Vai cilvēku drīkst sodīt, pamatojoties tikai uz “revolucionāro sirdsapziņu”?
Kopš Krievijas uzsāktās militārās agresijas pret Ukrainu Eiropas Savienība mēģina sodīt ar Vladimira Putina režīmu cieši saistītās personas. Tomēr dažkārt sankcijas trāpa personām bez šādām ciešām saiknēm ar Putina režīmu. Tādējādi šie cilvēki būtībā kļūst par ķīlniekiem konfliktā, kas atrodas ārpus viņu kontroles. Ja reiz vienu personu var sankcionēt bez pietiekama tiesiska pamatojuma, tātad nepatiesi sodīt var jebkuru no mums. Vai ar šādu attieksmi mēs patiesi spējam kādam palīdzēt vai, gluži pretēji, graujam tiesiskos pamatus, uz kuriem būvēta demokrātija mūsu valstīs?
2001. gada 11. septembra uzbrukumi izraisīja bezprecedenta izmaiņas Rietumu pasaules izpratnē par tiesiskumu. Pēc Ņujorkas Dvīņu torņu krišanas ASV pieņemtais PATRIOT likums, vairāku Eiropas valstu pieņemtais pretterorisma regulējums u.c. likumi iemiesoja “brīvās pasaules” paradoksu: savu brīvību ziedošanu ģeopolitiskas cīņas vārdā pret “ļaunuma asi”.
Krievijas karš Ukrainā ir radījis līdzīgu izaicinājumu Eiropas Savienības (ES) izpratnei par tiesiskumu. Jau 2022. gadā Urzula fon der Leiena aprakstīja Krievijas agresiju kā karu “pret tās [ES] vērtībām un pret tās nākotni”. Tagad kara ceturtajā gadā ar pamatotu satraukumu ir jāatzīmē, ka daudzi no ES veiktajiem reaģēšanas pasākumiem tiek veikti bez publiskas apspriešanas un bez pārliecinoša tiesiska pamata. Tas ir sevišķi bīstami sankciju piemērošanas procesā, kas tagad vērstas pret vairāk nekā 2400 cilvēkiem. Demokrātiskā sistēmā atbilstoša tiesiska pamatojuma neesamība pat vienā atsevišķā gadījumā var fundamentāli diskreditēt pašu šo sankciju būtību.
Par ko mēs runājam? Par pasākumiem, ko ES Padome ir pieņēmusi uz Līguma par ES darbību 215(2). panta pamata. Šis pants ļauj pieņemt “ierobežojošus pasākumus attiecībā uz fiziskām vai juridiskām personām, grupām vai nevalstiskām struktūrām”. Uz šī nenoteiktā teksta pamata Padome pēc saviem ieskatiem aptur visas tiesības un brīvības vai to daļu veselām personu kategorijām bez iepriekšējas kontroles un bez gandrīz nekādas turpmākas kontroles. Patiesībā Līguma noteikumi neparedz nekādus ierobežojumus Padomes rīcībai: ne attiecībā uz mērķa personu kategorijām, ne apturētajām tiesībām un brīvībām. ES Līgums tikai nosaka, ka pieņemtajiem lēmumiem jāatbilst ES ārpolitikai – savukārt to Padome nosaka patstāvīgi bez jebkāda veida kontroles.
Sankcijas, kas rada jautājumus
“Ierobežojošie pasākumi” aizsākušies deviņdesmitajos gados pēc tam, kad starptautiskās sabiedrības Irākai piemērotais embargo cieta fiasko. Doma ir ieviest “viedas” sankcijas, vēršoties pret konkrētiem valsts ekonomikas sektoriem un/vai svarīgākajām personām, kuras var ietekmēt notikumu gaitu, būtībā iesaldējot visus to aktīvus.
ES ātri sekoja šim piemēram un iedibināja pati savus sankciju režīmus. Nonākot līdz spiediena izdarīšanai uz trešo valsti, par Padomes pieņemto kritēriju mērķi loģiski kļuva tās politiskie līderi un to galvenie atbalstītāji.
No šī viedokļa karš Ukrainā iezīmē fundamentālu pārrāvumu. Dažu nedēļu laikā pēc kara sākuma ES piemēroja sankcijas vairāk nekā 1500 personām, tikpat, cik iepriekšējā desmitgadē visi režīmi kopā. Kamēr 2400 personas ir kļuvušas par mērķiem saistībā ar karu, ko Krievija uzsākusi Ukrainā, Sīrijā sankciju mērķiem 14 gadu laikā kļuva mazāk nekā 500 personas.
Šis pārrāvums ir ne tikai kvantitatīvs. Pirmo reizi ES ir noteikusi sankcijas veselām cilvēku grupām bez pietiekamas saiknes vai pat vispār bez jebkādas saiknes ar Krievijas režīmu un agresiju pret Ukrainu. Tādējādi ES ir ieviesusi jaunu sankciju kritēriju, kas ļauj sankcionēt konkrētu kategoriju: “ietekmīgus” uzņēmējus. Lai gan sākotnēji bija nepieciešams, lai šādas personas aktīvi darbojas “tajos ekonomikas sektoros, kas nodrošina būtisku ieņēmumu avotu Krievijas valdībai”, šis kritērijs ticis paplašināts, attiecinot to uz jebkuru “būtiski” nozīmīgu “uzņēmēju”. Tas pilnībā atšķiras no “viedo” sankciju gara.
