Dzīves šovmenis, kas nelocījās līdzi vējam. Laikabiedru atmiņas par "Blūza virsaiti" Dailes Zigi

Savdabīgi, par Dailes Zigi zināja gandrīz visi, bet tikai retais – kā viņu vispār sauc! Patiesībā viņa vārds ir Zigurds Ubogs, taču visi viņu uzrunāja tikai un vienīgi kā Dailes Zigi. Viņa mūžs bija ļoti spilgts, un par Zigi var droši teikt – ja nebūtu viņa, diez vai Latvijā būtu tik liela sapratne par mūziku. Viņš nerimtīgi darbojās blūzā, un Dailes Ziga līdzgaitnieki uzsver, ka arī viņa mūžs izdzisa blūzā. Zigis pēdējos septiņus gadus bijis ļoti slims, taču turpinājis darboties. Savas nāves dienā Dailes Zigis, par spīti spēku zudumam, piedalījās mūzikas aprīkojuma pārvešanā no vienas mēģinājuma vietas uz citu, un tad vakarā arī atstājis šo pasauli...

Kā radās Dailes Zigis?

Jau kopš bērnības Zigurds aizrāvās ar mūziku, pašmācības ceļā apguva vairākus instrumentus un skaņu režiju. Pagājušā gadsimta 70. gados darbojies kā skaņu režisors un spēlējis dažādās rokgrupās, bet no 1986. gada strādāja kopā ar Mārtiņa Brauna grupu "Sīpoli" kā skaņu režisors.

Tad arī viņš pie kinoteātra "Daile" izveidoja savu ierakstu studiju, bet 1988. gadā tur atvēra pirmo videonomu Latvijā, kur piedāvāja ne tikai visdažādākās Rietumu filmas, bet arī augstvērtīgu blūza mūzikas kolekciju. Viņa videonoma kļuva plaši apmeklēta, tur pēc filmām un mūzikas ierakstiem devās vai visi Rīgas kinomīļi un melomāni. Turklāt Zigis izcēlās ar individuālu pieeju katram klientam, tā veidojot viņu muzikālo un kino gaumi. Tad arī Zigurds tika pie savas iesaukas, un, kā pats kādā intervijā atzina, šo vārdu viņam iedevusi Latvijas tauta. Jo, kad uztaisījis kinoteātrī videonomu, cilvēki tā arī teikuši: “Aizejam pie Dailes Ziga paņemt kādu filmu!” Savā videonomā Zigis arī esot jaunajiem mūziķiem par brīvu dāvinājis ģitārspēles video, lai viņiem būtu, no kā mācīties un pilnveidoties.

Pirmais blūza klubs Latvijā

Dailes Ziga videonoma pastāvēja līdz 2005. gadam, bet jau pirms tam viņš ar mecenāta Ainara Gulbja atbalstu atvēra pirmo blūza klubu Latvijā – "Bites blūza klubs". Zigis viss bija blūza mūzikā, viņš pat izveidoja jaunu blūza grupu "Latvian Blues Band", kas kļuva par vienu no nozīmīgākajām blūza grupām Baltijā. Tā 2005. gadā nominēta kā labākā Eiropas blūza grupa, 2009. gadā uzvarēja "Baltic Blues Challenge", iegūstot iespēju pārstāvēt Baltijas valstis "International Blues Challenge" konkursā Memfisā, ASV. Grupa mēģināja un muzicēja "Bites blūza klubā", tur arī Dailes Zigis uzaicināja uzstāties daudzas pasaules blūza zvaigznes.

Zigurds pie blūza nonācis 12 gadu vecumā, kad klausījies "Led Zeppelin" un ieinteresējies par viņu mūzikas īstajiem autoriem. Vēlāk Zigis, iepazīstoties ar cilvēkiem, mēdza teikt: “Es pats esmu blūzs!” Bet pirms vairāk nekā desmit gadiem intervijā žurnālam "Patiesā Dzīve" viņš atzina: “Esmu nolemts blūzam, tā varētu teikt. No visa pārējā esmu norobežojies, jūtos kā savā alā, sauc to, kā gribi. Varbūt arī savā mucā – pa spundi barots. Bet es tieku barots ar blūzu.”

Diemžēl pēdējos gados Dailes Zigim nācās piedzīvot arī pamatīgu vilšanos, jo sašķobījās viņa attiecības ar paša lolojumu, grupu "Latvian Blues Band", kuras puišus pats izskoloja par profesionāliem blūzmeņiem. Par to liecina arī Dailes Ziga meitas Madaras Zemzares lūgums (Dailes Zigim ir arī dēls Kalvis un meita Deivija) sociālajos tīklos, informējot sabiedrību par atvadām no sava tēva: “Šajā grūtajā laikā mūsu ģimenei ir svarīgi miers un pavadīt tēti mīlestībā, ko viņš ir pelnījis. Līdz ar to muzikālā ansambļa Latvian Blues Band muzikanti nav gaidīti šajā dienā. Kolektīvs, ko izveidoja mans tētis, pats izvēlējās izslēgt sevi no Ziga rūpju loka, un kā viņa meita varu teikt, ka viņš nevēlētos būt saistīts ar šīs grupas organizēto gaidāmo festivālu vai citiem turpmākiem projektiem.”

