Ieejot Eiropas mēroga izstāžu apritē. Stāsts par Gustavu Kluci

„Ir tā – ja kāds zina vismaz vienu Gustava Kluča darbu, tad visbiežāk tā ir pastkarte „Peldētāji” no 1928. gada Spartakiādes sērijas vai fotomontāža „Dinamiskā pilsēta”,” stāstu par mākslinieku, kurš darbojies ļoti daudzveidīgi, sāk Iveta Derkusova, akcentējot, – Gustava Kluča personība Latvijai un latviešiem ir ļoti nozīmīga ar to, ka tas ir vārds, ko patiešām pazīst visā pasaulē. „Izveidojusies paradoksāla situācija, ka Rietumu pasaulē Kluča vārdu zina labāk nekā Latvijā,” stāstījumu sāk Iveta Derkusova, piebilstot, – nenoliedzami Kluča vārdu visu laiku ir pavadījusi duālā situācija ar viņa iesaisti Padomju Krievijas mākslas vidē, kas ietver arī sadarbību ar totalitāro režīmu. Protams, viena lieta, kā uzsver Iveta Derkusova, ir – vai Gustavs Klucis to apzinājās, vai arī tas bija laikmeta konteksts, kurā cilvēks dzīvoja. „Tādēļ šobrīd ir grūti viennozīmīgi runāt par šo mākslas materiālu, kas tapis Padomju Savienībā, Padomju Krievijā un Staļina režīma apstākļos. Arī  50., 60. un 70. gados Gustava Kluča darbi tika eksponēti ar zināmu atlasi, gan citu iemeslu dēļ.”

Tādēļ izstādes kuratore ir pārliecināta, – šis ir mirklis, kad mēs kā nācija esam pietiekami nobriedusi, pieaugusi, lai Rīga, būdama Eiropas kultūras galvaspilsēta, nenoraidītu nevienu savu izcilo personību un pieņemtu Gustava Kluča mantojumu tādu, kāds tas ir – rēķinoties ar sarežģīto vēsturisko kontekstu.

„Nevaram nodalīt Gustava Kluča darbu formu no satura, nevaram izcelt viņu ārā no vides, kādā dzīvoja, no politiskajiem uzskatiem! Tajā pašā laikā mēs šobrīd varam paskatīties, kas ir tās kvalitātes viņa mākslā, kas stāv pāri laikam.”

„Man ir uzdots jautājums – kāpēc krievu avangardā ir tik daudz latviešu, jo Gustavs Klucis nav vienīgais: ir Kārlis Johansons un vēl citi. Tad viena atbilde, kāpēc konstruktīvisms bija tas virziens, kas īpaši sasaucās ar mākslinieku domāšanu, ir: latviešu mentalitātei raksturīga sakārtotība un formas skaidrība. Gustavu Kluci interesēja telpa. Vai viņš domā plaknē, risinot grafiskas konstrukcijas uz papīra vai pārnesot tās telpiskos objektos, darbos ir skaidri redzama iekšēja struktūra, telpa. Ir skaidrs, ka viņš nedomā plakani, tās nav savilktas dekoratīvas svītras, tā ir noteikta struktūra, kuras ietvaros mākslinieks domā.”

Nākamais aspekts, ko akcentē izstādes kuratore, – neapšaubāmi, ja Gustavs Klucis, kurš bija sava laikmeta cilvēks, darbotos tagad, tad visās modernajās tehnoloģijās mākslinieks būtu absolūtais pionieris un viņam noteikti patiktu apgūt datortehnoloģijas un tās izmantot savu darbu tapšanā. „Taču arī tajā laikā viņu interesēja radio, kino, fotomontāžas princips, dinamika; tādējādi viņa darbi nav plakani un dekoratīvi. Kluča fotomontāžas nav mehānisks attēlu salikums; tas ir stāsts! Līdz ar to izpratne par tālaika poligrāfijas tehnoloģijām arī viņu padarīja īpašu.” Vēlāk, rādot pie zāles sienām pieslietos plakātus, Iveta norāda, – Klucis, gatavojot metus un maketus, zināja, ko tipogrāfija varēs un ko nevarēs, kā transformēsies krāsa, kur faktūra saglabāsies. Tādēļ izstādes kuratore īpaši priecīga par faktu, ka ir saglabājušies daudzu plakātu meti, kas dod iespēju nolikt tos blakus gatavajiem plakātiem:

„Te ir redzama visa mākslinieka laboratorija – kā viņš ir strādājis, un kā tas pārveidojies.”

