Māra Ķimele: "Mūsdienu dzeju lasīt ir grūti"

Kādā no šā rudens „Dzejas” izrādēm 9. septembrī Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē izrādes laikā mobilie telefoni iezvanījās piecreiz, divi skatītāji pameta zāli, vienam no viņiem, šķiet, kļuva slikti. No pagalma rēcot izbrauca busiņš, aktieri vērās acīs skatītājiem – tverot sašūpošanos? Bija gan smieklīgi, gan griezīgi, gan mulsinoši – īsta dvēseles tepiķa izdauzīšana.

Tikšanās sajūta

– Droši vien daudzi atceras, ka stundām ilgi sēdējuši kādā virtuvē, viesistabā, kafejnīcā un cits caur citu skaitījuši dzeju. Iespējams, šodienas divdesmitgadniekiem ir kāds cits zīmogs. Vai par to domājāt, strādājot pie šā darba?

– Atzīšos godīgi, es par zīmogiem nedomāju.

– Tā ir mana ekspresija. Jūs man jautājāt, kā patika izrāde.

– Bet jūs man neatbildējāt. Kāda bija sajūta?

– Tāda arī bija – ka tas sen nav piedzīvots, sen nav lasīta dzeja. Varbūt ir lasīta, bet nav bijis ciešāka kontakta, kā tas bija kādreiz, kad tā bija neatņemama dzīves sastāvdaļa.

– Zinātnieki arī atzīst, ka dzeju cilvēks patērē jaunībā un tad atkal – otrā dzīves daļā. Bet, kad ir aktīvais ģimenes un darba laiks, tevi kaut kā no tās zonas izspiež. Ne tāpēc, ka tev vairs nepatīk vai negribi, bet tu vienkārši tiec izspiests.

– Aktīvajā posmā varbūt kādreiz iedomājies – es taču esmu dzejas cilvēks, bet kāpēc mani tas nevilina, neaizrauj?

– Jā, bet tas ir pilnīgi objektīvi. Arī es biju ļoti liela dzejas cienītāja, un arī es, tieši tāpat kā jūs, jaunību esmu pavadījusi draugu pulkā, lasot dzejoļus. Esmu priecīga, ka sakāt – bija tikšanās sajūta, jo tas arī bija mērķis. Uzdevums bija nevis priekšnesums, bet satikšanās ar dzejoli vai ar autoru mirklī, kad dzejolis radīts. Dzeja man šķiet augstākā literatūras forma. Satura blīvums, tēlainības precizitāte līdz tūkstošdaļai – citādi tā neiedarbojas. Aktieri ir izvēlējušies ne vien latviešu dzeju, bet arī daudzus tulkojumus, kas mums ir ārkārtīgi kvalitatīvi. Mūsu atdzejotāji ir pelnījuši apbrīnu un cieņu, jo latviešu valodā ir tulkota gandrīz visa pasaules dzeja.

– Varbūt poētisms mūsos iekodēts jau ar tautasdziesmām?

– Man arī jādomā par tautasdziesmu, tā mani saviļņo, sevišķi senais, mītiskais slānis. Vai arī pavisam vienkāršās, bet ar ļoti skaidru nostādni, ko grib teikt: “Celies, mana Laimes māte,/No purviem, ezeriem!/Tu bij’ ilgi gulējusi,/Es bij’ ilgi raudājusi.” Vai šāda, par citplanētiešiem: “Saules meita jostas auda,/Mēnesī sēdēdama;/Dieva dēli klāt sēdēja/Ar sudraba lukturiem.”

Rainim ir vairākas lugas, kas balstās tautasdziesmā, – Krauklītis, Pūt, vējiņi. Abas esmu iestudējusi un kādreiz zināju no galvas. Tagad vairs ne, ļoti žēl.

Tie tusiņi ir diezgan stulbi

– Kas bija impulss veidot šīs izrādes?

– Vienmēr jau impulss ir viens – pati dzīve.

– Jums ir nācies domāt, ka dzeja mūs dara ievainojamus?

