"Labāk vienreiz pašam redzēt, nekā simts reizes dzirdēt" - vēstures entuziasts Uģis Urtāns par rekonstrukciju, 10 tūkstošiem eiro vērtajiem tērpiem un dzīvo vēsturi

Uģis Urtāns intervijā Jauns.lv atklāj, ka viņa aizraušanās ar vēsturi sākusies jau bērnībā, kad iedvesmu smēlies no ģimenes tradīcijām un bagātīgās bibliotēkas, kas rosinājusi izpētīt senos laikus. Mūsdienās viņš aktīvi dalās ar savu aizrautību par vēsturi, ik pa laikam ģērbjoties viduslaiku tērpā un piedzīvojot senos laikus, lai sniegtu citiem iespēju izprast un izdzīvot vēsturiskos periodus.

Kā radās tava interese par viduslaiku vēsturi?

Man dzīvē tā sanācis, ka vairākās paaudzēs manā ģimenē ir skolotāji. Mana vecmāmiņa bija latviešu valodas un literatūras skolotāja, un mūsu mājās vienmēr ir bijusi milzīga bibliotēka – ir vēl joprojām. Jau apzinātā vecumā, kad sāku vairāk lasīt, tas man nebija tikai par vēsturi, bet par piedzīvojumu kopumā. Mani aizrāva Džeka Londona darbi un arī literatūra, kas domāta jaunākiem lasītājiem.

Lasot vienmēr radās interese – kā tas ir bijis, kā tas izskatījies dzīvē, un tā arī dzima mana aizrautība ar vēsturi. Lai līdz galam saprastu to, par ko lasu, man vienmēr nāk prātā teiciens:“Labāk vienreiz pašam redzēt, nekā simts reizes dzirdēt.” Tieši tāpēc dzīvā vēsture jeb vēstures rekonstrukcija man šķiet tik aizraujoša – tā ļauj izmēģināt un saprast tās lietas, par kurām es agrāk lauzīju galvu, un piedzīvot vēsturi no iekšpuses, ne tikai par to lasīt.

Pastāsti vairāk par to, kā izpaužas vēstures rekonstrukcija.

Mūsu pārgājieni ir ļoti dažādi, un, ja runājam konkrēti par klubu "Rodenpoys", mēs esam no laukiem, netālu no galvaspilsētas. Mūsu organizācija ir veidojusies un savu darbību attīstījusi Ropažos, mazā ciematā ar lielām, neskartām teritorijām, kur atrodas mežu masīvi un viensētas. Pirmkārt, mēs esam ļoti daudz centušies izpētīt tieši lokālo Ropažu vēsturi, jo, lai to pilnībā saprastu, ir jādodas pārgājienos, jāizrunājas, jāuzklausa un jāizjūt šī vieta. 

Piemēram, agrāk mums bija tradīcija rīkot ziemas pārgājienus pa upēm, jo Ropažu novadā ir ļoti daudz upju, kuras vasarā ir neizbrienamas, bet ziemā, kad ir pietiekami biezs ledus, tās kļūst par pārgājienu maršrutiem. Tā mēs varējām izstaigāt mežus un upju ceļus, kas vasarā būtu nepieejami. Mums bija šādi pārgājieni apmēram piecus gadus, bet pēdējās ziemās to vairs nav iespējams darīt.

Arī 11. novembrī mēs klubā vienmēr atzīmējam ar kādu nozīmīgu darbu. Mēs organizējam talku un sakopjam Brāļu kapus, kas atrodas Ropažu pagastā, un pēc tam, protams, tiek rīkots pārgājiens, kurā piedalās arī mūsu dzīvesbiedri, sievas, bērni – visi kopā.

Mums ir arī vēl viena tradīcija novembra sākumā – pārgājiens ar nakšņošanu, ko organizē cits mūsu kluba biedrs. Šajā pārgājienā mēs ģērbjamies senos apģērbos, nakšņojam pie ugunskura un tādā veidā izdzīvojam vēsturi.

Eiropā un pasaulē šī vēstures rekonstrukcijas kustība attīstās arvien vairāk. Protams, šādu apģērbu var iegādāties internetā, bet tikai piedaloties šādos pārgājienos, var saprast, vai apmetnis ir pietiekami izturīgs ziemai, vai tas ir piemērots tikai rudens laikam, jo šādā pārgājienā nav atpakaļceļa. Protams, neviens neriskē ar dzīvību, bet šī pieredze dod iespēju īstenot un saprast vēsturi praktiskā veidā.

Vai pārgājienos, kas ir vēstures rekonstrukcijas, tiek ņemti līdzi telefoni?

Protams, mēs ņemam telefonus, bet ir bijušas situācijas, kad uz visu grupu ir viens telefons, un tas tiek ņemts līdzi tikai ar domu, ka tas ir nepieciešams ārkārtas situācijās. Mēs tomēr nevēlamies apdraudēt sevi, tāpēc tas tiek darīts ar ļoti pārdomātu pieeju.

Arī ir bijuši gadījumi, kad telefons tiek izmantots fotogrāfēšanai, lai pēc tam saglabātu atmiņas par pārgājienu vai piemiņas attēlus no šī piedzīvojuma.