Taujāta, vai izstādē būs redzami Gustava Kluča visu periodu darbi, Iveta Derkusova akcentē, – izstāde ir pilnīga mākslinieka darbu retrospekcija, izņemot varbūt pašus agrīnos skolas laiku darbus. „Taču viss pārējais ir, sākot no 1918. gada līdz pat mākslinieka nāvei 1938. gadā, – pilnīgi viss spektrs, kurā pārstāvētas mākslinieka darbu jomas, žanri, tēmas.”

To visu iespējams parādīt, pateicoties gan sadarbībai ar Eiropas muzejiem, gan mazāk zināmajam faktam, ka vislielākā Gustava Kluča darbu kolekcija glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. „No šiem aptuveni 250 darbiem, kas būs eksponēti izstādē, no citiem Eiropas muzejiem uz Latviju atceļojuši apmēram 30 priekšmeti,” teic kuratore, piebilstot, – izstāde ir brīnišķīgs veids, kā atgādināt stāstu par to, kā Kluča darbi nonāca Rīgā. „Visi zina, ka Klucis 1915. gadā aizbrauca uz Krieviju, tika iesaukts armijā un Latvijā vairs nekad neatgriezās.

Viss viņa radošais mūžs noritēja Krievijā: sākumā Pēterburgā, kur paralēli dienestam mācījās; revolūcijas notikumi, kas viņa dzīvi sagrieza kājām gaisā un kas ietekmēja viņa turpmāko mākslas ceļu. Saistība ar latviešu strēlniekiem Gustavu Kluci aizveda uz Maskavu un saveda kopā ar jauno valdību, kur viņš darbojās apsardzes rotā. Bet turpmākais Kluča mūžs norit Maskavā – pilnīgā un absolūtā krievu avangarda kontekstā.”

Tādēļ par G. Kluci esot grūti runāt kā par latviešu mākslinieku, ja ar to saprot Latvijas mākslas attīstības ainu – tajā Gustavu Kluci ielikt ir ļoti sarežģīti, jo visi viņa daiļrades attīstības periodi ir pilnīgā sazobē ar tābrīža Maskavā notiekošajiem mākslas procesiem. „Gustavs Klucis nekad nav bijis epigonis, kurš atdarina esošos mākslas virzienus. Viņš vienmēr bijis pirmajās rindās, un dažbrīd mākslinieks pat gājis soli pa priekšu – ar savu inovatīvo domāšanu un interesi par visu jauno.”

To stāstot, Iveta Derkusova atgādina faktu, ka diemžēl mākslinieka mūžs beidzās ļoti traģiski – viņš bija starp tiem daudzajiem tūkstošiem latviešu, kas dzīvoja Maskavā un kurus pēc „telefona grāmatas principa” nošāva. „Viņš bija to skaitā, tāpat kā labi zināmais latviešu mākslinieks Aleksandrs Drēviņš; viņu abu nāves diena ir viena un tā pati: 1938. gada 26. februāris. Abi mākslinieki tika vienkārši nogalināti sava radošā mūža un spēku pilnbriedā – savas nacionālās piederības dēļ. Kluci neglāba tas, ka visu mūžu bija veltījis padomju varai un Padomju Savienībai.” Komentējot šo faktu, Iveta Derkusova gan norāda, – ir jāatceras apstāklis, ka 30. gadu sākumā notiek milzīgas pārmaiņas Krievijas mākslas procesos. „Ja divdesmito gadu sākumā jaunā padomju vara radikālos māksliniekus, kas lauza veco kārtību, kas atteicās no tradicionālajiem mākslas žanriem, no skaistā attēlošanas un sāka konstruēt, veidot vidi, radīt abstraktos darbus un aktīvi piedomāt pie tā, kā jauno domāšanu un valsts filozofiju iznest ielās un iesaistīt pēc iespējas vairāk pilsoņu, – teiksim atklāti, tā bija propaganda! –, sākotnēji avangardiskā forma tika atbalstīta, jo tas bija varai vajadzīgs.

Savukārt 30. gadu sākums ir brīdis, kad vadošajās aprindās sāk izvērtēt, ka avangarda māksla ir ļoti brīva, radikāla un atstūmusi no priekšplāna ļoti lielu mākslinieku masu, kas ir tautai saprotamāka. Un sākās pagrieziens uz sociālistisko reālismu.