– Manuprāt, būtu, maigi sakot, ļoti jocīgs tāds cilvēks, kurš gribētu klausīties vai lasīt dzeju aizvērtā stāvoklī, sažņaugtām dūrēm, ar mērķi – es neļaušos. Ja vēlies dzeju uztvert, tad arī gribi, lai tā tevi saviļņo, vēlies sajust, ka vēl kādam cilvēkam izjūtas un sāpes ir līdzīgas, varētu teikt – brālīgas. Ka mēs esam ļoti saistītas būtnes. Un dzeja ir tik koncentrēta mākslas forma, tik attīrīta – es runāju par īstu dzeju. Atliek tikai būt ļoti uzmanīgam, lai brīnums atklātos tam, kas to dzejoli lasa, runā vai klausās. Ir naivi iedomāties, ka visus dzejoļus var lasīt vienā skandēšanas manierē. Vai, kā bija modē septiņdesmitajos gados, jebkuru dzeju pārveidot par prozu un runāt ļoti sadzīviski. Es joprojām bez šermuļiem nespēju atcerēties, kā mūsu ļoti ievērojamās aktrises lasīja latviešu tautasdziesmas, ignorējot ritmu un liekot loģiskos uzsvarus. Tā būtībā ir atļaušanās ņirgāties par ļoti senu struktūru, kuras ritmā jau ir iekodēta jēga. Tāpēc ir grūti (šoreiz gan subjektīvi) uztvert, ka „Pūt, vējiņus” pārraksta prozā. Raiņa teksts ir absolūti perfekts, novests līdz tādai skaidrības pakāpei, ka ļaujas dziedams, ieliekams mūzikā. Un es nesaprotu, kāpēc cilvēkā rodas vēlēšanās to skaistumu iznīcināt.

– Varbūt cilvēki nesaprot, ka iekšējais ritms ir ļoti svarīgs.

– Nav jau jāsaprot, ja tu lasi, tu to sajūti.

– Cits varbūt nejūt, nav iemācīts sadzirdēt.

– Skolotāji jau pirmajās klasēs ļoti daudz ko izdara ar cilvēka uztveres spēju. Tas ir neprātīgi atbildīgs darbs. Pirmo klašu skolotājs ir svēts cilvēks, jo tik daudz kas no viņa atkarīgs, arī visā nācijas dzīvē. Es, piemēram, brīvvalsts sākumā biju patriotiski noskaņota, bet pēc tam, kad tās partijas ministrs, par kuru balsoju, likvidēja Latvijas skolās korus, zīmēšanas stundas un skolu teātrus, es par viņiem vairs nebalsoju. Man tas bija šoks. Vispār nedrīkst teikt – likvidēja, juridiski tas ir nekorekti, tā ir mana emocionālā izpausme – ministrija noņēma finansējumu koru un teātra pulciņu vadītājiem. Toreiz bija tāda mode – noņemt finansējumu regulārajam darbam un atdot kādam vienreizējam pasākumam. Bet tā ir tāda... idiotu domāšana. Jo – kādi gan svētki, ja neesi sagatavojies? Un tie tusiņi parasti ir diezgan truli, nekāda labuma nav, izmesta nauda. Bet kaut ko tie cilvēki droši vien domāja, ja tā darīja. Diez vai viņiem bija ļauns prieks, ka bērni vairs nedziedās. Varbūt to izdarīja cilvēks, kuram bija kāda trauma – nepaņēma skolas korī. Arī tā gadās – nepaņem, un viņš visu mūžu domā, ka nevar dziedāt. Nereti dziedāšanas skolotāji nevis palīdz, bet vienkārši izmet, aizliedz, jo mērķis ir uzvarēt sacensībās, kurās koris piedalās.

– Nevis dziedātprieks.

