Ineta Radēviča stāsta, kā sportu nomainījusi pret televīziju un dzīvi Latvijā
Šogad Ineta Radēviča ar ģimeni pieņēma nozīmīgu lēmumu – pārcelties uz dzīvi Latvijā, kas bija sen lolots bijušās sportistes sapnis. Papildus māmiņas pienākumiem viņa pagūst iesaistīties arī dažādos televīzijas projektos - „Sporta studija”, „Garšu mednieki” un arī jaunajā LTV1 raidījumā „Ciemiņš virtuvē”.
Apsveicam ar atgriešanos Latvijā! Cik ilga bija tava dzīve ārpus dzimtenes robežām?
Pirms 13 gadiem devos mācīties uz Ameriku, vēlāk – uz Krieviju. Esmu priecīga, ka ar ģimeni tagad dzīvojam Latvijā. Tas bija mans sapnis daudzus gadus.
Vasarā laiski atpūsties tāpat nesanāca?
Nē! Pirmkārt, jau pārvākšanās prasīja daudz laika.
Daudz mantas vedāt no Maskavas uz Latviju?
Jā, braucām ar divām mašīnām. Uz robežas pavadījām ilgu laiku, rādot mantas. Muitnieks smējās, ieraugot garšvielas. Vaicāja, vai, manuprāt, Latvijā tās nav? Bet es vēlējos savas mantas ņemt līdzi.
Kad izkrāmējāmies, jau pēc dažām dienām devos filmēt „Garšu medniekus”.
Latvija mani uzreiz ierāva darbos. Taču tas ir labi, jo varu izzināt sevi, atklāt vājās vietas, ar kurām jāstrādā.
Kādas tās ir?
Dažādas organizatoriskās lietas. Piemēram, tagad daudzi draugi vēlas nākt ciemos uz sālsmaizi, jāgatavojas viņu uzņemšanai. Maskavā tā nebija.
Arī darbs „Sporta studijā” man ir izaicinājums.
Vai bija viegli pieņemt šo piedāvājumu?
Kad Dāvids man uzrakstīja e-pastu, izlasīju un tēloju, ka neko neesmu lasījusi, jo neesmu šīs jomas profesionāle. Iet profesionālu žurnālistu pēdās ir liela atbildība. Taču beigās piekritu, jo zināju, ka būšu Dāvida paspārnē. Viņš man ir kā treneris. Sākumā biju nedroša un nepārliecināta, bet ar otro raidījumu jau izjutu gandarījumu. Ar šī raidījuma starpniecību vairāk uzzinu par problēmām, ar kurām saskaras Latvijas sportisti.
Vai sportā gūto adrenalīnu var salīdzināt ar televīzijas ēteru?
Nē. Tas tomēr ir atšķirīgs.
Nē, tā man netrūkst.
Londonas olimpiskajās spēlēs līdz medaļai pietrūka viens centimetrs. Brīdī, kad vīrs mani apskāva uzreiz pēc sestā lēciena, bija skaidrs, ka man ir ceturtā vieta. Viņš turēja mani. Pjotram celī bijušas divas operācijas, saites pārrautas sacensību laikā – vienreiz Amerikā, otrreiz, kad jau biju viņam blakus, pasaules meistarsacīkstēs Maskavā. Toreiz atteicos no savas vieglatlētikas sezonas, neaizbraucu uz pasaules čempionātu, bet biju kopā ar viņu – viņu operēja Amerikā, pēc tam rehabilitācija, es biju blakus. Brīdī, kad viņš mani apķēra, es atceros, ka, turēdama savas rokas viņam cieši ap kaklu, teicu: „Tagad man ir sajūta, ka abi ceļi ir pārrauti un zem kājām nav zemes.” Turējos ar rokām, man bija tikai viņa kakls. Un sajūta – tas viss nav tik svarīgi! Jo man ir stiprs plecs, un tad vienalga, ko dzīve tev sniedz. Jo bērni jau pieņems, viņi mīl savus vecākus, viņiem vienalga – alkoholiķis vai čempions. Pārējais ir nelaime vai neveiksme, bet ne traģēdija. Tas man palīdzēja tobrīd nepazaudēt seju un pamatu zem kājām.
Pēc Olimpiādes jutos iekšēji izdedzināta, jo pēdējam sagatavošanās posmam atdevu daudz spēku, „iegāju” rezervēs.