Gustavs Klucis līdz ar ļoti daudziem citiem avangarda māksliniekiem nonāca sarežģītā situācijā, piedzīvojot uzbrukumus par formālismu, denunciācijas... Tas viss ievirzījās bīstamā gultnē, un māksliniekus sāka „lauzt”...” Gustavam Klucim sāka pārmest daudz ko, arī fotogrāfijas izmantošanu, tādēļ viņš lēnām sāka atgriezties pie citiem mākslas žanriem, tostarp arī glezniecības. Tādēļ 30. gadu otrajā pusē viņš nebija starp māksliniekiem, kas veidoja oficiālo valsts politiku. „Neatkarīgi no visiem arhīvu materiāliem mums joprojām nav pilnīgas informācijas par to, kas īsti notika. Ir zināms, ka tobrīd Krievijā mākslas pasaulē viss „vārījās”, bet – kā mākslinieki tobrīd jutās, ka viņiem bija jāizdzīvo, atrodot kompromisu starp to, ko darīt, lai vispār drīkstētu strādāt savā profesijā un īstenot savu radošo programmu, mēs nezinām... Tas ir ļoti sarežģīti, tādēļ situācija 1938. gadā bija komplicēta arī no šā viedokļa. Iespējams, attiecībā uz Kluci ir bijusi kāda privāta denunciācija, mēs to nezinām un diez vai uzzināsim. Iespējams, labvēlīgākas apstākļu sakritības gadījumā viņa iepriekšējās darbības dēļ Klucis būtu glābts. Es gan domāju, ka nē, bet tās visas šobrīd ir spekulācijas…,” rezumē Iveta Derkusova, neslēpjot – lai cik grūti to atzīt, visticamāk, Gustavs Klucis tika nogalināts tieši tikpat anonīmi kā daudzie latviešu tūkstoši, ko Staļina terora gados režīms masveidā iznīcināja tikai par piederību noteiktai tautībai.

Atgriežoties pie stāsta, kā Gustava Kluča darbu kolekcija nonāca Rīgā, izstādes kuratore atgādina, ka arī tie avangarda mākslinieki, kas netika nogalināti, bija spiesti mainīt darbību, lai nesakaitinātu varu. Kluča un viņam līdzīgi represēto mākslinieku situācija bija vēl sliktāka – viņu darbi izstādēs neparādījās; viņi vienkārši vairāk neeksistēja – tādu mākslinieku nebija līdz pat 50. gadu beigām, Staļina nāvei un Hruščova „atkusnim”, kad pamazām sākās reabilitācijas process, un nogalināto mākslinieku ģimenēm vismaz atdeva to labo vārdu. Savukārt 1959. gada janvārī Rīgā nolēma sarīkot starpkaru periodā Maskavā strādājošo mākslinieku darbu izstādi. Tobrīd tā tika „promotēta pareizā gaismā”, piesaucot 1919. gada padomju varas epizodi Rīgā, no kuras bija apritējuši 40 gadi, un Krievijā strādājušie latviešu mākslinieki tika definēti kā latviešu padomju mākslas ciltstēvi... Iveta atgādina, ka speciālisti, kas toreiz strādāja Mākslas muzejā, zināja informāciju par patiesajiem apstākļiem, un viņi materiālus eksponēja ļoti uzmanīgi, lai šī izstāde vispār varētu notikt. Pēc izstādes Kultūras ministrija nopirka vairākus desmitus katra mākslinieka – arī Gustava Kluča – darbus, lai veidotu muzeja krājumus. Un tobrīd notika arī absolūti neticama lieta – Gustava Kluča atraitne Valentīna Kulagina nolēma, ka viņa visu sava vīra darbu kolekciju – vairāk nekā trīssimt darbu –, ko bija spējusi saglabāt, uzdāvinās Valsts Latviešu un krievu mākslas muzejam [tagad – Latvijas Nacionālais mākslas muzejs – red.].

„Tas ir mirklis, kad no sešdesmito gadu sākuma Latvija un Rīga, nebūdama tieši saistīta ar Gustava Kluča mākslas attīstības ceļu, kļūst par pasaulē lielāko viņa mākslas darbu glabātāju – šeit glabājas vairāk nekā 500 viņa darbu.”

