Izglītība sākas ar cilvēku: par drošu un saprotošu skolu vidi

Kā jūs kā mamma un arī bijusī izglītības ministre šodien raugāties uz mūsu skolu sistēmu?

Kā mamma šobrīd piedzīvoju ļoti pozitīvu pieredzi ar meitas skolu, taču, raugoties plašākā laikā, mana pieredze ar izglītības sistēmu kopumā ir bijusi ļoti atšķirīga. Diemžēl mēs kā valsts un izglītības sistēma joprojām nenodrošinām vienādus apstākļus visās skolās. Ir vietas, kur pieredze ir patiešām ļoti laba, bet ir arī tādas, kur tā ir ļoti, ļoti slikta. Un tad pa vidu ir tās “normālās” skolas, par kurām sakām – nu, tur viss it kā darbojas, lai gan ne viss līdz galam ir pilnīgs. Tas, kas manā skatījumā bija ļoti svarīgi un kāpēc es kā izglītības ministre iestājos par jauno skolu finansēšanas modeli “Programma skolā”, ­bija nodrošināt vienlīdzīgus nosacījumus visām skolām un stiprināt atbalsta mehānismu nozīmi. Neatkarīgi no tā, vai tā ir Rīga, Pierīga vai reģions, viss ir atkarīgs no tā, kādas prasmes un rīki ir iedoti skolotājiem un atbalsta speciālistiem, lai viņi spētu nodrošināt emocionāli stabilu un drošu vidi skolā. Te milzīga nozīme ir skolas direktoram – tieši viņš veido kultūru un vidi, kurā skolotājs vai nu māk, vai nemāk strādāt ar bērniem. Tā ir direktora atbildība – veidot skolu kā mācīšanās vidi. Pašvaldībām savukārt jābūt pietiekami drosmīgām atzīt: “Šeit kaut kas nestrādā – iespējams, vajadzīgs jauns līderis, jauns direktors, kas spēj pārrakstīt šīs skolas kultūru.” Tas nenozīmē, ka skolotāji ir slikti  – dažkārt vienkārši vajadzīgs jauns impulss, jauna enerģija. Īpaši mazākās kopienās to ir grūtāk panākt – visi ir kaimiņi, un nav viegli pateikt, ka kaut kas nav kārtībā. Diemžēl šīs atklātās atgriezeniskās saites kultūras mums vēl pietrūkst – bieži vien tā vietā, lai godīgi izliktu problēmas uz galda un izrunātu, mēs tās noklusējam.  

Un kā ar emocionālo vidi skolās – vai bērniem tajās pietiek drošības un atbalsta?

Runājot par emocionālajiem jautājumiem – tai skaitā par mobingu un vardarbību skolā – ļoti lielu darbu dara nevalstiskās organizācijas. Piemēram, “Mot” kustība māca bērniem, kas ir normāla uzvedība un cieņpilnas attiecības. Dažādās vietās darbojas dažādi projekti, taču, manuprāt, tas, kā mums vēl pietrūkst, ir vienota pieeja – skaidra sistēma, kurā pateikts, kam tieši skolās jābūt un kā to īstenot, lai novērstu negatīvas izpausmes pret bērniem. Lielu darbu šajā jomā dara arī “Uzvediba.lv” un Autisma biedrība Līgas Bērziņas vadībā, kas palīdz skolotājiem apgūt prasmes, kuras bieži vien nav bijušas iekļautas augstskolu programmās. Un te ir ļoti svarīgi: mēs nevaram un nedrīkstam pārmest skolotājiem. Ja viņiem nav iedotas noteiktas prasmes, instrumenti vai pietiekams atbalsts no sistēmas, viņus nevar vainot. Skolotājs var kvalitatīvi strādāt ar bērniem tikai tad, ja viņam ir nodrošināta nepieciešamā vide un atbalsts.

Vai jums ir bijusi saskarsme ar šādiem gadījumiem – ar mobingu vai skolēnu emocionālām grūtībām?

Jā, diemžēl ir. Un te man nākas atcerēties arī savu pieredzi – ar manu vecāko dēlu, kurš tagad jau beidz 12. klasi. Reģionā piedzīvojām ļoti sāpīgu pieredzi, kuru tolaik nemācēju nosaukt īstajā vārdā – tas bija mobings. Neviens iekšēji neiejaucās, kad bērnam izteica aizskarošas piezīmes. Protams, bērni ir dažādi, bet, kad skolotāji izliekas to neredzam, tas kļūst par sistēmisku problēmu. Tas ir līdzīgi kā ar vardarbību sabiedrībā – ja klusējam, tad pieļaujam.