Tomēr bez telefona ir patiešām foršāk, jo tad divas dienas vari pilnībā izdzīvot šajā pieredzē, bez traucējošiem faktoriem. Ja tas nav publisks pasākums un tas ir tikai mūsu, rekonstrukcijas kustības dalībnieku pasākums, tad telefons patiešām nepiemērojas šim dzīvesveidam. Protams, ja mājās ir kādi sarežģījumi vai kāda neatliekama situācija, tad telefons ir jāņem līdzi, lai būtu iespējams sazvanīties, bet ir patīkami, ka šī ierīce netraucē dzīvi un tā teikt nenovērš uzmanību.

Ko tu domā par vēstures mācīšanu caur praktiskām pieredzēm? Vai tas palīdz cilvēkiem labāk saprast vēsturi?

Es uzskatu, ka vēstures mācīšana caur praktiskām pieredzēm noteikti palīdz cilvēkiem labāk saprast vēsturi. Protams, nevaru apgalvot, ka tas der visiem, bet man personīgi ir daudz skaidru piemēru, kas to apstiprina. Piemēram, šādos pārgājienus es uzzinu, vai ir vieglāk nest smagumu uz muguras vai somā jeb šajā gadījumā maisā? Tā ir tik vienkārša lieta, bet ļauj izprast, kā mūsu senči risināja šādas problēmas.

Arī nakšņošana mežā piedāvā ļoti labu piemēru. Kādas būtu priekšrocības, ja izmantotu mežacūkas ādu vai aitādu? Abas šīs ādas ir lietojamas un uz viņām abām var gulēt, abas viņas dod komfortu un palīdz vēsā laikā pārnakšņot brīvā dabā, bet noteikti, ka praktiskāka laikam būs aitāda. 

Ir arī daudzas citas lietas, kurām esmu atradis atbildes, uzdodot sev jautājumus, piemēram, par apaviem. Kāds apavu smērvielas veids būtu vispiemērotākais? Vēl viens piemērs – kad cilvēki ierauga viduslaiku zābakus ar mazu, šauru zoli, viņi domā, ka ar tiem nevarētu ilgi staigāt. Un tad mēs sakām: "Pārsteigums, 15 km ar tādiem zābakiem var nosoļot!" Un šādās detaļās ir ļoti daudz.

Tas noteikti palīdz izprast, kā mūsu senči dzīvoja un kā viņi pielāgojās apstākļiem, un savā veidā tā ir arī atpūta. Ne vienmēr tas ir viegli, bet šāda kustība dod gandarījumu. Tas ir neatkarīgi no tā, vai mēs lietojam mūsdienu tūrisma ekipējumu vai viduslaiku apģērbu un aprīkojumu.

Kāda ir visinteresantākā pieredze, ko esi piedzīvojis no šiem pārgājieniem?

Visas pieredzes, ko esmu piedzīvojis, bija ļoti interesantas, bet visvairāk man atmiņā palicis pārgājiens no pagājušā gada. Mums bija šķēpmešanas sacensības pa dienu, bet vakarā mēs gatavojām ēdienu pie ugunsgrēka un runājām. Tas bija ārkārtīgi patīkams pārgājiens.

Vēl viens piemērs ir pārgājiens ārpus Latvijas, ko organizējām kopā ar kluba biedriem. Parasti mēs izvēlamies piedalīties kādā no lielajiem Eiropas pasākumiem. Aizpagājušajā gadā biju Grunvaldē, Polijā, bet šogad, diemžēl, veselības iemeslu dēļ man nepaveicās piedalīties, tomēr puiši aizbrauca uz Visbiju, Gotlandē, Zviedrijā. 

2024. gadā mēs bijām Grunvaldē, un man ļoti patīk plānot un būvēt šos maršrutus. Toreiz mēs pārbraucām visu Poliju un nokļuvām Slovākijā, Mazajos Tatros, kur izveidojām kalnu pārgājiena maršrutu. Tā bija ļoti izaicinoša, bet aizraujoša pieredze. Gājām pa kalnu takām, kur bija karsti un nogurdinoši, un pēkšņi pamanījām iespēju noīrēt raftu. Tā mēs veicām apmēram 6–7 kilometrus pa kalnu upi ar piepūšamo laivu, kas bija pilnīgs pārsteigums un ļoti neaizmirstams piedzīvojums.

Vai šajos vēstures rekonstrukcijas pārgājienos piedalās tikai kluba biedri vai cilvēki arī no malas?

Pārgājieni ir ļoti dažādi. Mums ir pārgājieni, kuros mēs aicinām piedalīties arī citus cilvēkus. Piemēram, 11. novembra pasākumu mēs rīkojam kopā ar skolēniem. Mums ir sadarbība ar Ropažu vidusskolu, un skolēni piedalās arī kapu sakopšanā. Bet lai viņiem būtu interesanti, mēs arī organizējam pārgājienu, kurā ejam kopā ar skolēniem. Tā ir lieliska iespēja viņiem piedzīvot un izprast vēsturi praktiskā veidā.

