"Saskaņas" dīvainības: ne līderu, ne skaidras attieksmes pret Ukrainu

Pēdējā laikā saskaņieši izmisīgi meklējuši veidu, kā uzrunāt vēlētājus. To apliecina gan viņu pozicionēšanās kā „tīra” sociāldemokrātiska partija, atbrīvošanās no tādiem skandaloziem politiķiem kā Irina Cvetkova, Nikolajs Kabanovs un Alfrēds Rubiks, gan arī, vismaz nosaukumā, atbrīvošanās no satelītpartijām, jo šajās vēlēšanās viņi startē ar partijas „Saskaņa” nosaukumu, nevis kā partiju apvienība „Saskaņas centrs”.

„Saskaņas centra” (tagad – „Saskaņas”) popularitāte lielā mērā balstās tikai uz diviem līderiem – Jāni Urbanoviču un Nilu Ušakovu. Gan viens, gan otrs pirms kāda laika dažādos veidos ir centušies atkratīties no piedalīšanās 12. Saeimas vēlēšanās. Tomēr saskaņieši acīmredzot sapratuši, ka bez abu līderu līdzdalības priekšvēlēšanu kampaņā neiztikt, nav bijuši drosmīgi atteikties no viņu līdzdarbošanās. Tas viss liecina par to, ka partijai ir kadru krīze. Tāpat arī nav īstenojusies vēlme saskaņiešiem piepulcināt ekspremjeru blici ar Aināru Šleseru priekšgalā, par ko vēl runāja gada sākumā.

Jūlijā „Saskaņa” paziņoja, ka tā par savu premjera kandidātu izvirza Rīgas mēru Nilu Ušakovu. Vēl kā Ministru prezidenta kandidātus saskaņieši virzīja Urbanoviču un Andreju Elksniņu, bet vairums partijas reģionālo nodaļu par premjeru neesot vēlējušies redzēt kādu no šiem diviem latviešiem. Tāpēc „Saskaņas” dome nolēma nominēt Ušakovu, kaut gan tas ir pretrunā ar iepriekš postulēto. Te jāteic, ka Urbanoviča un Elksniņa iekļūšana premjera krēslā varētu izraisīt arī cita veida problēmas – abiem diviem savulaik tika liegta pielaide valsts noslēpumam. Protams, diskutabli ir tas, vai Ušakovs tādu dabūtu, ņemot viņa sadarbību ar Kremli atbalstošajām struktūrām, bet tas jau ir cits jautājums…

Lai arī Urbanovičs partijas domes sēdē sacīja, ka Ušakova izvirzīšana „nav priekšvēlēšanu gājiens, tas ir pa īstam”, tas tieši tā arī izskatās kā priekšvēlēšanu gājiens. Pērnvasar pašvaldību vēlēšanu laikā, pēc kurām Ušakovs atkal kļuva par Rīgas mēru, viņš teica: „Es varu ļoti skaidri pateikt, ka (..) es noteikti nepiedalīšos Saeimas vēlēšanās ne kā Saeimas deputāta kandidāts, ne arī netiešā veidā kā premjerministra amata kandidāts. Tā kā plānojam, ka saņemsim vairāk nekā pusi rīdzinieku atbalsta, tas nozīmē, ka mums ir ne tikai mandāts strādāt, bet arī pienākums nostrādāt tos četrus gadus, līdz ar to man ir ļoti skaidra vīzija, ko es darīšu nākamos četrus gadus.”

Tas liecina tikai par to, ka Ušakova teiktajam ne vienmēr var ticēt. Tagad viņš filigrāni atrunājas, sakot, ka nevar atrisināt visas rīdzinieku problēmas, ja pastāv Latvijas tautas intereses ignorējošā valdība. Viņš varēšot lielākā mērā pildīt rīdziniekiem doto solījumu, ja kļūs par premjeru.

Savukārt Urbanovičs pēc nesen notikušajām Eiroparlamenta vēlēšanām klāstīja, ka gaidāmajā partijas kongresā tikšot pieņemti nozīmīgi lēmumi, kā arī paziņoti jaunie līderi. Līdz ar to viņš vairs nebūs partijas premjera amata kandidāts un vēl nezinot, vai vispār startēs vēlēšanās, jo darbs Saeimā nekāda „ogu maize neesot”. Skatoties „Saskaņas” „jauno līderu” vārdus, īpaši jaunus vārdus neredzam – visi viņi ir partijas vai tās satelītu vecie kadri.