Taču tagad televīzijā adrenalīns uzlādē, nevis iztukšo.
„Garšu medniekos” redzējām tevi kā trauslu būtni, bet iekšā tev tas krampis no sporta taču ir palicis. Ko ar to dari?
Nē, tā nav. Treneris gan Amerikā, gan Krievijā ar mani daudz mocījās. Nedrīkstēju būt kā māksliniece, sportā vajadzēja mācīties citu attieksmi. Daudz strādāju, lai atvērtu tieši sportam nepieciešamās īpašības.
Gribas skriet. Bet tu nevari iedomāties, kāds prieks „taisīt” presi un apstāties pie 30 reizēm, nevis darīt to ar apziņu, ka nepieciešamas 50.
Pati sevi kontrolēju, nav nekāda plāna, daru visu prieka pēc. Tagad to izbaudu.
Kā esat iekārtojuši savu dzīvi Latvijā?
Dēls Marks iet bērnudārzā, uz hokeja nodarbībām, viņam ir arī „sausais treniņš”, kur spēlē futbolu. Saka – grib arī peldēt vai spēlēt tenisu, domā par golfu.
Es biju tāda pati. Piedalījos visur, kur varēju, – basketbolā, volejbolā, mākslas skolā, mūzikas skolā. Labi, ka brīvās cīņas treneris negadījās. (Pasmejas.)
Tas arī ir vecāku uzdevums – piedāvāt bērniem visu, kas iespējams, un tālāk skatīties, kādas ir viņa vēlmes un dotības.
Jā, viņas mainās. Mammai patīk makšķerēt, tāpēc tagad, kamēr labs laiks, viņa dzīvo Krāslavā, turklāt kārto arī autovadītājas eksāmenu. Viņas man ļoti palīdz.
Vai Marks runā latviešu valodā? Tomēr pieci gadi Krievijā pavadīti.
Pārmetu sev, ka iepriekš nerunāju ar viņu pietiekami daudz latviešu valodā, lai vieglāk šeit iejustos. Viņš iet bērnudārzā, kurā ir bilingvālā apmācība.
Ilgi domāju, vai laist latviešu bērnudārzā, bet tad sapratu, ka tas viņam būs par daudz, jo daudz ko maina arī pārvākšanās uz Latviju: jauns bērnudārzs, jauna hokeja grupa, jauni draugi.
Viņam vēl divi gadi līdz skolas sākumam, tāpēc domāju, ka līdz tam valodu pilnībā apgūs un varēs iet latviešu skolā. Jau tagad sveicinās latviešu valodā.
Tavs vīrs Pjotrs Sčastļivijs spēlē Latvijas hokeja klubā Rīgas „Dinamo”. Kāda esi hokeja līdzjutēja?
Esmu no klusajām. Kad vīrs spēlēja Krievijā, vienmēr fanoju gan par viņa komandu, gan latviešu. Tagad ir divi vienā.
Kad ar dēlu esam arēnā, viņš visu laiku kliedz: „Sarauj!”, atkārto, ko kliedz fani. Tur šalli virs cilvēku galvām (par ko man vienmēr jāatvainojas), un dažkārt arī pati neredzu spēli, kad aizrautīgais hokeja fans lēkā. (Pasmaida.)
Tad jau atliek vien fanu kreklu iegādāties.
Krekls jau ir, tikai nav uzdrukāts spēlētājs. Marks vēl nav izdomājis, kurš viņam ir mīļākais spēlētājs Rīgas „Dinamo” komandā. Es viņam neko nevaru uzspiest, pašam savs viedoklis.
Tava dzimtā puse ir Krāslava. Vai kopā ar ģimeni sanāk uz turieni aizbraukt?
Jā, brīvdienās, kad Markam nav bērnudārza un hokeja, braucam pie manas vecmāmiņas. Markam patīk lauku darbus darīt, un viņš sūdzas, ja vecmāmiņa nav kādu darbu viņam sarūpējusi.
Ir vēl tāda nianse, kāpēc viņam ļoti patīk laukos, – mājās neļaujam skatīties televīziju, bet laukos, istabā, kurā viņš guļ, atrodas televizors. Dēlam tas ir liels notikums, kad uztic TV pulti un noteiktu laiku ļauj skatīties bērnu filmas.
Žurnāls "Rīgas Viļņi"/ Foto: All Over Press, Evija Trifanova/LETA, Rojs Maizītis, no Inetas Radēvičas privātā arhīva