Ir arī publiski pasākumi, kuros mēs aicinām ikvienu piedalīties. Tāpat ir pasākumi, kas ir domāti tikai kluba biedriem. Arī šeit ir jāņem vērā, ka mūsu pasākumi un rekonstrukcija bieži vien ietver senos apģērbus un aprīkojumu, un mūsdienu ergonomiskie risinājumi, piemēram, ūdensnecaurlaidīgās apģērba jakas, maina atmosfēru. Ja kāds iet pārgājienā ar elpojošām gore-tex jakām, bet cits ar vilnas džemperi, tad rodas atšķirība. Arī mūsdienu guļamais aprīkojums ļauj komfortabli gulēt līdz mīnus grādiem, bet viduslaiku apstākļos tāds komforts nebūtu iespējams. 

Arī pārtikas izvēle ir svarīga šādos pārgājienos. Mēs cenšamies izvēlēties vieglākus risinājumus, piemēram, pārtiku nesam lina maisiņos, nevis smagos plastmasas traukos, kas palielina svaru. Tas ir tikai viens no piemēriem, bet, piedaloties šādos pārgājienos, tu ļoti labi saproti, kas ir tās mazās nianses, kas jāņem vērā, lai uzlabotu pieredzi.

Tad sanāk, ka tiek darīts arī viss, lai šī pieredze būtu pēc iespējas autentiskāka?

Ja mēs runājam par šiem senajiem pārgājieniem, tad tiešām ir konkrētas situācijas, kad mēs cenšamies maksimāli ievērot vēstures autentiskumu. Ir bijis gadījums, ka pašiem ir tikai viens telefons, kas tiek ņemts līdzi kā vienīgais saziņas līdzeklis, ja nu gadās ārkārtas situācija. Tāpat visa pārtika tiek nesta līdzi un ir rūpīgi izvēlēta, lai atbilstu tiem apstākļiem.

Kopumā pārgājieni ir ļoti dažādi, taču augstākajā līmenī mēs cenšamies nodrošināt, lai viss būtu laikmetam atbilstošs, vēsturiski korekts, un tajā pašā laikā arī ērts un praktisks.

Izriet, ka šajos pārgājienos tiek pievērsta liela uzmanība arī tādām detaļām kā ēdiens.

Jā, patiesībā gastronomiskais baudījums viduslaiku cilvēkiem bija ļoti dažāds. Tāpat kā mūsdienās, arī toreiz ēdiens bija sociāli sadalīts: nabadzīgākie cilvēki nevarēja atļauties to, ko varēja, piemēram, aristokrāti.

Ir saglabājušies daudzi avoti par augstākā slāņa ēdieniem, tostarp receptes, un daudzi no šiem ēdieniem ir patiešām garšīgi. Piemēram, gaļu marinēšana vīnā, kā arī bagātīgs garšvielu klāsts, ko cilvēki izmantoja viduslaiku Eiropā. Tas pierāda, ka ēdiena gatavošana tolaik nebija tikai par vienkāršu cūkas cepšanu uz uguns.

Protams, kartupeļi vēl nebija atklāti, bet dārzeņu klāsts bija ļoti plašs, un viduslaiku virtuvē varēja veiksmīgi eksperimentēt, pagatavojot ēdienus, kas bija ne tikai veselīgi, bet arī ļoti garšīgi.

Man šķiet, ka viduslaiku ēdiens bija krietni tīrāks. Mūsdienās pārtikā ir daudz sintētisku vielu, taču viduslaiku pārtikā bija daudz dabisku produktu, kas izauga dabiskā veidā vai tika noķerta. Tā rezultātā ēdiens bija tīrāks, un arī tā garša bija dabiskāka, bez sintētiskas piegaršas. Es nenosodu sintētiskos pārtikas produktus, taču piemēram, gāzētiem dzērieniem ir pilnīgi cita garša nekā citronūdenim, ko varētu pagatavot no dabīgiem produktiem. 

Viduslaikos gastronomijas lauks bija ļoti plašs – tur bija īsta vieta izpausmēm. Un es domāju, ka arī mūsdienās daudzos augstākās klases restorānos būtu iespējams pasniegt šos ēdienus kā daļu no viņu ēdienkartes.

Kā tu izvēlies cilvēkiem piedāvāt pieredzi – vai tu mēģini attēlot konkrētu vēstures notikumu vai drīzāk piedāvā vispārīgu skatījumu uz viduslaiku dzīvi?

Nav tādas vienas tēmas. Piemēram, ir pārgājiens, ko organizē Artūrs, un tas ir pārgājiens ar šķēpu sacensībām. Principā, šos pārgājienus mēs varētu saukt par simboliskām medībām. Protams, neviens netēmē ar šķēpu uz dzīvu mērķi, lai pēc tam kāds neapsūdzētu, ka mēs medījam dzīvniekus. Bet ideja ir tāda, ka dalībnieki sacenšas savā starpā. 

Ir arī situācijas, kad ir konkrēts attālums, kuru nepieciešams pārvarēt. Piemēram, man pašam dažreiz patīk vienam pašam izveidot pārgājienu netālu no mājām, Ropažos. Man bija tāda pieredze, kad es pat izstaigāju mežu un iepazinos ar vietējo dabu, jo man šķita interesanti pārbaudīt, kā apģērbs un aprīkojums uzvedīsies konkrētajos apstākļos.

