Latvijas vīrieši stāsta, vai padomju armija viņus padarīja par īstiem večiem
Padomju armijas dienu mēdz godāt arī par Vīriešu dienu. Latvijā lielākoties to uztver kā nevēlamu vēstures mantojumu, taču nebūt netrūkst sieviešu, kuras sveic stiprā dzimuma pārstāvjus šajos padomju ēras militārajos svētkos. Lai tur vai kā, vēsture paliek nemainīga: tolaik Latvijā bija vīri, kas “gāja krievos”, un vīri, kuri - kā vien spēja - izvairījās no dienesta padomju armijā.
Ik gadu pienākot šim datumam, sabiedrībā - īpaši vīru aprindās - atkal uzvirmo diskusijas par to, kāda loma vīrieša dzīvē bijusi dienestam armijā. Padomju armijai atdotie dzīves gadi, tostarp nerakstītā zaldātu vidū izveidojusies hierarhija jeb ģedovščina bieži vien tiek pasniegta kā “iesvētības” vīru kārtā, un kaismīgākie padomju armijas aizstāvji vēl arī pateiks, ka tas, kurš nav gājis padomju armijā, nav īsts vecis.
Lai noskaidrotu, ko par savu pieredzi PSRS armijā vai tās trūkumu saka paši kungi labākajos gados, portāls Kasjauns.lv aptaujāja Latvijā dzīvojošus vīriešus no visdažādākajām aprindām, kurus vieno fakts, ka savulaik kādā brīdī ikkatru no viņiem bija noskatījuši armijas rekrutēšanas darboņi.
Jānis, ugunsdzēsējs. Dienējis kodolraķešu bāzē Uzbekistānā
Mani, vienkāršu puisi no Zemgales laukiem, armijā paņēma 1986.gadā. Protams, ka neļāva palikt tepat Latvijā – čaļus no Baltijas valstīm bieži vien sūtīja kaut kur tālu prom uz Kaukāzu vai Vidusāziju. Kopā ar vairākiem lietuviešiem nonācu Uzbekistānā, kodolraķešu bāzē netālu no Taškentas pilsētas. Vēl tagad atceros, kā komandieris spļaudījās un teica, ka vietējiem taču nekādi nevar uzticēt darbu raķešu bāzē. “Vi, pribalti, umnije,” viņš mūs lielīja, visai neglaimojoši izsakoties par vietējo uzbeku spējām. (Jūs, baltieši, esat gudri, - red.piez.)
Runājot par to, kādus iespaidus uz mani kā vīrieti atstājusi krievu armija, jāsaka – tas tomēr bija piedzīvojums. Skolas laikos biju nekārtīgs pionieris, sarkano kaklautu nēsāju kabatā, pa radio klausījos “Amerikas balsi” un necietu apkārt valdošo stagnāciju.
Taču, kad mani beidzot paņēma un aizveda uz Uzbekistānas kalniem, sapratu daudz ko... Ieroči, smagas, bruņotas kravas automašīnas un kodolraķetes ar spēju iznīcināt veselas pilsētas – tā bija ikdiena, to visu bija jāiemācās pārvaldīt, nesačakarējot šo milzu naudu vērto padomju “militāro noslēpumu”. Neskaitāmas reizes bijām vienas pavēles attālumā no iesaistīšanās karā Afganistānā. Atceros dienas, kad vienkārši nebija ko ēst, atceros dienas, kad mocīja neizturams karstums. Tāda lieta kā vecāko zaldātu uzkundzēšanās jeb ģedovščina bija vien maza daļa no ikdienas grūtībām. Reiz, kautiņā aizstāvoties, salauzu sev roku. Mans lietuviešu draugs cieta līdzīgā veidā, taču tik un tā neļāvām citiem kāpt mums uz galvas.
Protams, ka šāda pieredze ietekmēja manu dzīves uztveri. Kā var neietekmēt, nu? Izjūtu līmenī tos gadus atceros kā bezjēdzīgu laika patēriņu, tomēr nevaru noliegt, ka raksturu man tas pamatīgi sakārtoja - sapratu, ka varu paciest daudz. Taču paldies dievam, ka mūsu jauniešiem tas nedraud. Nav vairs tie laiki! Tagad ir jāmācās, jāstrādā, jāattīstās un jābūt informētam par to, kas notiek pasaulē. Nenosodu arī tos, kuri bēga no dienesta padomju armijā. Tā tomēr nebija mūsu valsts.
Aldis Miesnieks, žurnāla “9Vīri” galvenais redaktors – dienējis desantu pulkā un tanku divīzijā
Sākumā dienēju desanta pulkā Kauņā. Pēcāk mani pārcēla uz tanku divīziju tepat Latvijā, Dobelē. Jā, armija noteikti atstāja savas pēdas. Iemācījos savākt sevi, dzīvot patstāvīgi, organizēties – tādas lietas, kuras mūsdienu vīriešiem bieži vien mēdz pieklibot. Ja godīgi, tad galvenais, ko iemācīja padomju armija, - pašam izdarīt visdažādākās praktiskās lietas. Kaut vai piešūt pogu kreklam. Raksturs... grūti teikt. Es vienmēr, arī jaunībā, esmu bijis spējīgs dot pretsparu, tāpēc nemaz nebija nepieciešama nekāda “vīru skola”. Par tiem, kuri izvēlējās bēgt no dienesta, netaisos teikt neko sliktu – tolaik tajos apstākļos tā bija katra latviešu vīrieša personīgā izvēle. Pilnībā saprotams, ja cilvēks nevēlas stundām ilgi armijas daļā klausīties stāstus par to, cik labs bija Ļeņins. Personīgi es, pateicoties šādām lekcijām, iemācījos tīri labi gulēt ar it kā atvērtām acīm.
