tuvākā nākotnē noteikti glābiņš būs mazdārziņš uz mājas fasādes, bet iespējams kaut kad vēlāk...

Man ir pretējs viedoklis. Es uzskatu, ka labāk tradīcijas laikus apzināt, praktizēt dārzkopību un likt lietā iegūto pieredzi. Pasaulē iedzīvotāju skaits pieaug, bet Latvijā tādā ziņā ir pateicīga, jo šeit lauki ir brīvi un aizaug. Tur varēs savas zināšanas likt lietā, un vismaz sev iztiku izaudzēt, ja sāksies kāda milzīga krīze.

Atgādinām, ka projekts “Brīvības dārzs” iekļauts “Rīga 2014” programmas tematiskajā līnijā “Izdzīvošanas komplekts”. Vertikālais pilsētas dārzs ar automātisko apūdeņošanas sistēmu aplūkojams Vidzemes tirgū pie Gaļas paviljona visu vasaru, bet tā raža tiks vākta septembra sākumā, ikgadējā laikmetīgās mākslas foruma “Baltā nakts” laikā.