Suns izglāba dzīvību: stāsti no dzīves

Viņas dzīvē tādi gadījumi bijuši vairāki:

“1. Kad man bija 4 gadi, es laukos biju aiztipinājusi, mammai neredzot, uz piemājas dīķi. Mans suns mani vilka aiz kapuces uz mājām, esmu kliegusi, lai viņš laiž mani vaļā! Man esot bijuši slapji zābaki un bikses līdz celim. Tas beigtos traģiski, ja nebūtu bijis suns.  
2. Otros laukos audzēja govis un buļļus. Bullis tika ārā no sētas un skrēja man virsū. Suns pieskrēja man priekšā, nikni rēja, pats dabūja no buļļa pa sāniem, bet mani izglāba. Suns guva smagas traumas, bet izdzīvoja.
3. Mājās naktī pārsprāga ūdens filtrs. Visi saldi gulēja. Suns rāva nost segu, neatkāpās, rēja, līdz sapratām ka kaut kas nav labi. Nokāpjot lejā, visa virtuve un viesistaba jau bija plūdos.
4. Manu dēlu mūsu iepriekšējais suns paglāba no nobraukšanas. Suns diemžēl no gūtajām traumām nomira.  
5. Mana meita bija vakara krēslā pastaigāties ar suni. Suni pie piemājas meža palaida vaļā. Viņa teica, ka jau juta, ka kāds it kā iet no aizmugures. Pagriezusies, un tur esot kāds stāvējis tieši viņai pretī. Suns pie viņas pieskrēja un sāka riet. Vecis nobijās, pagriezās uz citu pusi un ātri aizgāja. Viņa atnāca mājās trīcēdama un visu laiku teica, ka labi, ka bija kas nosargā.”

mile_vavere: “Mūsu ģimenē ir tikai nepatīkami gadījumi ar suņiem - omīti kaimiņu suns sakoda tā, ka slimnīcā gulēja. Laukos kaimiņu suņi regulāri lec riteņos un kož kājās, mammu nesen ļoti pārbiedēja viens pats suns atņirdzis zobus Kaltenē, saimniekus nekur neredzēja. Pāvilostas pludmalē suņi ir atsevišķs stāsts. Nepieskatīti suņi ir milzīga problēma Latvijā. Milzīga.”  

Lelde: “Cik jauki stāsti! Ir diemžēl dzirdēti arī pretēji gadījumi. Piemēram, sieviete gar jūru staigāja ar saviem rotveileriem, viņai sākās insults, mediķi nevarēja tikt sievietei klāt palīdzēt, jo suņi nelaida klāt.”

Hockey Momy: “Protams, ka suņi klāt nelaida svešus cilvēkus, viņi pildīja savu uzdevumu, aizsargāja! Manējais droši vien arī nelaistu man klāt svešus cilvēkus, redzot vēl mediķus ar visādām uzpariktēm virsū.”  

Lelde: “Sieviete nomira. Beigas. Malacīši, sunīši?”

hockey_momy: “Jūs vainojat suņus??? Viņi darīja savu darbu, to, kas viņiem ir mācīts – aizsargāt!”

Lelde: “Kur var kaut ko tik pārsteidzoši stulbu uzrakstīt? Pēc šīs loģikas Jūsu sunim vajadzēja Jums bērnībā ļaut iekrist dīķī un tad nelaist nevienu klāt, kurš gribētu Jūs izglābt.”  

Hockey Momy: “Jūs vēl kaut ko stulbāku nevarējāt pateikt, ja jūs nevarat atšķirt mājas dīķi no dīķa ar svešiem cilvēkiem, tad jāiet atpakaļ skolā. Loģiska spriešana Jums nav stiprā puse.”

Vita: “Ja drīkst,iemetīšu savas piecas kapeikas par savu runcīti (kurš diemžēl agri aizgāja). Vēls vakars. Taisīju tostermaizes. Salieku uz šķīvja, dodos uz savu migu, paēdu, skrolloju telefonu utt. Paēsts ir. Jau miegu ciet, nu, ok, dodos gulēt beidzot. Runcis gar mani ņaud un ņaud, nu tā kā nekad. Grib ārā? Atveru durvis. Nē. Vēl ņaud. Un spēcīgi. Paskatos apkārt... Jopcik, tosteris vēl joprojām kontaktā iesprausts (krietns laiks jau bija pagājis). Kad izrāvu no kontakta ,tad arī runčuks mierīgs palika.”  