Un te ir svarīgi saprast – gan skolotāji, gan vecāki, gan sabiedrība kopumā – mēs visi esam tie, kas bērniem rāda piemēru, kā reaģēt, kā rīkoties un ko klusēšana nozīmē.
Starp citu, nesen ar manu mazo meitu izlasījām izdevniecības “Liels un mazs” grāmatiņu “Cuciki un muterīte”. Tajā ir epizode par puisēnu, kuram vienmēr kāds dara pāri. Un tad ierodas Muterīte – viņa palīdz direktoram ieraudzīt situāciju citādi, un skolā sākas pārmaiņas.

Šī grāmata ļoti labi parāda, ka ikviens no mums var būt pārmaiņu aģents – cilvēks, kurš pamana netaisnību un palīdz to mainīt. Manuprāt, tā ir arī vecāku loma – nepalikt malā, bet dot atgriezenisko saiti par redzēto, sadarboties ar skolu, būt klātesošiem. Ne tikai sagaidīt bērnu no skolas un pajautāt, kā gāja, bet arī iesaistīties procesā. Un vēl – būtu svarīgi pašiem neuzvesties vardarbīgi pret skolotājiem, jo arī tas diemžēl šodien notiek. Cieņa un sadarbība ir abpusēja.

Joprojām ir skolas ar vairāk nekā divdesmit bērniem klasē. Kā šajā kontekstā tiek risināts jautājums par papildu atbalstu skolotājiem – piemēram, skolotāju palīgiem? 

Šobrīd skolās asistenti tiek nodrošināti tā sauktajiem koda bērniem – ja bērnam ir noteikta atzīme jeb “kods”, viņam piesaista asistentu. Savukārt jaunajā finansēšanas modelī, kam jāstājas spēkā nākamā gada 1. septembrī, ir paredzēts skolotāja palīgs 1.–4. klasēs ar noteiktu bērnu skaitu. Taču ir ļoti svarīgi, lai nerastos situācija, kas diemžēl reizēm notiek – kad skolotājiem trūkstot pienācīga atalgojuma, abas slodzes apvieno viens cilvēks. Tad faktiski neviens īsti neiegūst.

Tāpēc “Programmā skolai” tika izvirzītas divas pamatlietas: pirmkārt, atbilstošs atalgojums skolotājam, un, otrkārt, otrs cilvēks klasē – skolotāja palīgs – ar skaidru darba aprakstu, kuram ir zināms, ko tieši viņš dara.

Mēs ļoti skaidri redzējām, cik efektīvi tas strādā, pārejot uz vienotu skolu sistēmu latviešu valodā – tur, kur klasēs bija skolotāju palīgi, bērniem bija daudz vieglāk strādāt, īpaši mazajās klasēs ar vairāk nekā divdesmit skolēniem.

Protams, šobrīd tas joprojām ir finansējuma jautājums, taču pats princips ir skaidrs – šiem līdzekļiem ir jābūt budžetā, un skolotāju palīgiem jābūt sagatavotiem. Tas nemaz nebūtu tik sarežģīti izdarāms.

Jūs pieminējāt tā dēvētos koda bērnus. Kas īsti ar to ir domāts?

“Kods” nav nekāds bieds. Ar šo apzīmējumu var būt arī ļoti talantīgi bērni, kuriem vienkārši nepieciešama īpaša pieeja – sarežģītāki uzdevumi vai specifiska mācību metodika. Citiem bērniem tas nozīmē uzvedības, uzmanības vai mācīšanās grūtības, kuru dēļ vajadzīgs konkrēts atbalsts. Tas var būt bērns, kurš vēlāk iemācās lasīt, vai bērns ar autiskā spektra pazīmēm. Šiem bērniem nepieciešama palīdzība metodikā – īpaši mācību līdzekļi, vairāk laika vielas apguvei, iespēja klausīties tekstus vai izmantot vizuālos palīglīdzekļus. Šādos gadījumos asistents klasē jau ir reāla prakse, un bērni to uztver pilnīgi normāli – dažādība šodien ir skolas ikdiena. Aptuveni 40% bērnu nav “vienādi”, un, sniedzot specifisku atbalstu, mēs palīdzam bērniem attīstīt savu labāko es un sasniegt to, ko viņi patiešām spēj.

