Spēles dzīvē un televīzijā. Saruna ar Jāni Domburu

– Jā, kadrā, aizkadrā, analītiski. Un visu laiku tika teikts – jā, jā, mums baigi vajag. 2008. gadā tas rezultējās līguma formā – ar vienošanos, ka LTV taisa jaunus projektus informatīvi dokumentālajā žanrā, un viņiem pretendentu atlases formā man jādod iespēja tajos startēt, ko viņi neizpildīja. Tas bija mans tiesāšanās iemesls. Līdz ar to nav tā – prasīt naudiņas par nezin ko. Divās instancēs jau esam tiesājušies.

– Un kādi ir rezultāti?

– Apelācijas instancē prasību par 18 000 latu esmu uzvarējis pilnībā. Viņi ir iesnieguši kasāciju Augstākajā tiesā, un tas ir lēns process. Tas ir lietišķs biznesa strīds – līgumā rakstīts, ka maksāsiet soda naudu, tad lūdzu.

– Nu, abi ar Kotu parakstījām (nosmejas). Jo no sērijas – otra vaiga griešana vai vienreiz uzmeta, varbūt otrreiz neuzmetīs – nav manā dabā.

– Un Dombura studija ir tavs bizness, tu pats šo raidījumu producē?

– Ir kopproducēšana. LNT atbild par visu tehnisko – operatoriem, gaismām, es par saturu.

– Līgumā ir punkts, ka neko nedrīkstu stāstīt par līgumu. Līdz ar to man ir diezgan ierobežotas iespējas. Bet droši vien tas nedrīkst būt noslēpums, ka satura redakcionālā atbildība ir definēta, tā ir mana darīšana.

Politika nav zirnekļu cīņas burkā

– Protams, nebija kā iepriekš, kad pusi dienas pavadīju lasot, tiekoties ar cilvēkiem – strādājot ar aktuālo informāciju. Es tiekos, bet ne skrējiena ritmā. Kad vairākas stundas nopļāpā par procesiem nozarē, valstī un ieraugi ko tādu, kas paslīd garām, kad runā tikai par konkrēto, aktuālo. Otrs – ar Podnieka studiju strādājam pie dokumentālās filmas par aizvadīto vairāk nekā 20 gadu periodu. Tas lika pārlasīt daudzas vecas lietas, domāt kopsakarībās. Līdz ar to – lapa, kuru tagad uzlieku, ir kā koppapīrs. Piemēram, pārlasīju par trauksmainajiem deviņdesmito gadu bandītu laikiem, Bankas Baltija bankrotu, privatizācijas pirmo, otro, trešo vilni, sertifikātu cenām. No šodienas viedokļa ieraugu to pilnīgi citādi – kā kas radies. Visi oligarhu kari – kādās pozīcijās tie puiši nonākuši. Vienkārši – mainījās redzējums.

– Sākšu ar atrunu, ka politisko procesu tagad skatu daudz plašāk par situāciju Saeimā un ministru zirnekļu cīņām burkā. Pirmajā raidījumā bija divi politiķi, četri uzņēmēji un divi mākslinieki – kā vēstījums par manu proporciju. Nav vienas diagnozes, bet pamatā domāju, ka politikas process ir ieslīdzis rutīnā, un, lai cik šausmīgi skanētu, pat Ukrainas notikumi to nav izsituši vai nogalinājuši. Man ir mīļš formulējums, ka visvieglāk ir apmānīt pašam sevi. Domāju, ļoti daudzi jau paguvuši iekrist rutīnā, bet pašiem šķiet, ka ir okei. Un mana žurnālistiskā funkcija ir teikt, ka varbūt nav gan.

Bet arī neuzskatu, ka pret politisko procesu būtu jāizturas pēc principa – visi cūkas! Vai atzīstat, ka esat cūka?! Un, ja atzīstat, tad uzberiet pelnus uz galvas, ierocieties mēslos un nekad vairs nerocieties ārā! Jo ļaunumā ļaunuma pēc vai žultī žults pēc neredzu jēgu. Es šā raidījuma pieeju redzu atslēgas vārdā – spriešana. Un tā var būt nāvīgi skarba. Mēs neejam vārdu kaujās, kur katrs stāv ar savu automātu. Šķiet, tā publiskajā politiskajā retorikā pašlaik ir problēma. Ir žanrs – sludināšana. Un citi darbojas pēc principa – mēs atšaudīsimies! Starpposms ir tukšs.

– Vai tā ir vieta dialogam?

