Žurnāla "Latvijas Leģendas" jaunākajā numurā - Eižens Finks, Edgars Zveja, Mārtiņš Brauns un citi

Septiņi dažādi stāsti un likteņi.

Komponists Agris Engelmanis

Tieši ar Agra Engelmaņa simfoniskā opusa Mūzika simfoniskajam orķestrim pirmatskaņojumu 2015. gadā sāka skanēt jaunuzceltā Liepājas koncertzāle Lielais dzintars. Par Liepājas zīmolu, zvaigzni un dārgakmeni dēvētais komponists Agris Engelmanis ir talants, kas jānovērtē pašiem un jāatklāj pasaulei.

Dziedonis Edgars Zveja

Martā, “kad pūpoli zied”, prātā nāk Raimonda Paula populārā dziesma un tās pirmais izpildītājs – pirms simt gadiem dzimušais Edgars Zveja. Savulaik tika prognozēts – ja rakstīs latviešu estrādes vēsturi, tās pirmajās lappusēs noteikti būs Zvejas vārds, un tas pats sakāms par Rīgas Operetes teātri, kura pirmais nosaukums ietvēra vārdu salikumu muzikālā komēdija. Ne tikai komiskas, bet arī dramatiskas lomas Zveja atveidoja uz šīs vairs neeksistējošās skatuves, kurai veltīts teju viss dziedoņa radošais mūžs.

Gaišreģis Eižens Finks

Eižens Finks ir cilvēks-leģenda, ap kura personību savijas nostāsti, un grūti atšķetināt, kas tiešām bijis, kas izdomāts, kas radies laikabiedru un rakstnieku interpretācijās. Šogad aprit 140 gadu kopš viņa piedzimšanas. Eižena Finka dzīves ceļš ir pilns satraucošu un dramatisku notikumu, un ir interesanti pētīt publikācijas laikrakstos un žurnālos no tiem laikiem, kad gaišreģis dzīvoja un darbojās, – kā viņu redzēja un uztvēra laikabiedri.

Komponists Mārtiņš Brauns

Komponists Mārtiņš Brauns savās muzikālajās izpausmēs varēja būt ļoti atšķirīgs, viņā bija pietiekami daudz spēles un azarta, lai būtu neparedzams. Komponists radīja visdažādāko stilu un žanru mūziku, viņa darbos netrūka ne romantikas, ne humora, ne ironijas. Viņš varēja būt dramatisks, smeldzīgs, huligānisks un rotaļīgs. Brauns sarakstījis mūziku aptuveni 200 teātra izrādēm un tikpat daudz filmām – gan mākslas, gan dokumentālajām, gan multiplikācijas. Viņa kontā ir septiņi Lielie Kristapi un Zelta mikrofons par mūža ieguldījumu mūzikā.

Dzejnieks Vilis Plūdons

Diez vai, klausoties Maijas Lūsēnas balsī, kad viņa dzied par mīļākajām puķēm – tumšsarkanajām rozēm –, kādam acu priekšā uznirst vārdu autora – apaļīga, briļļaina, kailgalvaina tēvoča, proti, dzejnieka Viļa Plūdoņa tēls. Taču viņa mīļākie ziedi patiesi bija sārtas rozes, un Vilis patiesi bija atraitnes dēls, jo viņa tēvs nomira, kad zēnam bija tikai trīs gadi.

Mūžīgi mainīgais rasols uz palikšanu latviešu virtuvē

Rasola pirmsākumus var meklēt Kurzemes zemnieku uzturā, kur tas esot pat pūdēts. Rasols ir labi dokumentēts vācbaltiešu ēdiens un pieminēts kā neiztrūkstoša Ziemassvētku mielasta sastāvdaļa. Rasols bijis uz svētku galda bohēmiskajā Rīgā divdesmitajos un trīsdesmitajos gados.

Rubrikā "Leģendāra intervija" - saruna mūziķi Aivaru Brīzi (1961–2013)

Bērnībā piedzīvotais mēdz laist dziļas saknes, kuras neizravēt līdz pat mūža beigām. Pagātnes dēmoni mūs tur ciešā tvērienā, un no tiem tik viegli neaizbēgt. Mūziķis Aivars Brīze bija internāta audzēknis, un bērnībā piedzīvotā bada sajūta viņu nepamet vēl ilgi…