Mērķis nav tikai akadēmiskie rezultāti, bet veselīga un droša vide, kurā bērns var mācīties savā tempā un kļūt pēc iespējas patstāvīgāks. Jo bērniem ar psiholoģiskiem vai neiroloģiskiem traucējumiem būt klasē ar trīsdesmit pirmklasniekiem var būt vienkārši neizturami – viņi tur neko nespēj iemācīties. Tāpēc daļai bērnu ir paredzētas speciālās skolas ar citām programmām un mērķiem. Tur uzsvars nav uz mācību sasniegumiem, bet uz to, lai bērns spētu pats parūpēties par sevi.

Un te ir galvenais – mēs kā sabiedrība bieži kļūdāmies, gaidot no visiem vienādu rezultātu. Tas nav iespējams! Tāpat kā veselībā vai valsts pārvaldē runājam par individualizētu pieeju, arī skolā tas ir nepieciešams – skatīties uz katru bērnu kā uz indivīdu. Visiem ir jākustas, bet ne visiem jākļūst par sportistiem.

Liela nozīme tam, lai bērns skolā justos labi, ir arī skolotāju emocionālajai noturībai!

Jā,  tieši tāpēc es arī kā vienu no svarīgākajām sadaļām minēju skolotāju sagatavošanu. Es pati esmu mācījusies par psihoterapeiti, un tur ir obligātas pašterapijas stundas – ja neesi bijis pašterapijā, tu nevari ārstēt citus. Manuprāt, emocionālā noturība un briedums ir īpaši svarīgi daudzās profesijās, bet skolotājam tas būtu gluži kā “must have” (obligāta).

Skolotājam ir jāspēj tikt galā ne tikai ar bērnu emocijām, bet arī ar savām un ar vecāku emocijām. Jo bieži vien tā sauktā trakā mamma, kā mēdz teikt, patiesībā nav nekāda problēma – tas ir mammas instinkts. Viņai ir svarīgi, kas notiek ar viņas bērnu, un skolotājam kā profesionālim jāspēj to izturēt, saprast un vadīt šīs emocijas tā, lai saruna nonāktu līdz risinājumam – “mēs varam darīt to, to un to”. Tāpēc milzīga nozīme ir arī tam, kāds skolotājs ir kā cilvēks: vai viņš spēj vadīt savas emocijas, sadarboties, vai viņam patīk bērni, cik viņš ir radošs metodikās. Piemēram, manas meitas audzinātāja vienu dienu piezvanīja tikai tāpēc, lai pateiktu kaut ko labu – viņa bija pamanījusi, ka bērnam ļoti patīk matemātika, un ieteica apmeklēt pulciņu. Šodien Anna ar prieku apmeklē šo pulciņu, un tas ir skolotājas nopelns.

Vēl viena epizode: jau otrajā mācību nedēļā mums bija vecāku sapulce. Skolotāja katram vecākam pateica divus ļoti precīzus teikumus par viņa bērnu – konkrēti, personiski un trāpīgi. Vecāki stāvēja rindā, lai dzirdētu šos vārdus, un skolotāja ar pacietību un sirsnību katram pateica tieši to, ko viņš jau nojauta, bet bija tik labi sadzirdēt no malas. Tas ir neticami, cik daudz viņa bija pamanījusi nedēļas laikā! Es to ļoti novērtēju – ar kādu mīlestību viņa raugās uz katru bērnu. Un man šķiet, ka tieši šādai attieksmei ir jābūt normai, nevis retam brīnumam. Kad tas kļūst par standartu, tad arī sabiedrība sāk to novērtēt – un attiecīgi novērtējums nozīmē arī atbilstošu atalgojumu.

Joprojām bieži dzirdam par skolotāju izdegšanu. Kā, jūsuprāt, to varētu mazināt?

Jā, izdegšana joprojām ir novērojama. Nesen bija pētījums par skolotāju apmierinātību, un redzam, ka tas nav tikai Latvijas jautājums – tā ir tendence visā Eiropā. Skolotāji bieži pametuši profesiju pirmajos piecos nostrādātajos gados. Tas skaidri parāda, cik svarīga ir atbalsta sistēma jaunajiem pedagogiem.

Man ir dzirdēti daudzi stāsti no skolotāju istabām – jauns cilvēks ienāk skolā, pilns entuziasma, ar ideāliem un iedvesmu, bet viņu sagaida pieredzējuši kolēģi, kas, iespējams, jau noguruši un saka: “Vecāki ir tādi, bērni tādi, un mēs te visi arī...” Šāds noguruma fons ļoti ātri var “aplauzt spārnus”.