Tātad nav tāda vienota scenārija, jo katrs pārgājiens ir citādāks. Parasti, ja pārgājienu organizē kāds no mums, tad viņš arī izplāno visas detaļas, lai tas būtu interesanti un aizraujoši. Bet ir arī gadījumi, kad visi vienojas, kā kopīgi piedalīties un izlemt, ko darīt. Tā nav strikta shēma, un mēs neizdomājam konkrētus noteikumus, bet vairāk vadāmies pēc idejām un vēlmēm, kas katram ir svarīgas.

Ja godīgi, rekonstrukcijā noteikumu nav daudz, un dažreiz tas neiznāk pilnīgi precīzi, kas ir pilnīgi normāli. Man pašam ir bijušas kļūdas, kuras nav bijušas apzinātas, bet gan situācijas, kad, pasūtot kaut ko no vēstures aprīkojuma, pēc kāda laika iznāk, ka nepieciešams kaut ko mainīt. Tu izlasi un saproti, ka šīs divas lietas vienkārši nesader kopā. Tad jāmaina vai jāpielāgo.

Tā rezultātā rekonstrukcija ir nebeidzams stāsts. Tas ir process, kas prasa laiku un izpratni. Man liekas, ka lielākā rekonstrukcijas burvība ir tā, ka noteikumu patiesībā ir ļoti maz. Pamatā ir elementāra drošība, un pēc iespējas cenšamies darīt visu vēsturiski atbilstoši. Katram apģērba gabalam, traukam vai ekipējumam jābūt vēsturiski pamatotam, lai to varētu atrast muzejā vai vēstures avotos. Tas varētu būt galvenais noteikums – lai katra lieta būtu izpētīta un atbilstoša vēsturei.

Taču, kad es biju mazs, pārgājieni mežā bija pilnīgi normāla un ikdienišķa parādība. Arī skolā bija organizēti pārgājieni, un man liekas, ka mūsdienās šāda veida pasākumi ir kļuvuši daudz retāki. Daudzi cilvēki pat nezina, kā tas ir, kad nakšņo mežā. Tas tiek uzskatīts par kaut ko bīstamu vai riskantu, bet patiesībā tas tā nav.

Rekonstrukcijā ir ļoti daudz burvīgu elementu, un īpaši tas attiecas uz pārgājieniem, jo tie sniedz milzīgu brīvību. Šajos pārgājienos mēs ne tikai staigājam par mežiem – tie notiek nomaļākās un intīmākās vietās, kas piešķir tām īpašu raksturu un noskaņu. Man šķiet, ka cilvēkiem, kas mūs redz no malas un ir ieradušies pastaigāties, ir lielāks šoks nekā mums. Viņi pārsteigti skatās, jo mēs izskatāmies kā no citas pasaules. Mēs jau vairs pat īsti neredzam, kā mēs izskatāmies – mēs darām savu lietu, neiedziļinoties tajā, kas notiek ap mums.

Kas notiek, ja kāds ierodas, piemēram, botēs, vai arī visi ievēro noteikumus par apģērbu un apaviem?

Nav tā bijis, ka kāds ierastos nepiemērotos apavos. Man pašam pagājušajā gadā bija situācija, ka traumas dēļ es pārgājienu izgāju senajos apavos, bet, kamēr mēs tur uz vietas dzīvojām, man bija līdzi parastie tūrisma zābaki. Taču parasti, ja mēs vienojamies par apģērbu un aprīkojumu, tad to arī ievērojam.

Bet ir bijuši gadījumi, kad, ierodoties pasākumā, tiek secināts, ka zābaki ir palikuši mājās, un tad cilvēki tiek pieņemti ar to, kas ir līdzi – botām vai laķenēm, kas nu kuram ir kājās. Tādi gadījumi ir bijuši, jā.

Tomēr, ja jau ir bijusi vienošanās, tad parasti visi cenšas ievērot norunātos principus un prasības.

Kā tu iegūsti autentiskus rekvizītus, piemēram, bruņukreklus un zobenus? 

Jā, tas ir liels izaicinājums. Šie rekvizīti ir tik specifiski, ka daudzi meistari neiedziļinās pietiekami un izmanto metodes, kas neatbilst vēsturiskajām prasībām, lai izveidotu precīzas replikas. Tāpēc Latvijā ir tikai daži uzticami meistari, kuri patiešām spēj radīt autentiskas repliku versijas. Šie meistari strādā vairākas desmitgades, un mēs sadarbojamies tieši ar viņiem, jo viņi ir ieguldījuši daudz laika un zināšanu, lai izprastu un atdarinātu vēsturiskās detaļas.

Mums ir podnieki, kas ir labi draugi un gatavo mums keramiskos traukus, kā arī kokamatnieki, kas veido dažādus izstrādājumus. Mūsu klubā ir ļoti dažāds sastāvs – sākot no grāmatvežiem līdz uzņēmējiem, kas darbojas privātajā biznesā. Ir arī amatnieki, ar kuriem mēs varam sadarboties un kaut ko sarunāt.

