Sabiedrības tiesības pret varas patvaļu

Neņemot vērā Kopienas sabiedrības tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, SIA “K2Ventum” iecerējis 46 vēja elektrostaciju būvniecību Dienvidkurzemes novada Sakas pagasta mežā, teritorijā starp Grīņu dabas rezervātu, Akmeņragu un Ziemupes dabas liegumu, ignorējot aizsargjoslā noteiktos aizliegumus un lielāko daļu paredzēto vēja turbīnu plānojot būvēt tieši Baltijas jūras aizsargātajā piekrastes teritorijā.

SIA “K2 Ventum” vēlmes var nesaskanēt ar Kopienas sabiedrības interesēm, jo katrs no  notikumā iesaistītajiem subjektiem aizstāv atšķirīgas vērtības un intereses.

Tiesiski pareiza risinājuma iegūšanai šādā interešu sadursmē, noteicošā loma ir valsts varai, kura saskaņā ar tiesisko kārtību objektīvi izvērtē apstākļus un pieņem tiesiski pamatotus lēmumus. 

Notikumā ar SIA “K2 Ventum” ieceri, nu jau reorganizētās Enerģētikas un vides aģentūras (EVA) direktore vienpersoniski, aktīvi atbalstījusi komersanta ieceres, pilnībā ignorējot Aizsargjoslu likuma 36. pantā noteiktos ierobežojumus. Kompetentā institūcija apmierinājusi SIA “K2 Ventum” pieprasījumu un izsniegusi ietekmes novērtējuma programmu (2022.gada 6.maijā), ar to komersantam radot paļāvību, ka pie noteiktiem apstākļiem, ja ietekmes uz vidi novērtējums (IVN) atbildīs programmai, kompetentā institūcija izdos IVN ziņojumam pozitīvu atzinumu. Komersanta paļaušanās vainagojusies ar panākumiem – EVA direktore D. Avdejanova izvērtējusi komersanta IVN ziņojumu un šī gada 30.septembrī sniegusi pozitīvu atzinumu.

D. Avdejanova atzinumā Aizsargjoslu likuma ierobežojumi ir tikai konstatēti kā informācija par faktiem.  Kompetentā amatpersona neveic tiesību normu piemērošanas izvērtējumu vai normu kolīzijas atrisināšanu. Atzinums balstās uz pieņēmumu, ka citi normatīvie akti, tādi kā Enerģētiskās drošības un neatkarības veicināšanai nepieciešamās atvieglotās būvniecības likums, prevalē pār Aizsargjoslu likuma aizliegumu, lai gan Aizsargjoslu likums ir speciālais likums un satur tiešu saimnieciskās darbības ierobežojumu Baltijas jūras piekrastes 5 km aizsargjoslā.

Šāda amatpersonas pieeja neatbilst judikatūrai, it īpaši, kad Satversmes tiesas judikatūra ir konsekventi nemainīga. Satversmes tiesa savā 2008. gada 24. septembra spriedumā lietā Nr. 2008-03-03 norādīja, ka: “Regulējums, kas aizsargjoslas esamību vai neesamību padara atkarīgu no īpašuma veida vai īpašnieku skaita, var radīt problēmas normas praktiskā piemērošanā.” Nešaubīgi, aizsargjoslas aizsardzība nav un nevar būt atkarīga no projekta īstenotāja - komersanta, teritorijas  izmantošanas mērķiem vai īpašuma struktūras.

Senāta judikatūra ir vēl skaidrāka:

• “Aizsargjoslu likuma 36. panta pirmās daļas 2. punkta mērķis ir ierobežot būvniecību Baltijas jūras piekrastes aizsargjoslā un vides aizsardzības nolūkā ierobežot antropogēno slodzi.” (Senāta 2010. gada 14. oktobra spriedums lietā SKA-359/2010, 7. punkts).
• “Aizsargjoslu likuma 36. panta ierobežojumi nav atkarīgi no tā, vai nekustamajā īpašumā ir paredzēta saimnieciskā darbība.” (Senāta 2010. gada 16. aprīļa spriedums lietā SKA-37/2010, 14. punkts)

Viennozīmīgi, judikatūra izslēdz interpretāciju, ka būvniecība būtu atļaujama tikai tāpēc, ka to paredz cits likums, vai tāpēc, ka projektu definē kā “prioritāru” vai “valstiski nozīmīgs”.  Kompetentas iestādes ietekmes uz vidi ziņojuma atzinums nav tiesisks, tajā nav izvērtēts, vai konkrētā darbība vispār ir pieļaujama aizsargjoslā.