– Asums, pozitīvs skarbums – tā es skatos uz politisko procesu. Redzu, ka tas ieslīdzis šablonos, un tie atražo ideju trūkumu. Vaina, domāju, ir abās pusēs – gan tajos, kas sauc sevi par politiķiem, gan tajos, kas viņus par tādiem uzskata. Un tieši otrie bieži aizmirst, ka arī viņi ir politiskā procesa sastāvdaļa.

– Jā. Pēc pēdējā raidījuma man tuvs ir Kārlis Skalbe – pie Ziemeļmeitām braucot, viens meklē citu horizontu, otrs – trekno cūku zemi vai debesis, kur karoti aizbāzt, viņš arī iestāsta sev un apkārtējiem, ka tieši tā ir tā pareizā pasaule.

Skaidrs, ka nākt ar jaunām idejām ir risks. Komforta zona ir dzīvot no vēlēšanām līdz vēlēšanām. Nevis domāt par valsti. Liekot sevi zem riska. Skaidrs, ka zināms egoisms mums katram piemīt, tā ir dabiska cilvēka īpašība. Jautājums ir par balansu. Protams, neiedomājos, ka visi būs žannas d’arkas, morozovi, varoņi un metīsies uz ambrazūrām, un nevajag jau arī, jo visu laiku nav jākaro. Bet tas, ka aiz plakātiskiem paziņojumiem neseko domu, ideju piramīda, ir viens no iemesliem, kas vairo cilvēku neuzticēšanos. Jo – tu ticēsi tam, kas tevi pārliecina, rada iedvesmu. Un pieņemu, ka ir bišķi problēmas ar iedvesmotājiem.

– Pats zini, par ko balsosi rudenī?

– Nē. Nē.

– Gribi teikt, ka tev ir vairāki varianti?!

– Absolūti. Redz, mums tās prioritātes ļoti strauji mainās. Mēs to valsti vēl būvējam. Tie amerikāņu kalniņi, kas te notikuši ekonomiski, sociāli, ārpolitiski... Es kā pilsonis mainu prioritāšu listi atkarībā no tā, par ko man prioritāri jāizšķiras: par ģeopolitiku, etnisko jautājumu vai ekonomiskiem redzējumiem. Arī partijas šai koordināšu sistēmā – kā drausmīgi aktīvas, dzīvas būtnes, kā zivtiņas akvārijā visu laiku riņķo, maina pozīcijas. Pie tāda dubultā bardaka būtu jocīgi sēdēt un turēt vienu partiju. Līdz ar to nav traucēkļu manai objektivitātei – vakar nobalsoju, aizvakar vadīju debates, rīt runāšu atkal un pat nedomāšu, par ko esmu balsojis.

– Ko tevī pašā sakustināja Ukraina?

– Man šķiet, mums visu laiku jācīnās, lai neslīgtu provinciālismā. Ir jādomā globālās kategorijās. Protams, ka tādi ārēji grūdieni uz to piespiež. Kad sākās Krimas epopeja, mazu brīdi pirms ētera paskrēju izvēdināt galvu ārzemēs. Un bija pāris sarunu – nejaušas, uz ielas, kafejnīcā, kur cilvēks, kurš no Latvijas atrodas pusotra tūkstoša kilometru attālumā, teica – pie jums, tur. Viņš nolasa reģionu – Polija, Latvija, Lietuva, Ukraina, Baltkrievija… Un tas baigi iesit pa smadzenēm. Šeit šķiet, ka Ukraina ir gana tālu. Otrs – es lēni, rūpīgi un ar maksimālu koncentrāciju noskatījos Putina 18. marta lielo runu par Krimas pievienošanu. Par to ir jādomā – ka tas ir šeit un tagad, tā nav filma, bet realitāte 21. gadsimtā, ka lietas var definēt šādi. Pirms tam Kremli varēja skatīt kā kādu politekonomiskās tehnoloģijas spēlētāju un mūsu spēli ar Krieviju kā taktisku – mazai valstij ar lielu, bet tagad viss ir mainījies.

– Esmu diezgan īgns pret šīm versijām, varbūtību teorijām – ko tu darītu, ja rīt būtu karš, ko tu darītu, ja rīt būtu okupācija. Man šķiet, ka tas karš ir jau katram šeit, sevī. Garīgais karš. Un vispirms jātiek galā ar okupācijas sekām, tas ir daudz būtiskāk nekā apcerēt ko jaunu, jo par iespējamo nākotni katrs var būt potenciāls varonis, tas neko nemaksā.

