Neproti palūgt vietu autobusā, stāvi kājās...vai dot vietu transportā?
foto: Edijs Pālens/LETA
Neproti palūgt vietu autobusā, stāvi kājās...
Sabiedrība

Neproti palūgt vietu autobusā, stāvi kājās...vai dot vietu transportā?

Zelma Jansone

Jauns.lv

Matemātikas skolotāja Diana platformā “Threads” nākusi klajā ar, pašas vārdiem runājot, nepopulāru viedokli: “Nevienam nav jāceļas jūsu dēļ transportā. Jums ir mute, lai pateiktu, ka jums vajag apsēsties.” Reakcija ir dažāda, daļai šāda attieksme šķiet visnotaļ pieņemama. Kādi tad ir viedokļi citiem?

Neproti palūgt vietu autobusā, stāvi kājās...vai d...

shadow_bird99: “Nekad neaizmirsīšu to reizi, kad braucu uz uzņemšanu ar sabiedrisko transportu, jo drausmīgi asiņoju endometriozes dēļ, un visu ceļu krievu babuška rupji lamāja un kaunināja, ka nepalaižu apsēsties... Es viņai laipni pat paskaidroju, ka jūtos slikti un atvainojos, ka nevaru palaist. Sorry, ja esi vecs, tev nepienākas viss, ko tu un kad vēlies. Arī jauniem cilvēkiem var būt slikti.”

Cilvēks laivā: “Šoreiz pievienošos – ja kāds iekāpj ar kruķiem, izteikti vārgs, ka knapi kust, vai acīmredzami grūtniece utt. Jā, piedāvāju palaist pats. Bet, manuprāt, nav katra pasažiera pienākums aktīvi monitorēt situāciju transporta līdzeklī. Es vispār parasti cenšos šo laiku izmantot, domājot par dienas plāniem, darāmiem darbiem utt., nevis vērot vidi apkārt.”

Diana: “Par to arī iet runa. Nav katra cilvēka pienākums monitorēt situāciju apkārt. Es tāpat šo laiku izmantoju saviem mērķiem. Protams, ja es redzu kādu, nekad nepagriezīšu galvu prom, bet visu laiku skatīties apkārt...”

Līga: “Jā, izņēmums ir sēdvietas, kurām norādīts, kuras cilvēku grupas ir prioritāras. Tajās pat nesēžos, lai nav jāpievērš uzmanība visiem, kas iekāpj, lai celtos vajadzīgajā momentā.”

Ieva: “Un Jums acu nav, ka neredzat, kuram cilvēkam tā vieta vairāk nekā Jums noderētu?”

Aija: “Tā skarbi tika pateikts, ka daži neuztvēra, bet pēc būtības taisnība. Var taču cilvēks būt iegrimis grāmatā, telefonā vai vienkārši aizdomājies sēdēt un nezondēt visu laiku perimetru – kas iekāpj, kas apsēžas, kas ne. Var taču pajautāt, ja kas! Gan jau, ja redzētu, ka kādam grūtāk, palaistu.”

Diana: “Neiebilstu par to, ka šito uzrakstīju skarbi, bet pēc pieredzes, pat, ja ļoti skaidri uzrakstīts, joprojām daži redz to, ko grib un prot.”

Alisija: “Man patīk sistēma Korejā (varbūt vēl kur tā ir, nezinu), sabiedriskajos transportos ir atsevišķas sēdvietas grūtniecēm/vecākiem ar bērniem, atsevišķas vietas pensionāriem un tad vietas “pārējiem”. Bet nu tur cilvēki to arī ĻOTI ievēro, tāpat kā arī pa kāpnēm ejot, vienā pusē augšā un otrā rindiņā cilvēki iet lejā un neviens pa starpai nemaisās, bet nu mums jau tas noteikti nestrādātu.” 

Diāna: “Reiz sēdēju tramvajā, iekāpa pāris gados, abi knapi kust. Sāku celties, tantiņa uzlika roku uz pleca un atteicās, jo kājās esot vieglāk nekā apsēsties vai piecelties. Apsēdos atpakaļ. Pēc dažām pieturām es dzirdēju visus iespējamos krievu lamuvārdus savā virzienā par to, ka nepalaidu. Pēc vēl dažām tuvākie jau sāka mani aizstāvēt. Par nelaimi, vēl izkāpām vienā pieturā... Morāle ir tāda, ka es nedrīkstēju sēdēt vispār, ja nu gadījumā kādam tā vieta ir vajadzīga. Neviens nedrīkst sēdēt!” 

ce_plume: “Tagad jau nepieklājība ir modē.”