Dāvids, modes dizaineris. Dienējis Voroņežā
Jā, bieži jau saka – kas nav dienējis, tas nav vīrs. Saviem bērniem neko tādu nenovēlētu! Man pašam jau ir 50 un saprotu, ka 18 gados cilvēks nav nekāds vīrietis – nu, puikiņš tas ir!
Īsumā: PSRS armija bija kaut kas briesmīgs. Labākais, ko no tā visa ieguvu, bija atklāsme, ka, ja vajadzēs, es esmu spējīgs uz visu, varu pārciest daudz un izdarīt daudz. Ja nebūtu bijusi tā armija, es nezinātu, ka esmu tik izturīgs. Ak jā, iemācījos arī šaut ar automātu un pistoli. Taču, manuprāt, dienestam tajos spēkos plusu noteikti bija mazāk nekā mīnusu. Par izvairīšanos no dienesta tolaik kaut kā neaizdomājos. Jā, zinu, ka daudzi simulēja, darīja, ko varēja, lai nepaņemtu, taču man kaut kā nebija domu par to. Bet pie psihiatra gan mani reiz aizsūtīja, un pat bez visas simulēšanas :)
Ēriks Stendzenieks, reklāmas speciālists. Dienējis pretgaisa vienībā netālu no Ļeņingradas
Dienēju netālu no Ļeņingradas pretgaisa aizsardzības vienībā. Man bija tas gods uz radara sazīmēt to skandalozo lidmašīnīti, kas savulaik nolaidās Sarkanajā laukumā. Es biju tas, kas to palaida, taču biju brīdinājis atbildīgos, līdz ar to tiku cauri sveikā.
Teiktu, ka dienests mani mainīja par kādiem 179 grādiem. Uz labo pusi! Iemācījos tikt ar sevi galā, atbildēt par vārdiem, uzaudzēju sev biezāku ādu. Gāja, protams, grūti. Mammai biju vienīgais bērns, visai izlutināts. Ja ne armija, tad nekāds uzņēmējs no manis, iespējams, nebūtu sanācis, – mazgātu grīdas spēļu zālē kaut kur Kauguros. Runājot par to, kā dienests padomju armijā iespaidojis manu paaudzi, jāsaka tā: man ir aizdomas, ka tie, kuri tomēr bija spiesti iziet cauri tam visam, ir kaut kā augstāk izsitušies dzīvē, tā teikt. Sociālā un finansiālā plānā. Tas gan ir tikai mans pieņēmums.
Sandris Metuzāls, žurnālists. No dienesta izvairījās
Man bija jādienē ap kādu 1988. vai 1989.gadu. Netiku studēt universitātē klātienē, tāpēc biju visādā ziņā ņemams padomju armijā. Taču baigi iet tur negribējās – bija skaidrs, ka Latvijas neatkarība jau vairs nav tālu, arī ģedovščina nebija kas tāds, kas šķita pārāk pievilcīgs... No dienesta mēģināju izvairīties. Simulēju kaites, tostarp arī smadzeņu satricinājumu. Manā gadījumā ar to pilnīgi pietika. Nākamgad tiku klātienes studijās, un dienests padomju spēkos man izpalika. Ar ko atšķīrās tie, kas paguva iziet cauri armijai? Dzīvojot kopmītnēs, varēja manīt, ka nedaudz lielāka dzīves pieredze viņiem tomēr bija. Vairums gan atzina, ka tos divus savas dzīves gadus labprāt būtu izmantojuši citādāk, lietderīgāk.
Uzskatu, ka tagad jauniešus obligātā kārtā sūtīt armijā nevajadzētu. Kā zināms, arī pašreiz militārās jomas speciālisti neredz nepieciešamību atjaunot obligāto dienestu. Taču domāju, ka arī mūsdienās vīram tomēr ir jāparāda, kas ir ierocis. Ir jābūt kaut minimālai izpratnei par to. Samērīga militārā apmācība skolās, manuprāt, būtu lietderīga.
Ivars, rakstnieks. Arī izvairījās
Man būtu bijis jāiet armijā 1984.gadā. Izvairīties no tā visa nolēmu jau sen pirms zvana. Atcerējos, ka bērnībā izslimoju meningītu un zināju, ka šī slimība mēdzot atstāt sekas. Nu tad arī stāstīju komisijai, ka nevaru pieliekties, bail no augstuma un čurāju gultā. Mana drauga mamma tolaik strādāja slimnīcā, tāpēc dabūt attiecīgas analīzes nebija problēma.
Visā tajā procesā bija pagadījusies viena daktere - ebrejiete. Viņas dēls bija aizsūtīts pa taisno uz Afganistānu, un viņa patiesi nevēlējās, lai tur aizsūta arī citus puišus. Viņa sargāja. Man pietika ar šokolādes kasti un rožu pušķi, lai panāktu šīs dāmas labvēlību. Kara komisariātā mani mēģināja iekārtot par šoferi, taču es teicu, ka man bail no mašīnām, bail no braukšanas. Tolaik strādāju ražošanas apvienībā “Radiotehnika” un baudīju dzīvi, tā teikt. Nu negribēju es braukt karot ne uz kādu Afganistānu!