S. Vārpiņa advokātu biroja zvērināta advokāte Iveta Pazare izvērtējot atzinumu skaidro, ka “arguments, ka VES parki “kā inženierbūves” neesot pretrunā ar Aizsargjoslu likuma aprobežojumiem, ir problemātisks un juridiski apstrīdams. Aizsargjoslu likuma 36.pants paredz, ka Baltijas jūras piekrastes aizsargjoslā drīkst izvietot tikai tādas inžerniekomunikācijas un citus infrastruktūras objektus, kas ir tieši pakārtoti jau atļautai apbūvei, nevis izvietot tajā jaunu primāro apbūvi (piem., rūpniecības būves vai enerģētikas parkus). Vēja elektrostacija pati par sevi nav pakārtota kādai esošai atļautai ēkai (piemēram, viesnīcai vai dzīvojamajai mājai), bet ir patstāvīga būve ar primāro funkciju – elektroenerģijas ražošanu. Līdz ar to vēja turbīnas nevar kvalificēt kā “inženierkomunikāciju” vai “infrastruktūras būvi” Aizsargjoslu likuma 36. panta izpratnē. Šī pieeja nostiprināta arī Satversmes tiesas un Augstākās tiesas judikatūrā, nosakot, ka piekrastes aizsargjoslā drīkst būvēt tikai to, kas ir skaidri atļauts ar likumu, un normas interpretējamas šauri Aizsargjoslu likuma 36.panta interpretēšanā ņemot vērā, tostarp, arī sabiedrības un jebkuras personas tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, saglabājot un aizsargājot krasta kāpu aizsargjoslu. Tādējādi, vadoties no pašreiz spēkā esošā Aizsargjoslu likuma 36.panta redakcijas vēja parku būvniecība ierobežotas saimnieciskās darbības joslā (līdz 5 km) nav pieļaujama.”

Notikums pierāda, ka tiesisko kārtību valsts pārvaldē neievēro konsekventi un sistēmiski.

Ekonomikas ministrija un tās padotībā esošā Latvijas investīciju un attīstības aģentūra (LIAA), atļaujas neievērot Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. pantā noteikto principu, ka valsts pārvalde ir pakļauta likumam un tiesībām, patvaļīgi noteic SIA “K2 Ventum” projektam prioritārā investīciju projekta statusu. Turklāt šāds lēmums ir pretrunā labas pārvaldības principiem, jo tas pieņemts, neizvērtējot projekta tiesiskās iespējamības pamatu – proti, vai vispār ir atļauta būvniecība Baltijas jūras piekrastes aizsargjoslā.

Piešķirot prioritāro statusu, LIAA nav ņēmusi vērā, ka lēmums būtiski aizskar Pāvilostas un Sakas kopienai piederīgās sabiedrības tiesības uz informāciju un līdzdalību, kā arī nav izvērtējusi sabiedrības intereses un iespējamo kaitējumu videi.

Lēmuma saturs liecina, ka LIAA nav analizējusi citu kompetento institūciju atzinumus (par kultūras mantojumu, sabiedrības veselību, labklājību, vides aizsardzību).

Prioritārā statusa piešķiršana nodrošina projektam administratīvas priekšrocības – paātrinātu procedūru, koordinētu atļauju izsniegšanu un resoru “zaļo koridoru”. Tas rada nevienlīdzīgu attieksmi, jo sabiedrības intereses šajā procesā netiek ņemtas vērā, un tiek apdraudētas tiesības uz pārskatāmu, godīgu un objektīvu pārvaldi (Administratīvā procesa likuma 10. un 11. pants).

LIAA nebija tiesīga piešķirt prioritāro statusu projektam, ja nebija izvērtēts, vai tas vispār ir tiesiski iespējams Aizsargjoslu likumā noteikto ierobežojumu dēļ, vai pirms sabiedrībai nodrošinātas likumā noteiktās līdzdalības tiesības.