Eiropas sankciju novirze: pierādījumi uz piemēra pamata
Tāpēc nav nekāds brīnums, ka, iztrūkstot tiesiskam pamatojumam un skaidriem sankciju kritērijiem, daļa sankcionēto personu pēc būtības tiek notvertas “Kafkas” tipa sistēmā. Eiropas mērogā viens no spilgtākajiem “apmaldījies sistēmā” piemēriem laikam ir Pjotra Avena gadījums. Sankcionēts 2022. gadā sakarā ar apgalvojumiem par saiknēm ar Krievijas režīmu, viņš ir viens no nedaudziem uzņēmējiem, kurš ES Tiesā ir guvis uzvaru sankciju lietā. Šī tiesa pēc divus gadus ilgas tiesvedības konstatēja, ka visas apsūdzības pret viņu ir nepatiesas.
Šo lēmumu atcēla ES Padome, kas atkārtoti piemēroja viņam sankcijas saistībā ar viņam piederošu mazākuma daļu bankā. Tam sekoja Pjotra Avena atbrīvošanās no savas daļas par labu kompetentu Eiropas iestāžu apstiprinātām personām. Tomēr pati politika padarīja šādu norādījumu pildīšanu par bezjēdzīgu. Faktiski, neraugoties uz to, ka viņam noteikto sankciju atcelšanu 2025. gada martā apstiprināja vairākums dalībvalstu, Latvija bloķēja galīgo lēmumu. Rezultātā ES Padome atkārtoti piemēroja sankcijas, nākot klajā ar jaunu pamatojumu, ka, izbeidzot savu iesaisti Krievijas ekonomikā, Pjotrs Avens “apgrūtinājis” sankciju vēršanu pret viņu!
Interesanti, ka ES iestādes nerīkojas konsekventi līdzīgās situācijās, piemērojot sankciju režīmu. Piemēram, ES bez paskaidrojumiem ir atcēlusi sankcijas pret Krievijas pašreizējo sporta ministru, kamēr daudzi Krievijas uzņēmumu vadītāji, kuri ir nozīmīgi Krievijas ekonomikai un militārajai nozarei, tiek ignorēti (interesanti, ka sankcijas nav noteiktas arī ārvalstu, it sevišķi Eiropas uzņēmējiem, kuri aktīvi darbojas Krievijā un nodrošina Putinam kara turpināšanai ļoti nepieciešamos resursus).
Tātad kāda ir sankciju būtība pret uzņēmējiem, kuriem nav saiknes ar režīmu vai ar karu? Oficiāli ES aprobežojas ar atsaukšanos uz principu: viņu sankcionēšana, iesaldējot viņu aktīvus Eiropas teritorijā, destabilizētu Krievijas ekonomiku. Trīs gadus vēlāk joprojām aktuāls ir jautājums par to, kāpēc “iesaldēta” villa kaut kur Eiropā rada lielākus draudus nekā uzņēmumi, kas aktīvi darbojas Krievijā.
Satraucošs signāls
Šī nevienlīdzīgā pieeja sankciju režīma piemērošanai daudzos gadījumos met aizdomu ēnu uz sankciju sarakstā iekļautajiem un raisa leģitīmas šaubas par iestāžu un amatpersonu atbildību. Ir nepieciešama plašāka ES mēroga diskusija par sankciju tiesiskajiem kritērijiem un izvērtējumu, vai Eiropai vienkārši nepieciešami “ekonomiskie ķīlnieki”, vai arī sankcijas patiesībā ir vērstas uz kara izbeigšanu un notikumu gaitas ietekmēšanu Ukrainā.
Sankcijas bez noteiktiem tiesiskiem kritērijiem tiecas radīt jaunas netaisnības šo “ierobežojošo pasākumu” īstenošanas rezultātā. Mēs uzskatām, ka tie ir pretrunā ar ES dibināšanas principiem un starptautiskajām tiesībām. Tie atkāpjas no principa, ka “iedzīvotājiem nedrīkst piemērot kolektīvus finansiālus vai citādus sodus par atsevišķām darbībām, par kurām tie nevar būt solidāri atbildīgi”.
Uzņēmēju ģimeņu sankcionēšana, kā tas bija Mihaila Frīdmana bijušās sievas gadījumā vai agrākā Formulas 1 braucēja Ņikitas Mazepina gadījumā, nozīmē Eiropas atgriešanos pie Sippenhaft – klanu atbildības, asinssaitēm, kas līdz šim ir bijusi totalitāro režīmu prerogatīva.
Ja sankciju piemērošanā netiek ievēroti vispārīgie tiesiskie pamati, vairs nebūs šķēršļu sankciju ļaunprātīgai izmantošanai, lai apmierinātu īstermiņa politisko apetīti, pilnībā ignorējot likumu un tā sākotnējos mērķus.
Jautājumu par krieviem šodien var noformulēt šādi: kāpēc mums būtu jārūpējas par krievu, šo “citādo”, kas nekad nebūs “mēs”, likteni? Vēsture parāda, ka tas acīmredzami ir principa jautājums. “Eiropa tiks kaldināta krīzēs, un tā būs šīm krīzēm rasto risinājumu summa,” rakstīja Žans Monē. ES ārpolitika nevar būt ķīlnieku sagrābšanas politika.
Bet tas vēl nav viss. Šobrīd, kad Eiropas varas vārtos stāv ekstrēmisms, ir pēdējais laiks noteikt robežas ES Padomes varai piemērot sankcijas – kā minimumu nosakot to, ka tā nedrīkst vērsties pret personām, kurām nav konstatējama saikne ar konkrēto režīmu. Domāt, ka to var atlikt līdz vēlākam laikam, nozīmē atvērt durvis pagātnes kļūdām. Tādējādi tas nozīmē atteikšanos no Eiropas projekta.
