Latvijas aprūpes namos sievietes izmanto seksam. Stāsts par 31 gadu veco Viktoriju, kura paglābās no varmākām

Aprūpes centru, kurā viņa atrodas, paredzēts slēgt, bet citos psihoneiroloģiskajos aprūpes centros to iemītnieces var tikt pakļautas seksuālai varmācībai, jo tajos mītošiem vīriešiem ir iespējas netraucēti apmierināt savas vēlmes.

Viktorijai ir reta, bet ļoti bīstama slimība

Fenilketonūrija ir reta iedzimta slimība, Latvijā ik gadu to konstatē 1–3 jaundzimušajiem. Bērns var piedzimt ar fenilketonūriju, ja abi vecāki ir šo recesīvo gēnu nēsātāji. Varbūtība, ka šie gēni „satiksies”, ir ļoti maza, visā populācijā viens pret 8–10 tūkstošiem. Ja slimību atklāj tūdaļ pēc piedzimšanas un visu mūžu ievēro speciālu diētu, bērns izaug vesels

.

Fenilketonūrijas slimniekiem ir iedzimti aminoskābju maiņas traucējumi. Vienam aknu fermentam ir pazemināta aktivitāte, tāpēc daļa fenilanalīna nepārveidojas tirozīnā. Organismā milzīgā daudzumā uzkrājas fenilalanīns un tā maiņas blakusprodukti fenilketoni. Sasniedzot noteiktu koncentrāciju, šīs vielas kļūst par indi, ka sagrauj nervu sistēmu. Fenilanalīns ir visos pārtikas produktos, kas satur olbaltumvielas. Tāpēc, ja neievēro diētu, šiem bērniem var izveidoties debilitāte vai pat smagākā garīgās atpalicības forma – idiotija.

Jaundzimušie izskatās pilnīgi veseli. Šie bērni parasti ir skaisti, gluži kā mazi eņģelīši – zilām acīm, gaišu ādu, gaišiem matiem, smalkiem sejas vaibstiem. Slimības pirmās pazīmes parādās 2–6 mēnešu vecumā. Ja neko nedara, jau otrajā dzīves pusgadā bērns sāk stipri atpalikt garīgajā attīstībā. Ievērojot speciālu diētu, slimie bērni izaug par normāli attīstītiem cilvēkiem. Tagad valsts visiem fenilketonūrijas slimniekiem bez maksas piegādā speciālo pārtiku – aminoskābju maisījumu, kas aizstāj piena un gaļas olbaltumvielas; vairāku veidu makaronus bez olbaltumvielām, speciālus miltus, rīsu aizvietotāju un pārslas.

Pašlaik Latvijā uzskaitē ir 90 fenilketonūrijas slimnieku, no tiem 84 saņem pastāvīgu ārstēšanu. Apmēram desmit pacientiem diemžēl slimība diagnosticēta novēloti, radot garīgu atpalicību un citus neatgriezeniskus veselības bojājumus.

Kliedza bez apstājas...

Viktorija piedzima 1984. gadā. Dzemdības bija smagas, un mātei ar bērniņu Rīgas Dzemdību namā nācās uzturēties 20 dienas, tāpēc laika, lai veiktu visas analīzes, bija pietiekami. Diemžēl to nez kāpēc mediķi neizdarīja...

Kad meitiņai bija četri mēneši, māte ievēroja, ka bērns sāk atpalikt attīstībā. Astoņos mēnešos Viktorija sāka runāt, bet desmit mēnešu vecumā pārstāja. Bērns kliedza 50 minūtes bez pārtraukuma, tad tikpat ilgu laiku bezspēkā atpūtās, pēc tam kliegšana atsākās. Tagad mamma saprot, ka meita kliedza neciešami stipro galvassāpju dēļ. Vecāki bērnam deva pilnvērtīgu uzturu – piena produktus, biezpienu, vistas gaļu. Taču fenilketonūrijas slimnieki šo olbaltumvielām bagātīgo pārtiku ēst nedrīkst! Tad viņu organismā veidojas indes, kas burtiski „sadedzina” smadzeņu šūnas.

Ukrainā uzreiz diagnosticē slimību

Četru gadu vecumā, 1988. gadā, vecāki Viktoriju aizveda ārstēties uz sanatoriju kūrortpilsētā Eipatorijā, Krimā. Tur ārste pēc pacientes raksturīgās ārienes uzreiz aptvēra situāciju: “Cik jums skaista meitene! Vai iedzimtību pārbaudījāt? Nododiet urīna analīzi uz fenilketonūriju!”