Dumpīgā Salaspils un Ukraina

„Saskaņai” neizdodas savaldīt ne tikai savus līderus, bet arī partijas reģionālo nodaļu biedrus. Visuzskatāmāk to redzam, kaut vai palūkojoties uz Salaspils pusi.

Neatkarīgi no tā, ko pauž Rīgā, partijas reģionu nodaļas rīkojas „pa savam” un vismaz dažas sevi diez vai asociē kā sociāldemokrātisku ideju nesējas, vairāk sevi pozicionējot kā prokrievisku partiju. Īpaši šai ziņā izcēlusies Salaspils nodaļa. Pērn pēc pašvaldību vēlēšanām ar savu gānīšanos izcēlās pašvaldībā neievēlētais Marats Kasems. Savukārt šī mēneša beigās par sevi atgādināja domē tomēr tikušais, opozīcijas pārstāvis Vladislavs Haļuks, kurš izteicis neapmierinātību ar to, ka pie pilsētas bibliotēkas uz pāris stundām bija izkarināts plakāts ukraiņu nacionālās karoga krāsās, kurš ukraiņu valodā sveicināja ukraiņu oficiālo delegāciju uz Latvijas zemes. Diez vai šādi izgājieni nāk par labu partijas imidžam…

Vispār saskaņiešiem ar Ukrainu iet kā pa celmiem. „Saskaņa” noslēgusi sadarbības līgumu ar Putina varas partiju „Vienotā Krievija”, Ušakovs pošas uz Maskavu, lai nepieļautu veikaliņu „Rižskij dvorik” slēgšanu. Ukrainas jautājums ir karsts kartupelis – mums tomēr jāsadarbojas ar Krieviju, sankciju dēļ nevaram upurēt tautsaimniecisko izaugsmi un tā tālāk. Tikmēr Urbanovičs paspējis izteikties, ka sadarbības līgums ar Putina vadīto partiju ir „sverams jautājums” un paziņojis: „Kara fāze, es ceru, drīz beigsies ar Kijevas valdības uzvaru, bet tās asinis brēks vēl ilgi.”

Saskaņiešu vēlēšanau sarakstos varam atrast arī vienu otru kādreiz populāru politiķi. Tā, piemēram, Vidzemē ar astoto kārtas numuru startē bijušais Rīgas vicemērs Aivars Guntis Kreituss, kurš atjaunotās Latvijas laikā paspējis dibināt un nomainīt vairākas partijas – pēc izstāšanās no PSKP viņš pabijis Demokrātiskā centra, „Saimnieka”, LSDSP, Darba partijas un „Par labu Latviju” rindās.

Viņa sieva, politoloģe Ilga Kreituse gan skeptiski raugās uz sava vīra izredzēm „Saskaņas” rindās, jo saskaņieši, pēc viņas domām, sirgst ar „aptaukošanos”.

„Es nepiekristu tiem, kas jau steidz šo partiju apglabāt, tomēr nav šaubu, kas Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti viņiem ir trauksmes signāls. Un, starp citu, ne pirmais. Viņi ir nedaudz, tā teikt, „aptaukojušies” savā pārliecībā par to, ka ir uzvarētāji. Tajā pašā laikā aizmirstot, ka uzvarētāji viņi bija Rīgā,” izteikusies Kreituse un turpina: „Viņiem nav politiska līdera. Un tāpēc cilvēki sāk aizdomāties - bet ko gan viņi darīs, ja kaut kur tiks ievēlēti?” Politoloģe arī uzsver – „Saskaņas” problēma esot tas, ka nav vienotas nostājas par dažādiem pasaulē notiekošiem jautājumiem: viens sakot to, otrs sakot citu. Eiroparlamenta vēlēšanas arī pierādījušas, ka cilvēki vairāk balsojuši par personālijām, nevis partiju ideoloģijām. Tādēļ arī no saskaņiešu saraksta esot uzvarējis pazīstamais televīzijas žurnālists Andrejs Mamikins.

Pats Mamikins atzinis, ka Eiroparlamenta vēlēšanās „Saskaņa” „neuzrunāja vēlētāju”, „Saskaņa” apzinās savas kļūdas un tādēļ 12. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņas laikā gaidāmas „taktiskas izmaiņas”. Pagaidām gan tās grūti pamanīt.