Tāpēc es uzskatu, ka tas ir liels solis uz priekšu, ka jaunajiem skolotājiem tiek piešķirts mentors. Tas palīdz teorētiskās zināšanas papildināt ar praktiskām prasmēm jau studiju laikā, lai nav tā, ka students aiziet uz skolu un pēkšņi saprot – tur tiešām būs bērni, ar kuriem jāstrādā. Šī pieredze ļauj saprast, vai tu tiešām gribi būt skolotājs, vai varbūt vairāk piemērots metodiķa darbam, kur ir mazāks tiešs kontakts ar skolēniem.

Protams, ļoti svarīgs faktors ir arī stundu skaits un slodze. Un, tāpat kā jebkurā profesijā, arī skolotājiem ir jāiemācās pārvaldīt savu enerģiju, saglabāt līdzsvaru starp darbu un privāto dzīvi. Tas nav vienkārši, bet būtībā katrs pats ir atbildīgs par to, lai neizdegtu. Sistēma, protams, var palīdzēt, bet realitātē – slodzi visbiežāk liek tieši tiem, kas nes.

Skolotāju atalgojums joprojām ir viens no biežāk apspriestajiem jautājumiem izglītības sistēmā. Kā jūs raksturotu pašreizējo situāciju, un kas, jūsuprāt, būtu nepieciešams, lai to uzlabotu?

Jā, toreiz, startējot vēlēšanās, es biju solījusi skolotāju atalgojumu 2500 eiro apmērā. Šobrīd līdz tam vēl neesam nonākuši, taču situācija ir būtiski uzlabojusies. Ja agrāk skolotāji atalgojuma ziņā bija otrie no beigām Centrālās statistikas pārvaldes datu tabulā, tad tagad viņi ir piektie no lejas. Tas jau ir nopietns solis uz priekšu.

Tagad, mainoties finansēšanas modelim uz “Programmu skolai”, skolotāju algām vajadzētu vēl pieaugt – mērķis joprojām ir sasniegt šos 2500 eiro mēnesī, kas būtu salīdzināms atalgojums ar citiem tautsaimniecības sektoriem.

Protams, joprojām pastāv atalgojuma nevienlīdzība – starp priekšmetiem, starp reģioniem, Rīgu un Pierīgu. Sistēma “Nauda seko skolēnam” un dažādie vēsturiski ieviestie koeficienti radīja situāciju, ka, piemēram, Pierīgā un citās pilsētās skolotāji nereti saņem augstākas algas nekā Rīgā. Tas nav loģiski. Jaunais finanšu modelis ir paredzēts, lai šo sistēmu padarītu taisnīgāku un dotu lielāku atbalstu skolotājiem visā valstī.

Tajā pašā laikā, jāatzīst, atalgojuma ziņā vēl ir kur augt. Ja mēs sakām, ka izglītība veido ekonomiku, tad jāatceras – ekonomiku veido cilvēki. Veseli, gudri un spējīgi skolotāji ir valsts attīstības pamats.

Sabiedrībā tiek paustas bažas par notiekošo mazo skolu slēgšanu un izglītības tīkla pārkārtošanu reģionos.

Šī ir ļoti interesanta tēma – tad, kad mēs sakām “mazā skola”, tas mums bieži vien ir emocionāls jēdziens. Bet arī Rīga ir pilna ar mazām skolām – tāpēc šis stāsts patiesībā nav par izmēru, tas ir stāsts par resursiem.

Es reizēm to skaidroju šādi: iedomājieties sētu ar četriem maziem šķūnīšiem – vienā glabājat gailenes, otrā zemeņu ievārījumu, trešajā kartupeļus. Katrā jāvelk sava elektrība, lai ziemā nokļūtu līdz tiem, jāiztīra sava taciņa. Bet cik gan vienkāršāk būtu uzbūvēt vienu normālu pagrabu ar dažādiem plauktiem un vienu apgaismojumu! Tas pats ir ar skolām – pašvaldībās reizēm ir trīs vai četras mazās skolas pāris kilometru attālumā cita no citas. Varbūt labāk būtu salikt spēkus kopā? Piemēram, vienā skolā ir lielisks matemātikas skolotājs, otrā – lieliska latviešu valodas skolotāja. Vai tiešām nebūtu taisnīgi, ja visi bērni varētu mācīties pie šiem labākajiem skolotājiem?