Meitenei uzreiz konstatēja šo slimību un ieteica braukt pie speciālista uz Kijevu. Viņš bezspēkā noplātīja rokas: “Ja jūs būtu atbraukušas vismaz vienu vai divus gadus agrāk, vēl varētu palīdzēt. Tagad diemžēl neko izārstēt vairs nevar.”

Kad Viktorija sāka ievērot diētu, pazuda galvassāpes, un viņa vairs nekliedza. Taču attīstība bija apstājusies maza bērna līmenī. Protams, vecāki varētu tiesāties un prasīt, lai Rīgas Dzemdību nams samaksā meitenes veselībai nodarīto kaitējumu. Taču veselību atdot nav iespējams.

Arī tagad jaunā sieviete var pateikt tikai dažus vārdus – mamma, pappa. Pati staigā, patstāvīgi ēd, pati ģērbjas, var sevi apkopt, diemžēl arī viss.

Kur liks „Teikas” iemītniekus?

Visus šo gadus Viktorija dzīvoja mājās, taču pirms trim gadiem mātei strauji pasliktinājās veselība, un viņa bija spiesta meitu ievietot aprūpes centrā. Sestdienās un svētdienās vecāki meitu ņem uz mājām.

Valsts sociālās aprūpes centra „Rīga” filiālē „Teika” Stāmerienas ielā 4, ir nodrošināti ļoti labi apstākļi. Tur atrodas gan bērni invalīdi, gan pilngadīgi iemītnieki. Diemžēl tagad nolemts „Teiku” slēgt. Kur liks iemītniekus? “Šos bērnus nedrīkst izmētāt pa dažādām iestādēm!” pārdzīvo Viktorijas māte. “Viņi te ir pieraduši, sadraudzējušies, pārcelšanās uz citurieni būs smags pārdzīvojums.” Meklējot citu aprūpes centru, meitenes vecāki apbraukājuši visus Rīgas aprūpes centrus, bijuši arī ārpus galvaspilsētas. Lielākajā daļā brīvu vietu nav, bet par citiem pārņem šausmas.

“Mēs viņu izmantosim!”

Un te sākas stāsta otrā daļa, par seksuālo vardarbību aprūpes centros. Viktorijas vecāki ar meitu aizbraukuši uz kādu aprūpes centru. Māte iegāja iekšā, bet tēvs ar slimo meitu palika gaidīt automašīnā. Pie viņiem pienācis kāds vīrietis, pansionāta iemītnieks. Ieraudzīja skaisto jauno sievieti un jautājis tēvam:

–    Tu viņu gribi šeit nodot?

–    Jā.

–    Tad es tevi neapskaužu!

–    Kāpēc?

–    Mēs te visi tavu meitu izmantosim! (Domāts, ka seksuāli – red. piez.).

Māte aprunājusies ar dažām pansionāta iemītniecēm. Jauna sieviete pastāstījusi, ka viņām atļauj uzturēt seksuālas attiecības ar vīriešiem, un viņai tas patīk. Arī dzīves apstākļi esot labi, žēl tikai, ka visām jaunajām sievietēm pārsienot olvadus, lai neiestātos grūtniecība, bet viņa grib bērnu.

Cita sieviete pastāstījusi par gadījumu, kad kāds pansionāta iemītnieks vakarā, kad gandrīz visi darbinieki ir prom, nokāpis uz citu stāvu, izģērbies kails un uzgūlies virsū sievietei, kura slimības dēļ nevar piecelties no gultas. Viņa sākusi kliegt, saskrējuši cilvēki. Vēlāk tā sieviete, kas stāstījusi par šo gadījumu, jautājusi medicīnas māsai, vai šis vīrietis saņems sodu. Saņēmusi atbildi: “Nejaucies, kur nevajag. Tā nav tava darīšana.” Rodas iespaids, ka seksuālās vardarbības gadījumus noklusē, lai nebūtu skandāla.

Par noziegumu ir jāziņo

Viktorijas māte uzskata, ka ir jāņem vērā garīgās atpalicības pakāpe. Cilvēki ar vieglu garīgu atpalicību, debilitāti, var veidot savstarpējas attiecības. Ja šie kontakti notiek pēc abpusējas vēlēšanās, viņai iebildumu nav. Toties invalīdi ar vidēji smagu garīgo atpalicību, imbecilitāti, ir mūžīgie bērni. Viņi ir absolūti neaizsargāti, viegli izmantojami. Māte uzskata, ka meitenēm ar imbecilitāti jādzīvo atsevišķi, šķirti no vīriešiem.