Taktiskās izmaiņas

Iespējamās „taktiskām izmaiņas” varētu būt vēlme paplašināt deputātu kandidātu loku ar pazīstamiem uzvārdiem, bet tas nav izdevies.

Vēl gada sākumā runāja, ka „Saskaņai” varētu pievienoties Šlesera saorganizētā ekspremjeru blice „Vienoti Latvijai” un „Saskaņas centra” sarakstā varētu startēt tagad „Vienoti Latvijā” ierakstītie līderi. Tomēr, kā redzams, šis projekts ir pagaisis un kādreizējo sabiedroto Ušakova un Šlesera kompānijām nav izdevies vienoties.

Tāpat saskaņiešiem nav izdevies sev piepulcināt bijušo Ceļu policijas priekšnieku, „Rīgas satiksmes” valdes locekli Edmundu Zivtiņu, kurš iepriekš pauda gatavību iesaistīties politikā. Jāteic, ka pirms tam Zivtiņš „Vienotības” līderiem Solvitai Āboltiņai un Valdim Dombrovskim solīja nesaistīties ar saskaņiešiem. Kaut arī Zivtiņš neiestājās „Saskaņā”, viņš teicis, ka neliegšot tai savu atbalstu.

Saskaņieši atbrīvojušies arī no „centra” nosaukuma, sevi it kā norobežojot gan no Andra Amerika vadītās partijas „Gods kalpot Rīgai”, gan Alfrēda Rubika vadītās Sociālistiskās partijas. Tomēr tas tā ir tikai no fasādes puses. Sadarbojoties ar „Gods kalpot Rīgai”, „Saskaņa” vēlēšanu listēs ierakstījusi 20 Amerika partijas biedrus, tostarp arī Rīgas pašvaldības policijas priekšnieku Jāni Geduševu, bijušo „Rīgas dārzu un parku" vadītāju Agni Kalnkaziņu, bijušo žurnālistu Ivo Kiršblatu un citus.

Tāpat saskaņieši atbrīvojušies no skandaloziem politiķiem, kā, piemēram, Saeimas deputātiem Nikolaja Kabanova, kurš savulaik Latvijas karogu uzskatīja par nēzdodziņu, un Irinas Cvetkovas, kurai visur rēgojās neonacisti. Kabanovs tagad solījis vairs politikā nepiedalīties un darboties arodbiedrību jomā – arodbiedrībā „LABA”. Tomēr viņa vārds kaut kādā mērā „Saskaņā” būs dzirdams, jo saskaņiešu listē taču startē „LABA” līderis Raimonds Gailis. Savukārt Cvetkova aizbēgusi uz Tatjanas Ždanokas vadīto Latvijas Krievu savienību, ar kuru „Saskaņai” nu nopietni jārēķinās kā politiskiem konkurentiem.

„Saskaņa” savā pulkā nav uzņēmusi arī Sociālistiskās partijas līderi Alfrēdu Rubiku, bet sadarbība ar sociālistiem nav izbeigusies. Partijas listē pēc Nila Ušakova aicinājuma vēlēšanās startēs arī pieci Sociālistiskās partijas biedri, tostarp arī abi Rubika dēli, Saeimas deputāti Artūrs un Raimonds.

Rīgas vēlēšanu apgabala līderis ir Urbanovičs, kuram seko Saeimas deputāts Andrejs Klementjevs un pašvaldības policijas šefs Geduševs,.

Latgalē ar pirmo numuru startē Saeimas deputāts Andrejs Elksniņš (Latgalē), kuram seko viņa kolēģi Jānis Tutins un Ivans Ribakovs.

Arī Vidzemē pirmais numurs ir Saeimas deputātam – Ivaram Zariņam, aiz viņa – Sergejs Dolgopolovs un Latvijas Ostu asociācijas izpilddirektors Kārlis Leiškalns.

Kurzemes saraksta līderi ir parlamentārietis Valērijs Agešins, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un Latvija Džudo federācijas prezidents Raimonds Rublovskis un Saeimas deputāta palīgs Indulis Jankovskis.

Zemgales saraksta līderis ir pazīstamā dzejnieka Jāņa Petera dēls Krišjānis Peters, kuram seko parlamentārietis Vitālijs Orlovs un Rīgas Brīvostas valdes loceklis Ivars Jakovels.

Elmārs Barkāns/Foto: Ieva Lūka/LETA, Ieva Čīka/LETA