Dailes Ziga laikabiedru atmiņas

Ar Dailes Zigi dzīves ceļi krustojušies daudziem jo daudziem Latvijā pazīstamiem un populāriem cilvēkiem. Uzzinot, ka Latvijas blūza Virsaitis (tā viņu mēdza dēvēt) devies mūžībā, ne viens vien sociālajos tīklos padalījās ar savām atmiņām. Lūk, daži fragmenti!

Žurnālists Guntis Rozenbergs:

“Būtībā Zigis un viņa kolēģi bija tie, kas veidoja Rīgas švītiņu, frīku un visu citu pēc Rietumu kino un mūzikas izslāpušo kinogaumi. Zigis ieteica labu kino. Pie viņa sākumā video ierakstīju arī roka zvaigžņu koncertus. Ar Zigi varēja labi parunāties par kino, par mūziku, viņš daudz zināja, jo daudz lasīja. Protams, viņam pašam visvairāk interesēja un patika blūzs, bet viņš cienīja arī citu gaumi un spēja izdabāt arī citu mūzikas virzienu feinšmekeriem. Pie Ziga varēja sastapt visus Rīgas pazīstamākos cilvēkus – gan valdības vadītājus, gan TV žurnālistus un citus.”

Bundzinieks Rihards Š. Bergs:

“Ir reizes, kad vārdu pietrūkst… Mūs ir pametis Dailes Zigis – mūziķis, "Bites blūza kluba" dibinātājs, mecenāts, staigājoša mūzikas enciklopēdija… Bet galvenokārt – draugs! Viens no tiem, kurš neliekuļoja, bet teica patiesību acīs, pat ja tu to negribēji dzirdēt. Viens no tiem, kura cieņu bija grūti nopelnīt, bet, ja nopelnīji, tad uz mūžu. Viens no tiem, kurš nelocījās līdzi vējam, bet gāja savu ceļu.”

Aktieris Kārlis Arnolds Avots:

“Cilvēks, kuru definēja blūzs, nepieradināms gars un izcila humora izjūta. Cilvēks, kurš aiz laba prāta palīdzēja man izveidot "Padomju džinsu" Renāru. Viņš iededza Renārā dzīvesprieka un izdzīvotāja liesmu un ar savu kaislīgo mīlestību pret mūzikas pasauli atstāja milzīgu nospiedumu arī manā personībā. Vēl joprojām galvā skan viņa balss – kad trauksmains, filmēšanas laikā, dienas vidū, zvanīju viņam un prasīju: “Kā autentiski nolamāties kā septiņdesmitajos?!” Zigis bija pilnīgi unikāls cilvēks. Es esmu tik laimīgs, ka viņu satiku savā dzīvē. Tik laimīgs, ka toreiz pīpēju teātrī kopā ar savu kolēģi Juri Bartkeviču, kurš man ieteica netirināties un piezvanīt Dailes Zigim. Es esmu parādnieks Tev, Zigi! Cik ļoti gribētos Tev tagad piezvanīt un paprasīt, kā Tev iet. Nesaprotu, kāpēc es Tev tik ilgi nepiezvanīju. Arī ar to būs jādzīvo.”

TV raidījumu vadītājs un dīdžejs Toms Grēviņš:

“Kā es iepazinos ar Dailes Zigi. Šķiet, 18 gadu vecumā biju apsēsts ar ideju uzdāvināt kādam īpašam cilvēkam dzimšanas dienā Terija Giljama meistardarbu "The Fisher King" VHS kasetē, un kāds mani nosūtīja uz Dailes Ziga video nomu. “Viss ir elementāri – samaksā ķīlas naudu un nekad neatnes to kaseti atpakaļ!” teica Zigis, un visa problēma tika atrisināta minūtes laikā. Vēlāk, "Radio SWH Rock" pirmajā ērā, bieži tikāmies Skanstes ielā, un mums labi sapasēja “small talk”. Šodien sapratu, ka Zigis un Džefa Bridžesa atveidotais diskžokejs "Zvejnieku karalī" ir viens un tas pats varoņa arhetips. Vismaz es savā galvā vienmēr par viņiem abiem esmu domājis kā par vienu un to pašu personu. Un varbūt Robins Viljamss savukārt ir blūzs. Un visdrīzāk Zigis, šo izlasot, teiktu: “Davaj, Grēviņ, beidz vienreiz dirst!”

"Radio SWH" valdes priekšsēdētājs Jānis Šipkēvics:

“Cik daudzi tomēr var lepoties ar sarunām un kontaktiem ar šo neparasto cilvēku! Viņš bija riktīgs dzīves šovmenis. Krāsains, erudīts, spilgts, vienmēr džinsās, stilīgs. Mēs pēdējos četros gados vismaz reizi mēnesī tikāmies savos vinila runu “šovos”. Ko tik mēs neizrunājām! Smējāmies, džentlmeniski (cik nu iespējams) strīdējāmies, rēcām, saskaņojām savas pieredzes, satiktos iespaidus, salikām tos pa plauktiem jeb psalmiem. Īsāk sakot, sastādījām savu mūzikas Bībeli. Pēdējie vārdi, ko mēs pārmijām pirms nedēļas, bija: “Jāni, tu jau zini, es esmu mohikānis, pēdējais mohikānis...”, un pagrieza ornamentu uz savas indiāņu ādas vestes...  Virsaitis bija pateicis: “Hai, esmu runājis!””