Noklusētā pagātne. 1940. gada vasara: dienas, kad viss mainījās

Kur parastais cilvēks 1940. gada vasarā varēja smelties informāciju par notiekošo? No radio, avīzēm un baumām. Pirmie divi nebija diez ko labi informācijas avoti, jo kopš Otrā pasaules kara sākuma Kārļa Ulmaņa valdība presei bija uz stingrāko pieteikusi par visu, kas saistīts ar Padomju Savienību, stāstīt kā par mironi – vai nu tikai labu, vai vispār neko. Tādēļ cilvēki dzīvoja diezgan lielā informācijas vakuumā par to, kas notiek padomju Krievijā un ar ko mums draud Sarkanās armijas ienākšana.  Kad 1939. gada rudenī Latvijas teritorijā parādījās padomju kara bāzes, daudziem likās, ka varbūt ar to viss arī beigsies. 1940. gada jūnijā vēl varēja sevi mierināt ar ilūzijām, ka varbūt Staļins apmierināsies ar viņam tīkamu valdību izveidošanu Baltijas valstīs un ļaus mums dzīvot apmēram tāpat kā iepriekš, tikai Sarkanās armijas klātbūtnē. Taču jau pavisam drīz kļuva skaidrs, ka Kremļa saimniekam ir citi plāni.

Nepērciet pārtiku, tā sabojāsies!

Pāršķirstīsim tā laika avīzes, lai pamēģinātu saprast, ko par 1940. gada vasaras dramatiskajiem notikumiem varēja zināt un nojaust vienkāršs liepājnieks vai cēsnieks. Rīdzinieki droši vien bija privileģētākā situācijā, jo daudziem bija radi vai paziņas, kas strādāja valsts pārvaldē, un tādēļ arī vairāk neoficiālas informācijas no drošiem avotiem. Un tātad – vēl 17. jūnijā Latvijas avīzes raksta par visu ko, tikai ne par valstiskuma zaudēšanas risku. Vienīgais, kas nezinātāju varētu vedināt uz pārdomām, ka varbūt ne viss ir kārtībā, ir tikai ziņa par to, ka kaimiņos esošajā Lietuvā no amata atkāpies Valsts prezidents Smetona un valstī iegājis padomju karaspēks. Bet arī šie notikumi atreferēti no Kremļa pozīcijām. “Maskavas radiofons ziņo, ka padomju karaspēka iesoļošanu Kauņā un pārējās Lietuvas pilsētās iedzīvotāji uzņēmuši ar sajūsmu. Kauņas ielās pulcējušies iedzīvotāji, kas ar aplausiem un saucieniem "Valio" sagaidījuši katru padomju karaspēka vienību. Padomju karavīriem pasniegtas puķes,” raksta "Jaunākās Ziņas".

Dienu vēlāk jau parādās informācija, kas liek domāt, ka kaut kas tomēr ir mainījies, – iedzīvotājiem tiek liegts pulcēties ielās, lai neprovocētu nekārtības un netraucētu padomju karaspēka pārvietošanos, kā arī tiek publicēta Kārļa Ulmaņa bēdīgi slavenā runa "Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savējās", ko viņš radiofonā teica iepriekšējās dienas vakarā.