Saprotams, ka psihoneiroloģiskais pansionāts nav cietums un lielākā daļa iemītnieku var brīvi pārvietoties. Bet kā aprūpes centru iemītniekus pasargāt no vardarbības? Diemžēl aprūpes centros ir bijuši izvarošanas gadījumi, taču vadības reakcija ir krasi atšķirīga. Par izvarošanu kā par jebkuru noziegumu jāziņo policijai, tomēr daži domā, ka labāk šos gadījumus noslēpt, lai nesmukums neiznāk uz āru.

Baiss noziegums

LTV "Panorāmā" 2014. gada 4. jūnijā bija stāstīts par iemītnieku seksuālu izmantošanu aprūpes centra "Zemgale" filiālē "Ziedkalne" Jelgavas novada Vilces pagastā. Kāds iemītnieks seksuāli izmantojis citus, vīrieti un trīs sievietes. "Zemgales" direktors Ilgonis Leišavnieks, kura pakļautībā ir visas centra filiāles, uz šo noziegumu reaģēja nekavējoties. Viņš stāsta: “Vispirms veicām savu anonīmu iekšējo izmeklēšanu. Kad fakti apstiprinājās, rakstīju iesniegumu policijai.”

Pēc anonīma ziņojuma saņemšanas filiālē pārbaudītas klientu lietas, dežūrburtnīcas un citi dokumenti, veiktas sarunas ar iemītniekiem un darbiniekiem. Leišavnieks atceras, ka todien strādājušās darbinieces vēlāk teikušas, ka par sūdzībā minētajiem faktiem neko nezina. Tajā pašā laikā dežūržurnālā ierakstīts, ka šajā datumā kāds klients bijis alkohola reibumā. “Citi klienti sūdzas, ka viņš draud un seksuāli uzmācas,” liecina ieraksts. Dežūržurnālā fiksēts, ka ir cietušais. Norādīts laiks, cikos izsaukta neatliekamā medicīniskā palīdzība un policija, cikos cietušais aizvests uz slimnīcu.

Cietušajam vīrietim slimnīcā konstatēts ļoti liels iekšējo orgānu iekaisums un taisnās zarnas izkrišana. Leišavnieks: “Seksuālo vardarbību varmāka vērsis gan pret zēniem, gan meitenēm. Es brīnos, kā var nepamanīt, ka kliedzošu sievieti no vestibila velk uz trešo stāvu, lai seksuāli izmantotu.”

Saņemot Leišavnieka iesniegumu, Zemgales reģiona policijas pārvalde ierosināja kriminālprocesu. Leišavnieks atstādināja no darba "Ziedkalnes" vadītāju Aiju Petuhovu, tomēr vēlāk toreizējais labklājības ministrs Uldis Augulis viņu atjaunoja amatā.

Slēpj klientes grūtniecību

"Ziedkalnes" darbinieki un vadība bija slēpuši arī kādas iemītnieces grūtniecību. Sieviete savu slimību bija ieguvusi dzīves laikā, tātad viņas bērns, visdrīzāk, piedzima vesels. Taču aprūpes centra darbinieki grūtniecei iestāstīja, ka bērns noteikti piedzims slims, tāpēc labāk no viņa atteikties.

No slimnīcas jaunā sieviete atgriezās viena, bet viņas bērnu nodeva audžuģimenē. Jaunās sievietes mātei gan nosūtīja vēstuli, kurā informēja par mazbērna piedzimšanu un piedāvāja mazulīti adoptēt. Taču viņa dzīvoja Krievijā un šo ziņu saņēma ar novēlošanos, kad visi termiņi bija nokavēti.

Par šo gadījumu Leišavnieks pret divām "Ziedkalnes" darbiniecēm ierosināja disciplinārlietu. Protams, ne jau par to, ka centra iemītniecei iestājās grūtniecība, bet gan par to, ka darbinieces šo grūtniecību slēpa. Taču toreizējais labklājības ministrs arī šo disciplinārsodu atcēla.

Ministrs lietu paslauka zem paklāja

Augulis laikam uzskatīja, ka šādas lietas jākārto citādāk, paslaukot zem paklāja. Viņaprāt, Leišavnieka iesniegums policijai esot diskreditācijas risks valsts pārvaldei, un viņš... ierosināja disciplinārlietu pret pašu Leišavnieku un Zemgales juristu!

