Zetiņtante no Valdemārpils nosvin 100. dzimšanas dienu. VIDEO
Valdemārpilniece Emma Liepiņa, mīļi saukta par Zetiņtanti, pagājušās nedēļas nogalē nosvinēja savu 100 gadu jubileju. Lai arī viņas spēks ar gadiem ir apsīcis, jubilāre ar sirsnīgu pateicību uzņēma kuplu viesu skaitu.
Svētku dienā viņas mājas durvis Valdemārpilī tā arī nepaguva aizvērties, citu pēc cita iekšā aicinot apsveicējus. Papildinājuši ziedošo istabu ar vēl kādu krāšņu puķi, viesi izmantoja iespēju pagozēties jubilāres tuvumā, apliecinot, ka viņu pazīt ir patiess gods, raksta laikraksts „Talsu Vēstis”.
„Grūti aptvert, ka pagājuši 100 gadi,” atzīst gaviļnieces dēls Ilgvars, kurš kopā ar sievu Anitu mitinās turpat, pie Zetiņtantes. Arī simtnieka formā ceptajam kliņģerim jau apēsta viena nulle, un tuvinieki joko, ka Zetiņš tagad atgriezies bērnu dienās.
Bērnību jubilāre aizvadījusi Ārlavas pagastā, bet 1933. gadā jubilāre ieprecējusies Valdemārpilī, kur pavadīts viss pārējais mūžs, tāpēc mazpilsētā atrast kādu, kuram Zetiņtantes vārds ir svešs, būtu grūti.
Kā jau tik cienījamā vecumā pieklājas, nav izdevies iztikt bez vienas un otras veselības ķibeles. Īpaši skaudri par sevi atgādinājis šīs vasaras karstais laiks, taču tagad dienas iegājušas stabilās, ierastās sliedēs.
Zetiņtantei ir viena meita un trīs dēli, no kuriem lielo jubileju izdevies piedzīvot tikai vienam, pieci mazbērni, 12 mazmazbērni un pieci mazmazmazbērni.
Par kuplo bērnu pulciņu gaviļniecei ir prieks. „Es i priecīgs, ka nāk klāt! Mēs bij liel ģimen — sešas māsas, div brāļ un miruš a vēl bij,” viņa teic „Talsu Vēstīm”.
Pie gaviļnieces istabas sienas redzama Zetiņtantes iesvētību fotogrāfija. Toreiz viņai bija 18 gadu — jauna, smuka, ar sārtumu vaigos. Jubilejas dienā draugi fotogrāfu pamāca, lai bildē uztaisa Zetiņu par 50 gadiem jaunāku. Bet vai tad vajag? 100 gados ir pavisam cits smukums, ko vien retajam ir gods piedzīvot.
Jubilāre Talsu televīzijai atklāja savu dzīves stāstu, bet ne visu. Viņai ir arī savi noslēpumi. Viņa smejot noteic, ka nevar jau stāstīt, kā viņa kāvusies ar puišiem, vien šķelmīgi noteica: „Bija jau tie puiši, tā jau nevar teikt, ka nebij.”