Pāris nākamajās dienās nomaļam vērotājam varēja rasties iespaids, ka visi tiešām paliks savās vietās un nekas īpaši nemainīsies. Tomēr trauksmes zvani jau sāka skanēt: tika ieviesta komandantstunda no plkst. 22 līdz 4 rītā (lai ievērotu ierobežojumus, tika arī reorganizēta sabiedriskā transporta satiksme Rīgā, kā arī rūpnīcu maiņu darba grafiki), aizliegts ielās pulcēties vairāk par četriem cilvēkiem un uz laiku slēgti dzērienu veikali un restorāni. Kā jau varēja gaidīt, cilvēki uz krievu tanku ienākšanu reaģēja apmēram tāpat kā uz ziņu par kara sākumu – steidza uz veikaliem iepirkt pirmās nepieciešamības preces. Amatpersonas gan mierināja, ka pārtikas produktu esot pietiekami, un pat biedēja ar veselības problēmām, ja ļaudis sapirksies pārāk daudz ēdmaņas, ko nevarēs glabāt atbilstošos apstākļos. “Pilsētu dzīvokļos nav labvēlīgu apstākļu miltu ilgai uzglabāšanai. Ja miltus ilgāku laiku uzglabā maisiņos vai papīra kulītēs, tad šādos iesaiņojumos ieviešas miltu kodes. Ir riskanti pergamentpapīrā iesaiņotu sviestu ilgi glabāt siltās pieliekamās telpās. Tādos apstākļos sviestā ātri attīstās sīkbūtnes, rodas tauku sašķelšanās. (..) Sliktos glabāšanas apstākļos gaļas produktos rodas mikrobioloģisks process. Desās attīstās botulīna sīkbūtne, kas ietekmē gaļas indes rašanos,” preses slejās biedēja Latvijas mājsaimniecības institūta direktrise Kulitāne, taču diez vai daudz bija to, kas viņas teikto ņēma vērā. Veikalos tika arī noteikti ierobežojumi apavu, apģērbu un audumu pirkšanai, taču te jāņem vērā, ka savu artavu iepirkšanās bumā jau vairākus mēnešus deva kopš 1939. gada rudens Latvijā izvietotajās padomju karabāzēs dienošie Sarkanās armijas virsnieki.

Kā jau juku laikos, tika noteikti arī ierobežojumi naudas izņemšanai no bankām. Bija noteikts, ka līdz 30. jūnijam katrs bankas klients no saviem uzkrājumiem varēs izņemt ne vairāk par 50 latiem, kā arī apturēja īstermiņa kredītu uzsniegšanu. Kā vēlāk izrādījās, par kredītiem Latvijas iedzīvotāji varēja aizmirst uz ilgu laiku.

Izbeigt ākstīšanos pie Brīvības pieminekļa!

Apmēram divas nedēļas daudz kas vēl ritēja pēc inerces. Piemēram, turpinājās Ulmaņa propagandētā uzvārdu maiņa, vāciskos vai krieviskos uzvārdus nomainot pret latviskiem. Tā vēl jūnijā kāds Barišņikovs kļuva par Upīti, Palkevičs par Palmiņu, Šlemmers par Dimzu un Kļeščetņikovs par Skujiņu. Cenu inspektors turpināja regulēt papīru maisiņu un olu cenas, nenojaušot, ka pavisam drīz tās noteiks vienoti padomju standarti. Iznāca jauna pastmarka piecu santīmu vērtībā. 21. jūnijā ļaudis uzzināja jaunās valdības sastāvu, kas, visticamāk, daudzus nomierināja – galu galā latviešu cilvēki vien ir; vai tad, teiksim, tādi slaveni rakstnieki kā Vilis Lācis (viņa jaunāko romānu Pazudusī dzimtene kā reiz tolaik turpinājumos publicēja Jaunākās Ziņas) un Jūlijs Lācis akurāt sāks darboties pret tautas interesēm?

Tiesa, aizdomāties varbūt lika avīzē publicētā ziņa par robežsargu brigādes komandiera Ludviga Bolšteina pēkšņo nāvi, kuras cēlonis netika minēts. Ej nu sazini, cik tālu izplatījās vai neizplatījās runas par to, ka ģenerālis nošāvies, nevēloties redzēt brīvās Latvijas bojāeju… Un arī no pagrīdes iznākušā komunistu laikraksta "Cīņa" (pavisam drīz tas kļūs par galveno preses izdevumu) draudīgā tonī rakstītais aicinājums izbeigt “ākstīšanos pie Brīvības pieminekļa”, ar to domājot sadrūmušos cilvēkus, kas lika ziedus pie pieminekļa, pieminot zaudēto neatkarību.