Ar kalējiem arī nav viegli. Viena lieta ir uzkalt labu nazi, bet pavisam cits izaicinājums ir uzkalt labu nazi, kas būtu vizuāla replika, precīza kopija. Tas ir liels izaicinājums, jo daudziem tas sagādā grūtības.

Tagad mēs esam sākuši braukt apkārt arī uz dažādiem pasākumiem, un ir dažas lietas, ko mēs vienkārši pērkam no čehu meistariem vai no citiem uzticamiem avotiem. Piemēram, puiši tagad pērk daudz no ukraiņu meistariem, kas dzīvo Eiropā. Viņi sadarbojas ar viņiem, un tādā veidā var ļoti ātri sarunāt dažādas detaļas, piemēram, sprādzītes vai citas nelielas sastāvdaļas, ko viņi nokopē un izgatavo.

Tomēr, ja runājam par komplicētākiem elementiem, piemēram, bruņcepurēm, kas ir oriģināli glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, tas nozīmē, ka meistaram būs jāapmeklē muzejs, lai precīzi izgatavotu šo repliku. Tas ir ļoti svarīgi, lai viņš spētu izveidot augstākās kvalitātes darbu, kas būtu precīza kopija.

Tas ir sarežģīti, un jāteic, ka Latvija atrodas diezgan interesantā pozīcijā šajā ziņā. Nemācēšu pateikt par Igauniju, bet, piemēram, Lietuvā, Polijā, Vācijā, Čehijā un Francijā rekonstrukcijas klubi ir daudz aktīvāki, un dalībnieku skaits tur ir lielāks. Latvijā, diemžēl, kādā brīdī bija liels atbirums, un, principā, tie, kas ir palikuši, ir neliels skaits. Nezinu, kāpēc tas tā ir, bet, iespējams, tas saistīts ar to, ka Latvijā vairs nav lielu festivālu, kādi agrāk bija, kas vienoja cilvēkus. Varbūt ir arī kāds cits iemesls, bet tas ir pazudis. Tāpat ir arī ar amatniekiem – bet tādi jauni meistari, kas sākuši to darīt, principā nav. Bet kaut kā mēs visu sadomājam un atrisinām.

Cik izmaksā šāds hobijs?

Jebkurš hobijs ir dārgs. Piemēram, senlaicīgs apģērbs ar tādām detaļām kā nazis un cirvis var izmaksāt pat līdz četriem tūkstošiem eiro. Tomēr ir arī vēl viena ļoti svarīga lieta, kas jāņem vērā. Agrāk mēs nebijām tik skrupulozi attiecībā uz šīm detaļām, taču tagad vēlamies panākt pilnīgu autentiskumu. Piemēram, apmetnis, kas ir pilnībā roku darbs – austs ar rokām un izgatavots no dabīgās vilnas. Tas tiek austs pēc oriģinālā raksta, un, ja mēs padomājam par izmaksām, lai uzaustu apmetni ar visiem nepieciešamajiem materiāliem un darbiem, tas varētu izmaksāt 400–600 eiro. Ja cilvēkam tas ir mēneša darba algas apmērā, plus materiāli, tad vai 600 eiro ir daudz? Es domāju, ka neviens negribētu strādāt par 600 eiro mēnesī. Tāpēc šķiet, ka daudzas no šīm lietām ir nenovērtēti lētas, salīdzinot ar to darbu un rūpību, kas tiek ieguldīts.

Piemēram, zābaki, kas tiek veidoti pēc individuāla pasūtījuma, var maksāt 300–400 eiro vai vairāk. Vai tas ir dārgi vai lēti?

Ja mēs salīdzinām to ar citiem hobijiem, tad, piemēram, motociklu braukšana, kur ir riepas, ekipējums un citi izdevumi, arī ir dārgs vaļasprieks. Ja cilvēks jautātu, vai motociklu braukšana ir lēts hobijs, atbilde būtu skaidra – nē, tas prasa ievērojamus ieguldījumus. Tāpat šķita, ka makšķerēšana ir lēts hobijs, bet pēc tam, kad mani Kurzemes draugi ievilka makšķerēšanas pasākumos, es sapratu, ka viņi tērē daudz vairāk, nekā es iedomājos – daži vīri vienā reizē veikala apmeklējumā iztērē vairāk nekā izmaksā tie apmetņi.

Investīcijas šajā hobijā ir viennozīmīgi nepieciešamas. Piemēram, bruņas un citas detaļas var izmaksāt līdz desmit tūkstošus eiro. Tomēr tas ir pakāpenisks process – sākot no krekla, linu biksēm un citām pamata lietām. Ja mēs skatāmies uz sākotnējiem ieguldījumiem, tas nav tik traki. Pat visvienkāršākās lietas, piemēram, ādas josta ar vienu sprādzīti, var maksāt dažus simtus eiro vai arī vienkārši apmēram 30 eiro.

