Diriģents Rubiķis aizstāv savu noķengāto sievastēvu – komponistu Imantu Kalniņu

Rubiķis intervijā Dāvidam teicis: „Atceries, pirms pieciem gadiem par man diezgan tuvu radagabalu teica, ka viņš ir uz vecumu nojūdzies?! Un daļa sabiedrības joprojām domā, ka ir nojūdzies. Viņš toreiz, pirms pieciem gadiem, pateica, ka mūs, latviešus, grib izdzīvot no šejienes. Bet visi par viņu tikai ķengājās. Arī par to, ka viņš tā kā grib draudzēties ar Austrumu Brāli...

Bet kas notiek tagad? Es pirms pāris nedēļām izlasīju, ka Latvijas lielie uzņēmēji ir spiesti pārcelties uz Igauniju. Te taču nepārprotami izgaismojas situācija: „Ā, jūs vēl neaizbraucāt? Ā, jūs kāds tagad gribat braukt atpakaļ? Pagaidiet, mēs jūs citādāk izsvēpēsim. Lūk, sāksim ar elektrību!” Kad sievastēvs pirms pieciem gadiem brīdināja, tad visi rādīja pie deniņiem, ka viņš ir tērēts”.

Rubiķis sevi uzskata par „latviešu Antiņu”, kas tic, ka varbūt reiz kas mūsu valstī mainīsies. Bet nekas nemainās...

„Ir skumji, kad no darbiem citās valstīs atgriezies mājās, bet te visa notiekošā dēļ kļūst ļoti skumji. Reizēm sajūtos tik bēdīgi, ka gribas raudāt. Rēzijai nesen kopā ar Aiju Andrejevu bija koncerts „Ziemeļblāzmā” ar Māras Zālītes tekstu un Kārļa Lāča mūziku.

Pēc tam satiku Māru Zālīti un atzinos: „Pēc šā koncerta ir sajūta, ka gribas iet un sist logus Jēkaba ielā!” Pēc savas būtības esmu Latvijas patriots, un šajā koncertā emocionāli sajutos drausmīgi skumji par to, kas notiek mūsu valstī.

Atmodas laikā biju mazs puika, 4. maijā biju Nīderlandē ar zēnu kora koncertu. Mamma man piezvanīja un pateica: „Mēs esam beidzot brīvi!” Es Nīderlandē gāju paceltu galvu, gājām pāri ielām pie sarkanās gaismas, visas mašīnas apstājās. Mēs bijām varoņi! Kad Rīgā brauca iekšā tanki, mēs nācām, stāvējām, kritām, 13. janvārī salām Doma laukumā, ar zēniem dziedājām Doma baznīcā, un no tā visa kas ir novērtēts? Man no parādu piedzinējiem nesen atnāca sveicienu vēstule par 19 centiem! Tie svaru kausi reizēm šķiet baigi dīvainie. Šajā laikā vienīgais veids, kā izdzīvot, ir humors,” sacīja diriģents.

Spilgtākie Imanta Kalniņa izteicieni

Te vietā atgādināt, ko savulaik teicis Imants Kalniņš (Imka), un kas pēc Rubiķa vārdiem, tagad ir piepildījies. Lūk, daži spilgtākiem Imkas izteicieni:

* „Tā saucamā Rietumu demokrātija ir visaugstākā totalitārisma pakāpe, ko esmu piedzīvojis septiņdesmitajos gados”. („Sestdiena”, 2011. gada maijs)

* Kalniņš neuzskata, ka par trīs oligarhiem dēvētie cilvēki Latvijā vainojami pie ekonomiskajām problēmām valstī. Viņš prezidenta Valda Zatlera lēmumu rosināt Saeimas atlaišanu un Latvijas politikā notikušo LTV raidījumā „Labrīt, Latvija!” vērtēja vārdiem: „Visu šo, kas patlaban notiek valstī un to, ko ierosinājis Zatlers, es liktu zem virsraksta: ja nav man, tad lai nav nevienam,” un uzskata, ka Zatlers rīkojies savtīgu nolūku vadīts. Uz apgalvojumu, ka tauta taču ir sajūsmā par prezidenta lēmumu, Kalniņš atbildēja: „Kamēr tauta būs sajūsmā par līdzīgām epizodēm, būs grūti sasniegt kādus augstus mērķus. Tas viss ir nebūtiski. Netiek runāts par īstajiem iemesliem, kādēļ valsts nevar atkopties”. (2011. gada jūlijs)

