Vairāk stikla, mazāk lieku lupatu - ko darīt, lai Latvijas daba kļūtu tīrāka?

Tomēr līdz Ziemeļvalstu vai Vācijas līmenim mums vēl ir tāls ceļš ejams, un kopējā atkritumu apjoma samazināšanai savu artavu varētu dot gan valsts, gan ikviens no mums. Ko tieši mēs varētu darīt, pārdomās dalās akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” (LVM) Komunikācijas daļas vadītājs Tomass Kotovičs.

Vēl ir kur tiekties

“Lai gan pēdējos gados Latvijas meži ir kļuvuši tīrāki no atkritumiem, tomēr mums nav arī pamata tā īpaši sev spalvas spodrināt, jo Ziemeļeiropā var redzēt, ka tur cilvēki vēl arvien ir kārtīgāki un tīrīgāki nekā pie mums. Tas pats sakāms par Vācijas un Austrijas dabu. Tātad mums vēl ir daudz darāmā, lai sasniegtu tādu līmeni,” spriež Tomass Kotovičs.

Pats vienkāršākais un visvieglāk īstenojamais dabas aizsardzības padoms – neko nenest vai nevest uz mežu un tur neatstāt. “Pat ja ej mežā pārgājienā kā tūrists vai brauc pa upi, tik un tā dabā neko neatstāj. Te darbojas jau labi zināmais sauklis – ko atnesi, to arī aiznes! Uzslavu pelnījuši tie cilvēki, kuri ne tikai aiznes, ko paši atnesuši, bet vēl paņem līdzi arī to, ko kāds cits atstājis mežā.”

Meža tīrība ir svarīga ne tikai dabai, bet pirmām kārtām mums pašiem. “Pašam mežam tīri no augšanas viedokļa tie atkritumi, ko cilvēki tur pamet – ja vien runa nav par ķīmiskiem atkritumiem –, nekādu lielu kaitējumu nerada. Cita lieta ir putni un dzīvnieki, kuriem daži atkritumu veidi, piemēram, dzeloņdrātis vai makšķerauklas, var nodarīt pāri. Tomēr kopumā tā ir pašu cilvēku problēma, jo nevienam no mums taču nepatīk atrasties piedrazotā mežā,” uzsver Kotovičs.

Mazdārziņu īpašniekiem der ielāgot, ka uz mežu nevajag vest arī bioloģiskos atkritumus, kaut gan cilvēki reizēm domā, ka par pašam nevajadzīgo ābolu vezumu noteikti priecāsies dzīvnieki. Patiesībā bioloģiskie atkritumi, kas atvesti no mazdārziņiem, var mainīt meža bioloģisko līdzsvaru. Piemēram, skaists priežu mežs tāds ir izaudzis tieši tādēļ, ka tur ir smilšaina un nabadzīga augsne, kas piemērota šiem kokiem, un pērnās lapas vai āboli tur ir pilnīgi lieki.

Pārticības blaknes

Lai gan mums patīk žēloties, ka esam nabadzīgi un viss ir slikti, patiesībā atkritumu apjoma pieaugums ir saistīts ar to, ka mēs dzīvojam labāk nekā mūsu senči un patērējam arvien vairāk pārtikas un rūpniecības preču. Pats par sevi tas nebūtu nekas slikts, taču nelaime tā, ka visām precēm ir arī iepakojums, kas tad arī rada atkritumu kalnus.

Paradoksālā kārtā padomju laikos sadzīves atkritumu bija mazāk – gan nabadzības dēļ, gan arī tādēļ, ka bija diezgan labi sakārtota stikla taras nodošanas sistēma. Nododot tukšo pudeli taras punktā (turklāt nodot varēja arī piena pudeles), samaksa bija pietiekami liela, lai motivētu mērot ceļu uz nodošanas punktu.

Desu, kad nu pie tās izdevās tikt, veikalā ietina papīrā, nevis polietilēnā, tāpat arī sieru, zivis un daudzus citus sveramos produktus. Lielā mērā tas, protams, bija saistīts ar padomju sistēmas nespēju saražot kvalitatīvu iepakojumu, taču videi tāda atpalicība nenoliedzami nāca par labu.

Kā bija senāk

Vēl mazāk atkritumu saražoja paaudzes, kas dzīvoja pirms 100 un 150 gadiem. Latviešu zemnieka lauku sētā atkritumu faktiski vispār nebija, pat lietotas naglas iztaisnoja un atkal lika lietā. Ja kāds dzelzs priekšmets bija savu laiku nokalpojis, no tā uztaisīja kaut ko citu un atkal izmantoja. Līdzīgi bija ar koka priekšmetiem, ko pēc nokalpošanas mēģināja pielāgot citai funkcijai un beigu beigās nokurināja krāsnī, bet bioloģiskie atkritumi krājās komposta kaudzē.