Jūnija nogalē jau bija skaidrs, ka jaunā kārtība tomēr būtiski atšķirsies no iepriekšējās. Tika izdots rīkojums aizsargiem nodot visus ieročus, izņemot bises un mazkalibra šautenes. To skaidroja ar "sabiedriskās drošības nepieciešamību". Vēl pēc pāris nedēļām visus ieročus lika nodot arī to tirgotājiem, bet jaunu ieroču atļauju izsniegšana tika izbeigta. Tika legalizēta komunistiskā partija, kuras pirmorganizācijas kā sēnes pēc lietus izauga visās lielākajās pilsētās un uzņēmumos. Kā uz burvju mājiena visās trijās Baltijas valstīs sākās plašas strādnieku manifestācijas, prasot vairāk tiesību proletariāta šķirai; uzņēmumos tika dibinātas strādnieku komitejas, un ar jaunās valdības lēmumu visiem strādniekiem paaugstināja algas par 20 procentiem. Iestādēs un uzņēmumos nomainīja vadību, turklāt bieži vien "veco kadru tīrīšanu" pavadīja "Cīņas" indīgas piezīmes, piemēram, par "melnajiem graudiem", kas sazēluši Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, kur līdz šim valdījis neciešami reakcionārs gars, jo tur skoloti tikai saimniekdēli.

Slavas dziesmas Staļinam

Jūlija sākumā, tātad divas nedēļas pēc okupācijas sākuma, prese (tobrīd vēl privātie laikraksti un žurnāli nebija slēgti, līdz tam vēl bija atlicis apmēram mēnesis) jau bija pielāgojusies jaunajiem spēles noteikumiem. "Jaunākajās Ziņās" parādījās raksti, kas stilistikas ziņā patiesībā neko daudz neatšķīrās no vēl nesen publicētajām slavas dziesmām Ulmanim (viņa vārds tobrīd vispār jau bija pazudis no aprites, un cilvēki varēja vien minēt, kas noticis ar valsts vadītāju), tikai personāži nu bija citi, un "strādnieki, zemnieki un darba inteliģence" sveicienus sūtīja nevis Vadonim, bet Ministru prezidentam dr. Kirchenšteinam: “Mēs, Krustpils cukurfabrikas strādnieki un darbinieki, sapulcējušies, lai izvēlētu fabrikas strādnieku komiteju, apsveicam jūs, augsti godātais ministru prezident, ar uzņemšanos vadīt demokrātiskās Latvijas likteņus. Vērojot mūsu sabiedrotās, Padomju Savienības darba ļaužu sajūsmu par darba ražības celšanu un darba disciplīnas stiprināšanu, izsakām cerību, ka mūsu valdība ies tādus pašus ceļus. (..) Cēsu pilsētas pašvaldības strādnieki un darbinieki apsveic jūs un jūsu demokrātisko valdību, apsoloties atbalstīt grūtajā valsts vadības darbā par tautas labklājību un brīvo Latviju sadarbībā ar Padomju Savienību un tās varonīgo Sarkano armiju.”

Sarkanās armijas klātbūtni tobrīd nepamanīt varēja tikai aklais. Sarkanarmieši rīkoja koncertus ar dziesmām un dejām pilsētu parkos, brauca atpūsties uz Jūrmalu, kur esot organizējuši volejbola turnīru ar vietējiem, paspēja pat Līgo svētkus nosvinēt. Par to, lai vietējie varētu saprasties ar padomju karavīriem, gādāja jaunā valdība, jau jūlija sākumā organizējot krievu valodas kursus pamatskolu skolotājiem. Ceļš uz vispārēju rusifikāciju bija sācies.

30. jūnijā jauna kārtība sākās arī radiofonā – tika ieviesta strādnieku rīta programma, ko ievadīja "Internacionāle", bet tālāk sekoja stāstījums par viedo visu tautu vadoni Staļinu. Vienlaikus kļuva skaidrs, ka drūmi mākoņi savelkas pār drukāto presi, jo valdība nāca klajā ar paziņojumu, ka tuvākajā laikā "pārkonfescionēs" visus periodiskos izdevumus, “lai neatkārtotos parādība, ka dažās nozarēs ir pārmērīgs periodisko izdevumu skaits, piemēram, sieviešu žurnāli”. Atstāt vajadzētu vienu, bet labu. Komunistu izpratnē labu, protams. Tika arī paziņots, ka atļaujas jauniem preses izdevumiem vairs neizsniegs, izņemot vien strādnieku organizāciju avīzēm un žurnāliem. Arī kinofilmu tirgu skāra pārmaiņas, no apgrozības sāka izņemt Rietumu filmas, aizstājot ar padomju kino produkciju, kas esot nesalīdzināmi augstvērtīgāka. Jau jūlija sākumā ar lidmašīnu no Maskavas atveda 100 kilogramus dažādu kinofilmu, ko izrādīt publikai. Starp atvestajām filmām bija arī pavisam nesen uzņemtā "Mannerheima līnija", kas demonstrēja Sarkanās armijas "nepārspējamo varenību" Ziemas karā pret Somiju.