* Latvija Rietumos ir pazaudējusi savu neatkarību, tāpēc mūsu valstij jāstājas ārā no Eiropas Savienības, šādu viedokli laikrakstā "Latvijas Avīze" paudis Kalniņš. „Vai tur, Rietumu pusē, viss bija tik labi? Šodien es tur nevaru atrast neko, kam likt pluszīmi. Savu neatkarību mēs tur esam pazaudējuši. Vienīgais, kas mums no mūsu neatkarības ir atlicis, ir 4. maija un 21. augusta deklarācijas. Praktiski - vai esam ekonomiski neatkarīgi? Nē, iestājoties ES, mēs savu ekonomisko neatkarību esam zaudējuši,” uzskatīja komponists un piebilda: „Vēl esam pazaudējuši cilvēkus laukos. Man sāp sirds, redzot, cik lauki kļūst tuksnesīgi”. (2011. gada novembris)

* Atklātajā vēstulē, kas savulaik bija publicēta portālā nra.lv, Kalniņš raksta: „… redzu, kā mūsu kaimiņvalsts Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko pūlas savu tautu un valsti nosargāt, lai kā nesmilkstētu bankrotējušās Rietumu „demokrātijas” šakāļi. Kā mūsu kaimiņvalsts Krievijas prezidents Vladimirs Putins neļauj savu valsti pārvērst par iebraucamo vietu”. (2013. gada janvāris)

* Runājot par padomju mākslu, Kalniņš gremdējās atmiņās: „Padomju Savienībā, kas bija autoritāra sistēma, māksla tika turēta uz ļoti augsta pjedestāla. Šodien ne”. („Sestdiena”, 2013. gads)

* Kalniņš intervijā laikrakstam „Diena” stāstīja, ka viņam bijusi riebīga sajūta, paņemot rokās eiro banknotes, kuras nu nomainījušas latus: „Pat vēl šodien šī sajūta ir saglabājusies. Man bija tāda neatgriezeniska zaudējuma sajūta - ka pazaudēts ir kaut kas svarīgs. Bet, būdams optimistiska būtne, es sevi mierinu ar cerību, ka lats nav pazaudēts neizbēgami. Esmu saglabājis latu zīmes - arī kā stimulu un enerģijas avotu. Jo pēc manas sajūtas, pēc tā, kā es organiski jūtos, man vajag, lai mana nauda atnāktu atpakaļ. Lai lati atnāk atpakaļ, man vajag priekš manas pasaules izjūtas, priekš manas komforta sajūtas. Man ir nepieciešama šī doma, ka mēs savu valūtu atgūsim. Ar eiro es jūtos ļoti slikti”. Tāpat Kalniņš norādīja, ka viņš Latvijas nākotnes attīstību redz sadarbībā ar Krieviju un citām lielajās austrumzemēm, nevis Eiropas Savienību: „Sadarbībā ar Krieviju redzu pozitīvāku perspektīvu Latvijai nekā perspektīvu Eiropas Savienībā”. (2014. gada janvāris)

* „Es neslēpjos nakts tumsā un nebubinu pie sevis. Es sagaidu saules lēktu, iznāku dienas gaismā un atklāti pasaku: Jā, man ir divas mīlestības – Latvija, mana tēvu zeme, un Krievija, mana liktens māsa”. („Neatkarīgā Rīta Avīze”, 2014. gada janvāris)

* Aizstāvot padomju himnas atjaunošanu Krievijā Vladimira Putina izpildījumā un padomju karoga atjaunošanu Baltkrievijā Aleksandra Lukašenko izpildījumā, Imants Kalniņš portālam pietiek.com 2014. gada martā atklāja, ka „ar karogu un himnu neviens nav nogalināts”.

Kasjauns.lv/Foto: Rojs Maizītis; Edijs Pālens/LETA