– Bet ko nozīmē – godīgi atbildēt? Kad būs tā situācija, tad arī varēs. Ja kāds 1991. gada 18. augustā būtu uzdevis jautājumu – ja būtu pučs, vai jūs būtu gatavi darīt to un to –, tad mēs būtu tādi varoņi! Vai arī – ja pučs būtu ildzis nevis trīs, bet 33 dienas, mēs redzētu tādu liekuļu bandu apkārt, ka maz neliktos! Piekrītu ciniķiem, un stāstīt par to, kā varētu būt, es neredzu jēgu. Vienīgie lietderīgie atslēgas vārdi – padomāt, kas mūsu postokupācijas sabiedrībā vēl joprojām ir neizslimots.

– Un kas?

– Domāju, ļoti daudz: iekšējā pašcenzūra, neticība mazajam cinītim, kas var apgāzt lielu vezumu. Negatavība nolikt sevi uz svariem, kur nav apdraudēta ne veselība, ne dzīvība, bet labklājība vai karjera. Bet svariņi tādi – kurā mirklī esi gatavs norīt, noklusēt. Un tam vienmēr ir attaisnojumi, jo robeža starp konformismu un kolaboracionismu ir tik ļoti diskutabla, tā nekad nebūs precīzi novelkama. Bet, kas ir ļoti svarīgi, ja principā gribam iet uz priekšu, pat ja cilvēks ir bijis iekšā un kādos mirkļos, iespējams, pat eksistenciālu iemeslu dēļ uz kaut ko parakstījies, kaut ko darījis vai nedarījis, viņam pēc tam jāspēj atļauties pateikt publiski, kā patiesībā bija. Jo tam ir preventīva, ārstējoša nozīme turpmāk.

Žurnālistikā un ārpus tās sajūtu, pat smeldzīgi, ka ir jaunie, kas nesaprot, no kurienes te viss deviņdesmitajos gados ir radies, kā kas ir veidojies, un līdz ar to būtībā nav spējīgi spriest par labo un ļauno. Viņi nesaprot, ka šī nav ierastā lietu kārtība, jau pirms Jēzus dzimšanas iedibināta. Ka tā varēja būt arī citāda. Bet, kā zināms, uz plūstošām smiltīm būvētais, un, domāju, Latvijā ļoti daudzas lietas tādas ir, kādu laiku var stāvēt stabili, un vienā mirklī smiltis – ših, kaut kur aiziet! Nāvīgi daudzi nezina pēdējo 25 gadu vēsturi vai zina arī tikai fasādes pusi. Tāpēc man šķiet, ka galvenā postokupācijas lieta – ka jārunā vēl un vēl. Kāds jurists deviņdesmitajos gados ģeniāli pateica – mums notiek daudzi krimināli nesodāmi noziegumi. Iespējams, korupcijas, stulbuma un milzīgā ātruma dēļ likumi netika līdzi. Arī tagad ir tā. Tāpēc mums šīs legāli noziedzīgās lietas jāturpina fiksēt, dokumentēt, runāt, vērtēt. Un labākā gatavošanās jaunai okupācijai ir apspriest līdzšinējo bildi.

– Varbūt.

– Man pašam ir. Jā, esmu bijis šajā mājā, kad 90., 91. gadā šeit vēl darbojās Drošības komiteja, – kā žurnālists, vairākkārt. Es rakstīju par viņiem, intervēju – tas bija mirklis, kad Drošības komiteja jau rīkoja preses konferences. Tā ka man ir pieredze ar čekistiem vēl viņu darbības laikā. Protams, es biju jauns, ar pašreizējo pieredzi es miljons lietu darītu citādi. Bet tā varbūt bija mana priekšrocība. Tā baltā lapa tajā mirklī bija ļoti lietderīga.

Laime kā izaicinājums

– Nu, man droši vien tas ir ļoti augsts.

– Augsts?!

– Jā. Būtu grēks sūdzēties, jo man ir veicies – pirmām kārtām caur to, ka man ir izdevies būt tik interesantos procesos, laikos – tā ir vairāk nekā laime. Neiedomājami!