Ar katru dienu avīžu slejās lasāmās lišķīgās slavas dziesmas PSRS un personīgi Staļinam kļuva arvien salkanākas. Bija pagājušas knapi divas nedēļas pēc tanku ienākšanas, kad Latvijas skatuves darbinieku sapulce jau nosūtīja sveicienu dižajam Staļinam: “Mēs, Latvijas skatuves darbinieki, sen atzinām un beidzot varam to atklāti pateikt, ka Padomju Savienības radītā skatuves māksla ir vienīgā šāda veida jēgpilnā māksla pasaulē, un tikai šī pārbaudījumu ugunīs rūdītā, spēcīgā ozola paspārnē mēs gribam jaunos asnus dzīt un jaunos mākslas ceļus staigāt.” Līdzīgas akcijas tika rīkotas arī Latvijas armijas rindās. Piemēram, Liepājas garnizona karavīriem nācās iet gājienā un iesniegt vadībai prasību atļaut garnizona lasītavā grāmatas un laikrakstus arī krievu valodā, ļaut veidot karavīru komitejas un “iztīrīt armiju no tautai un Padomju Savienībai naidīgiem elementiem”. Policijas iztīrīšana no tādiem elementiem bija sākusies vēl ātrāk. Lai iztīrīšana labāk veiktos, 5. jūlijā jaunais kara ministrs ģenerālis Dambītis ieviesa armijā politisko vadītāju amatu. Bija gan arī pa kādai nosacīti labai ziņai, piemēram, tika atcelts divas nedēļas pastāvējušais reibinošo dzērienu tirdzniecības aizliegums.

Zem diviem karogiem. Pagaidām

Tomēr jūlija pirmajā nedēļā vēl okupanti centās nepārspīlēt ar pārmaiņām un neatklāt visas kārtis. Kompartijas galvenā avīze "Cīņa" pat aicināja piebremzēt pašus lielākos sovjetizācijas fanus: “Mums ziņo par dažiem gadījumiem, kad atsevišķas personas norāvušas Latvijas valsts karogu un to nonievājušas. Tāda rīcība uz visstingrāko nosodāma, jo nacionālo karogu nedrīkst aizskārt. To var lietot kopā ar strādnieku šķiras sarkano karogu.”

Pāris dienas vēlāk tauta uzzināja, ka nacionālo karogu ne tikai var, bet pat vajag lietot kopā ar sarkano karogu, jo iznāca iekšlietu ministra Viļa Lāča pavēle “visiem nekustamu īpašumu īpašniekiem kā pilsētās, tā uz laukiem nekavējoties iegādāties Padomju Sociālistisko Republiku Savienības karogu namu greznošanai svinību gadījumos”. Rīkojumu skaidroja ar vēlmi akcentēt Latvijas un PSRS sirsnīgās attiecības. Pēc visa spriežot, rīkojums vietējo tekstilrūpniecību pārsteidza nesagatavotu, jo sākumā sarkanos karogus nācās ražot no tāda materiāla, kas nu bija pa rokai. Taču divu nedēļu laikā jau bija sakārtota speciālas karoga drānas ražošana un izlaisti pirmie 8000 karogu. To tirdzniecība gan bija diezgan kurioza: tā kā sākumā sarkano karogu visiem nepietika, bet ministra rīkojums kategoriski paģērēja tos iegādāties, tad radās zināms deficīts, ko izmantoja daži veikalnieki, paceļot cenu līdz pat 24 latiem gabalā. Tad varas iestādes apķērās, ka tas nekur neder – tirgot sarkanos karogus par spekulatīvām cenām, un lika samazināt cenu līdz pieciem latiem, pretējā gadījumā piedraudot ar sodu.

