Ramona Rupeika-Apoga: "Nav pogas ‘Back’: budžets sākas tur, kur sākam pelnīt"
Katru rudeni, kad tiek pieņemts valsts budžets, mēs atkal runājam par pārdali — kam vairāk dot, kam mazāk atņemt. Taču reti uzdodam būtiskāko jautājumu: kā panākt, lai būtu vairāk, ko dalīt. Budžets ir valsts spogulis – tas atklāj ne tikai prioritātes, bet arī spēju radīt vērtību.
Darba dēļ es regulāri viesojos Polijā, Maltā, Gruzijā un Azerbaidžānā, reizēm arī Apvienotajos Arābu Emirātos. Un katrā no šīm vietām jūtama ekonomiskā enerģija. Polijā un Maltā – Eiropas Savienības dalībvalstīs – rosība ir acīmredzama: būvniecība, jauni uzņēmumi, investīcijas, dzīve notiek. Arī Gruzijā un Azerbaidžānā ielās redzama kustība, mājas aug kā sēnes pēc lietus, cilvēki rosās, ekonomika elpo. Savukārt Abū Dabī iegulda nākotnē – pētniecībā, atjaunīgajā enerģijā, izglītībā un pat kosmosa tehnoloģijās. Tas nav tikai naftas kapitāls, bet ilgtermiņa domāšana par to, kā pelnīt, kad resursi beigsies.
Atgriežoties Rīgā, kontrasts ir jūtams. Pie mums viss ir sakārtots, drošs, taču reizēm pārāk piesardzīgs. Mēs regulējam, kontrolējam un pārdalām, bet pārāk reti domājam par to, kā radīt jaunu vērtību.
Polijā spilgti redzams, kā lieli projekti var kļūt par divējādu simbolu. Lodzā tika uzcelta viena no modernākajām dzelzceļa stacijām Eiropā – Łódź Fabryczna. Iespaidīgs arhitektūras paraugs, taču ekonomiskā jēga izrādījās ierobežota: apkārt plešas krūmi, pasažieru plūsma maza, un daudzi jautā, vai ieguldījums atmaksāsies. Tā ir laba ilustrācija tam, kas notiek, kad būvējam būvēšanas pēc. Līdzīgi arī ar Rail Baltica – sākumā šķita, ka Eiropas finansējums atrisinās visu, bet izmaksas aug un projekta ilgtspēja vēl nav skaidra. Projekti nav video spēle – šeit nav pogas “back”. Kad būvniecība sākta, atpakaļceļa vairs nav, un uzturēšanas rēķins paliek mūsu rokās.
ASV inovē, Eiropa regulē – tā nav tikai klišeja. Vienotais tirgus sniedz drošību, bet reizē arī ierobežo drosmi riskēt. Baltijas valstis šo izjutušas īpaši asi. Igaunija ilgi bija digitālās pārvaldības paraugs, līdz Danske Bank skandāls lika mainīt uzraudzības paradigmu. Lietuva kļuva par FinTech un kripto licenču magnētu, taču uzraudzības kapacitāte nespēja aptvert visus. Latvija, kas sapņoja kļūt par reģionālu finanšu centru, pēc 2018. gada AML krīzes kļuva pārrēgulēta – droša, bet sastindzusi. Tas, kas sākās kā drošības stiprināšana, pārtapa uzņēmējdarbības sastingumā.
Nesenajā Latvijas Bankas FinTech forumā atkal izskanēja mērķis padarīt Rīgu par Baltijas FinTech centru. Taču jautājums ir – vai mums joprojām jādzenas pakaļ Viļņai, kas šo nišu jau ieņēmusi? Finanšu vide mainās: vairs nepietiek ar jauniem maksājumu risinājumiem vai e-licencēm. Eiropā attīstās atvērtās finanšu sistēmas, mākslīgā intelekta izmantošana risku vadībā un ilgtspējīgo investīciju tirgus. Latvijai vajadzētu domāt nevis par to, kā iekļauties Viļņas ēnā, bet par to, kā veidot ilgtspējīgu finanšu sistēmu, kas kalpo sabiedrībai. Tādu, kas veicina uzkrājumu veidošanos, investīcijas un uzticēšanos finanšu sektoram.
Eiropā sabiedrība strauji noveco, un arvien lielāku nozīmi iegūst kvalitatīva senioru aprūpe un veselības finansēšana. Šīs jomas prasa ne tikai sociālu, bet arī finanšu domāšanu – ieguldījumu fondus, ilgtspējīgas obligācijas, apdrošināšanas produktus, kas rada gan drošību, gan atdevi. Mēs varētu veidot veselības investīciju fondus, kas atbalsta medicīnas tehnoloģiju uzņēmumus, vai ieviest obligācijas, ar kurām sabiedrība līdzfinansē slimnīcu modernizāciju. Šī nav tikai sociāla politika – tā ir jauna finanšu ekonomikas dimensija, kas ļautu pelnīt, uzlabojot sabiedrības labklājību.
Un vēl viens iespējams virziens – aizsardzības nozare. Dronu tehnoloģijas vairs nav tikai militārs jautājums; tās kļūst par augstas pievienotās vērtības industriju, kas apvieno inženierzinātnes, risku vadību un eksportspēju. Ja šo jomu papildina ar finanšu instrumentiem – pētniecības fondiem, apdrošināšanu, riska kapitālu – tā var kļūt par nozīmīgu pelnīšanas avotu, nevis tikai drošības izdevumu rindu budžetā. Aizsardzība kļūst par ekonomikas motoru, un šajā jomā Latvijai var būt sava niša, ja tā spēs izmantot savas zināšanas un partnerības.
Kā finanšu profesore es domāju par naudas plūsmu – kā to radīt, nevis kā to pārdalīt. Latvijai nevajag kopēt citus, ne Viļņu, ne Varšavu, ne Abū Dabī. Mums jārada savs modelis – tāds, kas balstīts finanšu kompetencē, tehnoloģijās un cilvēku enerģijā. Mēs varam būt mazi, bet efektīvi. Valsts pelna tad, kad tā ne tikai uzrauga, bet arī uzticas. Kad ekonomika rada vērtību, arī budžeta sarunas maina toni. Tad vairs nav jādomā, kam atņemt – jo beidzot būs, ko dalīt.