Kuratore piebilst, – nav taisnība, ka muzejs par šo faktu būtu klusējis vai to slēpis, jo 1970. gadā LNMM Baltajā zālē notika liela Gustava Kluča darbu izstāde, kur varēja apskatīt arī citās kolekcijās esošos darbus un kas Rīgā nav tikuši izstādīti vairāk nekā četrdesmit gadu. „Tagad atkal darbi te saplūst kopā,” viņa rezumē, piebilstot, – kopš 1990. gada, kad Latvija un mūsu Mākslas muzejs ir atgriezies starptautiskajā apritē un sadarbības tīklā, Gustava Kluča darbi no LNMM kolekcijas rādīti daudzviet Eiropā, un pēdējos gados notikušas trīs šīs kolekcijas izstādes Eiropā, sākot ar festivālu „Pārsteidzošā Latvija” 2005. gadā Francijā. „Tāpēc nav tā, ka mēs darbotos pagrīdē, bet lielākā Kluča darbu izstāde Rīgā šī ir gan!” Protams, pašpietiekami pilnā paletē mākslinieka darbību varētu parādīt, izmantojot vien Rīgas kolekciju, bet ir periodi, kas šajā kolekcijā pārstāvēti mazāk, tāpēc uz Rīgu atceļojuši arī divdesmit Gustava Kluča darbi, kas atrodas Grieķijā, Saloniku Laikmetīgās mākslas muzejā – tostarp agrīnā perioda glezna „Dinamiskā pilsēta” un 1922. gada tribīņu sērija, kur Kluča darbos apvienotas idejas par tribīnēm un radio translāciju publiskai runu nodošanai tautai.

„Ir darbi – agrīnās eļļas gleznas – no Tretjakova galerijas Maskavā, ir darbi no Majakovska muzeja Maskavā. Taču, redzot, kā jums iemirdzējās acis, pastāstīšu, kā Gustava Kluča darbi nonāca Grieķijā.” Tādēļ, runājot par krievu avangardu, nedrīkst aizmirst pieminēt personības, kas šos darbus būtībā izglāba, lai kā šos māksliniekus dzina pagrīdē un darbus neizstādīja. „Tika stāstīts, ka tas nav vērtīgs, ka to nevajag glabāt, ka varbūt vajag darīt kaut ko citu. Taču Maskavā dzīvojošais grieķu izcelsmes diplomāts Georgs Kostakis kopš 40. gadu beigām sāka kolekcionēt tieši krievu avangarda darbus. Viņš ir absolūti unikāla personība, kurai būtu jāpaklanās sabiedrībai, kas šos darbus novērtē. Pirmkārt, viņš šos darbus savāca pa mājām un paglāba no fiziskas iznīcības. Otrkārt, izveidoja absolūti profesionālu un vienu no lielākajām kolekcijām, lai gan darbus bez laika distances ir grūti salikt kopā. Taču Kostakis redzēja darbu vērtību un tos māksliniekus, kuru darbi kolekcijā jāieliek. Kā ārvalstu pilsonim viņam bija vieglāk – Kostaka darbību īpaši neatbalstīja, taču uz darbošanos pievēra acis. Vēl 70. gadā kolekcija bija Krievijā, un daļa no darbiem toreiz tika eksponēta arī Rīgā, taču 1977. gadā kolekcionārs nolēma aizbraukt no Krievijas. Daļu kolekcijas viņš uzdāvināja Tretjakova galerijai, bet daļu kolekcijas aizveda.

Ap 2000. gadu Grieķijas valsts iegādājās daļu kolekcijas, un tādējādi Salonikos faktiski ir otra lielākā Gustava Kluča darbu kolekcija pēc Rīgas.

Tā ir kolekcija, kas arī visu laiku rotē krievu avangarda izstāžu apritē.” Sarunas beigās Iveta akcentē, – mēs tagad ar šo Gustava Kluča darbu izstādi ieejam Eiropas mēroga lielo krievu avangarda izstāžu sarakstā, vismaz šogad. „Tas ir tas, ko noteikti vērts akcentēt. Jo man šķiet, ka pamatā savu kolekciju rādām lokāli; šī izstāde nekādā gadījumā nav lokāls pasākums. Tas ir vismaz Eiropas mērogā unikāls notikums, par ko ir ļoti liela interese avangarda speciālistu vidū, jo vienkopus redzēt Gustava Kluča darbus tādā retrospektīvā skatā cauri visam laikam – tas nenotiek katru gadu. Kā jau te rēķinājām, tas nenotiek arī katrus piecpadsmit gadus; tie laika nogriežņi veidojas diezgan gari.”

Sadarbībā ar Rīga 2014/Publicitātes foto