Dažas dienas vēlāk tas pats Vilis Lācis izdeva rīkojumu apkarot baumu izplatītājus (acīmredzot okupantu patieso nodomu apspriešana sabiedrībā jau vērsās plašumā): “Tautas valdība necietīs izlaidības un stingri sodīs katru, kas būs pienākts baumu izplatīšanā vai huligānisku un sabotāžas aktu rīkošanā.”

Tobrīd jau bija izsludinātas jaunās Saeimas vēlēšanas, kas no paša sākuma izvērtās par farsu un cilvēku muļķošanu. Vispirms pa visiem iespējamiem propagandas kanāliem tika nepārprotami paskaidrots, ka visai tautai “jāapvienojas ap vienu kandidātu sarakstu” – Darba tautas bloku, kurā salika komunistus un viņu atbalstītājus. Vienlaikus propaganda aizgūtnēm apgalvoja, ka Darba tautas bloks ir par neatkarīgu un brīvu Latviju, kas sadarbosies ar vareno un neuzvaramo Padomju Savienību. Par to, ka Latvija varētu tikt iekļauta Padomju Savienībā, neviens pat ar pušplēstu vārdiņu neieminējās, kaut gan lielas nozīmes tam vairs nebija – jebkurā gadījumā vēlēšanu rezultātus "uzzīmētu" tādus, kādus vajadzētu. Tieši tā arī izdarīja jūlija vidū notikušajās vēlēšanās, pēc kurām tika apgalvots, ka par Darba tautas bloku nobalsojuši 97,6 % vēlētāju. Varas sagrābšanas formālā puse bija nokārtota, tālāk jau okupanti varēja vairs nespēlēt teātri un darboties neslēpjoties.

Rubļi pret latiem

Kaut gan līdz pat 1940. gada novembrim Latvijā kā maksāšanas līdzeklis saglabājās lats, pēc padomju tanku ienākšanas tas vairs ne tuvu nebija tādā vērtē kā agrāk. Pirmkārt, tāpēc, ka iebraucēji no PSRS varēja mainīt rubļus pret latiem un iepirkties Latvijas veikalos pēc ļoti izdevīga kursa. Otrkārt, tāpēc, ka, lai nodrošinātu Latvijā iebraukušajiem padomju militāristiem un viņu ģimenes locekļiem nepieciešamo naudas daudzumu, jaunā vara iedarbināja naudas drukājamo mašīnu, prognozējami izraisot inflāciju. Jau mēnesi pēc tanku ienākšanas, 13. jūlijā (tātad arī pirms Latvijas iekļaušanas Padomju Savienības sastāvā!), padomju varas iestādes izlaupīja Latvijas Republikas zelta rezerves – vienkārši no Latvijas Bankas naudas krātuves uz Krieviju aizveda zeltu, sudrabu un valūtu nepilnu 20 miljonu latu vērtībā.

Līdz pat rudenim Latvijā paralēli cirkulēja divas valūtas – lats un rublis. Līdz augustam, kad mūs oficiāli iekļāva "brālīgo padomju tautu saimē", teorētiski vienīgais maksāšanas līdzeklis gan skaitījās lats, taču nebija nekādu problēmu samainīt rubļus pret latiem neierobežotā daudzumā un pēc izdevīga kursa. 1940. gada 25. novembrī rubli pasludināja par līdzvērtīgu maksāšanas līdzekli latam pēc kursa 1:1, turklāt ziņa par šo svarīgo notikumu bija publicēta sadaļā Sevišķi svarīgi partijas un valdības lēmumi kaut kur beigu daļā. Tiesa, arī tas vēl bija daudz, ja salīdzinām ar paziņojumu par lata kā maksāšanas līdzekļa anulēšanu 1941. gada martā. Šī ziņa oficiālajā laikrakstā "Cīņa" bija iebāzta pēdējā lappusē pašā apakšā un aizņēma apmēram pastmarkas izmēra pleķīti; reizes desmit mazāku nekā turpat blakus nodrukātais pastāsts par jauno lokomotīves vadītāju, kura cepuri rotā sarkana zvaigzne. Latu stāsta beigas bija pavisam skumjas – no apgrozības izņemto naudu sadedzināja uzņēmuma "Vairogs" centrālapkures krāsnīs.