– Jā, nevis tas, ka bērns, vienalga kādiem ceļiem, pierod pie mūzikas, skaņu pasaules. Protams, ka padomju mantojums mūsos ir ļoti liels. Šķiet, joprojām 70 procenti ir padomju laika skolotāji, kuri stingri zina, ka mērķis ir labi parādīties, nevis pats bērns, kāds viņš ir, kā tīstās. Un tieši tas pats ar dzeju – ja tā dabīgā veidā ienāk cilvēka dzīvē, tad arvien attīstās un aug. Kultūras trūkums ir tautas bojāeja. Tāpēc man vienmēr jādomā par samēriem. Šķiet, valsts nesamērīgi lielu daļu mūsu muzikālajā dzīvē ir piešķīrusi šlāgeriem, tādai vienkāršotai mūzikas un dzejas uztverei. Es neesmu pret ziņģēm, ir arī brīnišķīgas lauku kapelas, kad muzicē visa ģimene, sākot ar vecvectēvu un beidzot ar mazmazdēlu. Bet, kad pusmūža onkuļi, resnos alus vēderus iežmieguši džinsos, uzlikuši kovboja cepuri, dzied – „kā es notrīcēju, kad tu man pagāji garām, ak, kaut vēl reizi”... tā vienkārši sakot – „ak, kaut vēl reizi es tevi varētu dabūt” –, kļūst šķērmi. Tad noliec blakus pasaules līmeņa šedevru Frici Bārdu, kurš saka: „Es vēlētos tevi ieaijāt kā naktī vējš liepiņu aijā” – un domā – vai tie cilvēki nav lasījuši? Nekad nav atšķīruši nevienu latviešu dzejnieka grāmatu? Jo mums ir arī ļoti augsta līmeņa vienkārša dzeja – ne kvalitātes nozīmē, bet vienkāršiem vārdiem pasacīta:

mazi putni lielos kapos

baltu naudu kaļ

pacel ziemas pilnās acis

pasauc atpakaļ

tā lai iedreb tavā mēlē

bērza zariņš sīks

lai pār krūtīm stāvus nolīst

siltums bezgalīgs

(Knuts Skujenieks)

Tiem simtiem ansambļu, kas Latvijā paši veido savas dziesmas, mūzika sastāv no „bļam”, „bļam”, „bļam” un teksts sastāv no „bļam”, „bļam”, „bļam”. Saprotu, viņi grib nopelnīt, bet tāpat taču sanāk pietiekami daudz. Bet dzejnieki tiešām mirst badā. Var jau teikt, ka tas ir dzejnieka liktenis un tā arī viņam vajag, bet varētu taču paņemt mūsdienu dzejnieka dzejoli un savā ansamblī padziedāt. Tas būtu kā ziedojums dzejniekam, manuprāt, brīnišķīgi. Piekrītu, ka vidējais latvietis, par ko smejas „Rīgas Laika” elitārie cilvēki, ir diezgan pašpietiekams, turklāt ar ārkārtīgi lielu amplitūdu. Pa īstam lielu un ļoti cienījamu. Nezinu, vai pasaulē daudz kur tā notiek, ka cilvēks no vienkārša sadzīves darba kļūst par prezidentu.

– Varbūt tas ir katrā no mums.

– Un varbūt tāpēc mums ir vērts par to domāt un to latiņu celt uz augšu. Ja man dzīve nepiespēlē iespēju kļūt par ministru un es pats neesmu tik nekaunīgs, lai...

–...sistos uz augšu?

– Jā, līdz Saeimai vai padomnieku amatiem, kur pelna tās neaptveramās summas. Bet es taču varu bīdīt savu apziņu, paņemot vienu brīnišķīgu grāmatiņu un cenšoties attīstīt savu valodas izjūtu, tēlainību, domāšanu. Mums ir tik brīnišķīgi komponisti, kurus ir patīkami klausīties ne tikai elitārā situācijā, koncertā, bet arī ikdienā. Cik kvalitatīvs ir Radio Klasika – mums ir visas iespējas, vajag tikai sevi pamudināt. Protams, klasiskā mūzika un modernā dzeja mēdz būt grūti uztverama. Kaut vai Marts Pujāts – cik viņam tā ir... ietilpīga. Un tādu izcilu mūsdienu dzejnieku ir desmitiem. Sevišķi tagad, strādājot pie dzejas izrādes, mēs paši, pieci aktieri un es, visu laiku brīnāmies – lasām vēl un vēl, un ir vēl un vēl. Tas nebeidzas.