– Jā. Astoņpadsmit gadu vecumā sākt strādāt Atmodā, piedzīvot, būt klāt... Un tā ir daļa atbildes par manu laimi – esmu bijis šeit iekšā, pie pirmavotiem ar cilvēkiem, kas šo valsti būvēja, vadīja, zaga, tiesāja, pelnīja miljonus, slīga nabadzībā – nu, pārdabiski daudzās lietās! Un milzīgā notikumu ātrumā. Esmu spējis darīt aizraujošu darbu dažādos žanros bez kāda sadzīviska diskomforta, respektīvi, sapratis, ka naudas taisīšana kā bizness man nešķiet interesants process. Savukārt, darot mazā valstī, mazā tirgū darbus, ko esmu darījis, esmu spējis nodrošināt sev kādu komforta līmeni, kas vajadzīgs – nu, apvienojis patīkamo ar lietderīgo. Vienmēr var būt labāk, bet es jūtos ļoti labi. Līdz ar to šis koeficients no egoistiskā viedokļa ir augsts. Tas, kas nav augsts, ir stāsts, skatoties uz vidi, cilvēkiem, kas grimst pesimismā, neticībā. Un pat ne tādā – naivā neticībā. Ja salīdzinām ar citām valstīm, nerosās tik aktīvi, kā vajadzētu, un tas man, protams, samazina sociālās laimes sajūtu. Nu jā, bet tāpēc man tagad atkal ir iespēja tādā raidījumā to darīt. Varbūt iepilināt mazu pilienu, parādot pietiekami lielai Latvijas sabiedrības daļai cilvēkus, kas bija studijā. (Jānis runā par raidījumu, kurā piedalījās Vjačeslavs Kaščejevs, Valts Ernštreits, Baiba Ladiga u. c. – Aut.)

– Tas bija ļoti iedvesmojoši.

– Tieši tā. Un tā ir paaudze, kas ir jaunāka par mani,  – cilvēki, ar kuriem var salīdzināties tagadējie padsmitnieki. Forši. Man šķiet, tas ir tas lielais iekšējais izaicinājums. Ja spēsim pārvilkt tam pāri – viss kārtībā. Jebkuras problēmas, ja tās pareizi pozicionē, var radīt tādu atsperes efektu, kas tevi tieši izšauj.

– Protams, ka nīgrums ir klātesošs. Bet cilvēki man ir teikuši, ka televīzijā esmu atgriezies pozitīvāks. Nezinu, varbūt.

– Dalailama, kurš nesen atkal bija Latvijā, teica, ka cilvēks, koncentrējoties uz savām vajadzībām, kļūst aizdomu pilns un bailīgs, taču tas laimi nerada. Taču tev ir jābūt aizdomīgam.

– Jābūt, tieši tā! Precīzi. Tīri profesionāli jābūt aizdomīgam.

– Es domāju, ka tas samazina laimes sajūtu citiem. Jo daudzi sajūtas... diskomfortā, ka mans kritiskuma vai šaubu līmenis ir augstāks. Domāju, ka daudziem apkārtējiem varētu būt lielākas problēmas nekā man pašam. Diemžēl.

– Arī privātās attiecībās?

– Kādās lietišķās, sadzīviskās – jā. Es nedomāju tādās – pavisam privātās.

– Cerams. Protams, ekspansīvs un kašķīgs daudzos gadījumos droši vien esmu tāpēc, ka... Zini, vecais joks, var iziet no pretējā un teikt, ka visas nelaimes rodas no nezināšanas vai neizrunāšanas, bet var arī ironizēt, ka – jo tu vairāk zini, jo vairāk nezini un – jo vairāk gribi uzzināt, jo vairāk uzgriez vēju, un – jo vairāk gribi diskutēt, jo ir lielāki riski strīdēties. Un es, protams, esmu gadījums, kas mierīgā, sadzīviskā saietā var ienest vēju, kašķi. Dažiem patīk process – kā tāda spēle, bet daudziem var radīt diskomfortu. Esmu piedzīvojis. Nu, ko es varu darīt?

– Nu, man tā grūti izmērīt, jo vismaz latvieši nekad līdz galam neteiks – tāpēc, ka tu darīji tā, es nekad vairs negribu ar tevi tikties.

– Bet tu jau jūti.

– Nekad līdz galam tu nevari zināt. Domāju – ja novilkšu tik ilgi, ka 70 gados sēdēšu jūras krastā un dzeršu vīnu (ja varēšu atļauties), tad es par to padomāšu. Kā īsti bija. Tagad – stipri par ātru. Esmu procesā, cenšos būs godīgs pret sevi – arī tajā, ja jūtu, ka man tādā stilā gribas izpausties. Protams, tu vari sevi palauzt līdz kādai pakāpei, bet, ja visu laiku turēsi sevi kādā rāmī, pieķēdētu ar roku dzelžiem pie trubām, un vienlaikus stāstīsi, ka labi pavadi laiku – nu, tur arī nebūs kaut kas īsti labi. Nu – kā ir, tā ir.

– Tev ir daudz ienaidnieku?

– Es nezinu.

– Varbūt gluži otrādi – durvis atveras?