Māra: “Mana Sune mani izglāba no nosmakšanas, kad biju ļoti aizrijusies un nevarēju nekādi ievilkt elpu. Pat vēl tagad nesaprotu, kā tas viss tā varēja notikt – viņa pēkšņi uzleca man virsū pilnā augumā divkājās, ar priekšķepām uzsitot pa krūškurvi, un es atguvu elpu. Bijām vienas tobrīd. Ja viņas nebūtu, es pat ātrajiem nevarētu piezvanīt.”

Laura: “Aptuveni pirms gada izgāju ar sunīti neplānotā nakts pastaigā pie mājas, parkā. Tur mēs staigājam bez pavadas, jo visi kaimiņu suņi pazīstami, un sunītis atsaucas. Es tajā brīdī aktīvi kaut ko darīju telefonā un nepamanīju, ka vecis man nāk virsū. Mēs parkā bijām vienīgie. To pamanīja mans suns, pieskrēja man priekšā un, skatoties viņam virsū, sāka rūkt. Vecis sabijās un izvēlējās apiet mūs ar lielu loku. Samīļoju savu labāko draugu un devāmies mājās.”

Diāna: “Kad vecmamma darbojās siltumnīcā, viņai bija insults. Kaimiņiene atrada vecmammu, jo viņas suns bija ielīdis mūsu siltumnīcā, rējis un gaudojis. Taisījis tādu traci, ka nācies iet skatīties, kas tur notiek. Tā atrada vecmammu. Viņa tur būtu palikusi un nomirusi, jo nesaņemtu savlaicīgu palīdzību. Pateicoties kaimiņu krancītim, mums tika doti vēl 10 gadi.”

Santa: “Kad biju maza (skolas vecums), pie durvīm zvanīja vīrietis, uzdevās par elektriķi – jautāja, vai vecāki mājās, uzzinot, ka nav, gribēja nākt iekšā. Kad ieraudzīja aiz durvīm suni, pārdomāja un aizgāja. Bet suns bija neredzīgs kollijs, iespējams, maigākā dvēsele uz planētas un visticamāk gribētu vīrieti samīļot.”

Egita: “Pagalmā izlaidu suni un teicu: ej sargā savu jauno saimnieku, kad dēls gāja dzīt no pagalma salietojušos puišus. Visus “viesus” sune nogāza no kātiem, un visi ātri atstāja mūsu pagalmu. Nevienu nesakoda, bet pavāļāja pa zemi. Tajā laikā mūsu dzīvesvietā nebija policijas.”

Baiba: “Mans bērnības suns izglāba vectēvu, viņš gribēja uz ledus kāpt uz dīķa, viņa iekoda viņam, maza auguma būdama, uzleca uz ledus un ielūza. Viņš izdauzīja, dabūja ārā, raudādams atskrēja mājās, atsildījām, bet viņai bija pēc tam krītamā kaite, nodzīvoja vel pailgi. Pirms tam vēl dažus gadus iepriekš izglāba māju no ugunsgrēka, riedama. Un manu mammai no sabraukšanas, kur viņu smagi uzsita, bet izdzīvoja.

Krista: “Man kaimiņiem suns pamodināja visu māju, naktī rejot, kad negaisa laikā pa elektrisko durvju zvanu istabā bija ienākusi negaisa ugunslodīte pa vadiem, un aizdegās iekšpusē zvans. Suns pirmais pamanījis un sācis riet, paldies sunītim, jo visu paspēja laicīgi pamanīt, jo, plastmasām degot/pilot, bija arī āra drēbes aizdedzinātas, kas stāvēja uz pakaramā, zem zvana. Viss laimīgi beidzās, labi, ka paspēja laikus apdzēst un ierasties ugunsdzēsēji, cieta tikai virsdrēbes un koridors.”

Liesma: “Mēs 3 bērni gulējām vienā istabā, mamma blakus istabā, suns naktī mammu uzmodināja, domāja ka laukā prasās, bet neparko negāja pa durvīm ārā un mierā nelikās. Mamma atvēra mūsu istabas durvis, un tur pilns ar tvanu (bija aizkritis krāsnij šīberis, nebūtu suns, nebūtu mēs vairs.” 

Egita: “Mana Grēta izglāba mūs no ugunsgrēka, tad vēl nebija dūmu detektori, viņa izstiepās uz durvju pusi un tik nenormāli sāka riet, ka es ieskrēju istabā un ieraudzīju, ka no rozetes ar elektrisko durvju zvanu nāk dūmi. Uzreiz noņēmām nost. Tāpat arī sune brīdināja, kad irsis bija istabā.”