Linda: “Uzreiz domāju, kā tas praksē izskatītos – iekāpj sirmmāmiņa un cik nu spēka ziņo uzreiz visam autobusam par savu vajadzību vai tomēr vēršas pie kāda konkrēta pasažiera.”

Juris: “Domājat, ka nekad nebūsiet veca un slima? Man jūs jāapbēdina – būsiet! Un tas neienāk prātā, ka bieži vecam vai slimam ir neērti lūgt atbrīvot vietu? Jo viņš vai viņa atšķirībā no jums ir labi audzināts! Paldies par uzmanību.”

Diana: “Jūs domājat, ka, ja neesmu slima, man visu ceļu jāsēž un jāskatās, kas iekāpj autobusa? Un kāda sakarība ir starp labo audzināšanu un spēju pateikt par savam vajadzībām? Ja Tev vajag – saki caur muti. Tas ir par cilvēciskumu. Nevienam nav jālasa Tavas domas un nav jāsaprot, kas Tev vajadzīgs.”

pirmo_reiz: “Ļoti dīvains uzskats komentāros, ka daļai sabiedrības pienākas, ka pārējie danco riņķī un nolasa vēlmes no acīm. Nebūs. Ja tas seniors pa visu dzīvi nav iemācījies lietot muti, lai palūgtu apsēsties, tad neko darīt.”

kriky_kam: “Un tad ir situācija ar bērnu ratiņiem. Neizplūdīšu sīkumos, taču Tev, pasažieri, ir jāskatās, kur Tu stāvi un jāpalaiž, ja vieta ir ratiņiem.” 

Diana: “Protams. Bet ja es jūs neredzu, nekas slikta nenotiks, ja jūs pievērsīsiet manu uzmanību. Saku, kā mamma ar 2 bērniem, kura 6 gadus pēc kārtas brauc ar ratiņiem sabiedriskajā.” 

samzar888: “Piekrītu, var arī paprasīt, jo dažreiz, kad piedāvāju pati vietu, tad saka, ka nemaz nevajag, lai sēžu, prasīju 3x cilvēkiem, vai tiešām nevajag.”

Sanita: “Ir gan. Vieta ir jādod tam, kurš vājāks un uz kājām švakāks. Veciem cilvēkiem, grūtniecēm. Un ir acis, lai to redzētu pats, un smadzenes, lai novērtētu situāciju.”

Kārlis: “Kā parasti, domājam tikai par sevi, 0 empātijas.” 

perle_vienmer: “Jūs droši vien bijāt tā nekauņa, kura pāris dienas atpakaļ pārbāztā transporta līdzeklī bravūrīgi sēdēja pasažieriem ar bērniem un invalīdiem paredzētajā vietā un nepalaida apsēsties jaunu sievieti ar diviem ļoti maziem bērniņiem (viens vēl nestaigā), jo viņa taču nepateica, ka viņai vajag apsēsties! Ceru, ka Jums nekad nenāksies to pašai izbaudīt, jo nespēju iedomāties, ko tik cinisma pilna persona varētu iemācīt saviem bērniem.”

Liliāna: “Man nav grūti palaist, pat pirms man pajautā.”

Reinis: “Manu prātu arī šis jautājums nodarbina gandrīz katru reizi, kad braucu ar sabiedrisko. Lai par to pārtrauktu prātot un izvērtēt, kuram dot vietu, vienkārši vienmēr stāvu kājās, kad ir pilns.”

Līga: “Vēl viena lieta, tas gan bija sen. Braucu uz centru agri no rīta uz darbu, iemigu. Nav jau jālamā mani. Pienāc,pamadini mierīgi: “Hei, klau, vai varu apsēsties.” Protams varat, nav problēmu. Visi ir cilvēki, bet nevis nolamāt kā sazin ko. Es pamostos, neko nesaprotu, jo iekāpjot daudz brīvu vietu bija. Esmu cilvēks agrs un aizmigu. Labi, ka tagad savs auto. Bet tāpat negatīvisms sabiedriskajā nezūd.”

Aigars: “Tas nav obligāti, vienkārša pieklājība. Es nespētu nosēdēt, ja ieraudzītu, ka grūtniece ar lielu punci vai mazu bērniņu blakus stāv. Tie, kas spēj, sēžat.”

