Ja rīt būtu karš... kā dzīvo cilvēki Latvijas pierobežā?
Jau gandrīz divus gadus Latvija īsteno pretmobilitātes programmu uz austrumu robežas. Tās mērķis ir palēnināt vai nepieļaut potenciālā pretinieka auto un bruņutehnikas virzīšanos uz priekšu gadījumā, ja Krievija un Baltkrievija sāktu militāras darbības.
Taču Latvijas pierobeža nav tukša teritorija, šeit dzīvo cilvēki ar savām ikdienas rūpēm un bažām. Kas viņus šodien visvairāk uztrauc? Vai viņi baidās no kara?
“Es te jūtos mierīgi”
Silenes ciems atrodas tikai piecu kilometru attālumā no robežas ar Baltkrieviju. Pūķa zobi, prettanku eži, betona barjeras tuvākajos mežos – tas viss vietējiem iedzīvotājiem jau ir ierasta realitāte. Un vēl – sarunas par zemes atsavināšanu Aizsardzības ministrijas vajadzībām drošības nolūkos.
“Jā, manai ģimenei pieder zeme, mēs nodarbojamies ar lauksaimniecību, un šis jautājums mūs satrauc un biedē – kas notiks, ja patiešām atņems kādus zemes gabalus?” saka Silenes kultūras nama vadītāja Lidija Tenča-Dvorjaņikova. “Es vēl neesmu padziļināti pētījusi šo jautājumu, tāpēc pat nezinu, kā tas viss notiks. Vienkārši atņems un viss?”
Nesen Silenes iedzīvotāji pulcējās vietējā kultūras namā uz svētku koncertu par godu Latvijas Neatkarības dienas svinībām. Uzstājās vietējie amatieru kolektīvi, kā arī viesi no kaimiņu pagastiem. Daļa no programmas bija veltīta jauniešiem, kuri šogad sasniedza 18 gadu vecumu.
“Tas ir tāds uzmanības apliecinājums viņiem, kuri dzīvo šeit, mazā pagastā pie robežas, un kļūst par pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem,” skaidro Lidija. “Tagad viņiem ir balsstiesības, viņi ir pilnīgi brīvi, viņiem ir atvērta visa pasaule...”
Pēdējos vārdus Lidija izsaka ar zināmām skumjām, jo zina, ka jaunieši bieži aizbrauc no šejienes uz pilsētām vai citām valstīm.
“Man arī bija iespēja aizbraukt uz pilsētu un dzīvot tur. Mana meita apmeklē bērnudārzu pilsētā, bet mēs dzīvojam šeit, jo vienkārši negribu nekur braukt. Es dzīvoju privātmājā, un šeit ir mierīgi,” Lidija stāsta un piebilst, ka nekad nav redzējusi nelegālos migrantus, kuri nelikumīgi šķērso Latvijas un Baltkrievijas robežu. Tajā pašā laikā viņa atzīst, ka ciematā tagad ir vairāk robežsargu un citu dienestu pārstāvju, kuri bieži pārbauda dokumentus.
“Man tas īpaši netraucē – es neko neesmu pārkāpusi, nevienu nepārvedu pāri robežai... Attiecībā uz iespējamo karu, nu, ja būs, tad būs... Ja nebūs – tas būs lieliski, jo to negribu. Bet es to nekādi nevaru ietekmēt. Un man par to nav īpašu bažu,” spriež Lidija.
Drosmīgi un patriotiski
“Diemžēl jāatzīst, ka pierobežas teritoriju iedzīvotāju skaits strauji samazinās,” norāda Augšdaugavas novada, kurā atrodas Silenes ciems, priekšsēdētāja vietniece Olesja Nikitina. “Uzņēmēji nevēlas attīstīt savu darbību pierobežas zonā, jo šeit ir daudz draudu un izaicinājumu. Tāpēc es esmu ļoti priecīga un lepna par mūsu cilvēkiem, kuri paliek dzīvot pierobežas apgabalos – viņi ir ļoti drosmīgi, ļoti pozitīvi un ļoti patriotiski.” Uz jautājumu, vai pierobežas iedzīvotāji nebaidās no kara draudiem, Olesja Nikitina atbild šādi: “Protams, mēs visi baidāmies no šodienas, no rītdienas, bet šeit, manuprāt, ir jāuzsver informācijas telpas nozīme. Ir jāizglīto, jāaudzina mūsu iedzīvotāji, jādalās ar informāciju, objektīvu informāciju par visām iespējām, par to, kas notiek, par to, kur nepieciešamības gadījumā viņi var saņemt palīdzību, atbalstu, uzdot jautājumus.”