Grāmatas – vēsā vīna krāsā

– Vai ir kāds skolotājs, kas jums ir devis īpašu dzejas impulsu?

– Nē, mana literatūras skolotāja bija kārtīga padomju sieviete, kas zināja, ka Rainis ir proletariāta dzejnieks. Manī kā pusaudzē tas izraisīja sašutumu. Biju daudz lasījusi Raini, īpaši lugas. Mums mājās bija daudz grāmatu. Vectēvs Jūlijs Lācis bija žurnālists, rakstnieks, mammai kara laikā bija izdevies daļu bibliotēkas no viņa mājas Mežaparkā pārvest uz mūsu dzīvokli. Es uzaugu mājā, kur pie sienām bija Purvīša, Tillberga un Tīdemaņa gleznas, grāmatu plauktos – gan mākslas grāmatas, gan laba literatūra – sēriju izdevumi tumši sarkanos vāciņos man ļoti mīļi. Tā ir mana bērnības sajūta – tāda ļoti patīkama, vēsa, tumši sārta vīna krāsa. Sāku lasīt četru gadu vecumā – netīšām. Papiņš mācīja māsu, kura ir pusotru gadu vecāka, un es kaut kur blakus tāpat vien iemācījos. Vienudien vecāki konstatēja, ka vienkārši sēžu un lasu. Tas nāca dabīgi.

– Jums kā bērnam nevajadzēja krāsainās bildītes?

– Toreiz, manā pēckara padomju bērnības laikā, latviešu valodā tādu nebija. Pirmskara bērnu izdevumu mums arī mājās nebija, mamma bija pārvedusi tikai lielās grāmatas. Toties mums bija oriģinālas Stārastes glezniņas pie sienām.

– Jums izdevās visu to literatūru paglabāt?

– Tur jau nekā pārāk aizliegta nebija. Raini drīkstēja turēt, Tagori arī, Hamsuns varbūt bija sliktais, bet tā jau neviens pa dzīvokļiem nešurīja. Bez šaubām, vēlāk gan man bija visādas grāmatas, par kurām varēja nonākt cietumā, daudz pārkopējām aizliegto literatūru, kas bija bīstami, bet man kaut kā laimējās.

– Jūs tajā laikā pazināties ar dzejniekiem?

– Ne ļoti tuvi, bet – jā. Pazinu gan Ojāru Vācieti, gan Imantu Ziedoni. Mani vecāki draudzējās ar Ojāru Vācieti un Ludmilu Azarovu. Vēlāk Imants Kalniņš uz Ojāra dzejas rakstīja pilnīgi ģeniālu ciklu „Balādes par Matisonu”, ko nezin kādēļ ļoti reti atskaņo.

– Tas ir no sarežģītākā plaukta.

– Jā, „lieciet beigtam Matisonam mieru”... Ar Knutu Skujenieku un Uldi Bērziņu bijām un joprojām esam ļoti labi draugi. Uzskatu, ka Uldis Bērziņš ir mūsu kultūras fenomens, kaut kas sevišķs, īpašs. Pateicoties viņam, esam pietuvināti lieliem pasaules kultūras dārgumiem. Pēdējais ir „Teiksma par Igora kauju” – biju aizgājusi uz grāmatas prezentāciju, tāds darbs! Un ir tik patīkami redzēt un dzirdēt, kā divi ļoti atšķirīgi dzejnieki – Skujenieks un Bērziņš – viens otram saka labus vārdus, kā viņi ir savstarpēji bagātinājušies, kā katrs no viņiem otram palīdzējis. Ap sirdi kļūst silti. Domāju, ka mākslinieku vidē ir daudz šādu, savstarpēji cienošu attiecību – mēs novērtējam to, ko otrs izdara.