Inga: “Ar dēlu abi braucām kopā tramvajā – es uz darbu, viņš uz skolu. Tramvajs pārpildīts. Blakus nostājas sieviete gados, un es dēlam iečukstu ausī, lai palaiž sēdēt( viņš neredzēja, jo atkārtoja uzdoto no grāmatas). Dēls ceļas augšā un sieviete atbild – ko, es tik nevarīga izskatos, ka nevaru pastāvēt? Bet tas viss ar tādu cinisku pieskaņu! Dēls skatās uz mani un nesaprot, ko darīt... Apsēdās un man prasa – es kaut ko izdarīju nepareizi? Njā, ei Tu saproti – kad dot to vietu kādam un kad nē!”

Inga: “Daudzi aizņem divas vietas, kaut redz, ka stāv gan slimi, gan veci. Ah, kā derētu kā Zviedrijā, kur mellie ātri tiek galā ar tādiem divu vietu aizņēmējiem. Un vispār kāpēc nesoda par divu vietu aizņemšanu.”

Baiba: “Tur jau tā lieta, ka šajā gadsimtā Latvijā cilvēks cilvēku neievēro, ja vien tas nav pazīstams. Vai tas ir lifts, autobuss vai viesnīcas kāpnes. Cilvēks ir viens savās domās vai savā telefonā. Vaina ir tajā, nevis, ka nepalūdz padot vietu.” 

4iekurss: “Pirmdien, braucot uz darbu, pamēģināšu pateikt.” 

Dace: “Tā ir katra paša izvēle, protams! Tās reizes, kad palaiž pa priekšu, atver durvis, ir mazie svētki. Ar šādu pieklājību Jūs izcelsieties starp lielāko masu. Atvērti, pozitīvi un draudzīgi cilvēki ir pievilcīgāki, nekā saguruši, kas nevar pakustēt, ir drūmi un sēž tālrunī. Katra paša izvēle.” 

Leonkndy: “Vienreiz tramvajā apsēdos vienvietīgajā solā pie durvīm, apkārt ir brīvas vismaz kādas 5 vietas, kuras ir apzīmētas ar invalīdu zīmi utt. Sieviete gados pienāk pie manis un saka, lai laižu sēdēt. No sākuma tā noskatos, neatbildu, tad viņa saka, ka parādīs savu invalīda kartiņu. Es saku, kāds man sakars (mana sēdvieta nav domāta tieši invalīdiem), un pateicu, lai iet sēdēt, kur ir brīvs. Viņa aizgāja, un dzirdēju, kā cepās par “vai nav kauns”. Nesaprotu, kāpēc viņai tik ļoti vajadzēja tur tikt.”

Kristīne: “Ar sabiedrisko nepārvietojas, tomēr, ja šāda nepieciešamība būtu, nedomājot palaistu savā vietā grūtnieci vai pensionāru. Tas ir par mani, ne par viņiem.”

Līga: “Šādos gadījumos atceros, ka dot vienmēr vieglāk kā lūgt. Pat ja tā sēdvieta tikai sabiedriskajā transportā.”

Anna: “Arī jauns var justies slikti. Bet pieņemts, ka sēdēt drīkst tikai vecie. Un tad brūk virsū.”

Guntis: “Vācijā piedāvāt sēdēt skaitās necieņa... Jo tu tā kā apšaubi otra fiziskās spējas.”

Džī Maple: “Stulbākais, kad jūties vainīga, iedod tantei vietu, bet tad apjēdz, ka pati vecāka par to tanti.” 

Emīls: “Man nav laika tagad zīlēt, kuram tik ļoti vajag “manu” sēdvietu. Ja neapmierina, ka viss pilns, nu tad gaidi nākamo busu, nevis brēc virsū, ka “tava” vieta ir aizņemta.”

Rikija: “Muļķības!”

Megija: “Labi, ja vēl paprasa, ir tādas, kas, knapi iekāpjot, nekaunīgi jau baksta tev ar spieķi sānos, lai atbrīvo vietu viņai. Nē, lūdzu, nē, paldies.”

lady.waspy: “Paldies par šo “postu”. Vismaz pasaule uzzinās, ka ir pedagogi, kuri nepārzina ētikas normas.”

RTS: “Es jūtos kā Rembo pēc 12 h darba dienas palaist kādu apsēsties.”