Protams, es pilnībā piekrītu, ka labai skolai jābūt tuvāk mājām, īpaši sākumskolā – no 1. līdz 6. klasei. Tas vispār nav jautājums. Pašvaldības loma ir izvērtēt, kur tas ir visērtāk un saprātīgāk. Un, ja pašvaldība ir liela un atrodas, piemēram,  uz robežas ar otru pašvaldību, tad jādomā arī sadarbībā ar kaimiņiem – nevis skatīties katrs savā šķūnītī, bet kopīgi veidot risinājumus.

Bieži vien problēma rodas tur, kur nauda seko skolēnam. Ir pašvaldības, kas cenšas skolēnus noturēt, lai nezaudētu finansējumu, pat ja tas vairs nav bērna interesēs. Ir jāpārtrauc šī domāšana – bērns nedrīkst kļūt par vienību sistēmā. Ja mēs patiešām skatāmies no bērna pozīcijas, tad jādomā par to, kā nodrošināt labāku izglītības kvalitāti – ja tas nozīmē apvienot resursus un uzlabot mācību vidi, lai skolotāji saņemtu labāku atalgojumu un būtu kvalitatīvāki kabineti, tad tas ir pareizais virziens.

Diemžēl nereti lēmumus par skolu tīklu pieņem cilvēki, kuru pašu bērni jau mācās citur. Tāpēc rodas duāla situācija – “mēs par jums iestāsimies”, bet paši savu izvēli izdara citādi. Un te ir jāatceras viens fakts: Latvijā gadā piedzimst aptuveni desmit tūkstoši bērnu. Tas nozīmē, ka pēc septiņiem gadiem skolā sāks iet tieši tik pirmklasnieku. Šie dati ir ļoti skaidri, un demogrāfijas līkni nevar apiet. Protams, demogrāfija ir jāstiprina, bet paralēli jādomā, kā tiem bērniem, kas jau ir piedzimuši, nodrošināt kvalitatīvu izglītību.

Ja mūsu akcents ir bērns, tad pieaugušajiem ir jādomā atbildīgi. Ir netaisnīgi aizbildināties ar tradīcijām vai vietas kultūras centru un aizmirst, ka galvenais mērķis ir bērna labums. Tajā pašā laikā es piekrītu – skola bieži vien ir vietējās kopienas kultūras centrs. Tajā notiek koncerti, pulciņi, dziedāšana, dejošana – tas viss veido vietējo kustību un kopības sajūtu. Bet tad ir jāuzdod jautājums – kā šo vērtīgo kultūras funkciju varam saglabāt arī tad, ja mainās izglītības struktūra? Varbūt tas var būt kultūras nams, bibliotēka vai cits formāts. Galvenais, lai mēs nepārliekam visu atbildību tikai uz skolu.

Un vēl – mums vajadzētu atteikties no domāšanas, ka mazā skola ir slikta skola vai lielā skola ir labā skola. Skolas kvalitāti nosaka nevis izmērs, bet saturs un cilvēki. Un laba skola ir tur, kur ir sagatavoti skolotāji, mācību līdzekļi un atbalsts. 

Paskatieties, kāpēc, piemēram, Mārupē ir tik daudz ģimeņu ar bērniem? Tāpēc, ka tur ir laba skola. Un laba skola vienmēr būs magnēts.

Vai “Programma skolā”, ko jūs ieviesāt, jaunās zinātnes un izglītības ministres Daces Melbārdes vadībā šobrīd tiek turpināta?

Jā, programma tiek turpināta. Grūtākais posms bija pārliecināt Finanšu ministriju par finansēšanas modeļa maiņas nepieciešamību – ka šis saliktais mehānisms tiešām ir vajadzīgs un attaisnojas praksē. Taču ir jāsaprot viena ļoti svarīga lieta – izglītībai ir sava cena. Tā nav bezmaksas sistēma, un, ja gribam kvalitatīvu izglītību, tai ir jābūt pienācīgi finansētai. 2026. gada 1. septembrī jaunais modelis stāsies spēkā, un tas ir iekļauts budžetā.

Patiesībā mazās skolas šajā modelī būs ieguvējas. Tās ilgstoši ir bijušas nenofinansētas, un skolotāji tajās darījuši daudz vairāk, nekā paredz līgums, par to nesaņemot atbilstošu samaksu. Jaunais finansēšanas princips šo netaisnību izlabo.

Protams, nāks klāt arī kvalitātes prasības, un Izglītības kvalitātes valsts dienesta loma šeit kļūs vēl svarīgāka. Bet ne mazāk svarīga ir vecāku kopienas iesaiste. Tieši partnerību starp skolu un ģimeni mums vajadzētu padarīt par normu.