Protams, ar laiku, ja piedzīvo šo procesu ilgāk, gribas ieguldīt vairāk, jo ir arī viens no biežākajiem mītiem, kas cilvēkiem liek domāt, ka senatnē, tai skaitā viduslaikos, viss bija tikai bēdīgi – mēris, netīrība, tumsonība un citas negatīvas lietas. Bet, ja mēs paskatāmies pašā kultūrā, ir ļoti daudz lietas, kas radās viduslaikos un palikušas līdz mūsdienām. Piemēram, arhitektūra vai ēdienu receptes – tās vēl joprojām tiek izmantotas, un tās ir saglabājušās.

Skatoties arheoloģiskajos avotos un izpētot senos atradumus, mēs redzam, kādas rotas bija izmantotas, un tās ir tik sarežģītas, ka lielākā daļa cilvēku mūsdienās pat nezinātu, kā tās veidot.

Protams, kā visos laikos, arī viduslaikos bija labie un sliktie, talantīgie meistari un lietpratēji, kā arī tie, kas vienkārši darīja savu darbu, lai izdzīvotu. Man šķiet, ka mēs varam vilkt daudz paralēles starp senajiem laikiem un mūsdienām, bet, noteikti, tajā laikā bija ļoti daudz talantīgu cilvēku.

Cik tev daudz šādu apģērbu ir?

Es neesmu tipisks gadījums, jo man ir divi periodi, kurus es rekonstruēju. Agrāk, kad "Rodenpoys" radās, mēs dalījām mūsu darbus agrākajos un vēlajos periodos. Agrie periodi attiecas uz vēlo Dzelzs laikmetu, kas, Latvijas kontekstā, ietver 12. un 14. gadsimtu. 14. gadsimts ir tas laiks, kad Ropažos jau bija uzbūvēta Livonijas ordeņa pils. Tad bija doma parādīt, kādi cilvēki tur dzīvoja, tostarp seržanti un ordeņbrāļi, bet, kā izrādījās, liela daļa iedzīvotāju bija vietējie, un man ir rekonstruēts vietējo iedzīvotāju apģērbs, kas atbilst 11. gadsimta Dzelzs laikmetam. 

Tas ir saistīts arī ar bruņām. Man bruņas, ieroči un citas lietas dalās divos periodos – 11. gadsimtā un 14. gadsimtā. Tāpēc man ir plašs aprīkojuma klāsts, un jā, reizēm es dabūju aizrādījumus, ka man ir pārāk daudz aprīkojuma, bet tas ir nepieciešams, lai atspoguļotu šos divus laikmetus.

Tu minēji arī bruņas. Cik grūti ir tādas nēsāt? 

Viņas ir smagas, bet līdz kamēr tu pats neuzvelc, to nevar pilnībā saprast. Tas ir līdzīgi kā ar hantelēm – vienam desmit kilogrami šķiet smagi, bet citam, piemēram, divdesmit kilogrami nebūs smagi. Tātad tas ir atkarīgs no katra indivīda fiziskās sagatavotības.

Tomēr ir vēl viena svarīga lieta. Tas ir grūti izdarāms, jo senatnē, ja bruņas tika izgatavotas, tās parasti tika veidotas pēc konkrētā cilvēka auguma. Ja kāds, piemēram, nodarbojas ar hokeju un uzvelk hokeja sargus, kas nav viņa izmērs – ja tie spiež vai ir pārāk lieli, komforts būs minimāls. Tas pats attiecas uz bruņām: ja tās nav izgatavotas uz tavu augumu, tas var radīt lielu diskomfortu.

Runājot par svaru, pilns bruņojums mūsdienu bruņotajos spēkos, piemēram, Latvijas armijā, var svērt tikpat daudz, vai pat vairāk nekā senlaiku bruņas. Ja runājam par pilnām bruņām, tās var sasniegt pat 30 kilogramus, un dažos gadījumos tās var būt pat smagākas. Tomēr es domāju, ka lielākā daļa cilvēku varētu tās pacelt un kustēties, bet ir svarīgi saprast, ka tas nav viegls uzdevums.

Jebkurā gadījumā ja tu neesi fiziski gatavs, un aiziesi uz trenažieru zāli, kur nepareizi izvēlēsies svarus, tu nomocīsi savu ķermeni un ļoti iespējams savainosies. Tāpat ir arī ar bruņām. Ja tu regulāri trenējies un esi fiziski sagatavots, tad, protams, tu spēj pacelt un lietot bruņas, jo tavam ķermenim ir pieredze, lai to darītu. Tomēr, ja tas tā nav, liela daļa cilvēku riskē ar to, ka viņi pārslodzes dēļ var iegūt traumas vai savainot sevi.

Es pats noteikti varu apgalvot, ka ir milzīga atšķirība, vai bruņas ir izgatavotas tieši uz tavu augumu, vai tās ir paņemtas no kāda cita. Komforta līmenis ir ļoti, ļoti dažāds.

Vai tev būtu vēlme dzīvot viduslaikos?

Vai es gribētu dzīvot viduslaikos? Noteikti nē, man ir labi tur, kur es tagad dzīvoju. Taču, ar ko man liekas interesants viduslaiku periods, ir tas, ka tajā laikā bija daudz lietu, kuras cilvēki iespējams mācēja izdarīt labāk nekā mūsdienās. Vai arī dažas lietas, ko mēs šobrīd vairs nedarām, vienkārši tāpēc, ka mums ir alternatīvas. Tas ir ļoti interesanti, jo, ja cilvēki pirms 600-700 gadiem mācēja veikt šos darbus, kāpēc mēs to tagad nevaram?