– Nē, Dievs pasarg! Ceru, ka to esmu pārslimojis aizvadītajos gados – ka man vajag īpašu attieksmi. Bet par ienaidniekiem – ir bijuši gadījumi, kur caur žurnālistisko darbu kaut kā esmu izpildījies... Bet pēc gadiem putas ir noskrējušas, un es ļoti augstu vērtēju to, ka mēs turpinām komunicēt, jo cilvēks saprot, ka tur nav bijis nekā privāta, angažēta, vienkārši – nu, tāds es biju tajā konkrētajā brīdī, un tāda bija mana pārliecība. Un es būtu gatavs par to cīnīties līdz asinīm, strīdēties, argumentēt. Nu, cilvēkam tas nepatīk. Ko es varu darīt? To, ko visiem saku un cenšos ievērot, – starp to, ko daru studijā, ko runāju, reaģēju, un to, kā es uz to visu skatos dzīvē, vienīgā atšķirība ir tempā. Televīzijā lietas jākustina citā ātrumā.

– Pēc ētera, protams, ir izžmiegtas lupatas sajūta, jo koncentrēšanās ir ārprātīga. Bet no satura, attieksmes viedokļa – nav atšķirības. Nav cenzūras – šis ēterā, šis dzīvē. Līdz ar to – man šķiet, tas nav tāda tipa ienaids, kurš var rasties kādu... cūcību dēļ.

Rūķītis bez dāvanām

– Pēdējā raidījumā ieklausījos tajos, kuri atzīst, ka varbūt tas darba tikums ir palicis mitoloģijā. Tas slinkumiņš te staigā apkārt un ik pa brīdim piesēžas uz pleca, man arī – ko liegties. Par priecīgo prātu... Teiksim tā – viens, cik iekšēji tev ir priecīgs, otrs – cik ārēji cilvēki tev to sagādā vai samazina. Es arī uz Vairu Vīķi-Freibergu skatos veselīgi kritiski un domāju – viņa daudziem priecīgo prātu ir vairojusi un daudziem arī samazinājusi. Jo publiskie cilvēki, kas kaut ko reprezentē, aizpilda telpu un var to vairot vai samazināt.

– Kā katrs no mums.

– Jā, tikai jautājums, kāda tirāža – pieci vai pieci tūkstoši cilvēku. Bet zini, arī tāds kretīnisks optimisms ir stulbi. Visi tie nedabiskie smaidi – nu, zini, ja man jāizvēlas...

– Es domāju par godīgu sajūtu sevī.

– Jā, bet nezinu, vai vārds priecīgs ir visaptverošs. Nu, ir jāpriecājas, ka nav kara, par sauli, kad tā spīd, vēl simt lietām. Bet vienlaikus – ja tam priekam blakus neiet tāds rūķītis – bez dāvanu maisa, bet, es teiktu, ar vitalitāti... Tas rūķītis drīkst nebūt visu laiku kretīniski priecīgs. Var arī pieiet un teikt – hm, kas te tāds, man priecāties vai ne? Šķiet, tas rūķītis vajadzīgs katram sevī – ziņkārīgs, piedzīvojumus, interesantumu meklējošs un – vienkārši – pats ar sevi diskutējošs par to, kā dzīvot tālāk. Tas ir svarīgi. Jo darbs...

– Tas gan ir taisnība!

– Daudzi ies vasaras brīvlaikā – tu ne?

– Iešu! Jā, divus mēnešus būs tukšums.

– Nē. Man patīk Latvija vasarā. Ūdens, lauki, draugi.

– Vai vizuālais mesidžs, kuru saņemam ar smagajiem grāmatu plauktiem un ādas krēsliem no tavas TV studijas, tev ir organisks, vispatīkamākais?

– Konceptuālā, idejiskā līmenī – jā, es to gribēju izdarīt. Bet tā tikpat labi varēja būt virtuve, bāra lete, kur arī ir spriešanas vietas. Bet, kas ir svarīgais, man ļoti patika, kā teica vēstnieks Rolands Lappuķe par emigrantiem uz Lielbritāniju – labāk, lai tie aizbraukušie ir nikni uz Latviju nekā vienaldzīgi. Tad viņiem ir attieksme. Un šis ir tas gadījums. Es ap grāmatplauktu lēnām sāku kustēties, celties augšā, ņemt no tā mantas, saturs var mainīties.

– Tur jau tā lieta, arī mājās es būtu priecīgs par tādu kabinetu. Nu, varbūt ne tieši tādu, noteikti būtu nianses par kvadratūru, proporcijām. Bet – nē, šāda kabineta man nav. Nav sanācis.

– Trūkst tikai cigāru un dārga konjaka.

– Var arī lētus vīnus dzert – es neredzu problēmas! Vai tēju.