Tagad ieradumi ir mainījušies un cilvēkiem patīk krāsaini iepakojumi. Par ierastu lietu kļuvis arī tas, ka 100 gramu desas tiek iesaiņoti desmit gramos bieza un apdrukāta polietilēna. It kā jau visi saprot, ka īsti pareizi tas nav, taču pietrūkst motivācijas kaut ko mainīt.

Nepieciešama zināma apņēmība, lai veikalā izvēlētos sveramos dārzeņus, nevis ātri paķertu jau iepakotos, ik reizi ņemtu līdzi auduma maisiņu, nevis pie kases kārtējo reizi pagrābtu plastmasas maisiņu. Ja katrs no mums atcerētos šos vienkāršos noteikumus, atkritumu daudzums noteikti samazinātos.

PET pudeļu vietā stikla

Kaut ko lietas labā būtu iespējams paveikt arī plašākā mērogā, uzskata Kotovičs. “Valstiski mēs varētu vairāk domāt par stikla pudeļu apriti, jo tās ir videi draudzīgākas nekā plastmasas pudeles. Mežā tagad ļoti labi redzam, ka nododamo stikla pudeļu tur vairs praktiski nav, tātad tās ir savāktas un nodotas depozīta sistēmā. Samazinājies arī PET pudeļu skaits, tomēr tās mežā vēl var atrast diezgan bieži. Nekādā ziņā negribu uzdoties par šīs tēmas ekspertu, taču ir diezgan daudz pētījumu, kas rada jautājumus, vai PET pudeles to plastmasas mikrodaļiņu dēļ nevar nodarīt kaitējumu cilvēka veselībai. Šajā ziņā Vācija un Austrija ir labs piemērs – tur cilvēki labprātāk izvēlas dzērienus stikla pudelēs un tukšo taru pēc tam nodod.”

Tiesa, mēģinot panākt kaut kādas pārmaiņas, diezgan droši var rēķināties ar tirgotāju iebildumiem, jo viņiem ar plastmasas taru ir vieglāk darboties nekā ar trauslo stiklu. To varēja labi redzēt pirms plastmasas taras depozīta ieviešanas, kad vairāk nekā desmit gadu bija vērojama diezgan jūtama tirgotāju pretestība.

Bet varbūt problēmai varētu pieiet no otras puses un pirmos aicināt iniciatīvu izrādīt ražotājus. “Dzeramā ūdens pildīšana stikla, nevis plastmasas pudelēs varētu būt nākamais lielais izaicinājums Latvijas ražotājiem. No vienas puses, bizness varētu gaidīt, kamēr valsts to ar likumu uzliek par pienākumu, bet, no otras puses, varbūt uzņēmēji paši var saņemties, sanākt kopā un nolemt, ka pēc savas iniciatīvas ievieš šādu ilgtspējas risinājumu – turpmāk pildīt ūdeni videi draudzīgākās stikla pudelēs. Līdz šim ilgtspējas iniciatīvas mums ir bijušas diezgan pieticīgas. Piemēram, kāds uzņēmums iestāda 30 koku un pasludina to kā lielu notikumu, kaut gan LVM ik gadu iestāda 33 miljonus koku. Tomēr īsts izaicinājums šajā ziņā varētu būt lielāka stikla pudeļu ieviešana apritē.”

Nepērc neko lieku!

Vēl viena mūsdienu problēma ir tā, ka cilvēki pērk daudz lietu, tostarp arī tādas, kas patiesībā viņiem nemaz nav vajadzīgas un pēc mēneša vai gada tiek izmestas. No šī viedokļa ļoti apsveicama iniciatīva ir dažādu pašam vairs nevajadzīgu lietu atdošana citiem, tā nereti sagādājot otru mūžu mantām, kas citādi nonāktu atkritumos.

Nevajadzīgu lietu apritē diezgan liels ir apģērbu tirgotāju ieguldījums, jo brīžiem drēbju cenas ir tik zemas, ka vilināt vilina nopirkt kādu jaunu apģērba gabalu. Vairumā gadījumu gan zemajai cenai ir loģisks izskaidrojums – apģērbs ir tik nekvalitatīvs, ka jau pēc pāris mazgāšanas reizēm jāmet ārā, kas atkal nozīmē lielu atkritumu radīšanu.

Turklāt bieži vien šie apģērbi ir tik sintētiski, ka tos nav nemaz vienkārši utilizēt un pārstrādāt, kā tas būtu ar tīru kokvilnu vai vilnu. Tādēļ vēl viens veids, kā kaut mazliet samazināt atkritumu kalnus, ir nepirkt nevajadzīgus apģērba gabalus tikai to pievilcīgās cenas vai modes dēļ.

Publikācija tapusi sadarbībā ar "Latvijas valsts meži".