Robežpunkts Silene uz Latvijas un Baltkrievijas robežas tika slēgts 2023. gada septembrī. Iemesls – pieaugusi nelegālo migrantu plūsma no Baltkrievijas. Latvijas varas iestādes to uzskata par hibrīdkara daļu no kaimiņvalsts puses. Tagad no Latvijas uz Baltkrieviju var nokļūt tikai caur vienīgo robežpunktu Pāternieki.
Un valsts robeža ar Baltkrieviju Silenes rajonā šodien izskatās kā nekad agrāk – gara betona barjeru un prettanku ežu sēta rotā piebrauktuvi pie slēgtā robežkontroles punkta.
“Kad šeit bija robežkontroles punkts, ceļš uz Baltkrieviju – es pati braucu,” stāsta Lidija Tenča-Dvorjaņikova. “Tagad vairs ne. Nav vēlēšanās, turklāt ir arī zināmas bažas. Kas zina – varbūt aizbrauksi uz Baltkrieviju un kaut kas notiks. Piemēram, sāksies militāras darbības vai vienkārši slēgs šo robežu.”
Klusi un mierīgi
Silenes ciematā šodien dzīvo nedaudz vairāk kā 500 cilvēku. Tā ir klusa vieta skaista ezera krastā. Ielas ir tukšas. Līdz tuvākajai pilsētai – Daugavpilij – ir 20 kilometri. Darbojas pāris veikali, kafejnīca, SPA komplekss ar numuriņiem viesiem un pie tā itāļu vīna veikals. Tas šeit izskatās kā svešķermenis, bet apmeklētāji ir – cilvēki brauc galvenokārt no Daugavpils.
Ciematā ir skola, taču mācības notiek tikai līdz 6. klasei. Kādreiz te bija vidusskola, bet no provinces ir diezgan liela iedzīvotāju aizplūde. Turklāt demogrāfiskā situācija nav iepriecinoša. Vietējie iedzīvotāji strādā galvenokārt apkārtnes lauku saimniecībās un pagasta struktūrās. Lielākā daļa ir nodarbināti Daugavpilī.
Uz jautājumu, vai viņiem nav bažu par iespējamu militāru konfliktu ar Krieviju un Baltkrieviju, Silenes iedzīvotāji atbild aptuveni vienādi: baiļu nav.
“Man šķiet, ka cilvēki šeit pret to izturas ļoti mierīgi,” saka vietējā vokālā ansambļa dalībniece Ināra. “Es varu droši teikt, ka manā apkārtnē cilvēkus absolūti nemulsina robežas tuvums. Cilvēki par to nedomā – viņi vienkārši dzīvo, kā saka, bauda dzīvi, strādā. Godīgi sakot, nē.”
Ināra teic, ka pūķa zobi un prettanku eži apkārtējos mežos vietējiem iedzīvotājiem netraucē: “Mums ir vietas, kur mēs lasām ogas un sēnes, un tās joprojām ir pieejamas. Jā, par to tagad daudz raksta un runā, bet mēs turpinām dzīvot tāpat, kā dzīvojām iepriekš.”
Gandrīz to pašu saka arī Inna. Viņa ir dzimusi Silenē un šeit pavadījusi lielāko daļu no savas dzīves. Beigusi vietējo skolu. Tagad dzīvo netālu no Rīgas, bet bieži apciemo mammu, kura palikusi Silenē.
“Es šeit neredzu nekādu satraukumu,” saka Inna. “Bet jūtu un redzu zināmu pagrimumu. Es gribētu, lai Silenē būtu vairāk gaismas, gribētu redzēt vairāk cilvēku ielās, vairāk svētku noskaņojuma.”
Par atgriešanos dzimtajā ciemā
Valērijs ir viens no tiem astoņpadsmit gadus vecajiem jauniešiem, kurus godināja Silenes klubā Latvijas Neatkarības dienas svinībās. Viņš ir veiksmīgs sportists – cīkstonis, ieņem godalgotas vietas starptautiskās sacensībās. Pašlaik mācās tehnikumā Daugavpilī, bet atzīst, ka savu dzīvi plāno saistīt ar dzimto ciematu.
“Man šeit ļoti patīk,” saka Valērijs. “Viss ir tuvu, visi pazīst viens otru, patīk, ka Silenē valda draudzīga atmosfēra. Un tīrs gaiss – tā šobrīd pasaulē ļoti trūkst. Plānoju pagaidām mazliet padzīvot pilsētā, bet kad izveidošu ģimeni, tomēr atgriezīšos Silenē.”
No Silenes līdz Krievijas robežai ir aptuveni 100 kilometru. Cilvēki šeit, pēc viņu teiktā, skaidri saprot visus riskus, kas saistīti ar atrašanos būtībā frontes līnijā iespējama militāra konflikta gadījumā. Bet tomēr viņi dod priekšroku domām par labo un ne īpaši tic, ka ar austrumu kaimiņiem būs karš.