Tad Leišavnieks kopā ar kolēģi vērsās prokuratūrā. Ģenerālprokuratūra ministram nosūtīja brīdinājumu par to, ka nav pieļaujams vērsties pret amatpersonām, kas ziņo tiesībaizsardzības iestādēm par iespējamiem noziegumiem. Šāda brīdinājuma izteikšana nozīmē, ka Auguļa rīcībā ir konstatētas pazīmes, kas liecina par prettiesiskas darbības iespējamību.

Tikmēr "Ziedkalnē" pēc Petuhovas atjaunošanas amatā aprūpētāji vairs necerēja uz pozitīvām izmaiņām. Nu vairs nedrīkst ziņot un dežūržurnālos rakstīt par iemītnieku slikto uzvedību, piemēram, dzeršanu vai seksuālu varmācību. Nostrādā savu maiņu un izej pa vārtiem! Klusē un esi laimīgs, ka tev ir darbs.

Atklātība, apmācība un uzraudzība

Vaicājām Ilgonim Leišavniekam, ko var darīt, lai aprūpes centros izvairītos no seksuālās varmācības gadījumiem. “Mūsu aprūpētājus tagad apmāca speciālisti. Esam noslēguši līgumu ar asociāciju Papardes zieds, kas uzvarēja iepirkumu konkursā. Nodarbībās viņi aprūpētājiem stāsta, kā ar mūsu iemītniekiem runāt par seksuāliem jautājumiem, kā pazīt agresiju. Mūsu klienti visu uztver tieši, var nesaprast zemtekstus. Speciālisti māca, kā darbiniekiem uzvesties, piemēram, lai parastu laipnību vīrietis nesaprastu kā aicinājumu uz attiecībām,” klāsta Leišavnieks.

Arī cilvēkiem ar garīgām problēmām jāievēro vispārpieņemtās normas. “Zviedrijā aprūpes centra darbiniekus var sodīt tikai par to, ja kāds klients atļāvies pieskarties sievietes ķermeņa augšdaļai,” uzsver direktors. "Zemgales" iemītniekiem ir pieejami pretapaugļošanās līdzekļi, ārsts var izrakstīt tabletes, pie medicīnas māsas var saņemt prezervatīvus. Sešu gadu laikā ir piedzimuši divi bērni, viens no tiem – "Ziedkalnes" iemītniecei.

Atbilstoši Eiropas standartiem katrā aprūpes centrā jābūt istabai, kur iemītnieki var tikties divvientulībā. Daudzos aprūpes centros tāda telpa ir iekārtota, dažos pēc seksa istabas nav bijis pieprasījuma, un tā likvidēta. Tagad darbinieki paši runā par problēmām un aizdomām, taujā pēc risinājuma. Gaisotne ir uzlabojusies četrās filiālēs – Iecavā, Lielbērzē, Jelgavā un Ķīšos. “Ziedkalnei vēsturiski nav veicies,” diplomātiski secina "Zemgales" direktors. “Tomēr domāju, ka arī tur ar laiku viss sakārtosies. Vieglāk ir dzīvot bez meliem.”

Arī filiālē "Lielbērze" apmēram pirms gada izvarota jauna sieviete. Leišavnieks stāsta: “Ziņojām policijai, lietā aktīvi iesaistījās meitenes vecāki, izmeklēšanu pabeidza dažos mēnešos. Bija tiesa, tā piesprieda valstij izmaksāt kompensāciju cietušās ģimenei.” Diemžēl par izvarošanu Ziedkalnē izmeklēšana notiek jau divarpus gadus un vēl nav beigusies, kad būs tiesa, nav zināms.

Ziedkalnes drūmā pagātne

Vardarbība "Ziedkalnē" diemžēl nav nekas jauns, un šai iestādei nav veicies ar vairākiem direktoriem. Labklājības ministrija 1998. gada nogalē konstatēja, ka "Ziedkalnē" jauniešus it kā audzināšanas nolūkā ievieto bunkuram līdzīgā telpā bez apgaismojuma un apkures. Toreizējo direktoru Gundaru Melngalvu ministrija atbrīvoja no amata.

Viņa vietā iecēla Andreju Nīmani. Šis direktors un bijušais Vilces pagasta deputāts pats apsūdzēts pansionātā dzīvojošo jauniešu seksuālā izmantošanā, pret viņu 2005. gada decembrī sāka kriminālprocesu. Labklājības ministrijai Nīmani nācās atcelt no amata, par direktori kļuva Aija Petuhova.