Tas eksperiments, ko iegūsti no šīs atgriešanās pie senajām metodēm, man šķiet visinteresantākais. Esmu pat saņēmis jautājumus, vai man patiktu piedzimt viduslaikos. Nē, man patīk šis laiks, kurā dzīvoju, un esmu apmierināts ar mūsdienām.

Tomēr, ja es varētu, es gribētu ar fotoaparātu nonākt tajā laikā. Ļoti daudzas lietas, ko mēs darām rekonstrukcijā, lielā mērā ir interpretācijas. Mēs nevaram precīzi pateikt, kā viss bija pirms simtiem gadu. Un tāpēc man liekas, ka fotoaparāts un ceļojums laikā, pat uz piecām minūtēm, varētu atbildēt uz daudziem jautājumiem.

Ja jāizvēlas, kas tajā laikā visvairāk patika, tad, man liekas, mēs atkal atgriežamies pie tā, ka tas ir kaut kas tīrs – tur nav nevajadzīga piegružojuma vai lieku drēbju slāņu.

Manā dzīvē ir sanācis, ka šīs lietas automātiski piedāvāja rekonstrukcija, kurā es iesaistījos. Varbūt tāpēc es tās arī saistu ar šo laiku, un tas laiks man šķiet interesants, jo tas īpaši atspoguļo to tīrību, kas ir sajūtama, skatoties uz senajiem darbiem un materiāliem. 

Vai ir kādi aspekti, ko tu, ja varētu, gribētu pārņemt no viduslaiku dzīves?

Jā, man šķiet, ka vispār šajā laikmetā ir kaut kas, kas ir zaudēts mūsdienās. Man liekas, ka mūsdienās cilvēkos trūkst atbildības. Neviens vairs neko nezina, nevienam nav skaidra viedokļa, un tas attiecas uz ļoti daudziem dzīves aspektiem. Mūsdienās ir viegli sarunāt kaut ko, bet arī viegli neizdarīt to, kas tika solīts. Tas ir redzams visos līmeņos.

Man liekas, ka apzīmējums "vīrs un vārds", un šeit tas nav saistīts tikai ar dāmu vai kungu, bet tas vairāk attiecas uz uzticību un izdarību – ja es saku, tad es izdaru. Tas ir tas, ko es ļoti novērtēju attiecībās ar līdzcilvēkiem: ja mēs sākam darīt, tad mēs arī pabeidzam to. Tur nav vietas teikumam – "es domāju" vai "es gribēju", jo ja vienojamies, tad cenšamies izdarīt to, ko esam solījuši.

Man šķiet, ka mūsdienās bieži trūkst šīs atbildības un konsekvences, un tas ir kaut kas, ko es novērtēju, kad tas tiek ievērots.

Tas bija laiks, kad godavārds bija ļoti svarīgs, un tam bija liels spēks, bet mūsdienās tas var tikt atcelts jebkurā brīdī. Protams, varbūt tas ir filozofiski, bet, skatoties pēc vēstures avotiem, šķiet, ka tā laika cilvēki bija vairāk saistīti ar savu vārdu. Nav tā, ka toreiz nebija slikti cilvēki, kretīni un ļauni cilvēki – viņi ir bijuši vienmēr, tāpat kā tagad. Mēs redzam, kāds vājprāts notiek pasaulē, kad reāli tiek slepkavoti cilvēki, un mēs vēl runājām, ka varbūt nevajag slepkavot.

Arī viduslaikos bija daudz sliktu lietu, bet mēs varam uz to skatīties dažādi. Tajā pašā laikā mēs joprojām mūsdienās apbrīnojam arhitektūru, kas radusies tajos laikos. Ja runājam par materiālo kultūru, tad amatnieki bija ļoti meistarīgi, viņu darbi bija augsta līmeņa. Tāpat mēs varam runāt arī par literatūru, jo tajā laikā parādījās darbi, kas līdz mūsdienām ir palikuši ievērojami.

Vispārējā domāšana un vēl daudzas citas lietas, kas ir aprakstītas vēstures avotos,  kas liekas, ka mūsdienās tā būtu, iespējams, mēs dzīvotu labākā pasaulē.

Arī tajā laikā netrūka ļauni ļaudis un slikti darītāji, un tas pats attiecas uz mūsdienām – tas ir balanss. Turklāt būtu jāizvēlas, ar kādiem cilvēkiem tu ej kopā. 

Tas var šķist savādi, bet, piemēram, par šo periodu ir interesanti, ka tas bieži ir saistīts ar kariem. Neviens jau nesāk grāmatu ar to, ka tajā un tajā gadā tika uzcelta kāda katedrāle. Tā vietā sākās - karš, cilvēki mira, tika nopostīts tas un tas... Šādos gadījumos mēs bieži koncentrējamies uz negatīvo, un var šķist, ka visi stāsti ir pilni ar ciešanām un posta darbiem.