Tātad LIAA neņem vērā, ka konstitucionāli ir nostiprināts, ka sabiedrības tiesības ir prioritāras, pretēji viena komersanta interesēm.

 LIAA lēmums ir nevis tehniska koordinācija, bet faktiska priekšrocību piešķiršana, pirms ir izvērtēts, vai projekta realizēšana, maz tiesiski ir iespējama.

Pēc tam, kad kopienas pārstāvji apstrīdēja LIAA lēmumu Ekonomikas ministrijā,  ministrija nevis vērtēja sabiedrībai nodarīto aizskārumu, bet uzsāka lēmuma aizstāvēšanu un pieprasīja citām valsts iestādēm paātrināt projekta virzību. Tā vietā, lai ievērotu Administratīvā procesa likuma 11. pantā noteikto objektivitātes principu un Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta prasību rīkoties sabiedrības interešu labā, ministrija faktiski pārņēma projekta aizstāvja lomu.

Ekonomikas ministrijas rīcība pēc apstrīdēšanas liecina nevis par kļūmi procesā, bet par mērķtiecīgu, sistēmiski vienotu un likumam neatbilstošu darbību, kurā lēmumu pieņemšana ir orientēta uz projekta virzīšanu, nevis tiesiskuma nodrošināšanu. Šādā praksē veidojas mehānisms, kur sākotnēji tiek pieņemts politisks lēmums (piešķirt prioritāro statusu), bet tikai pēc tam — ja sabiedrība iebilst — tiek meklēti juridiski argumenti, lai to attaisnotu.

Tādējādi vēja elektrostaciju projekti atsedz nevis atsevišķas nejaušas kļūdas, bet mērķtiecīgu un koordinētu likuma apiešanu valsts pārvaldes līmenī, kur Ekonomikas ministrija ieņem aktīvu projekta aizstāves, nevis sabiedrības interešu uzraudzītājas lomu.

Tas apdraud sabiedrības tiesības uz pārskatāmu, godīgu un objektīvu procesu, kā to prasa Satversmes 115. pants.

Vēja parka ieceres virzība pie esošās normatīvās bāzes — bez trokšņa, mirguļošanas un veselības parametru regulējuma, ar tehnoloģiski neatbilstošu 800 metru attāluma normu pašreiz plānotajām 250m augstām turbīnām, ignorējot teritorijas plānojumu un ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras prasības — rada pretēju situāciju demokrātiskai valstij: sabiedrībai jāpierāda, ka likumi ir jāievēro, nevis valsts pārvalde pierāda, ka lēmumi ir tiesiski.

Sabiedriskā apspriede, kuru vadīja attīstītāja algots moderators, “kompetentās” amatpersonas atzinums bez Aizsargjoslu likuma materiālo normu izvērtējuma un LIAA piešķirtais prioritārais statuss pirms tiesiskās iespējamības noskaidrošanas, norāda uz sistēmisku shēmu, nevis uz kļūdām.

Projekts nevis pielāgojas tiesiskajam regulējumam, bet konsekventi pārbauda, cik tālu var ignorēt normatīvo regulējumu un sabiedrības tiesības.

SIA “K2 Ventum” mērķtiecīgi veic demokrātijas stresa testu sabiedrībā, pārbauda valsts pārvaldi, līdz kādai robežai tā atļaujas realizēt tiesisko nihilismu. Komersants testē sabiedrības līdzdalības instrumentu noturību, izmanto valsts institūciju neizstrādātus regulējumus (trokšņa/mirguļošanas robežvērtību neesamība). SIA “K2 Ventum” balstās uz pieņēmumu, ka administratīvās priekšrocības (prioritārais statuss) ir svarīgākas par sabiedrības tiesībām. Tā nav un tam ir mazs sakars ar sabiedrības interesēm un enerģētikas attīstību valstī.

Cik tālu var virzīt projektu, kamēr kāds tomēr pateiks – pietiek?!
Projekts netestē vēja enerģijas vērtību un lietderību, tas testē Latvijas demokrātiju.