– Un priecājamies.

– Ir pat gadījumi, ka tev ar to cilvēku nav nemaz tik labas attiecības, bet viņš ir uzrakstījis vai nospēlējis ko superīgu, un ir tik liels prieks, ka personiskās lietas kļūst nesvarīgas, salīdzinot ar šo radīšanas uzvaras gājienu. Jo tas, ko cilvēks spēj dot, – gan skaistums, gan viedums, gan bagātība, tas, ko tu saņem, kad to baudi –, ir tik spēcīgi un priecīgi. Domāju, varbūt arī valstsvīriem Latvijas dēļ vajadzētu aizmirst savstarpējo ienaidu.

– Nenovīdību norakt lielākas idejas vārdā?

– Jā, šķiet, mūsu politiķiem pietrūkst tās lielās idejas, mīlestības uz šo zemi, viņiem tiešām ir tik svarīgi, kurš uzvarēs, kurš dabūs. Tas, kā viņi plēšas amatu dēļ, ir tāds kauns. Un tā kungu spēlēšana! Tik nožēlojami. Bet arī viņi ir mūsu tautas daļa. Nu varbūt tā sliktākā. Viena tautas sliktākā daļa sēž cietumā, otra – Saeimā. Šausmīgi, tā nedrīkstētu būt.

– Varbūt arī tas saistīts ar dvēseles izglītību – cilvēks nav sapratis, kā Rainis teica, ka gūt var dodot?

– Katrs jau to došanu saprot citādāk. Vienam šķiet, ka viņš dod, ja ar Saeimas mašīnu var piebraukt pie savu bērnu skolas vai bērnudārza. Un māmiņa jūtas labi, viņa saviem bērniņiem dod to, ko pati, kā saka, dabūjusi savā rīcībā. Un droši vien tur ir kāds gandarījums, patīkami tas ir.

Lēnām, uzmanīgi un skaļi

– Nezinu, par nožēlu vai laimi, bet dzejnieku darbus nereti var nopirkt par dažiem centiem, nocenotus. Kā dzejniekam izdzīvot?

– Mums ir jāpretojas tam, ka mūs sadala. Tagad politiķi kultūru nemīl, viņuprāt, tas ir pēdējais, par ko jārūpējas. Labi, ka mums ir pietiekami atbildīga un izglītota kultūras ministre, taču kas zina, kā būs pēc vēlēšanām. Bet mums jāapzinās, ka pastāvam tikai kopā. Atsevišķi aiziesim bojā. Cik ļoti vienoti ir Latvijā dzīvojošie krievi cīņā pret latviešu valodu vai latviešiem vispār, skatos ar apbrīnu un cieņu. Mēs esam atsevišķi. Varbūt mums nevajag vienoties pret kaut ko, bet par. Jā, Dziesmu svētkos notiek kas grandiozs, bet, domāju, mēs arī ikdienā varētu cits citam palīdzēt, daudz vairāk saistīties. Ir taču iespējas arī mazpilsētās un laukos to kultūru baudīt, tikai katrā vietā vajag vienu iniciatoru, kurš uzņemas organizēšanu, sazvanīšanu, sarakstīšanos, kā tas jau notiek Cēsīs, Rēzeknē, Tukumā, Ventspilī.

Mēs esam maza, izredzēta, bet, protams, arī mirstoša tauta – tas jāapzinās. Un jāciena sevi – mēs nākam no ļoti senas kultūras, varbūt nesam pēdas no iepriekšējās civilizācijas. Mēs nedrīkstam atļauties tik pavirši izturēties pret valodu – kaut tāpēc vien, ka tā ir liels noslēpums. Mēs nezinām, no kurienes tā nāk, nemākam izlasīt paši savas rakstu zīmes – vienā cimdā ir slēpts tik daudz informācijas.

– Kā domājat – latvietis piedzimst ar panteista dvēseli vai paņem no tautasdziesmām, Bārdas dzejas, Skalbes pasakām?