Tiesā jau 11 gadus...

Nīmani apsūdzēja pēc Krimināllikuma 160. panta 2. daļas – par atkārtotu vardarbīgu dzimumtieksmes apmierināšanu, ja tā izdarīta, cietušajai personai atrodoties bezpalīdzīgā stāvoklī. Par cietušajiem atzītas trīs personas.

Pēc trīsarpus gadiem, 2009. gada 15. Jūnijā, tiesa Nīmanim piesprieda trīs gadus cietumsoda, viņu apcietināja tiesas zālē. Tiesa nolēma no Nīmaņa piedzīt nelielu summu, tikai 779 latus – nieka kompensāciju trim cietušajiem, kā arī maksu par juridiskajiem pakalpojumiem. Taču 2011. gadā tiesvedība atsākās no jauna, jo Zemgales apgabaltiesa atcēla Jelgavas tiesas spriedumu un krimināllietu nosūtīja jaunai izskatīšanai. Pērn 6. maijā tiesa kārtējo reiz atlika krimināllietas izskatīšanu, nākamā sēde Jelgavas tiesā nozīmēta šā gada 19. oktobrī.

Komentē Labklājības ministrija

Saņēmām arī atbildi no Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta vecākās ekspertes Egitas Dorožkinas.

Labklājības ministrijā ir izstrādājuši vadlīnijas, kā uzlabot aprūpes centru klientu drošību. Noteikts, kā darbiniekiem rīkoties ārkārtas situācijās, tostarp vardarbības gadījumā.

Klientiem tiek nodrošinātas individuālas konsultācijas par intīmu vajadzību apmierināšanas veidiem un palīglīdzekļiem, pretapaugļošanās līdzekļu pieejamību. Šīs tēmas pārrunā arī grupu nodarbībās, jo vecāki ne vienmēr spēj jauniešiem izskaidrot šos jautājumus.

Diemžēl seksuālā izglītība cilvēkiem ar invaliditāti Latvijā joprojām ir gandrīz aizliegta tēma. Jāņem vērā arī tas, ka cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem ir apgrūtināta uztvere un ierobežotas iemācīšanās iespējas. Nonākot internātskolā vai aprūpes centrā, kur vairs nav stingrās vecāku uzraudzības, pieaug risks, ka var veidoties savstarpēja nesaprašanās un agresija, tostarp seksuālā.

Palīdzēt var profesionāļi, mācot saprast savu ķermeni, vēlmes un jūtas, sniedzot uztverei atbilstošu informāciju par ķermeņa attīstību, fizioloģiskajām norisēm, iemācot higiēnas normas. Kopš 2003. gada asociācija Papardes zieds izglīto arī cilvēkus ar garīgiem traucējumiem. Ir izdoti bukleti vieglajā valodā, 2006. gadā izstrādāta piecu dienu apmācību programma darbiniekiem, kas strādā ar šiem cilvēkiem.

Šo programmu ir apguvuši vairāk nekā 120 darbinieku no vairāk nekā 50 aprūpes centriem. Taču tie ir tikai viens vai divi darbinieki no katras iestādes. Ja apmācītais darbinieks aiziet no darba, vairs nav neviena, kas spētu runāt ar centra iemītniekiem par seksualitāti un palīdzēt citiem kolēģiem tikt galā ar neakceptējamu seksuālo uzvedību. Darbiniekiem arī māca, kā strādāt ar agresīviem klientiem.

Arī cilvēkiem ar invaliditāti seksuālās vajadzības ir neatņemama dzīves daļa, tāpēc darbinieki cenšas palīdzēt klientiem veidot abpusēji pieņemamas pāra attiecības. Iepriecina gadījumi, kad veidojas stabili pāri un tiek noslēgtas laulības.

Aprūpes centru iemītnieki saņem arī atbalstu kontracepcijas izvēlē un lietošanā. Jebkuras medicīniskās manipulācijas, tostarp ķirurģiska iejaukšanās, notiek ar cilvēka piekrišanu (mutvārdos, rakstveidā vai ar tādām darbībām, kas nepārprotami apliecina piekrišanu). Mediķiem nav tiesību veikt nekādas manipulācijas bez klienta vai viņa likumiskā pārstāvja piekrišanas.

Labklājības ministrija aicina informēt ministriju par jebkuriem vardarbības gadījumiem.