Tu noteikti skaties arī filmas par viduslaikiem. Vai ir kādas lietas, ko tu tiešām tajās novērtē un lietas, kas tev liekas nepieņemamas?

Man ir grūti, jo, lai pilnībā izbaudītu šos darbus, man ļoti jāatslēdzas. Tā ir tā lieta, ka kaut kādā mērā tu redzi tās nepilnības. Holivudai galvenais ir stāsts, un vēsturiskā precizitāte viņiem bieži vien nav prioritāte. Viņiem ir budžets, un galvenais, lai būtu konkrēti aktieri, un lai tas izskatās tā, kā viņi vēlas. Bet, manuprāt, es esmu ļoti progresējis, jo pēdējā laikā es pat spēju norīt šīs lietas, piemēram, kad zobens, kas parādās 13. vai 12. gadsimta Eiropā, patiesībā pieder 17. gadsimtam. Ir kļūdas, kas acīs krīt, bet es vairāk fokusējos uz stāstu.

Labais piemērs ir seriāls "Vikingi", kur vēsturiskās atbilstības ir ļoti ierobežotas – gan notikumu, gan vizualizāciju ziņā, sākot no apģērba un beidzot ar daudzām citām lietām. Tomēr stāsts tur ir ļoti interesants.

Arī teātrī ne vienmēr šis laikmets tiek atspoguļots precīzi un atbilstoši attiecīgajam laikmetam un sižetam. Bieži vien svarīgākais ir tas, kā aktieri izrāda emocijas, ko viņi pārnes uz skatītājiem.

Es vispār atzīstu, ka ļoti maz skatos televīziju un vēl mazāk filmas. Es vairāk skatos televīzijas spēles. 

Uz kurieni tavuprāt virzās mūsdienu pasaule? 

Es patiesībā nezinu, uz kurieni iet mūsdienu pasaule. Reizēm man šķiet, ka saprāts ir zudis. Es ar ļoti lielām bažām sekoju globālajiem notikumiem, jo, manuprāt, salīdzinājums ir diezgan primitīvs, bet, ja mēs visi gribam būt jauki, pieklājīgi un kultūrāli, respektējot viens otru, tad salīdzinot to ar zvēru pasauli, mēs rīkojamies ļoti nepareizi.

Ja mēs mazu jauku bembiju iemetīsim vilku barā, tad bembijs vairs neizdzīvos. Reizēm man šķiet, ka mēs pārāk daudz cenšamies būt politiski korekti un nepateikt neko, lai nepazemotu nevienu, taču šajā procesā mēs palaidīsim garām realitāti. Mēs paliekam kā bembiji, bet vilki nekļūst maigāki.

Tas ir mans lielākais uztraukums – globālā līmenī, ka mēs varam nonākt pie šādas situācijas, kur mēģinām iekļauties ar visiem, bet paši sev zaudējam spēju aizstāvēt savu vērtību un identitāti.

Šajā gadījumā nav runa tikai par vienu nežēlīgu zvēru austrumu galā. Es neuzskatu, ka tā ir tikai Latvijas problēma. Šajā gadījumā runa ir par civilizēto pasauli kopumā.

Eiropas kontekstā, manuprāt, šī ir ļoti bīstama tendence, jo paēdis cilvēks, kas nekad nav piedzīvojis badu, grūti saprot cilvēku, kas ir badā un viņiem ir grūti saprast rīcību, kas var sekot.

Bet, tai pat laikā, man šķiet, ka ir arī ārkārtīgi daudz lietu, kur mēs vienkārši progresējam. Sākot ar mākslīgo intelektu, beidzot ar progresu medicīnā, kur operācijas kļūst arvien sarežģītākas un cilvēki ar dažādām saslimšanām spēj dzīvot ilgāk, un, kas ir vēl svarīgāk, dzīvot laimīgi.

Man šķiet, ka reizēm ir jāparāda sava nostāja, un reizēm tolerancei nav vietas atsevišķos jautājumos. Tomēr, es negribu būt tas, kurš nosaka, kur ir slieksnis un kad tas ir par daudz, vai kad tas ir par maz. Tas noteikti ir atkarīgs no katra cilvēka, no 150 faktoriem – no audzināšanas, no pārliecības, no personīgās dzīves pieredzes, no tā, ko cilvēks ir piedzīvojis. Katram ir savs slieksnis, un tas var būt gan liels, gan mazs.

Katrā gadījumā nekas nav mainījies kopš viduslaikiem. Mēs rītā pamodīsimies, un tas ir burvīgi, jo mēs nezinām, kā mēs pamodīsimies, un pat nezinām, vai vispār pamodīsimies. Bet katrā gadījumā rīt būs jauna diena, un es uzskatu, ka tas ir vienkārši izaicinājums. Mums var šķist, ka rīt viss būs sūdīgi un tad pienāk rītdiena, un viss sakārtojas pats no sevis, un beigās tā ir skaista diena. Tā ir dzīves burvība, un nav svarīgi, vai tie ir viduslaiki vai mūsdienas.

Bet ir arī lietas, par kurām es esmu bažīgs un raizējos. Ir lietas, par kurām priecājos. Un galvenais, man liekas, ir svarīgi vairāk darīt tās lietas, kas tev patīk.