– Domāju, ka mēs tādi piedzimstam. Jau atkal pieminēšu Martu Pujātu, viņš ir tik mūsdienīgs – nav iespējams būt vēl modernākam, intelektuālākam, bet viņam ir tik latviski tēli. Piemēram, lietussargi dīgst „kā sēnes” – nu, kur vēl latviskāk! Tik precīzi, konkrēti! Katra rindiņa ir vesels informācijas tilpums. Mūsdienu dzeju ir grūti lasīt – tas jādara lēnām, uzmanīgi un balsī. Tāpat glezna – pie tās jāapstājas un jāskatās tik ilgi, līdz bilde tev atver acis. Nedrīkst skriet garām. Un dzejolim nedrīkst skriet garām. Tas prasa kontaktu. Ir jāsakontaktē ar tā būtību.

Ar Kultūras akadēmijas pirmā kursa studentiem iestudējām Veidenbauma dzeju. Katram studentam bija uzdevums atrast savu dzejoli, apzināties, kā jūtas cilvēks trūkumā, badā, salā. Viņi gāja uz nakts patversmēm, iepazinās ar cilvēkiem, runājās. Šo koncertprogrammu 12. oktobrī rādīsim Veidenbauma muzejā. Tā ir sestdiena, aicinu jebkuru – iesēdies mašīnā ar ģimeni, aizbrauc uz Kalāčiem, paklausies jauniešu koncertu ar Veidenbauma un Kulakova dziesmām.

– Studenti tiešām gāja?!

– Jā, jā. Citādi jau nevar nospēlēt. Ir jāsaskaras ar to. Citādi rodas aritmētiski vidējais nekāds. Tāpēc ļoti vēlos aicināt skolotājus vest bērnus pa rakstnieku, komponistu, gleznotāju vietām, sakrāmēt mašīnā vai ar riteņiem. Man vienmēr ir bijis sapnis – iezīmēt vietas, kur bijis kāds dzejnieks, un nevis uz dārgas plāksnes, bet uz parasta dēļa uzrakstīt dzejas rindu un piesiet vietā, kur, teiksim, Rainis skatījies uz savu Tadenavu. Mūsu ģēniji nāk lielākoties no laukiem. Vajadzētu piesātināt mūsu zemi ar šo cilvēku ģeniālajām domām, sajūtām.

– Radot klātbūtnes sajūtu?

– Viņi ir mēs, un mēs esam viņi. Mēs esam kopā.

– Tagad dzīvojat ar domām par Aspaziju?

– Jā, Inga Ābele raksta lugu. Mani ļoti interesē, kas tur būs. Viņa ir rakstniece, kas ļoti nopietni izpēta dokumentālo materiālu bez atļaušanās patvarīgi interpretēt. Domāju, būs ļoti interesanti. Un godīgi.

– Pamatdoma būs par radošas sievietes likteni?

– Tas jāprasa Ingai. Katrā ziņā viss Aspazijas mūžs mums ir pārskatāms – ar ārkārtīgi spožu sākumu un ļoti vientulīgu noslēgumu – slima, un vēl karš. Rainis jau sen bija miris, Aspazija viena dzīvoja vēl četrpadsmit gadu.

– Šī brīža izrādes anotācijā uzburta ļoti skaidra bilde – Aspazija gaida fotogrāfu 1943. gada 16. maijā – sēž mājās Majoros, ap kaklu dzintara krelles...

– Tāda uzpucējusies un joprojām skaista. Liela personība. Ļoti talantīga būtne.

– Kā domājat – radošs cilvēks vispār spēj tik ļoti ziedoties, ka daļu sevis noliek maliņā par labu otram cilvēkam?

– Katrs ir atšķirīgs. Un vienmēr ir arī jautājums – kam ziedoties? Ir jau cilvēki, kas ziedojas kādai maniakālai idejai, upurē savu ģimeni apmātībai.

Sandra Landorfa, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris