Jelgavas Pils parkā visādi subjekti vārtās ar noskrandušām staigulēm. Pirms 100 gadiem...
Pirms 1. pasaules kara lielas raizes Rietumkurzemes zemniekiem sagādāja Pērkones muižkungs Freijs, kurš labības vietā audzēja saknes un dārzeņus. Konservatīvie laukkopji to uzskatīja par lielu grēku, kas var novest pie bada. Tai pat laikā zemgalieši Krimūnās kāvās ar traku suni, bet vidzemenieki Lizumā ar pīlēm.
Kasjauns.lv turpina pārlapot 100 gadus senas latviešu avīzes, un konstatē, ka nekas jauns jau šai pasaulē nenotiek.
Noskrandušas staigules Jelgavas Pils parkā
Pirms gadsimta Jelgavas Pils dārzs nebija tik prominenta pastaigu vieta, kā hercoga laikos vai šodien. Tolaik, kad Latvija atradās zem Krievijas cara valdīšanas, Jelgavas Pilsdārza viena daļa bija pārvērtusies par huligānu nometni, kurā krimināli subjekti ar ielu staigulēm omulīgi vārtījās pa zāli:
„„Huligānu nometne”. Tādu nosaukumu var dot Jelgavas pilsdārza labajai pusei, aiz jaunbūvētās cirkus ēkas. Pastāvot visai karstajam laikam, tagad šinī vietā arvienu salasās ļoti daudz visādu subjektu, kuri bieži vien kopā ar noskrandušām ielu staigulēm te omulīgi vārtās pa zāli. Nereti te var dzirdēt visādas rupjības un redzēt neķītrus skatus. Kad sāka būvēt cirkus ēku un sabiedrība izsacīja protestu pret dārza postīšanu, attiecīgā puse paskaidroja, ka te nekas netikšot postīts, bet gan uzlabots.”
(„Jaunā Dienas Lapa”, 1914. gada 30. jūnijā)
Krimūnu stacijā traks suns uzbrūk pasažieriem
Savulaik, kad vēl gāja vilciens no Jelgavas uz Mažeiķiem, Krimūnās bija dzelzceļa stacija, stacijas priekšnieks un viņa niknais suns:
„No Krimūnām. Traks suns. Pag. nedēļā palicis traks stacijas priekšnieka suns, kuram trakuma sērga uznākusi taisni tanī brīdī, kad pienācis pasažieru vilciens. Suns meties publikā un sācis vajāt pasažierus. Izcēlies liels uztraukums. Stacijas žandarms un daži braucēji sākuši suni apstrādāt šaujamiem ieročiem, tomēr suns paguvis aizmukt un tikai kādās tuvējās mājās labu laiku vēlāk nošauts. Stacijā suns sarējis dažus pasažierus, kuri nogādāti Rīgas pils. slimnīcā.”
(„Jaunā Dienas Lapa”, 1914. gada 30. jūnijā)
Zemkopji grib tiesāties ar „grēka dārzeņu” audzētāju
Zemkopji Pērkones pusē savulaik bija visnotaļ konservatīvi. Viņš gribēja tikai audzēt labību, jo uzskatīja, ka saknes un dārzeņi ir tikai par postu un to kultivēšana var novest pie pārtikas trūkuma:
„No Pērkones. Veclaiku ļaudis. Daži Pērkones zemes īpašnieki iedomājušies, ka tas tikai ir īsts zemkopis, kurš savos laukos audzina visvairāk labību. Kurš to nedarot, turpretim pelnot Dieva sodu. Par tādu „grēka gabalu” minētie saimnieki uzskatījuši savu kaimiņu, Pērkones muižiņas īpašnieku Freiju, kurš savu lauku lielāko daļu ierīkojis sakņu dārziem, kamdēļ mīļo maizīti viņš vairs nemaz neaudzinot. Jo, ja tā visi zemkopji darīšot, tad pasaule palikšot bez maizes. Tie izmeklējušies pa Liepāju kādu advokātu, kurš uzņemtos izgatavot un pienācīgā vietā aizsūtīt „prošeņiju” par Fr. Rīcību, bet neviens to neuzņēmies.”
(„Jaunā Dienas Lapa”, 1914. gada 30. jūnijā)
Karš ar pīlēm Lizuma pagastā
Īsta vētra pīļu dīķī 1914. gadā izcēlās Lizumā. Lai pīles noliktu pie vietas darbs bija ne tikai vietējiem putnkopjiem, bet arī pagasta valdei, žandarmērijai un tiesai:
„No Lizuma. Karš ar pīlēm. Neilgi atpakaļ vietējais mājas īpašnieks Apse, kas no muižas neatkarīgs, vairākkārt izdzinis mežkunga Econa pīles no savas labības, aizrādīdams pēdējam, lai tas sasvas pīles uz priekšu nelaiž viņa labībā. Bet pīles uz apmeklējušas A. labību joprojām. Beidzot A. iedzinis pīles savās mājās un paziņojis E., lai ierodas pēc tām. Pēdējais atbildējis, ka pīles pašas zināšot ceļu uz mājām, kā arī noliedzis saviem kalpiem pēc viņām iet. A. pīles novedis uz pag. māju, bet pag. valde viņu nepieņēmusi un pieprasījusi komisāram, kas darāms. Iesākta prāvošanās. Dzird, ka mežkungs E. sūdzēšot A. par patvarību.”
(„Jaunā Dienas Lapa”, 1914. gada 30. jūnijā)
Latvieši iekaro Luksembrurgu
Latviešu masveida aizbraukšana labklājības meklējumos uz bagātajām Rietumeiropas zemēm bija aktuāla arī pirms 1. pasaules kara. Tā Luksemburgā uz neatgriešanos jau pagājušā gadsimta sākumā bija nofraktējies prāvs latviešu pulciņš:
„Latviešu strādnieki Luksemburgā. Mazajā Luksemburgas lielhercoga valstiņā, kura atrodas starp Vāciju, Holandi un Franciju, jau kopš ilgāka laika uzturoties prāvs skaits latviešu strādnieku, kuri tur tiekot nodarbināti gan pie būves, gan citādiem darbiem. Viņi esot pa lielākai daļai no Rīgas apkārtnes un sava krietnā darba dēļ esot visai meklēti un cienīti no turienes darbu uzņēmējiem. Luksemburgā viņi nokļuvuši no Vācijas, kur jau agrāk strādājuši. Tagad viņi esot vācu valodu pilnīgi piesavinājušies un pie vietējiem apstākļiem tā pieraduši, ka uz dzimteni doties atpakaļ nebūt vairs nedomājot.”
(„Jaunā Dienas Lapa”, 1914. gada 30. jūnijā)
Publikācijā izmantoti Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālās krātuves periodika.lv materiāli un saglabāts 1914. gada rakstības stils.
